Atslēgvārdi:

Valsts svinēšana 1

Latvijas 10. dzimšanas diena demonstrēja, ka tā laika valsts vara nespēj tautai piedāvāt pārliecinošu nākotnes vīziju, savukārt Ulmaņa autoritārais režīms 18.novembra svētkus izmantoja savas varas leģitimēšanai.

Iesaki citiem:

Starpkaru Latvijas kalendārā valsts svētku dienu ierakstu, kas paredzēja brīvdienu valsts iestādēs un skolās, nebija daudz, vien galvenie tradicionālie baznīcas svētki, Jaunā gada diena un Jāņi, kā arī svarīgākās vēsturiskās dienas. 18. novembri par valsts svētku dienu noteica 1920. gada 21. janvārī Latvijas Tautas Padomes sēdē pieņemtais Likums par valdības un pašvaldības iestādēs svinamām dienām.

Latvijas Republikas svētku biogrāfijā spilgtāko notikumu vidū bija valsts 10. un 20. jubilejas svinības. Valsts dzimšanas diena tika atzīmēta ik gadus, pirmo reizi 1919. gadā. Jau no pirmās svinību reizes par tradīciju visā Latvijā veidojās gājieni uz brāļu kapiem. 18. novembrī notika arī svinīgās sēdes, ārvalstu viesu pieņemšanas, svētku izrādes un koncerti teātros un klubos. Tomēr visu pirmo desmitgadi valsts dibināšanas svētkos nozīmīgākais un emocionāli piesātinātākais bija gājiens uz Brāļu kapiem un kritušo karavīru piemiņas brīdis. Šajā pasākumā I Pasaules karā un Brīvības cīņās kritušo komemorācijai tika piešķirta spilgta simbola vērtība — kritušie veidoja valsts vērtību un tās simbolisko kapitālu. Valsts esības un attīstības uzdevums bija atsvērt zaudētās dzīvības. Valsts jubilejā dzīvie simboliski līdzināja savu parādu kritušajiem, tādējādi paši dziedējot pārdzīvoto karu traumu un zaudējumu sajūtu, kuras skaudrums, nenoliedzami, ar katru gadu mazinājās.



1928. — pirmā “apaļā” jubileja

Valsts dibināšanas 10. gadadienas svētki bija krāšņi un ar notikumiem bagāti. Tā liecina tā laika prese. Tie bija Latvijas valstī lielākie svinētie svētki par spīti tam, ka 1928. gads valsts dzīvē nepiederēja pie “labajiem gadiem”. Bija sarežģījumi saimnieciskajā un finansiālajā ziņā, turklāt šis laiks guvis apzīmējumu “plūdu gads”, jo lietus lija katru dienu no jūnija vidus līdz pat vēlam rudenim. Daudzās zemnieku saimniecībās gāja bojā visa labības, āboliņa un siena raža.

Valsts 10. jubilejas svinībām bija atvēlētas divas dienas — 17. un 18. novembris. Svētku gatavošanās programmā īpaša vieta bija Rīgas un citu pilsētu, kā arī pagastu centru rotāšanai. Tā laika krāšņākās rotas — gaismas, karogi, transparenti, vītnes. Svarīgākās valsts iestādes izrotātas ar jubilejas gadskaitļu iluminācijām, elektrisko spuldzīšu veidotu valsts ģerboni, uzrakstiem “Dievs, svētī Latviju!”, “Saules mūžu Latvijai” u.c. Brīvības bulvārī pie tilta tika izveidota īpaša gaismas Jubilejas arka. Pirms svētkiem pabalstu saņēma kara invalīdi un kritušo piederīgi, kā arī tika izsludināta amnestija. Valsts jubilejas reizē kupla bija arī apbalvoto saime. Svinību oficiālo pasākumu klāstā 17. novembrī galvenais bija gājiens uz Brāļu kapiem un kritušo atcere. Savukārt 18. novembra dienaskārtībā: plkst. 9.30 — Ministru kabineta sēde; plkst. 10.00 — oficiāls dievkalpojums Māras baznīcā un dievkalpojumi visās citās baznīcās; plkst. 11.15 — svinīga sēde Saeimā; plkst. 11.45 — pieņemšana pie Valsts prezidenta; plkst. 12.45 — mākslas izstādes atklāšana; plkst. 13.30 — parāde, kurā piedalījās karaspēka daļas, vidusskolēni un skauti; plkst. 16.00 — svētku akts Nacionālajā teātrī; plkst. 19.00 — svētku koncerts Nacionālajā teātrī. Pēc tam notika saviesīgie vakari, no tiem galvenais — plkst. 22.30 Rīgas pilī.

Svētku dienās arī izskanēja valsts pirmo amatpersonu teiktās runās, kurās tika sumināta Latvijas brīvības ideja un tās īstenotāji, pieminēti un cildināti kritušie, kā arī norādīts, ka valstij un tās iedzīvotājiem priekšā vēl daudz darāmā. Vislielākā valsts iedzīvotāju klātesamība svētkos gan skaitliskā, gan emocionālā izteiksmē bija gājienā uz Brāļu kapiem, kā arī citos komemorācijas pasākumos. Tā laika cilvēkiem atmiņā paliekošs bija kopīgais klusuma brīdis 18. novembrī, kad zaudēto cilvēku piemiņas minūtes uz mirkli vienoja valsts vadītājus un eliti Nacionālajā teātrī un cilvēkus uz ielām un mājās. Komemorācijas pasākumi arī bija vienīgie oficiālajā programmā, kad tauta un vara bija pilnībā vienotas, savukārt citi svinīgie pasākumi Saeimā, Nacionālajā teātrī, Operā un Rīgas pilī pulcēja galvenokārt vien tā laika Latvijas eliti un kalpoja tās statusa spožuma reprezentācijai. Toties par tautas svētku arēnu kļuva ielas, kur laistījās svētku gaismas, un Brāļu kapi, kur gūla ziedi, vītnes un dega svecītes. Tautas svētku kulminācija 18. novembra vakarā Rīgā bija atvaļināto karavīru un kara invalīdu organizāciju rīkotais gājiens uz Brāļu kapiem. Tajā iesaistījās vairāki desmiti tūkstošu cilvēku un ieguva tautas svētceļojuma nozīmi.

Latvijas valsts 10. gadadiena, lai arī tika nosvinēta grandiozi un skaisti, atsedza arī tā laika iekšpolitiskās un sociālās problēmas. Tā laika preses diskurss liecina par varas un valsts iedzīvotāju visai izteikto šķirtni un atsvešinātību. Valsts 10. gadadienas svētku rituāls spēja tikai daļēji mobilizēt sabiedrības atbalstu varai un veidot solidāru sabiedrību. Svētki demonstrēja, ka tā laika Latvijas vara nespēj piedāvāt pārliecinošas nākotnes un attīstības koncepciju un sabiedrībai trūkst rītdienā vērstas drošas pārliecības. Tā vietā svarīgāka bija pagātne un tagadne.



1938. — otrā “apaļā” jubileja

Laika posmā starp Latvijas valsts 10. un 20. jubileju bija notikusi valsts politiskās iekārtas maiņa. 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma rezultātā tika izveidots Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms. Tā pastāvēšanas laikā vara lielu vērību un līdzekļus veltīja valsts ideoloģijas un to nostiprinošu un leģitimējošu rituālu un pasākumu veidošanai. 1938. gada 18. novembrī valsts 20. gadadiena, kuras svētku gatavošana atradās Sabiedrisko lietu ministrijas pārziņā, tika atzīmēta ļoti svinīgi, krāšņi un masveidīgi. 18. novembra svētku norisēs var skaidri vērot vairāku uzdevumu realizāciju. Pirmais — autoritārā režīma kā dabiska un likumsakarīga valsts attīstības ceļa leģitimēšanu; otrais — vadoņa Ulmaņa un tautas saiknes (“tautas vienības”) stiprināšanu un masu mobilizāciju varas atbalstam; trešais — autoritārās iekārtas pārākuma pār demokrātiju demonstrāciju un ceturtais — pozitīvu emociju radīšanu. Svētki pilnībā bija varas instruments.

Valsts 20. gadadienas svinību ilgajā prologā ietilpa virkne pasākumu, kas demonstrēja varas „labos darbus” un ciešo saikni ar tautu. To vidū — zemnieku, amatnieku, strādnieku, skolotāju un citu arodu pārstāvju veikuma valsts labā slavinājums, rūpes par sociāli maznodrošinātajiem, valsts atbalsts studentiem, jaunu būvju atklāšana. Publiskajā telpā itin viss liecināja un vēstīja, ka dzīve Latvijā ir laba! Sliktajām ziņām svētku gatavošanas rosībā nebija vietas. Satraukumu un negatīvus vēstījumus presē ietvēra vien ārzemju ziņas, un izņēmums bija dažas publikācijas par lopu mutes un nagu sērgas postījumiem Latvijas dažās pierobežas vietās un pasākumiem slimības likvidēšanā.

Sabiedrisko lietu ministrijas izstrādātajā valsts 20. gadu svinību programmā svētku dienu laiks bija sadalīts pa stundām, reizumis — pat minūtēm. Presē publicētās svētku atskaites vēsta, ka svinības noritēja raiti — saskaņā ar plānu. Katram svētku notikumam piemita sava vienreizība, vienlaikus tas iekļāvās kopējā pasākumu klāstā. Svētku dienaskārtībā galvenie bija pasākumi, kuru centrā bija Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Tie bija dažādi — gan orientēti uz valsts eliti un ārvalstu viesiem, gan veltīti lielām sociālajām grupām un/vai visai tautai. Piemēram, 17. novembrī Ulmanis vairākas stundas Rīgas pilī pieņēma apsveicējus, bet vakarā viņš “piederēja” studentiem un teica viņiem veltītu runu un lūkojās grandiozajā studentu lāpu gājienā.

18. novembrī Ulmaņa saikni ar tautu veidoja vainagu nolikšana un piemiņas brīdis Brāļu kapos, karaspēka parāde un svētbrīdis pie Brīvības pieminekļa. Svētku centrālais notikums — Ulmaņa runa Nacionālajā teātrī. Tajā viņš pauda prieku par šiem svētkiem, atskatījās uz valsts dibināšanu un Brīvības cīņām, slavināja sasniegumus saimnieciskajā, valsts pārvaldes un kultūras jomā. Ulmanis akcentēja pozitīvo lomu pārmaiņām, kas bija notikušas pēc 1934.gada: “Kas līdz 15. maijam likās neiespējams, tas tagad kļuvis iespējams. Milzu soļiem ir gājusi uz priekšu visa mūsu dzīve. Es teikšu tikai tik daudz, ka īstais, pareizais, gaišais, baltais ceļš tagadnei un nākotnei ir atrasts, tauta iet pa šo ceļu, bet vienībā, vienprātībā, ar aizrautību, enerģiju un neizsīkstošu darba un radīšanas prieku un gribu.” Ulmaņa runā dominēja nākotnes diskurss, viņš tautai solīja tās darba saldus augļus: labklājīgu dzīvi un uzplaukumu. Runas noslēgumā Ulmanis “pavēlēja” savai tautai būt lepnai par sevi: “Stāvot uz 1918. gada 18. novembra tradīcijām, lielākajām, svētākajām tradīcijām, būsim paši un mācīsim arī citiem būt lepniem uz to, ka esam latvieši, ka esam Latvijas valsts pilsoņi!” Valsts 20. jubilejas svētki kalpoja demokrātiskās iekārtas un tās vērtību likvidācijas leģitimēšanai. Šķiet, Ulmaņa un tautas publiskā kopība un visas tautas vienotība izdevās — kopīga lepošanās ar sevi un padarīto bija labs kopības arguments.

Lielākajos laikrakstos publicētās svētku atskaites ir standartizētas atbilstoši autoritārā laikmeta mediju darbības ietvaram. Presē atspoguļota notikumu norise, akcentēta Ulmaņa darbība, itin visam piešķirot pozitīvu vērtību. Ziņu par individuālām sajūtām un cilvēkiem svētkos gandrīz nemaz nav. Autoritārās varas laikmetā, kad cilvēks tiek iekausēts cilvēkmasā, tautā, vērojams vēl viens paradokss — cilvēks patiesīgākā veidolā un izpausmē rodams varas slepenajos dokumentos, ko rada cilvēku novērošanas un uzraudzības profesionāļi. Tā arī ar Latvijas valsts 20. gadadienas svinībām — šo svētku patiesākais vērojums un sajūtu atblāzma rodama Politiskās pārvaldes ziņojumā.

Latvijas valsts 20. gadadienas svinības ārēji bija skaisti un grandiozi svētki. Vara īstenoja savu galveno uzdevumu — tautas mobilizāciju, solidāras sabiedrības stiprināšanu. Cik liels efekts tika gūts, par to precīzu ziņu nav, jo autoritārisma periodā liegtā vārda brīvība nozīmēja arī varu kritizējošu un tās darbību analizējošu viedokļu neesamību publiskajā telpā. Kā liecina daži izteikumi, Ulmaņa valdības aktivitāte savas ideoloģijas sludināšanā 20. gadsimta. 30. gadu nogalē, rīkojot lielpasākumus, akcijas, brīvdabas izrādes, radīja pretēju efektu — nivelēja svētku sajūtu, atņemot, nevis vairojot svētku sevišķumu un cieņu pret tā rīkotāju — varu. Šo valsts svētku diskursā dominēja nākotne. Komemorācijai bija gan atvēlēta svarīga vieta, tomēr kritušo karavīru pieminēšana atvirzījās otrajā plānā. Lielāka nozīme tika piešķirta Latvijas pēdējo gadu sasniegumiem — jaunajām celtnēm, tiltiem un ceļiem, sakārtotajai pilsētu un lauku videi, lauksaimniecības, rūpniecības un transporta modernizācijai un labklājības pieaugumam. Tas, domājams, radīja ticamību Ulmaņa gaišās nākotnes solījumam. 1938. gada 18. novembris bija Latvijas pēdējā “apaļā” jubileja pirms padomju okupācijas, un tas vēsturē šim notikumam piešķir īpašu vērtību, cieņu un arī piemiņas skumjo krāsu.

20. gadsimta 20.—30. gados noturīgākais 18. novembra svētku rituāls bija plošku/bundulīšu/āra sveču dedzināšana pilsētas ielās. Tajā vienojās vai visi, kas sevi de facto uzskatīja par Latvijai piederīgiem. Par spīti valodnieku piedāvātajam svecīšu apzīmējumam „spulgas”, cilvēki tās visai stūrgalvīgi, kā ierasts, dēvēja par ploškām. Ļaudis tās novietoja pie savām mājām ielas malā, tādējādi iezīmējot gaismas ceļu valsts dzimšanas dienā un kliedējot vēlīnā rudens drūmumu un salu. Savu plošku novietot un aizdedzināt varēja katrs, tā pievienojot savu zīmi svētku summā. Un ikviens varēja arī tajās noraudzīties un sajust svētku dienu. Tolaik 18. novembris bija mazo uguns liesmiņu diena.



*Latvijas valsts 20. gadadienas svinību Rīgas dekorēšanas skices, kas tapušas pēc Sabiedrisko lietu ministrijas pasūtījuma.

Raksta pilnā versija žurnāla 'Latvijas Arhīvi' mājaslapā http://www.latvijasarhivi.lv

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi
12727110013 5c69a8acc9 z

Daudzveidīgās un mainīgās Latvijas identitātes 13 Autors:Ivars Ījabs, Toms Rostoks et al

Luopenminded

Pārvērtējot vadonismu Latvijā 28 Autors:Gatis Krūmiņš, Valdis Tēraudkalns, Mārtiņš Mintaurs, Aivars Stranga, Valters Ščerbinskis, Vita Zelče, Deniss Hanovs