Valsts amatpersonu goda un cieņas krimināltiesiskais regulējums un vārda brīvība 0

"Latvijas Vēstnesis", 08.07.2003.
Pielikums "Jurista vārds"

Iesaki citiem:

Jūnija sākumā pēc vairāku mēnešu debatēm Saeima pieņēma grozījumus Krimināllikumā, svītrojot no Krimināllikuma (KL) 91.pantu, kas paredzēja brīvības atņemšanu līdz pat trim gadiem par apzinātu nepatiesu ziņu izplatīšanu par deputātu kandidātu. Tika grozīta arī sankcija vispārējos Krimināllikuma pantos par goda un cieņas aizskaršanu,[1] aizstājot iespēju piemērot brīvības atņemšanas sodu ar naudas sodu līdz piecdesmit, bet par neslavas celšanu līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām.[2] Tomēr “Jaunā laika” deputātu ierosinājums izslēgt no Krimināllikuma arī 271.pantu Saeimas vairākuma atbalstu neguva. Šis pants par neslavas celšanu vai varas pārstāvja un citas valsts amatpersonas goda aizskaršanu sakarā ar šīm personām uzlikto pienākumu pildīšanu paredz brīvības atņemšanu līdz pat diviem gadiem.[3]

Diskusijas par šīs normas pamatotību demokrātiskā valstī, kādai gribētos pieskaitīt arī Latviju, un tās atbilstību Latvijas Satversmei un starptautiskajām saistībām ir izskanējušas gan politiķu, gan juristu un mediju pārstāvju vidū. Gada sākumā konstitucionālo sūdzību par šo normu atbilstību Satversmes 91. un 100. pantam iesniedza arī laikraksts “Diena”. Viedokļi vismaz politiķu un juristi vidū dalās.

Preses, citu plašsaziņas līdzekļu un valsts amatpersonu attiecību tiesiskais regulējums Latvijai kā jaunai demokrātijai ir īpaši svarīgs. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas esam pieraduši pie viedokļu dažādības un nereti pat nesaudzīgas amatpersonu rīcības izvērtēšanas. Taču laiks, kad valsts iekārtas un amatpersonu kritika bija tabu, vēl ir svaigā atmiņā. Tādēļ šajā rakstā vēlos vēlreiz atgriezties pie šī jautājuma analīzes un sniegt vairākus argumentus, kādēļ, pēc manām domām, KL 271.pants, vismaz tā pašreizējā redakcijā, būtu atceļams kā neatbilstošs Latvijas Republikas Satversmei un starptautiskajām saistībām.

Šīs normas aizstāvji apgalvo, ka primārais mērķis diferencētas atbildības noteikšanai par amatpersonas goda un cieņas aizskaršanu ir nepieciešamība aizsargāt valsts pārvaldības kārtību un valsts pārvaldes institūciju normālu darbību, jo, aizskarot valsts amatpersonas godu un cieņu, vainīgais pirmām kārtām vēršas pret valsts pārvaldi, kuru reprezentē šī valsts amatpersona.[4] Šāds mērķis kā pamats vārda brīvības ierobežojumiem nav tieši minēts ne Satversmes 116.pantā,[5] ne Latvijas Republikai saistošās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.panta otrajā daļā,[6] kurā ir dots izsmeļošs to mērķu uzskaitījums, kas var kalpot par pamatu vārda brīvības ierobežojumam. Taču, lai gan paredzētie ierobežojumi vārda brīvībai būtu interpretējami šauri, atkarībā no konkrētās situācijas valsts pārvaldības kārtības aizsardzība var izrādīties atbilstoša kādam no šajos pantos minētajiem pamatiem.

Kā sekundārs, taču saistīts KL 271. panta mērķis tiek minēta valsts amatpersonas goda un cieņas aizsardzība saistībā ar tai uzlikto pienākumu pildīšanu. Jāatzīst, ka arī demokrātiskā sabiedrībā vārda brīvība nav absolūta un, kā to paredz vairums starptautisko cilvēktiesību dokumentu, var tikt ierobežota, cita starpā, lai aizsargātu citu cilvēku cieņu vai tiesības. Tādēļ principā katrs no šiem mērķiem pats par sevi var būt leģitīms, lai ierobežotu vārda brīvību. Taču jautājums ir par veidu jeb izvēlētajiem līdzekļiem mērķa sasniegšanai un to proporcionalitāti.

Nevaru piekrist arī viedoklim, ka KL 271.pants nav diskriminējošs un tas nenostāda amatpersonas privileģētā stāvoklī, tikai pamatojoties uz to, ka šīs normas primārais mērķis ir aizsargāt valsts pārvaldības kārtības intereses un konkrētās amatpersonas goda un cieņas aizsardzība ir tikai papildu apdraudējuma objekts.[7] Lai arī kāds būtu šīs normas mērķis, rezultātā noteiktas personu grupas — valsts amatpersonu — gods un cieņa, kaut vai tikai saistībā ar to pienākumu pildīšanu, tiek nostādīts citādākā stāvoklī nekā citu sabiedrības locekļu goda un cieņas aizsardzība. Tādēļ jautājums drīzāk būtu par to, vai atbildību par valsts amatpersonu goda un cieņas aizsardzību kādā noteiktā aspektā būtu pamats izdalīt atsevišķi. Jāatzīmē, ka atšķirīga attieksme pret dažādām personu grupām per se nebūt vēl neliecina par diskrimināciju un tā var būt pilnīgi pieņemama un dažkārt pat nepieciešama, ja tai ir objektīvs un saprātīgs pamatojums.

Lai gan jautājums ir diskutējams, manuprāt, var pastāvēt gadījumi, kad atsevišķu valsts amatpersonu goda aizsardzībai saistībā ar to pienākumu pildīšanu ir nepieciešams paredzēt lielāku atbildību, nekā tas ir pārējiem sabiedrības locekļiem. Piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) ir vairākkārt uzsvērusi, ka: “Tiesu darbība ir noteikti saistīta ar sabiedrības interesi, un, ņemot vērā tiesu īpašo lomu demokrātiskā sabiedrībā kā taisnīguma nodrošinātājam, tiesnešiem ir jābauda sabiedrības uzticība, lai veiksmīgi pildītu savus pienākumus. Tādēļ var būt nepieciešams aizsargāt šo uzticību pret destruktīviem uzbrukumiem, kuri būtībā ir nepamatoti.”[8] Jāmin, ka atsevišķa norma, kas paredzēja atbildību tieši par tiesnešu vai tiesas piesēdētāja goda aizskaršanu, pastāvēja arī Latvijas Kriminālkodeksā.[9]

Taču gluži pretēja ir bijusi Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse lietās, kurās ir bijuši iesaistīti politiķi un valsts ierēdņi. Atšķirībā no tiesneša, kam, ņemot vērā tā amatu, ir ierobežotas iespējas atspēkot pret tiem vērstos apvainojumus, politiķim šādu ierobežojumu nav. Vērtējot nepieciešamību ierobežot preses brīvību, lai aizsargātu personas cieņu vai citas tiesības, ir jāņem vērā, ka saskaņā ar ECT praksi politiķiem un varas pārstāvjiem ir jāpieņem lielāka kritika nekā vidusmēra iedzīvotājiem.[10] Lietā “Lingens pret Austriju” kāda žurnāla redaktors bija publicējis vairākus rakstus, asi kritizēdams Austrijas kancleru un apšaubīdams viņa atbilstību politiskās varas īstenošanai, un iznākumā tika notiesāts par neslavas celšanu. Žurnālists griezās ECT ar prasību atzīt, ka pārkāptas viņa ECK 10.pantā aizsargātās tiesības uz vārda brīvību. ECT šajā lietā uzsvēra: “(..) preses brīvība piedāvā sabiedrībai vienu no labākajiem līdzekļiem, kā iepazīt un veidot savu viedokli par politisko līderu idejām un uzskatiem. Vispārināti runājot, politisko debašu brīvība ir pašā pamatā demokrātiskas sabiedrības idejai, kura caurauž Konvenciju.”[11] Tādēļ “(..) pieļaujamās kritikas robežas attiecībā uz politiķi ir plašākas, nekā kritizējot privātpersonu. Atšķirībā no pēdējā politiķis neizbēgami sevi nostāda katra vārda un rīcības ciešai uzraudzībai gan no žurnālistu, gan plašas sabiedrības puses, un tādēļ viņam ir jābūt ar lielāku tolerances pakāpi. Nav šaubu, ka 10.panta 2.daļa nodrošina citu cilvēku — tātad visu cilvēku — cieņas aizsardzību, un šī aizsardzība attiecas arī uz politiķiem, pat ja viņi nedarbojas kā privātpersonas; bet šādos gadījumos aizsardzības nepieciešamība ir izvērtējama, salīdzinot ar atklātas politiskas diskusijas interesēm.”[12]

Savukārt lietā “Castelss pret Spāniju” ECT secināja, ka “demokrātiskā sistēmā valdības rīcībai vai nolaidībai ir jābūt pakļautai stingrai uzraudzībai ne tikai no likumdošanas un tiesu institūciju, bet arī no preses un sabiedrības puses. Turklāt valdības dominējošais stāvoklis rada nepieciešamību, lai valdība, cik iespējams, ierobežotu kriminālu sankciju piemērošanu, sevišķi, kad ir pieejami citi līdzekļi, lai atbildētu tās oponentu vai preses nepamatotiem pārmetumiem un kritikai”.[13]

Nenoliedzami, ir jāpastāv “tiesiskiem rāmjiem”, kas paredz plašsaziņas līdzekļu atbildību par gadījumiem, kad tiek izplatīti nepatiesi apgalvojumi vai žurnālista viedoklis tiek pausts klaji rupjā veidā. Arī amatpersonām un politiķiem ir tiesības aizsargāt savu godu un cieņu, vēršoties tiesā. Arī pašreiz Krimināllikums dod iespējas risināt šādus gadījumus, izmantojot vispārējās goda un cieņas aizsardzības normas, turklāt pret vainīgo var vērsties arī civiltiesiskā kārtībā.

Gadījumā, ja arī tiek nolemts saglabāt diferencētas atbildības principu par amatpersonas goda un cieņas aizskaršanu, jautājums, kas tomēr šķiet problemātisks, ir KL 271.pantā paredzētās sankcijas proporcionalitāte jeb samērīgums ar tās mērķi. Vai patiesi iespējamā brīvības atņemšana uz laiku līdz diviem gadiem ir samērīga ar valsts amatpersonas goda un cieņas aizsardzību demokrātiskā sabiedrībā? Nedomāju, ka sabiedrība daudz vairāk iegūs no tā, ja kāds žurnālists par šādu nodarījumu varētu nonākt aiz restēm, bet valsts amatpersonas mundieris paliktu tīrs. Lieki piebilst, kā šāds precedents ietekmētu žurnālistu motivāciju sniegt sabiedrībai būtisku, kaut arī nereti no tās atbilstības īstenībai strīdīgu informāciju.

ECT savā praksē, uzsverot vārda brīvības fundamentālo lomu demokrātiskā sabiedrībā, arī norādījusi, ka jebkuri ierobežojumi vārda brīvībai jāformulē sašaurināti. Taču Krimināllikuma 316.pantā ietvertais “amatpersonas” jēdziens, kurš ir attiecināms arī uz KL 271.pantu, pilnīgā pretstatā ir formulēts maksimāli plaši. Par valsts varas pārstāvjiem un amatpersonām tiek atzītas ne tikai valsts augstākās amatpersonas, Saeimas un pašvaldību deputāti, ierēdņi un policisti, bet arī, piemēram, valsts un pašvaldības uzņēmumu vadītāji un to vietnieki.[14] Turklāt šī Krimināllikuma norma nesniedz noslēgtu uzskaitījumu, bet paredz, ka par valsts amatpersonu ir uzskatāmas arī personas, kuras pastāvīgi vai uz laiku izpilda valsts vai pašvaldības dienesta pienākumus un kurām ir tiesības pieņemt citām personām saistošus lēmumus, veikt sodīšanas funkcijas, rīkoties ar valsts un pašvaldību mantu vai veikt citas tamlīdzīgas darbības.[15]

Tiek argumentēts, ka līdzīgas normas pastāv arī daudzās Eiropas Savienības valstīs, kā arī bijušas ietvertas gan Latvijas 1933.gada Sodu likumā, gan LPSR Kriminālkodeksā.[16] Tomēr LPSR Kriminālkodekss diez vai būtu paraugs tam, kā veidot preses un valsts amatpersonu attiecības demokrātiskā sabiedrībā. Turklāt, salīdzinot KL 271.pantu ar LPSR Kriminālkodeksa normām, kas regulēja attiecīgo jautājumu, sods par šādiem nodarījumiem Krimināllikumā ir pastiprināts.[17]

Ārvalstu prakse ir dažāda. Piemēram, Zviedrijā šāda veida normas tika atceltas jau septiņdesmitajos gados, bet Ungārijā 1994.gadā. Taču arī vairumu valstu, kur atsevišķu amatpersonu goda un cieņas aizsardzība vēl joprojām krimināllikumā ir izdalīta atsevišķi, vieno fakts, ka šīs normas gadiem ilgi nav tikušas reāli piemērotas, vismaz attiecībā pret presi. Tā, piemēram, Francijā šādas normas nav tikušas piemērotas kopš 1969.gada. Līdzīga prakse ir arī Portugālē, Nīderlandē un Norvēģijā.[18]

Arī Spānijā, kuras kriminālkodeksa normas tiek minētas kā viens no piemēriem, lai pamatotu amatpersonu goda un cieņas krimināltiesisko regulējumu Latvijas Krimināllikumā, šīs normas nav tikušas piemērotas kopš 1992.gada, kad Spānija zaudēja Castells lietu Eiropas Cilvēktiesību tiesā.[19] Turklāt jāatgādina, ka Spānija līdz pat septiņdesmito gadu vidum bija diktatūra, un posttotalitārisma seku pārvarēšana un tiesiskās domāšanas maiņa, kā zināms, ir ilgstošs process. Turklāt 1995.gadā arī Spānijas likumdevējs svītroja no Kriminālkodeksa normu, kas bija gandrīz identiska KL 271.pantam.

Konsekventa tiesu prakse un fakts, ka šīs normas gadiem ilgi nav tikušas piemērotas attiecībā pret presi, rada žurnālistiem tiesisko paļāvību un neierobežo viņu darbību, kad tie sniedz sabiedrībai būtisku informāciju. Savukārt Latvijā valsts amatpersonu mēģinājumi ar šo pantu palīdzību risināt strīdus ar presi vai citiem plašsaziņas līdzekļiem nav retums.

Turklāt atšķirībā no KL 271.panta vairāku valstu normas nošķir vienkāršus un smagus apvainojumus, paredzot brīvības atņemšanu kā sodu tikai par pēdējiem. Bez tam nevienā no šiem likumiem man neizdevās atrast tik plašu amatpersonas jēdziena formulējumu kā Latvijas Krimināllikumā.

Visbeidzot, nereti tiek argumentēts, ka attiecīgais Krimināllikuma pants neaizliedz kritizēt amatpersonas, bet paredz atbildību tikai par apzināti nepatiesu ziņu un izdomājumu sniegšanu. Taču šis arguments diez vai ir pamatots, ņemot vērā to, cik grūti tiesām dažkārt ir novilkt robežu starp ziņu un viedokli.[20]

Turklāt goda aizskaršana atšķirībā no neslavas celšanas var izpausties arī valsts amatpersonas vai viņas darbības apvainojošā novērtēšanā. Nav noliedzams, ka arī par to atbildība būtu jāparedz, taču nedomāju, ka valsts amatpersonas, izņemot tiesnešus, šajā gadījumā būtu pamats izdalīt atsevišķi un pašreizējā sankcija būtu adekvāta nodarījumam.

Plašākas diskusijas vērts ir arī pašreiz aktualizētais jautājums par kriminālatbildības nepieciešamību kopumā par goda un cieņas aizskaršanu vai arī tās aizstāšanu ar administratīvo atbildību, paralēli pastāvot iespējai strīdus risināt civiltiesiskā kārtībā.[21] Pamatoti argumenti te ir abām pusēm un atrast līdzsvarotu risinājumu nebūs viegli. Taču nevajadzētu par zemu novērtēt arī Latvijas sabiedrības spriestspēju. Vairums cilvēku apzinās un izvērtē to, kāpēc viens vai otrs medijs nereti pievērš pastiprinātu uzmanību kādai valsts amatpersonai, ziņojot pat tās apšaubāmiem darījumiem laikraksta pirmajās lapās vai veltot tās īpašuma vai darījumu analīzei lielāko daļu no sava raidlaika. Fakts, ka amatpersona kaut vai civiltiesiskā ceļā pierādīs, ka par to publicētā informācija ir patiesībai neatbilstoša, jau pats par sevi ir zaudējums attiecīgā preses izdevuma un žurnālista reputācijai un uzticamībai. Civiltiesiskie strīdi gan dažkārt ilgst ārkārtīgi ilgi un piešķirtā kompensācija par nodarīto morālo kaitējumu, nemaz nerunājot par pienākumu atsaukt godu un cieņu aizskarošās ziņas, pēc vairāk nekā gada vai pat diviem diez vai sniedz personai pietiekamu gandarījumu. Taču lietu izskatīšanas paātrināšana jau ir jautājums, kas jārisina citādākā ceļā.

Nobeigumā, atgriežoties pie KL 271.panta vērtējuma, ir jāsecina, ka šī norma pretēji Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei paredz vārda brīvības pastiprinātus ierobežojums attiecībā uz politiķu un valsts ierēdņu goda un cieņas aizsardzību, satur nodarījumam nesamērīgi augstas sankcijas un maksimāli plašu amatpersonas jēdziena formulējumu. Jāņem vērā arī tas, ka šim pantam Latvijā nav tikai simboliska nozīme, bet tiesu praksē, nošķirot jēdzienus “ziņas” un “viedoklis” vai “vērtējums”, trūkst vienotas pieejas. Tādēļ pamatoti rodas jautājums, vai šī norma atļauj īstenot vārda un informācijas brīvību tādā mērā, kā to prasa ECT prakse? Manuprāt, Saeimas deputātiem, nākamreiz lemjot par Krimināllikuma grozījumiem, vajadzētu mēģināt distancēties no subjektīviem apsvērumiem un vēlreiz izvērtēt vismaz šī panta pašreizējā satura atbilstību starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem un šādas normas nepieciešamību demokrātiskā sabiedrībā.



____________________

[1] Sk. Krimināllikuma 156. — 158.pantus — Krimināllikums, pieņemts 17.06.1998 // Latvijas Vēstnesis, Nr.199/200, 08.07.1998.

[2] Sk. Madara Līcīte. Krimināllikumā deputāta kandidāta godu nevērtēs augstāk par citiem, kā arī preses relīzi “Saeima atbalsta frakcijas Jaunais laiks deputātu priekšlikumus par goda un cieņas aizskaršanu”,12.06.2003.// http://www.leta.lv

[3] Krimināllikuma 271.pants “Varas pārstāvja un citas valsts amatpersonas goda un cieņas aizskaršana” paredz, ka : “Par neslavas celšanu varas pārstāvim vai citai valsts amatpersonai vai to goda aizskaršanu sakarā ar šīm personām uzlikto pienākumu pildīšanu — soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām.” Skat.: Krimināllikums, pieņemts 17.06.1998.// Latvijas Vēstnesis, Nr.199/200, 08.07.1998.

[4] Valentija Liholaja. Vai Krimināllikums apdraud vārda brīvību // Jurista Vārds, Nr.3 (270), 21.01.2003.

[5] Latvijas Republikas Satversme, pieņemta 15.02.1922. // Latvijas Vēstnesis, Nr.43, 01.07.1993.

[6] 1950.gada 4.novembra Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (redakcija, kas saskaņā ar ECK 11.protokolu stājās spēkā 1998.gada 1.novembrī). Eiropas Padomes informācijas un dokumentācijas centra tulkojums latviešu valodā, 7.lpp.

[7] Diāna Hamkova. Kā sargāt valsts amatpersonu godu un cieņu // Jurista Vārds, Nr.6 (273), 11.02.2003.

[8] ECT 1995.gada 26.aprīļa spriedums lietā Prager and Oberschlick v. Austria, 34.punkts, skat.: http:// hudoc.echr.coe.int

[9] Skat. KK 1693.pantu — Latvijas Kriminālkodekss un komentāri pie atsevišķiem Latvijas Kriminālkodeksa pantiem. Tiesiskās informācijas centrs, 1997, 151.lpp.

[10] ECT 1986.gada 8.jūlija spriedums lietā Lingens v. Austria, 42.punkts, skat.: http:// hudoc.echr.coe.int

[11] Turpat.

[12] Turpat.

[13] ECT 1992.gada 23.aprīļa spriedums lietā Castells v. Spain, 46.punkts, skat.: http:// hudoc.echr.coe.int

[14] Uldis Krastiņš, Valentija Liholaja, Aivars Niedre. Krimināllikumakomentāri. 6.grāmata. Rīga, AFS, 1999, 41.—44.lpp.

[15] Turpat.

[16] Diāna Hamkova. Kā sargāt valsts amatpersonu godu un cieņu // Jurista Vārds, Nr.6 (273), 11.02.2003.

[17] Sk. Uldis Krastiņš, Valentija Liholaja, Aivars Niedre. Krimināllikuma komentāri. 6.grāmata. Rīga, AFS, 1999, 97.lpp.

[18] Walden R. Insult Laws: An Insult to Press Freedom. World Press Freedom Committee, 2000, pp.17—49.

[19] Walden R.. Insult Laws: An Insult to Press Freedom. World Press Freedom Committee, 2000, p.42.

[20] Sk. piemēram, AT Senāta Civillietu departamenta 13.02.2002. spriedumu un 14.11.2002. spriedumu lietā “Laimonis Strujevičs pret a/s “Diena” un Aivaru Ozoliņu”, kā arī Rīgas Apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 17.10.2001. un 3.06.2002. spriedumu šajā lietā.

[21] Guntis Bērziņš. Kad daži ir vienlīdzīgāki par pārējiem // Diena, 18.06.2003.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Citi autora darbi