(turpinājums iepriekšējam ierakstam)
Lai labāk parādītu, ko es domāju, izmantojot metaforu “valsts ir kods”, šeit būs 40 minūšu manas dzīves pārstāsts. Ar cipariem ir atzīmētas vietas, kur saskaros ar “valsts kodu”.
Pulkstens – 7:40, izeju no mājām. Ārā līst. Uz ielas [1] tumšs, deg tikai divi no četriem lukturiem [2]. Man garām dzelzceļa pārbauktuves virzienā aizbrauc vairākas mašīnas [3]. Esmu atskārtusi, ka atstarotājs [4] atkal palicis mājās, tādēļ uzmanīgi eju pa ielas kreiso pusi [5]. Kādu laiku ceļš ved caur mežu – netālu gan redzamas privātmāju sētas [6]. Pretīm nāk kaimiņiene, kas pie siksnas [7] ved lielu suni. Virs galvas pārlido lidmašīna [8]. Klāt ir Dānijas vēstnieka rezidence [9], kur ceļu apgaismo labāk. Pamanu, ka bedrainā iela pie krustojuma joprojām nav saremontēta [10]. Man garām, mūzikai dārdot, pabrauc automašīna, kas izšļaksta bedres saturu man virsū. Klusi [11] nolamājos un iegaumēju mašīnas numuru [12].
Pa kreisi no manis šobrīd ir jaunceltne [13], kuras dzīvokļi joprojām ir pārdošanā par “akcijas cenu” – 2000 eiro par kvadrātmetru [14]. Jaunceltne būvēta mežā [15], kur bērnudārza laikā [16] vasarās tikām vesti lasīt mellenes. Nedaudz tālāk ir kapi [17]. Tumšā laikā tur ir spocīgi – vienīgais lukturis mēdz izdzist precīzi tad, kad eju garām – gan vēlu vakarā, gan agri no rīta. Taču šodien man maršruts ir cits, jo jāiegriežas pastā. Tas nozīmē papildus 10-15 minūšu gājienu.
Beidzot varu pārvietoties pa ietvi [18]. MP3 pleijerā klausoties no Interneta paņemto [19] Čestertona audiogrāmatu “Orthodoxy”, gandrīz notriecu no kājām sētnieci [20], kas apstājusies pretī ugunsdzēsēju depo [21]
Beidzot pasts ir sasniegts – tas tikko uzsācis darbu. Man priekšā rindā stāv divas sievietes. Pirmā ir nākusi izņemt pensiju [22], otrā – saņemt apģērbu paciņu no Quelle kataloga [23]. Pensijas saņemšana izrādās ilgs process. Tomēr beidzot sagaidu savu rindu. Uzrādu pasi [24]. Pastniece dodas uz citu telpu, no kurienes man iznes banderoli ar grāmatām, ko pasūtīju Amazon.com [25].
Mans ceļš uz dzelzsceļa staciju ir gandrīz galā. Skrienu garām vietējam tirgum [26] un ieraugu mašīnas, kas sastājušās pie dzelzceļa pārejas [27]. Saprotu, ka uz vajadzīgo vilcienu vairs nepaspēšu. Tādēļ samazinu tempu. Kaucoša ātrās palīdzības mašīna [28] tomēr šķērso aizslēgto pāreju, braucot virzienā uz drīz likvidējamo slimnīcu [29].
Pēc neilga laika man garām pabrauc vilciens [30]. Nākamais jāgaida 20 minūtes. Tuvākajā kioskā izvēlos Latvijā ražotu jogurtu [31] un laša sviestmaizes [32]. Pārbaudu derīguma termiņus [33] un kārtējo reizi, apetītes uzlabošanai, izpētu E-vielu sarakstu [34]. Tas man joprojām neko neizsaka [35].
Kioskā ienāk sieviete, ko esmu vairākas reizes redzējusi kādā valsts iestādē. Viņa iegādājas divus laikrakstus [36] [37]. Pārdevēja izsniedz čeku [38].
Ieeju dzelzsceļa stacijas ēkā. Tur uz soliņa iesnaudies bomzis [39]. Biļešu kase atrodas vienās telpās ar azartspēļu automātu zāli [40]. Neomulīgi.
[1] Ielas asfaltē, uztur un tām nosaukumus dod valsts (pašvaldība);
[2] Sabiedrisko vietu apgaismojums būtu jānodrošina pašvaldībai – lai gan, patiesību sakot, esmu pateicīga, ka vismaz kaut kas deg;
[3] Zinu, ka šie ir iestāžu darbinieki, kam caur sastrēgumiem ir jātiek uz Rīgu, kur darbs vairākumā valsts iestāžu sākas plkst. 8.30
[4] Valsts nesen organizētās “smadzeņu skalošanas akcijas” ir iedarbojušās arī uz mani – bez atstarotāja jūtos nedroši, turklāt zinu, ka mani par tā nelietošanu var sodīt;
[5] Valsts akceptētie ceļu satiksmes noteikumi ļauj man pa 95% paļauties uz to, ka tad es redzēšu tās mašīnas, kas man brauc vistuvāk (tās brauks man pretī). Turklāt šie paši noteikumi nosaka, ka apstākļos, kad nav ietves, gājējiem ir jāpārvietojas pa kreisi.
[6] Sēta ir valsts aizsargāto īpašuma tiesību fiziska “materializācija” – liecina, ka šīs robežas pārkāpšana vedīs pie nepatikšanām no sākuma ar privāto saimnieku, bet gala rezultātā – arī ar valsti.
[7] Suņi sabiedriskās vietās ir jāved pie siksnas un ar uzpurni – ja tas ir pārkāpts, tad saimniekam draud sods. Man nav suņa, turklāt es viņiem ne sevišķi uzticos, tādēļ priecājos par šādu noteikumu.
[8] Nav nejauši, ka tā lido pa šādu maršrutu – salīdzinoši netālu ir valsts galvenā lidosta; lidmašīnu maršruti (kā tās riņķo pirms nosēšanās) arī nav pilnīgi nejauši vai atkarīgi tikai no komerciālām interesēm.
[9] Man nav ne jausmas par tās statusu, bet pieņemu, ka tas varētu būt noteikts ar starpvalstu līgumiem. Pie ēkas ir divas būdiņas, kur pirms vairākiem gadiem sēdēja policisti. Tad valsts šo vēstniecību apsardzes funkciju izbeidza un tagad, cik zinu, tajās tiek audzētas puķes.
[10] Valsts/pašvaldības neizdarība vai līdzekļu trūkums;
[11] Skaļa lamāšanās būtu administratīvi sodāms sīkais huligānisms. Bez tam tas ir nepieklājīgi. 🙂
[12] Valsts saviem nolūkiem ieviesta automašīnu identifikācijas sistēma, kas var noderēt arī “parastam pilsonim”
[13] 3,5 stāvu ēka, kaimiņiem protestējot, tika uzbūvēta aizdomīgos apstākļos pirms vairākiem gadiem. Tā bija plānota augstāka par 3,5 stāviem, taču tad būtu pārmērīgi un uzkrītoši pārkāpti pašvaldības apbūves noteikumi.
[14] Sekas nekustamo īpašumu burbulim, pret kuru valstij pirms dažiem gadiem būtu bijis jācīnās ar saprātīgu nekustamo īpašumu nodokļu politiku. Burbulis sadārdzināja būvniecības izmaksas, šajā pašvaldībā uzdzina nekustamo īpašumu cenas augstāk par Vidusjūras piekrasti un droši vien arī sadārdzināja”otkatus” saskaņotājiem. Tas viss kopā izraisīja projektu attīstājos pārliecību par milzu peļņu. Cik zinu, šajā projektā vēl joprojām nav pārdots neviens dzīvoklis.
[15] Mežs tas ir tikai pēc skata; pēc dokumentiem (teritorijas plānojuma) tā ir teritorija, kas paredzēta sabiedriskai apbūvei. Šis formulējums tika nezināmu iemeslu dēļ “ieslidināts” plānojumā deviņdesmitajos gados. Kopš tā laika pašvaldības iedzīvotāji cīnās, lai teritoriju atzītu par dabas pamatni, kamēr pašvaldību deputāti – par komerciālās apbūves teritoriju, kas ļautu legalizēt arī to jaunceltni, kas tur šaubīgā kārtā jau uzslieta.
[16] Bērnudārzs (manā gadījumā) – valsts (pašvaldības) uzturēta iestāde.
[17] Uztur un apsargā pašvaldība;
[18] Valsts (pašvaldība) īpaši gājējiem uzbūvēta pārvietošanās josla.
[19] Ceru, ka likumīgi. Lai gan Latvijas Autortiesību likumu Interneta laikmetā vienkārši NAV IESPĒJAMS nepārkāpt. Ja man būtu jānosauc Latvijas iedzīvotāju dzīves kvalitāti visvairāk pazeminošais likums, tad šis noteikti būtu starp Top3.
[20] Viņas darbu apmaksā pašvaldība;
[21] Valsts iestāde, kas efektivitātes apsvērumu dēļ ir puslīdz vienmērīgi pārklājusi visu valsti;
[22] Valsts garantēts maksājums cilvēkam, kuram ir tam pietiekams darba stāžs. Pensijas parasti tērē pārtikai, dzīvoklim, komunālajiem maksājumiem, kas tādējādi ieplūst atpakaļ ekonomikā, veidojot privātajiem un valsts uzņēmumiem lielāku apgrozījumu.
[23] Tas netieši liecina, ka Latvijā nav pietiekamas apģērbu izvēles par pieņemamām cenām – acīmredzot tas tādēļ, ka šeit tirgus ir mazs, jo valsts ir maza. Pasts (kas ir valsts uzņēmums, turklāt atsevišķas funkcijās pat monopolists) no šādiem darījumiem “pelna” kā starpnieks.
[24] Personas identifikācijas dokuments, kas noder ne tikai valsts vajadzībām, bet arī man, lai pierādītu, ka es esmu es un neļautu nevienam citam savākt manu savdabīgo lasāmvielu.
[25] ASV mājas lapa, kur var iegādāties grāmatas, nemaksājot par to ievešanu valsts noteiktās importa nodevas. Joprojām ne līdz galam saprotu, kā viņiem tas izdodas, bet atslēga, šķiet, ir meitaskompānija Vācijā, no kurienes grāmatas “nāk” uz Latviju (lai gan esmu pārliecināta, ka tās “izbrauc” no ASV). Tā kā LR ir daļa no ES un Vācija arī ir daļa no ES, tad starp šīm divām valstīm nav importa nodevu un tādēļ varu bojāt Latvijas ārējā konta bilanci bez “liekiem uzcenojumiem”. Apzinos, ka tas rada problēmas vietējiem grāmatu tirgotājiem, kur pērku grāmatas tikai dāvanu nolūkiem un lai ko uzzinātu par vietējo literatūru.
[26] Tirgus – pašvaldības ierādīta teritorija, ko regulē valsts normatīvie akti (nosakot, kādi tur ir sanitārie noteikumi, kas tur drīkst/nedrīkst tirgoties, kādas ir darījumu dokumentēšanas prasības u.tml.)
[27] Regulē valsts vai valsts uzņēmums LDz. Satiksmi pie šādām pārejām (kad un kas drīkst braukt pāri) nosaka ceļu satiksmes noteikumi
[28] Valsts par nodokļiem uzturēts “serviss”, kuram noteikta minūšu skaita laikā ir jānokļūst līdz slimnīcai;
[29] “Strukturālās reformas”;
[30] Valsts subsidēts transports – par laimi šajā maršrutā tas sevi atpelna, tādēļ braucu diezgan bieži. Ja dzīvotu 100 km tālāk, tad tādas elastības nebūtu – būtu jāpieņem tas minimums, ko valsts spēj subsīdiju veidā nodrošināt;
[31] Izejmateriāls: Latvijas govju piens. Subsidēts no ES fondiem trakāk nekā dzelzceļš (50 lati par govi, ap 150 par zīdītājgovi, X lati par lopbarības hektāru u.tml.) Subsīdijas ievērojami mazākas sekmīgai konkurencei ar Vāciju, bet pilnīgi pietiekamas, lai neļautu konkurēt nabadzīgajām valstīm no ārpus ES-teritorijas. ES subsīdijas Savienības lauksaimniekiem/lopkopjiem – viens no galvenajiem iemesliem nabadzībai Āfrikā. To apzinos, jūtos vainīga, bet šā vai tā ēdu.
[32] Droši tos lietoju pārtikā, jo man zemapziņā glabājas informācija, ka valsts kaut kādā veidā (ar pārtikas drošības sertifikātiem un pārbaudēm) ik pa laikam pārbauda pārtikas drošību;
[33] To uzrādīšana uz pārtikas precēm ir likumā noteikta prasība.
[34] Izejmateriālu uzskaitījums arī ir valsts prasība;
[35] Nav valsts prasības redzamā vietā glabāt informāciju par konkrētu E-vielu ietekmi uz veselību (piemēram, ar vizuāliem attāliem kā uz cigarešu paciņām), tādēļ veikalnieki to arī nedara. Bet es esmu par slinku, lai šādu informāciju Internetā meklētu brīvprātīgi. Principā labprātāk to uzzinātu pirms nevis pēc ko iegādājos.
[36] Valsts nodokļu maksātāju nauda (sievietes alga) līdz ar to ir daļēji ieplūdusi vietējās preses apgrozījuma rādītāju vairošanā, kā arī
[37] daļu no šīs naudas saņem arī kioska īpašnieki (kā uzcenojums par laikrakstiem), kas arī pozitīvi atspoguļosies to biznesa rādītājos
[38] vēl daļa no nodokļu maksātāju naudas kā PVN atgriežas valsts kasē. Čeks – valsts pieprasīts apliecinājums tam, ka darījums ir noticis un ka tajā ierēķināts PVN.
[39] ‘Var liecināt par to, ka valstij ir problēmas ar sociālo jautājumu risināšanu; pašvaldībai trūkst vietas patversmēs utt.
[40] Tas ir iespējams tādēļ, ka azartspēļu “lobija” ietekmē Latvijā ir ļoti brīvs šo spēļu regulējums. Azartspēļu automāti nevar atrasties PILNĪGI JEBKUR (piemēram, skolās), taču tiem nav arī jābūt koncentrētiem īpašā pašvaldības daļā.