Valsts mērķi, funkcijas, rezultāti (2) 8

Šis ir turpinājums iepriekšējam bloga ierakstam!

Iesaki citiem:

2.Domāšana par valsti biznesam/tehnokrātijai raksturīgās kategorijās

Apelēšana pie nepieciešamības vienoties par valsts mērķiem, funkcijām, uzdevumiem ir viens no Latvijas publiskajam diskursam visraksturīgākajiem elementiem, kas mani ir mulsinājis vienmēr. Līdz šim gan nebija iespējas izanalizēt sava diskomforta iemeslus, bet nu beidzot, šķiet, sapratu.

Biežākie šī diskursa izmantotāji - Valsts kontrole un lielās biznesa interešu apvienības (LDDK, LTRK). Visbiežāk sastopamais konteksts: valdība griezusi izdevumus, nevērtējot, ko un kā "gribam sasniegt, uz kurieni ejam utt."

Lielākoties viņiem tiešām ir taisnība - budžetu griešanas process varēja būt daudz pārdomātāks un mērķtiecīgāks. Taču pati izmantotā retorika ir daudz tālejošāka par konkrēto "griezienu". Politiķiem/ierēdņiem tiek būtībā pārmesta nespēja pārveidot valsti pēc biznesa vai tehnokrātiskās loģikas. Šī retorika balstās pieņēmumos, ka valstij būtu jābūt racionālai, hierarhiskai struktūrai, kura ir orientēta uz kāda mērķa sasniegšanu (līdzīgi kā konkrēts bizness, ja vien tajā nav sociāls elements, ir orientēts uz peļņas maksimizēšanu). No mērķa izriet funkcijas, no funkcijām - veicamie uzdevumi. Uzdevumiem pakārtoti darbības indikatori.

Tātad: ja jāgriež izdevumi, tad no sākuma jāskatās aš' uz valsts mērķiem, tad funkcijām, uzdevumiem, budžetiem un jāizvēlas vismazāk sāpīgais cirpšanas veids. Šī ir tik vienkārša un estētiski pievilcīga "bilde", ka grūti pret to iebilst.

Bet vajadzētu. Jo reālas valstis šādi nefunkcionē un neesmu pārliecināta, ka tām VAJADZĒTU pārstrukturēties pēc šādiem principiem.

Problēma ir jau pašā šīs domāšanas pamatā esošajā metaforā, kas, manuprāt, ir aplama. Tā liek domāt par valsti, par pamatu ņemot metaforu par kaut kādu smago mašinēriju (piemēram, lokomotīvi), kur visiem iekšējiem elementiem jātiek uzstādītiem tā, lai tā aizvilktu sabiedrību kopumā (vilciena vagoniņus) kaut kādā vienā virzienā.

Problēmas ar metaforu sākas jau šajā līmenī. Valsts (lokomatīves) mērķi ir dziļi strīdīgi. Sabiedrība (vilciena vagoniņus) un valsts (lokomatīve) nav strikti nodalāmas- turklāt dažbrīd ir ļoti neviennozīmīgi tas, kurš kuru īsti kaut kur virza un vai vispār kaut kur virza, un cik pamatoti/labi/apzināti ir tas, ka lokomatīve aizņem te 30%, te 50% no kopējā vilciena sastāva garuma.

Esmu jau rakstījusi, ka valsti, ja mēs domājam par to "no iekšienes", visprecīzāk būtu iedomāties kā maināmu Matrix kodu. Šajā gadījumā gan ir svarīgs skatījums "no ārienes". Un no ārpuses man valsts vizmazāk izskatās mazāk pēc lokomatīves vai jebkādas smagās mašinērijas. Vairāk: pēc kaut kāda augoša, pastāvīgas transformācijas stadijā esoša organisma, kas: 1) vienlaicīgi šur tur izplešas un šur tur saraujas; 2) transformēšanās notiek dažkārt kontrolēti un mērķtiecīgi, dažkārt - visai stihiski reaģējot uz notiekošo organisma vidē, no kura turklāt tas nav īpaši strikti nodalīts. To saskarsmes vietās ir pietiekami daudz "pelēkās zonas", kur nav skaidrs, vai mums darīšana vēl maz ir ar valsti, vai kaut ko no tā, ko pieņemts saukt par privāto telpu.

Šim organismam ir ļoti tieša ietekme uz mūsu dzīvi. Protams, tas nav vienīgais faktors, kas mūs ietekmē. Bet viens no ļoti būtiskiem gan.

Valsts piedalās cilvēku attiecību (hierarhija, organizēšanās iespēju utt.)/savstarpējo novietojumu (piemēram, resursu pārdales, iespēju (ne)vienlīdzības utt.) strukturēšanā. Tādēļ valsts transformācijas (izaugšana/sarukšana visdažādākajās jomās) ietekmē mūs katru un ir normāli, ka tas ir pastāvīgu diskusiju objekts. Taču dažbrīd mums izkrīt no prāta, ka valsts ir ārkārtīgi kompleksa parādība. Gadījumā, ja vēlamies ko būtisku tās funkcionēšanā pamainīt, tas jādara, bet vienlaicīgi jāapzinās, ka nekad nenoprognozēsim visas iespējamās tās ķēdes reakcijas. Dažbrīd vislabākās transformācijas notiks stihiski, valstij reaģējot uz pārmaiņām sabiedrībā (piemēram, kāds ļoti progresīvs tiesas spriedums), bez "centrālā plānotāja" apzinātas piedalīšanās.

Daži no acīmredzamākajiem iemesliem, kādēļ jābūt ļoti uzmanīgiem, uz valsti attiecinot biznesam/tehnokrātijai raksturīgās domāšanas formas:


  1. valsts un biznesa analoģija var būt maldinoša. Ir ļoti normāli mēģināt biznesu organizēt pēc iespējas efektīvi, bet efektivitātei ne obligāti jābūt pamatā mūsu domāšanai par valsti. Valsts NAV bizness. Domāt par valsti biznesa efektivitātes/racionalizācijas kategorijās dažkārt ir tikpat perversi kā šādi domāt par ģimeni. Protams, ir kaut kādas valsts darbības sfēras, kur biznesa loģika varētu nākt par labu, bet tās ir: a) šauras (piemēram, konkrēta valstij piederoša uzņēmuma ietvaros); b) nedaudzskaitlīgas. Bet valsts KOPUMĀ ir principiāli atšķirīga parādība nekā uzņēmums, turklāt megaliela un megakompleksa. Tādēļ neticu, ka valsti varētu pārvaldīt ar biznesa plāna analogu.


  2. Manuprāt, visaptveroša plānošana drīzāk kavē nekā veicina vēlamās izmaiņas. Tā samazina iespēju telpu elastīgai pieejai un eksperimentiem. Es ticu inkrementālām pārmaiņām, kas nāk kā risinājumi konkrētām problēmām vai ieviesti pēc kādas jaunas idejas (pašu izdomātas vai no citu pieredzes iegūtas). Pat asāk: man šķiet, ka vairākums pozitīvo pārmaiņu valsts dzīvē notiek šādi.


  3. Jāapzinās, ka starp mūsdienu pārstāvniecības demokrātiju un tehnokrātisko domāšanu ir visai būtiskas pretrunas. Es neesmu pārstāvniecības demokrātijas fane, tomēr uzticos tai nedaudz vairāk nekā tehnokrātiskajai domu gaitai (vai, varbūt precīzāk, - esmu gatava vairāk samierināties ar tās blaknēm). Vēlēšanām jau tā nav lielas jēgas, taču tā teju pilnībā izzustu tad, ja vēlēšanu ceļā nebūtu iespējams ietekmēt pat to, ko Latvijā pieņemts saukt par "valsts mērķiem, funkcijām", jo viss būtu saplānots un atdots "nozaru ekspertiem" desmitgadēm uz priekšu. Es tik daudz esmu rakstījusi par pārstāvniecības demokrātijas trūkumiem, ka laiks nedaudz iezīmēt arī tehnokrātijas problēmas. Manuprāt, svarīgākās ir trīs:

    a) tehnokrātiskā domāšana traucē iztēloties valsti nevis kā iekšēji racionāli strukturētu vienību, kurai kaut kur ir jāvirzās, bet gan kā kolektīvu domāšanas procesu par to, kā mums visiem kopā labāk dzīvot. Domāšanas procesu, kur iespējami un pat vēlami eksperimenti, arī tādi, kas beidzas ar sliktu vai nekādu rezultātu - tas, teiksim, netiktu automātiski uzskatīts par valsts naudas izšķērdēšanu. Procesu, kas varbūt nav maksimāli efektīvs, tomēr jēgpilni un pēc būtības iekļauj ne tikai tehnokrātiskajā žargonā un domāšanas veidos socializēto eliti.

    b) tā traucē apzināties uzstādīto mērķu un tiem pakārtoto funkciju, uzdevumu ideoloģisko relativitāti. "Valsts mērķi, funkcijas" jau nav nekas objektīvi dabā pastāvošs, kas būtu vienkārši pareizi jāidentificē. Tos var iedomāties visdažādākajos veidos, vadoties no katra atsevišķajām vai kolektīvajām vērtībām, sabiedrībai raksturīgās savstarpējo attiecību kultūras, vēstures utt. Piemēram, šobrīdējās valdības kurss uz "mazu, profesionālu pārvaldi" pats par sevi NAV ideoloģiski neitrāls. Tas traucē apzināties, teiksim, ka kaut kādās nozarēs mēs kā sabiedrība varētu gribēt, lai pārvalde - tieši otrādi - ir liela, jo tas sekmīgāk ļaus sniegt mums kādus pakalpojumus vai iesaistīt mūs lēmumu pieņemšanā. Vai pat plašāk: šāds mērķis vispār traucē domāt par pārvaldi nevis per se (kā parādību pašu par sevi), bet gan kā parādību, kas ir atkarīga no tā, ko mēs domājam par valsts nozīmi, lomu, ietekmi uz sabiedrību kopumā (piemēram, ja kāds vēlētos panākt lielāku ienākumu vienlīdzību sabiedrībā, būtu neloģiski vēlēties arī MAZU pārvaldi).

    c) līdzīgi kā partiju demokrātija var novest visai lielās "auzās", tas pats var notikt ar tehnokrātisko domāšanu. Globālā ekonomiskā krīze, kas izcēlās tieši dēļ faktoriem, kas bija palikuši ārpus demokrātiskās kontroles, ir viens no spilgtākajiem tā apliecinājumiem. Tehnokrātiska (pat uz matemātisku modelēšanu balstīta) sistēma iekšēji var darboties maksimāli racionāli, bet novest pie totāli sliktiem rezultātiem, jo nav pareizi izprasts lēmumu ārējais konteksts, ietekme, kas rodas dēļ mijiedarbības ar citiem lēmumiem vai kādiem ārējiem faktoriem u.tml. Vienkāršāk izsakoties: sabiedrība ir pārāk sarežģīta, lai uzticētos, ka kāds, kuram ir formāls ekspertīzes sertifikāts (augstskolas diploms vai vienalga kas cits), spēs to patstāvīgi un bez fundamentālu kļūdu riska nomenedžēt. Tad jau labāk ir kļūdīties kolektīvi, pēc kopējām diskusijām, un apzinoties iemeslus, kādēļ esam nonākuši tur kur nonācām. Nevis atkal uzticēties jau nākamajiem tehnokrātiem.

    TĀDĒĻ es neticu vēlmei racionalizēt visu valsts funkcionēšanu no A līdz Z. Tas tā varētu notikt varbūt vienīgi totāli kontrolētā/izplānotā iekārtā un es dziļi šaubos, ka rezultāts būs labāks nekā pat ļaujot visam notikt pašplūsmā. Visticamāk, ka totāli kontrolētas valsts procesu rezultāts būs sliktāks. Es neapšaubu to, ka atsevišķas valsts darbības jomas patiešām būtu vēlams racionalizēt, bet svarīgi nepārspīlēt. Tas, ka pārmaiņas notiek pārliekus haotiski un ad hoc, nenozīmē, ka jāiet otrā galējībā.

    Es varētu gulēt mierīgāk nevis zinot, ka Latvijai "beidzot ir uzstādīts mērķis un tam atbilstošas funkcijas, uzdevumi, budžeta sadalījums", bet gan, ka ir pietiekami daudz aktīvu cilvēku, kas mēģina ieviest valsts funkcionēšanā jaunas, progresīvākas idejas, savstarpēji diskutē, nebaidās eksperimentēt un vairāk paļaujas uz veselo saprātu nekā ilgtermiņa plāniem.




3.Rezultatīvie rādītāji.

Patiesībā man nav daudz, ko par tiem teikt, izņemot: manuprāt, Latvijā, tāpat kā vēl dažā valstī, tie dažkārt tiek izprasti absolūti neņemot vērā jomas, kur tie iederas un jomas, kur tiem patiesībā nav vietas.

To pamatā esošā domāšana ir tā pati, kas metaforā par valsti kā smago mašinēriju, kur ir jāpierāda, ka katra skrūvīte (pārvaldes elements) ir orientēta uz to, lai bīdītu sabiedrību vienā virzienā (uz mērķu sasniegšanu). Bet tas nebūtu vēl tas ļaunākais. Tie prasa valsts pārvaldes darbu maksimāli kvantificēt, lai gan uzdrošinos teikt, ka ārpus šauri specializētām jomām (piemēram, dienu skaits, lai reģistrētu jaunu uzņēmumu), tas nav izdarāms bez grandiozām mistifikācijām (par iestādes darba ietekmi uz sabiedrību kopumā).

Piemēru ir milzums. Man šobrīd galvā ir KNAB stratēģiskajos dokumentos izvirzītais sava darba rezultātu rādītājs - ietekmēt korupcijas uztveres indeksu. Vai kāds šaubās, ka šis indekss nav atkarīgs TIKAI no KNAB darba? Un ka ir teju neiespējami noteikt īpatsvaru, ciktāl šo rezultātu ietekmē KNAB un ciktāl - visādi citi procesi politikā/sabiedrībā? Tad kāda no tā jēga?

Nepareizi uzstādīti rezultatīvie rādītāji var novest pie visizkropļotākajām valsts/pašvaldību iestāžu motivācijām. Piemēram, iedomājamies, ja KNAB uzskatītu, ka par tā darba rezultativitāti liecina tas, ka valstī palēnām izzūd korupcija: ja kāds nopietni vērtētu iestādes darbu vadoties no šādiem rādītājiem, tas taču nozīmētu, ka iestādei parādītos motivācija strādāt aizvien kuslāk, lai par korupcijas noziegumiem notiesāto skaits samazinātos! Par to, cik lielu kaitējumu/izkropļotas motivācijas var izdarīt nepareizi uzstādīta rādītāju/atskaitīšanās sistēma (kas, piemēram, vērtē skolotājus atkarībā no skolēnu panākumiem standartizētos testos), iesaku šo grāmatu par pārmaiņām ASV izglītības sistēmā "The Death and Life of the Great American School System: How Testing and Choice Are Undermining Education".

Diemžēl problēma ir tāda, ka, ārpus šauri specializētām jomām, nav iespēju rezultatīvos rādītājus uzstādīt "pareizi" - tā, lai šādugreizo motivāciju risku un ietekmes mistifikāciju nebūtu. Sabiedrība kā parādība vienkārši šim mērķim ir par sarežģītu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (8) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Iveta Kažoka 30.03.2011 16:42
Atvainojos ar aizkavēšanos ar saviem komentāriem - par šī ieraksta esksistenci kaut kā sanāca totāli aizmirst

Tom,
"Man šķiet, ka daudzos gadījumos tie paši sociālie partneri un "eksperti" norāda nevis uz universāliem valsts mērķiem, kas noteikti vēl Platona laikos, bet gan uz pašreizējām valsts prioritātēm. Viņi norāda, ka izdevumu samazināšanā jāvadās pēc jomu prioritātes."

Manuprāt, noteikt šādu jomu prioritātes būs ne daudz mazāk kontroversāli (lai neteiktu teju neiespējami), kā attiecībā uz Latvijas kopējiem mērķiem. Jūs jau pats tālāk minat lielisku piemēru:

"Piemēram, kāds ir pensiju sistēmas (konkrēti, 1.līmeņa) mērķis? Nodrošināt laimīgas vecumdienas? Atgriezt strādājošiem viņu maksāto sociālo nodokli? Kompensēt nespēju piedalīties darba tirgū?"

Domāju, ka pa bišku no visa. Visi šie aspekti ir svarīgi, domājot par pensiju sistēmu - man grūti iedomāties, kā tos visus ielikt iekšēji konsekventā mērķu-rezultātu sistēmā. Pensiju sistēma, līdzīgi kā teju visas lielās valsts sistēmas, ir inkrementāla procesa/idejisko uzslāņojumu rezultāts - tajā nevar nebūt savstarpēji kaut nedaudz pretrunīgu mērķu.


"Šai domai absolūti nepiekrītu. Treknajos gados milzīgs skaits ģimeņu/mājsaimniecību nedomāja biznesa efektivitātes (bilances, maksātspējas) kategorijās, un tagad valsts tiek vainota par viņu ņemtajiem kredītiem, kas daudzkārt pārsniedza saprātīgu ilgtermiņa ienākumu līmeni."

Šo neapstrīdu - attiecībā uz ģimenes BUDŽETU, biznesa loģikai var būt vieta (lai gan arī tad: daļai ģimenes budžeta izdevumu var leģitīmi būt citas prioritātes nekā izdevīgums/efektivitāte). Bet taču kurš plāno ģimenes dzīvi jebkādās citās nozīmēs saskaņā ar biznesa kritērijiem?


"Varbūt esmu skeptiķis, bet vājo partiju programmu un to neievērošanas kontekstā neredzu, kad pēdējo reizi vēlēšanu ceļā būtu apstiprināti/mainīti “valsts mērķi, funkcijas”. Vai jums ir kādi konkrētāki piemēri?"

Tiek apstiprinātas/mainītas prioritātes. Virzība uz ES. Cīņa ar korupciju. Integrācija. Bērnu tiesības/pabalsti. Veselības aprūpes reformas.

"a sabiedrība kā parādība ir pārāk sarežģīta, tad līdz ar to arī sabiedrības pārvaldīšana ir neiespējama."

Nē, tas no šī obligāti neizriet. Izriet, ka pārvaldīšana nekad nebūs 100% optimāla un tās ietekme - 100% prognozējama. Karā nozarē katrā atsevišķā situācijā tuvums "optimumam" un politikas īstenošanas prognozējamība būs atšķirīga. Tehniskās nozarēs, pat pieļauju, ka tādā mērā, ka būs jēga no rezultatīvajiem rādītājiem.


"Faktiski rezultatīvie rādītāji ir iespējami visur tur, kur noteiktu aktivitāšu kopumam tiek izvirzīti mērķi vai prioritātes. Ja ir pa spēkam izvirzīt mērķi, tad ir pa spēkam pateikt, kādu rezultātu sagaida."

Jā, ja tas ir "output". Ne vienmēr, ja tas ir "outcome" - lai gan "pateikt" vienmēr ir iespējams, problēma ir novērtēt cēloņsakarību starp aktivitāti un rezultātu, izfiltrējot visus faktorus, kas bijuši pa vidu.


G.D.
"Nevaru nekadi piekrist par kvantitativiem raditajiem. Uzdrosinos teikt pretejo: ka nekvantificejamas jomas vispar nav [...] Protams, kvantitativi merki nekad nebus tiesi tas, ko gribejam, tacu tas ir labak neka vispar nekvantifice"

Nepiekrītu, - ar kvantitifikāciju var tik ļoti izkropļot motivācijas sistēmas, ka tieši labāk dažkārt vispār nekvantificēt. Tas pats mans piemērs ar KNAB (vai pieņemsim, ka tā ir policija). Kam būtu labāk no tā, ja policija mēģinātu uzlabot savam darbam noteiktos kvantitatīvos rezultātus (samazināt noziedzivu pa 5%), mazāk sākot reaģēt uz cilvēku pieteikumiem?


"Piemineto gramatu neesmu lasijis, bet pec nosaukuma izskatas par to, ka cilveki piemerojas IQ testiem un iestajeksamenu testiem, tadejadi degradejot ideju. Jaa, slikti, tacu salidzinot ar variantu vienkarsi uz gadijuma pamata uznemt augstskolas, iestajeksamenu testi tomer bus tuvak vajadzigajai speju atlasei."

Nav jau šajā situācijā (uzņemšanai augstskolā) tikai 2 izvēles: tests vai nejaušība. Kālab ne individuālas pārrunas? Kādēļ ne domraksts? Tā, lai skolām būtu motivācija orientēties uz dažādu prasmju attīstīšanu nevis tikai samācīšanos testam


Ieva,
"pa lielam man liekas, Tevis aprakstita situacija, kuru izvirzi kaa problemu savaa skatijuma - ta ir vienkarsi LV publ admin vides normala "atpaliciba" no procesiem citur. Proti, pa lielam LV publ admin paslaik izdzivo "saslimsanu" ar new public management idejam (skiet, nu jau kada pedejaa fazee). Paies laiks, ari seit iedzivosies kritiskaka attieksme pret to."

Jā, tas tā varētu būt Pirms dažiem gadiem ar kolēģiem gatavojām pārskatu par rezultatīvajiem rādītājiem tieslietu jomā dažādās pasaules valstīs. Patiesībā bija ļoti grūti ko atrast - jo patiesībā lielākoties dziļākais līmenis parasti ir tas, ko pie mums ir pieņemts saukt par "rezultātiem". Nekvantificējot (izņemot klientam ļoti tuvas iestādes). Francijā bija arī tehniski rādītāji, bet tie bija par ļoti tehniskām lietām.

" ko Tu teiktu savukart par vēlētu tehnokratiju? :) varbut vienkarsi laiks paplasinat tehnokratijas koncepta izpratni."

Nu tas jau arī ir tas, uz ko LV virzās - jo sabiedriskais pieprasījums ir vēlēšanu sarakstos redzēt "jomu ekspertus". Bet regulāras vēlēšanas/iespējamas valdības nomaiņas, manuprāt, ir pretrunā visai tehnokrātijas idejai! :)

" Jo mana skatijuma shis sauklis par "mazu, profesionalu parvaldi" nebut neizsledz to, ko Tu pec tam noradi - ka parvaldes pakape, ja ta var izteikties, dazas jomas butu nepieciesama stingraaka, neka citas"

No politiķu publiskās retorikas spriežot, man nerodas īpašas šaubas par to, ka ir domāta MAZSKAITLĪGA pārvalde. Ka pārvaldē jābūt nodarbinātiem maz darbiniekiem. Tas ir uzstādījums, kas man liek justies neomulīgi, jo, izņemot budžeta taupīšanas līdzekļus (kas arī ir strīdīgi, ņemot vērā, ka Francijā, Skandināvijā tieši lielais publiskajā sektorā nodarbināto skaits ir sava veida "buferis" pret iekšējā pieprasījuma strauju sarukumu); nesaprotu, ko šis dod.

Lielā mērā piekrītu tam, ko saki par rezultatīvajiem rādītājiem - taisnība, īsti nebija vēlmes tiem pievērsties dziļāk. Mani mulsina vienīgi tas, ka Tu domā, ka "labak izvelos sliktu rez raditaju eksistenci, nekaa vispar nekadu neeksistenci." Man dažreiz tomēr šķiet, ka vētīgāk, lai iestāde par savu darbu atskaitās kaut vai prozā - izklāstot galvenos gada sasniegumus, problēmas - nekā fokusējas uz kaut kādiem bezjēdzīgiem indikatoriem (iesniegumu skaita pieaugums/samazinājums, piemēram) vai arī tādiem indikatoriem, kur iestādes darbs ir tikai viens no daudziem faktoriem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ieva Bloma 21.03.2011 03:23
Iveta, 4 lietas:

1) pa lielam man liekas, Tevis aprakstita situacija, kuru izvirzi kaa problemu savaa skatijuma - ta ir vienkarsi LV publ admin vides normala "atpaliciba" no procesiem citur. Proti, pa lielam LV publ admin paslaik izdzivo "saslimsanu" ar new public management idejam (skiet, nu jau kada pedejaa fazee). Paies laiks, ari seit iedzivosies kritiskaka attieksme pret to. Galu gala, diezgan saprotama nobide "laika nogrieznī". Jo pa lielam saskatiju Tava bloga saikni ar tiem pasiem argumentiem, ar ko parasti kiritize NPM.

2) "c) līdzīgi kā partiju demokrātija var novest visai lielās "auzās", tas pats var notikt ar tehnokrātisko domāšanu. Globālā ekonomiskā krīze, kas izcēlās tieši dēļ faktoriem, kas bija palikuši ārpus demokrātiskās kontroles, ir viens no spilgtākajiem tā apliecinājumiem." -

shi te kontekstaa - ko Tu teiktu savukart par vēlētu tehnokratiju? :) varbut vienkarsi laiks paplasinat tehnokratijas koncepta izpratni.

3) "Piemēram, šobrīdējās valdības kurss uz "mazu, profesionālu pārvaldi" pats par sevi NAV ideoloģiski neitrāls. Tas traucē apzināties, teiksim, ka kaut kādās nozarēs mēs kā sabiedrība varētu gribēt, lai pārvalde - tieši otrādi - ir liela, jo tas sekmīgāk ļaus sniegt mums kādus pakalpojumus vai iesaistīt mūs lēmumu pieņemšanā." -

nu, seit gan, manuprat, tiek izteikts visai aptuvens pienemums. Jo mana skatijuma shis sauklis par "mazu, profesionalu parvaldi" nebut neizsledz to, ko Tu pec tam noradi - ka parvaldes pakape, ja ta var izteikties, dazas jomas butu nepieciesama stingraaka, neka citas. CItiem vardiem sakot, sis sauklis automatiski nenozime, ka nevajag diferencet sadas jomas, atkariba no velamas parvaldes/valsts iejauksanaas, t.sk. regulacijas, pakapes.
Cits jautajums, ka taa isti shis sauklis nav nekur skaidrots - bet tas tomer nedod pamatu defaultaa pienemt, ka si ideja automatiski nozime identiski 'plaanu' parvaldes limeni jebkura jomaa. Manuprat, tas ir domats,ka "maza, profesionala parvalde" ir jasasniedz kopumaa, ieverojot parvaldisanas nepieciesamibas jeb sameriguma principu, atkariba no specifiskas nozares.

4) par rez raditajiem: jasaka, Tu esi panemusi kaa piemeru korupcijas jomu, kas automatiski ir 1 no grutakajam rez raditaju noteiksanas zinaa. Jo taa ir klasiska indikatoru dilemma par sadiem gadijumiem/jomam, kad, piemeram, iesniegumu skaita pieaugums par korupcijas gadijumiem var but nevis slikta pazime, bet gan laba - jo var nozimet ari sabiedribas apzinas pieaugumu par so problematiku. tas pats attiecas ari, piemeram, uz cilvektiesibam: proti, vai iesniegumu skaita pieaugums par diskriminaciju darba vietas nozime to, ka situacija pasliktinajusies vai drizak to, ka cilveki vairak apzinas savas tiesibas, kas ir pozitivi? Manuprat, nav gluzi godigi uz sadu piemeru pamata deklaret rez raditaju bezjedzibu. Precizak butu jasaka - sadi gadijumi ir piemers sliktiem rez raditaju izstradatajiem! Var piekrist daleji, ka rez raditaji nav nekada panaceja pasi par sevi. Tomer, manuprat, ir janoskir:
a) situacija, kuru Tu piedava: slikti rez raditaji Vs. ideali rez raditaji (kuri, kaa Tu deklare, varetu eksistet tikai dazas specifiskas jomas)
no situacijas, kura faktiski ilustree LV pirms gadiem 10: proti, kad izvele ir: nekadi raditaji vispar (ta teikt, vispar nedomajam, kads ir publ institucijas merkis, ko grib sasniegt utt.) Vs. slikti rez raditaji Vs. labi rez raditaji.
Tu sava bloga koncentrejies uz situaciju, kura ir tikai 2 izveles. Es savukart teiktu, ka var eksistet 3 izveles. Un tada gadijuma es labak izvelos sliktu rez raditaju eksistenci, nekaa vispar nekadu neeksistenci. BEt, protams, tas nenozime, ka viss ir optimali.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

G.D. 10.03.2011 21:54
Nevaru nekadi piekrist par kvantitativiem raditajiem. Uzdrosinos teikt pretejo: ka nekvantificejamas jomas vispar nav. Ari: ja nevar kadu merki kvantificet, “mazaka launuma” princips ir labak neizvirzit nekadu merki. Protams, kvantitativi merki nekad nebus tiesi tas, ko gribejam, tacu tas ir labak neka vispar nekvantificet. Piemineto gramatu neesmu lasijis, bet pec nosaukuma izskatas par to, ka cilveki piemerojas IQ testiem un iestajeksamenu testiem, tadejadi degradejot ideju. Jaa, slikti, tacu salidzinot ar variantu vienkarsi uz gadijuma pamata uznemt augstskolas, iestajeksamenu testi tomer bus tuvak vajadzigajai speju atlasei. Ari minetais KNAB merkis ir visuma labs, jo liek domat, vai tikai attieciga kantora spekos ir ko mainit (un taisni tas ir visgrutak: noteikt vai attiecigais lidzeklis ir atbilstoss sasniedzamajam merkim). Kas jau ir labs rezultats.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Edge 10.03.2011 14:41
I.Kažoka:''(..)Piemēram, iedomājamies, ja KNAB uzskatītu, ka par tā darba rezultativitāti liecina tas, ka valstī palēnām izzūd korupcija: ...''
======================================================
Bez fantazēšanas, jo desmit gadus pēc Pasaules Bankas pētījuma par korupcijas izplatību Latvijā, kad 'Latvijas valdība pauda gatavību veikt visu nepieciešamo, lai mazinātu tā saukto ''valsts nozagšanu jeb augstākā līmeņa korupciju' (28.10.2000.Diena) - droši var teikt, ka reālās demokrātijas apstākļos korupcijas sērga tikai pieaug un pieaug. Situācija KNAB'ā un ap šo iestādi to arī spilgti apliecina.
Būsim reāli, Kažokas kundze?!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Edge 10.03.2011 14:32
Par Latvijas sabiedrību kopumā un atsevišķi par cilvēku (vidusmēra) bez 'rozā brillēm) 'čīkstošā klusuma' un 'bodies revealed' laikā -
V.Matīsa, politoloģe:''Valsts vīzijas, plānus un programmas varam saražot visģeniālākās, toties jebkura stratēģija (vai ideoloģija) tiks smagi izkropļota brīdī, kad tā sadursies ar Latvijā valdošo vērtību sistēmu. Šī vērtību sistēma noteic, ka jebkurā situācijā vispirms jāmeklē pašlabuma potenciāls sev un savējiem. Katrs to dara pēc savas izpratnes un iespējām; valsts vadītāji iedarbina likumus un shēmas, kuras viņiem nodrošina miljonāra statusu, kultūras cilvēki konkursos lobē savu draugu projektus, neskatoties uz to, ka projekts neatbilst konkursa noteikumiem, ierēdņi savās darbavietās iekārto radus un maksimāli daudz padoto, lai tikai nebūtu jāstrādā pašiem. Nemainot vērtību sistēmu, jebkurš plāns, jebkurš ekonomisks modelis, jebkura reforma un jebkura politika (liberāla, sociāla, nacionāla, konservatīva, pragmatiska) tiks izkropļota un piemērota savējo vajadzībām...''(Vita Matīsa: vispirms jāpārskata vērtības.Diena.lv)- A.Zinovjevs, domātājs - kopī-peists, teksts oriģinālvalodā, bez tulkojuma:''К сожалению, в жестокой, непримиримой борьбе с новым человеком победило другое явление: эгоистичный, расчетливый и жестокий дикарь, современный варвар, обвешанный с головы до ног высокотехнологическими приспособлениями. Мы вернулись на исходную позицию. Теперь надо все начинать с нуля – с создания нового человека. |апрель 2006 г.|' Надежда – на новое поколение.'

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Toms 10.03.2011 11:07
Daudzām lietām un secinājumiem var piekrist, savukārt citur prasās pāris "godmaniski" BET.

1) (pārfrāzējot noteikto cilvēku grupu) "ja jāgriež izdevumi, tad no sākuma jāskatās uz valsts mērķiem, funkcijām, uzdevumiem, budžetiem, un jāizvēlas vismazāk sāpīgais cirpšanas veids".

Šeit vēlos precizēt. Man šķiet, ka daudzos gadījumos tie paši sociālie partneri un "eksperti" norāda nevis uz universāliem valsts mērķiem, kas noteikti vēl Platona laikos, bet gan uz pašreizējām valsts prioritātēm. Viņi norāda, ka izdevumu samazināšanā jāvadās pēc jomu prioritātes. Diemžēl valdības deklarācijas ar 101, turklāt pretrunīgu prioritāti šādi nav izmantojamas.

Līdzīgi, kad rīcībpolitikas pārzinātājiem prasa izteikt vērtējumu par situāciju kādā jomā, piemēram, augstākajā izglītībā, viņi pareizi norāda: vērtējums ir atkarīgs no jomai izvirzītā mērķa. Nezinot mērķi, šādu vērtējumu ir grūti izteikt. Un nav runa, ka visām valsts rīcībpolitikas jomām ir iespējams 1 universāls mērķis kā biznesa peļņas gūšana.

Un cirpšanā nedrīkst vadīties pēc "vismazāk sāpīgā" principa, jo katrs vilks segu uz savu pusi. Ja cildinām pārstāvniecības demokrātiju, tad sabiedrības novecošanās kontekstā pensionāri būs ļoti nozīmīga vēlētāju grupa un turpmākajos gados jārēķinās, ka uz strādājošiem gulsies vēl lielāka atbildība maksāt nodokļus un kāpināt produktivitāti.

Piemēram, kāds ir pensiju sistēmas (konkrēti, 1.līmeņa) mērķis? Nodrošināt laimīgas vecumdienas? Atgriezt strādājošiem viņu maksāto sociālo nodokli? Kompensēt nespēju piedalīties darba tirgū?

2) "Domāt par valsti biznesa efektivitātes/racionalitātes kategorijās dažkārt ir tikpat perversi kā šādi domāt par ģimeni".

Šai domai absolūti nepiekrītu. Treknajos gados milzīgs skaits ģimeņu/mājsaimniecību nedomāja biznesa efektivitātes (bilances, maksātspējas) kategorijās, un tagad valsts tiek vainota par viņu ņemtajiem kredītiem, kas daudzkārt pārsniedza saprātīgu ilgtermiņa ienākumu līmeni. Latvijas iedzīvotājiem ļoti palīdzētu pārmaiņas pēc padomāt biznesa kategorijās, tai skaitā domājot par darba tirgu.

3) “Vēlēšanām jau tā nav lielas jēgas, taču tā teju pilnībā pazustu tad, ja vēlēšanu ceļā nebūtu iespējams ietekmēt pat to, ko Latvijā pieņemts saukt par “valsts mērķiem, funkcijām”, jo viss būtu saplānots un atdots “nozaru ekspertiem” desmitgadēm uz priekšu.”

“Tehnokrātiskā domāšana traucē iztēloties valsti [..] kā kolektīvu domāšanas procesu”.

Varbūt esmu skeptiķis, bet vājo partiju programmu un to neievērošanas kontekstā neredzu, kad pēdējo reizi vēlēšanu ceļā būtu apstiprināti/mainīti “valsts mērķi, funkcijas”. Vai jums ir kādi konkrētāki piemēri?

4) Par rezultatīvajiem rādītājiem

Ja sabiedrība kā parādība ir pārāk sarežģīta, tad līdz ar to arī sabiedrības pārvaldīšana ir neiespējama. Tas savukārt nozīmē, ka nav iespējams izvērtēt valsts īstenoto rīcībpolitiku dažādās jomās, kas savukārt nozīmē, ka valsts var tikai sviest naudu pūlī un cerēt, ka tā sarežģītā parādība mainīsies uz labo pusi. Izklausās ļoti bezcerīgi, un pretrunā ar sabiedrības pārvaldīšanas attīstību pēdējo pārsimts gadu laikā.

Absolūti piekrītu par to, ka nepareizi saprasti un uzstādīti rezultatīvie rādītāji nodarīs vairāk ļaunuma. Taču es nepiekrītu, ka rezultatīvie rādītāji “prasa valsts pārvaldes darbu maksimāli kvantificēt” un iederas tikai šaurās jomās.

Faktiski rezultatīvie rādītāji ir iespējami visur tur, kur noteiktu aktivitāšu kopumam tiek izvirzīti mērķi vai prioritātes. Ja ir pa spēkam izvirzīt mērķi, tad ir pa spēkam pateikt, kādu rezultātu sagaida.

Piemērs no izglītības jomas būtu “learning outcomes” ieviešana studiju programmās, kur pamatā iztiek bez kvantificēšanas.


Kopumā man prieks, ka Latvijā ir cilvēki, kas šādā (es teiktu – filozofiskā, teorētiskā) perspektīvā skatās uz valsti un sabiedrību, un arī sevi no malas. Jūsu rakstīto esmu cītīgi lasījis iepriekš un lasīšu arī turpmāk, lai veicas!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

fzss 10.03.2011 10:54
atgādina moderno literātu sacerējumu:)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Boldrix 10.03.2011 09:26
Gari gan Jums raksti. Bet domāju, ka viss ir tik vienkārši, ka US politikā demokrāti un republikāņi. Mūsu izpratnē vieni, kas vēlas paši veidot politiku un dzīvi ap sevi otri, kas pilnībā nodot varu saviem pārstāvjiem un vadās pēc rezultatīvajiem rādītājiem, piemēram, ir vai nav treknie gadi. Viena sabiedrības daļa vēlas, lai viņus vada, bet otri paši līdzdarboties, tādēļ vieni tic, ka viss ir atkarīgs no valdības, bet otri grib, lai valdība rīkotos saskaņā ar viņu ieskatiem.

Citi autora darbi