Atslēgvārdi:

Valstij neērtā enerģija 2

Sabiedrībai tiek aktīvi stāstīts, ka zaļā enerģija jau rīt cels elektrības tarifu un daudzi tam notic. Tomēr dabas gāzei uz tarifu ir ievērojami lielāka ietekme, nekā atjaunojamajiem energoresursiem.

Iesaki citiem:

Ekonomikas ministrija (EM) ir sagatavojusi grozījumus Ministru kabineta (MK) noteikumos, kas regulē valsts atbalstu elektroenerģijas ražošanai koģenerācijā un izmantojot atjaunojamos[1] energoresursus. Grozījumu galvenā motivācija — zaļā enerģija līdz šim saņēmusi pārāk lielu atbalstu. Galvenā problēma — netiek pateikts, ka lielāko daļu atbalsta maksājumu līdz šim saņēmuši valstij piederoši uzņēmumi, kas elektrību ražo no dabas gāzes. Var teikt, ka valstij zaļā enerģija ir neērta trejādā ziņā. Pirmkārt, valstij ir neērta zaļā enerģija, jo par tās ražošanu līdz šim pārmaksāts. Otrkārt, zaļā enerģija ir neērta tādēļ, ka enerģijas ražošanas projektiem ir izsniegtas tik daudzas atļaujas, ka to īstenošanas gadījumā Latvijā būtu elektroenerģijas pārprodukcija. Treškārt, valstij nav īsti skaidrs, kā attiekties pret reālo atbalsta maksājumu ietekmes uz elektrības tarifu cēloni — elektrības ražošanu koģenerācijā no dabas gāzes. Šobrīd neizskatās, ka EM piedāvājums veidotu spēles noteikumus vienādus visiem.


Par ko ir runa?

Šī raksta mērķis nav nekritiski aizstāvēt komersantus, kas ražo enerģiju, izmantojot atjaunojamos energoresursus, jo atbalsta samērīgums jāattiecina arī uz zaļās enerģijas ražotājiem. Mērķis nav arī principiāli kritizēt vai aizstāvēt valsts uzņēmumu Latvenergo, kas rīkojas atbilstoši savām specifiskajām interesēm, kas konfliktē ar daudzu citu enerģijas ražotāju interesēm. Ir svarīgi pateikt, ka enerģētikas nozarē lēmumiem jābūt caurspīdīgiem, pārdomātiem, nesasteigtiem, izsvērtiem. Tādiem, kas nedod pat iespēju šaubīties par nodomu patiesumu un nerada vietu spekulācijām par nozares spēcīgāko spēlētāju paliekoši dominējošu ietekmi.

Valdība ir iecerējusi mainīt kārtību, kā valsts atbalsta elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamajiem energoresursiem (AER), kā arī elektroenerģijas ražošanu koģenerācijā[2] jeb procesā, kad vienlaikus tiek ražota gan elektrība, gan siltums.
Atbalsts notiek ar maksājumiem par saražoto elektroenerģiju, un atbalsta maksājumu izmaksas sedz visi elektroenerģijas lietotāji, samaksājot par patērēto elektrību. Daļa elektroenerģijas tarifa tiek saukta par obligātā iepirkuma komponenti (OIK), kas tad arī sedz atbalstu elektrības ražotājiem no AER un koģenerācijā — no gāzes. Atbalsta sniegšanas kārtību nosaka MK noteikumi. Atsevišķas interešu grupas savulaik ir ielobējušas visai dāsnu atbalstu elektrības ražošanai no AER un arī elektrības ražošanai koģenerācijā. Citas interešu grupas šobrīd argumentē, ka elektrība, kas ražota no AER ar valsts atbalstu jeb tautā saukta par zaļo enerģiju, ir pārāk dārga un samazina Latvijas tautsaimniecības konkurētspēju. Tādēļ zaļā enerģija jāatbalsta mazāk nekā līdz šim, un „nezaļā” jeb parastā enerģijā jāatbalsta kā līdz šim, jo tikai tā iespējams saglabāt zemas elektrības cenas rūpnieciskajiem ražotājiem, kuri ikdienā ikvienu no mums nodrošina ar maizi, cementu un citām ēdamām un neēdamām lietām un papildina valsts budžetu ar ieņēmumiem no eksporta. Tāpēc arī ikviena elektrības lietotāja interesēs ir iespējami zemākas elektrības cenas[3] un tarifi[4] .

Kāpēc situācijā, kad lielākā daļa OIK tiek maksāta uzņēmumiem, kas pilnībā vai daļēji atrodas valsts kontrolē, vairākas interešu grupas aktīvi cenšas pārliecināt sabiedrību (tātad visus elektroenerģijas lietotājus), ka tautsaimniecības konkurētspēju apdraud tieši zaļā enerģija, nevis pamatīgi atbalsta maksājumi[5] uzņēmumiem, kas elektroenerģiju ražo no 100% importējama energoresursa — dabas gāzes?

No sabiedrisko attiecību viedokļa EM ir gadījies nelāgs uzdevums — saprotami jāizstāsta sabiedrībai, kāpēc tiek metodiski diskreditēti atjaunojamie energoresursi un ka AS Latvenergo[6] dominējošā loma sektorā tiek atbalstīta tādēļ, lai stiprinātu uzņēmumu un saglabātu tā konkurētspēju reģionā, un garantētu ienākumus, kas pēcāk papildinās valsts budžetu. Mazliet vienkāršoti raksturojot situāciju, EM ir jāpastāsta elektrības lietotājiem, ka turpmākos 15 gadus[7] viņi faktiski maksās elektroenerģijas nodokli. Paradoksāli, ka Latvijas lielo rūpniecisko ražotāju vēlēšanās sagaidīt elektrības cenu saglabāšanos esošajā līmenī vai pat to samazināšanos lieliski nodrošinātu atbalsta samazināšana tieši dabas gāzes koģenerācijai. Taču to EM nevar atļauties, jo šāda rīcība samazinātu Latvenergo ieņēmumus un maksājumus valsts budžetā. Ir acīmredzama nepieciešamība Latvijas ražojošajiem uzņēmumiem skaidrot OIK uzbūvi, jo valda neizpratne[8] , par ko tieši tie maksā, kad apmaksā rēķinus par patērēto elektroenerģiju.


Sliktā zaļā enerģija?

Esam situācijā, kad to, kādā virzienā un veidā attīstās normatīvā vide, kas regulē atbalstu elektroenerģijas ražošanai, izmantojot atjaunojamos energoresursus (AER), nosaka lēmumi, kas, manuprāt, nav rūpīgi izsvērti. Turklāt tie ignorē daudzu nozares dalībnieku skatījumu, vienlaikus neaizmirstot dažu nozares dalībnieku vēlmes. Runa ir par EM sagatavotajiem grozījumiem tā sauktajos koģenerācijas noteikumos[9] un atjaunojamo energoresursu noteikumos[10], kā arī secinājumiem, kas izdarīti no informatīvā ziņojuma „Par atbalsta mehānismiem elektroenerģijas ražošanai, izmantojot atjaunojamos energoresursus” [11] .

Pieminētajos MK noteikumos paredzēts izdarīt grozījumus, kas mainīs nosacījumus valsts atbalstam elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamajiem energoresursiem. Šajā dokumentu trio ir daudz vērtīgu atziņu un progresīvu ieceru, taču pozitīvo nomaitā vairākas lietas. Minēšu dažas, par ko ir vismazāk vienprātības.

EM paredzējusi līdz 2016. gada 1. janvārim iesaldēt valsts atbalstu jauniem projektiem, kas paredz elektroenerģijas ražošanu, izmantojot AER[12] . Galvenais aizbildinājums šādai iecerei, kas 14. augustā pēc valdības sēdes, iespējams, kļūs saistoša, ir — valstij un visiem elektroenerģijas patērētājiem zaļā enerģija maksā pārāk dārgi, tas ir pārāk liels slogs, kas negatīvi ietekmē elektroenerģijas tarifu. Jāpiekrīt, ka līdz šim atbalsts no AER ražotajai elektrībai bijis visai dāsns un veidots konjunktūras ietekmē, un to taisnīgi piemin[13] arī ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts (Reformu partija). Tomēr pat ar līdzšinējo atbalsta apmēru valsts, tātad arī visu elektroenerģijas lietotāju, atbalsts AER ir bijis niecīgs, salīdzinot ar atbalstu elektrības ražošanai, izmantojot fosilos energoresursus, konkrētāk — dabas gāzi[14] . 2011. gadā uzņēmēji, kas enerģiju ražo, izmantojot AER, atbalsta maksājumos saņēmuši 27 miljonus latu[15] , bet uzņēmēji, kas enerģiju ražo, izmantojot dabasgāzi, saņēmuši 149 miljonus latu[16] .

Lielie rūpnieciskie ražotāji un lielie elektroenerģijas ražotāji, kā arī vismaz divu ministriju pārstāvji metodiski kultivē viedokli, ka elektroenerģija, kas ražota, izmantojot AER, ir ļoti dārga. Tiek stāstīts, ka patērētājiem tādu dārgu zaļo enerģiju nevajag, sekojoši — nevajag arī ražotājus, no kuriem elektrība tiek iepirkta obligātajā iepirkumā. Tikai ir kāda nianse, kas visbiežāk tiek noklusēta, jo nav pārāk ērta. Proti, lielākā daļa no obligātā iepirkuma komponentes (OIK) maksājuma attiecas uz pilnīgā vai daļējā valsts kontrolē esošiem elektroenerģijas ražotājiem, piemēram, AS Latvenergo un Rīgas siltums, un valsts kā jebkurš uzņēmuma īpašnieks ir ieinteresēta gūt pēc iespējas lielāku labumu — peļņu, dividendes, ietekmi. Mainoties OIK maksājumu politikai, mainītos arī attiecīgo komersantu ieņēmumi. Ja EM piedāvā noteikt OIK maksājumu atbalsta termiņu, kas ir īsāks, nekā enerģijas ražotājs vēlas, tad par konkrētu summu attiecīgi samazinātos arī valsts ieņēmumi no uzņēmuma dividendēm.


Valsts neiespējamā izvēle

Te ir svarīgi saprast, ka EM ir grūti neņemt vērā tās kontrolē esošo uzņēmumu ieteikumus Ministru kabineta noteikumu grozījumiem trīs iemeslu dēļ. Pirmkārt, EM ir ieinteresēta, ka valsts gūst ienākumus no OIK, ko saņem Latvenergo un kas papildina valsts budžetu, jo tas ir svarīgi ikvienai valdībai. Otrkārt, valstij ir svarīgi, lai tās kontrolē esošais uzņēmums ir spēcīgs konkurents Baltijas reģionā strādājošajiem elektroenerģijas ražotājiem — Igaunijas Eesti Energia un Lietuvas Lietuvos Energija.

Treškārt, ja valstij kā akcionāram ir jāizvēlas, vai veicināt brīvu un efektīvu tirgu un atbalstīt elektrības ražošanu no AER, vai arī veidot tādu normatīvo vidi, kas atbalsta dominējoša stāvokļa turpināšanos, tad valsts, visticamāk, izvēlas tādu risinājumu, kas nekaitē tās biznesam. Šādā situācijā ir svarīgi novērst spekulācijas un publiski pateikt, ka atbalsts fosilajai enerģijai nepieciešams un turpināsies iepriekš minēto iemeslu dēļ un ka viena uzņēmuma intereses ir svarīgas valsts energoapgādes drošībai, un par šo drošību ir atbilstoši jāmaksā. Tāpat ir atklāti jāpasaka, ka šo pašu iemeslu dēļ vienādi spēles noteikumi visiem ir maz ticami. Galu galā ar elektrības ražošanu koģenerācijā vistiešākajā veidā ir saistīta arī siltumapgāde, un siltumapgādes organizēšanu Ministru kabinets siltumapgādes uzņēmuma Rīgas siltums privatizācijas atteikumā ir atzinis par valsts pārvaldes funkciju[17] . Ekonomikas ministrijai ir svarīgi, lai valsts uzņēmums, kas nodrošina valsts pārvaldes funkciju, ir stiprs un spēj attīstīties, tādēļ atbalsts šim uzņēmumam ir jāsaglabā.

Koģenerācijas noteikumu grozījumu projektā tāpat parādās papildinājumi 10.2. apakšpunktam[18] , kas paredzēti vienai konkrētai situācijai Latvijā. Runa ir par uzstādītās elektriskās jaudas izmantošanas stundu skaitu gadā, kas ļauj kvalificēties atbalsta maksājumu saņemšanai. Šāda papildinājuma iekļaušana MK noteikumos liek domāt divos virzienos. Pirmkārt, tas atspoguļo EM un Latvenergo bažas, vai turpmāk Rīgas TEC-1 un TEC-2 gada laikā katra spēs darboties koģenerācijā vismaz 3000 stundu (aptuveni četrus mēnešus). Vai šādas bažas nozīmē, ka uzstādītās jaunās modernās jaudas lielāko gada daļu netiks darbinātas un atradīsies dīkstāvē? Tas TEC-2 otrās kārtas būvniecības kritiķiem dod iemeslu uzdot jautājumu, vai tādā gadījumā ir loģiska TEC-2 otrās kārtas būvniecība? Otrkārt, varbūt šāda dīkstāve nemaz nav slikta, jo netiek patērēta dabas gāze, kuras cena sasniegusi augstāko līmeni pēdējo piecu gadu laikā. Protams, var teorētiski pieņemt, ka līdzīgas situācijas nākotnē var veidoties arī citur Latvijā, taču šoreiz izskatās, ka tiek gatavots lēmums viena valstij piederoša uzņēmuma interesēs.

Lielie ražotāji atbalsta zemāku elektrības cenu, vēstī mediji[19] , atsaucoties uz ekonomikas ministra tikšanos ar lielajiem ražotājiem[20] , kas ir arī tirdzniecības bilances balstītāji eksporta pusē. Ja lielie eksportētāji, kādu Latvijā nav daudz, sūdzas par elektrības cenu, tad EM pienākums ir paskaidrot sabiedrībai, kuri tad ir tie „vainīgie” vai potenciālie „vainīgie”, ka cena ir tik augsta vai var būt vēl augstāka. „Vainīgie” tiek atrasti ātri, ziņojot, ka Latvijas konkurētspēju grauj enerģijas ražošana no atjaunojamajiem energoresursiem, jo par vienu megavatstundu (MWh) zaļās enerģijas tiek maksāti 68-128 lati[21] , kamēr par dabas gāzes koģenerācijā saražotu MWh tiek maksāti aptuveni 53 lati. Tikai kāda nianse — aizmirstas pateikt, ka obligātā iepirkuma komponente par elektroenerģiju, kas saražota, izmantojot AER, ir Ls 0,0029 par kilovatstundu (kWh), bet OIK par elektroenerģiju, kas saražota koģenerācijā, izmantojot dabasgāzi, — Ls 0,0094 par kWh. Tiek neuzkrītoši noklusēts, ka, piemēram, 2011. gadā aptuveni 84% no OIK samaksāts valsts kontrolē esošajiem uzņēmumiem (galvenokārt AS Latvenergo) par elektrības ražošanu koģenerācijā, izmantojot dabas gāzi. Šie skaitļi uzskatāmi parāda, kā rodas OIK ietekme uz elektroenerģijas tarifu.


Atbalsta termiņu nozīme

Var saprast, ka lielas jaudas ražotne prasa lielas investīcijas un, lai tās atmaksātos, nepieciešami divi elementi: atbalsta apjoms un atbalsta laiks. Ja uzņēmējs aprēķinājis, ka ar esošo atbalsta apjomu investīcijas atmaksāsies 20 gadu laikā, tad nav iemesla tam neticēt. Ja viens no šiem elementiem mainās, tad būtu jāmainās arī otram. Piemēram, samazinoties atbalsta periodam, attiecīgi samazinātos arī valsts kontrolē esošo enerģijas ražotāju un sekojoši arī valsts ienākumi. Ja pieņem, ka enerģijas ražotāja gada ieņēmumi no OIK būtu, teiksim, 80 miljoni latu, tad cīņa par atbalsta termiņa nesamazināšanu MK noteikumos[22] par pieciem gadiem izklausās loģiska, jo piecu gadu laikā no OIK netiktu gūti 400 miljoni latu (kas 20 gadu atbalsta termiņa gadījumā summējas 1,6 miljardos latu). Šādā situācijā EM neatliek nekas cits, kā bilst, ka atbalsta apjoma un termiņa samazināšana atstātu milzīgu negatīvu iespaidu uz valsts uzņēmuma Latvenergo bilanci. Neviena valdība negrib, ka tās lēmumiem ir milzīgs negatīvs iespaids uz pašas uzņēmumiem un ieņēmumiem. Loģiski.

Beztermiņa atbalsts nemotivē domāt par to, kā enerģijas ražotājs ar saražoto enerģiju pēc noteikta laika iekļausies tirgū. Tāpēc pozitīvi jāvērtē tas, ka EM vēlas ieviest termiņus, kādos enerģijas ražotāji var saņemt atbalsta maksājumus. Vismaz tiem uzņēmējiem, kuri nākotnē (pēc pārtraukuma atbalsta piešķiršanā, ja tas tiks apstiprināts Ministru kabineta noteikumu grozījumos) joprojām apsvērs iespēju ieguldīt līdzekļus enerģijas ražošanā Latvijā, būs zināmi spēles noteikumi. Tomēr ir svarīgi padomāt arī par to, kāda ietekme sagatavotajiem lēmumiem būs uz tiem uzņēmumiem, kas enerģiju no AER ražo jau ilgāk nekā desmit gadus. Vai viena gada pārejas periods, ko EM paredzējusi koģenerācijas noteikumu grozījumos[23] , ir pietiekams, lai uzņēmējs nepieciešamības gadījumā pārorganizētu savu biznesu? Turklāt Informatīvajā ziņojumā rakstīts, ka pārejas periods darbības pārkārtošanai paredzēts ne jau enerģijas ražotājiem, bet pašvaldībām, lai tās pagūtu pārorganizēt savu siltumapgādes sistēmu līdz 2013./2014. gada apkures sezonas sākumam[24] . Šāda pieeja neizskatās pēc tiesiskās paļāvības principa ievērošanas.


Turpmākie soļi

Ir apsveicami, ka EM un ļoti konkrēti arī ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts ir apņēmies savest kārtībā atbalsta maksājumu sistēmu. Redzot, kādas problēmas ik pa laikam parādās līdzšinējās atbalsta sistēmas darbībā, jāsecina, ka to bija jādara jau sen. Pozitīvi jāvērtē arī EM iecere sagatavot informatīvo ziņojumu par atbalsta mehānismiem elektroenerģijas ražošanai, izmantojot fosilos energoresursus, un to ietekmes izvērtējumu[25] . Šādam ziņojumam gan bija jābūt sagatavotam vienlaikus ar šajā rakstā pieminēto Informatīvo ziņojumu par AER izmantošanu. Vienīgi vienlaicīgi pieejama informācija dotu iespēju pilnībā un detalizēti novērtēt dažādu resursu un enerģijas ražotāju ietekmi uz elektroenerģijas tarifu un nozares tiesisko regulējumu. Šobrīd izskatās, ka atbalsts AER tiek sakārtots skarbāk nekā atbalsts fosilajiem resursiem. EM līdz 2012. gada 1. septembrim apņemas ratiem priekšā novietot arī zirgu, turpinot sakārtot enerģētikas sektora tiesisko vidi un izveidojot kārtību elektroenerģijas neto uzskaitei[26] . EM sola līdz 1. oktobrim ratiem priekšā novietot vēl vienu zirgu — galveno vilcēju — priekšlikumu atjaunojamās elektroenerģijas ražošanas atbalsta mehānisma izveidei. Tas ir apveicami.

Taču vismaz trīs jautājumi joprojām paliek bez labas atbildes. Pirmais — kāpēc jāpieņem grozījumi MK noteikumos, ja pāris mēnešus vēlāk tiesisko regulējumu paredzēts mainīt atkal? Otrais — vai tiešām bija vērts sacelt atļauju izņemšanas ažiotāžu, paziņojot par atbalsta iesaldēšanu uz vairākiem gadiem? Trešais — kāpēc jāstāsta sabiedrībai, ka elektrības tarifs aug atjaunojamo energoresursu dēļ, ja lielākā ietekme uz OIK ir dabas gāzes koģenerācijai? Visbeidzot, būtu loģiski, ja pirms grozījumiem sekundārajos tiesību aktos stratēģiskās skaidrības nolūkā uz galda vispirms parādītos politikas dokuments, kas ieskicētu enerģētikas nozares iecerēto attīstību turpmākajos 20 gados.

______________________

[1] Plašāk joprojām tiek lietots jēdziens „atjaunojamie”, lai gan oficiālo tulku piedāvātais „atjaunīgie” izklausās loģiskāks. „Atjaunojams” ir tas, ko var atjaunot, bet „atjaunīgs” ir tas, kas spēj atjaunoties pats vai neizsīkst.
[2] Koģenerācija var notikt, izmantojot gan dabas gāzi, gan biomasu.
[3] Brīvajā elektroenerģijas tirgū, kas attiecas uz uzņēmumiem un patērētājiem, kas pērk elektrību elektroenerģijas tirgū par vienošanās cenu, kas atšķiras no elektroenerģijas tarifa.
[4] Regulētajā elektroenerģijas tirgū, kas attiecas uz t.s. saistītajiem lietotājiem jeb teju ikvienu „vidējo” elektrības patērētāju Latvijas mājās un dzīvokļos.
[5] 2011. gadā elektroenerģijas obligātā iepirkuma ietvaros uzņēmumiem, kas ražo elektrību no AER samaksāja 27 miljonus latu, bet elektrības ražotājiem koģenerācijā no dabas gāzes 149 miljonus latu. (Pielikumspdf)
[6] Uzņēmuma 100% īpašnieks ir Latvijas valsts.
[7] Paredzētais atbalsta periods elektroenerģijas ražošanai koģenerācijā no dabas gāzes, kas attiecas uz Rīgas TEC-1 un TEC-2, kas ir otrs lielākais elektrības ražošanas avots pēc Daugavas kaskādes hidroelektrostacijām.
[8] To ilustrē aptaujāto uzņēmēju teiktais publikācijā „Vieš skaidrību par zaļās elektrības patiesām izmaksām” laikraksta Dienas bizness 2012. gada 8. marta numurā, 4. un 5. lpp. Skat. arī 19. atsauci.
[9] MK 2009. gada 10. marta noteikumi Nr. 221 „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā”, http://bit.ly/PGNjkF.
[10] MK 2010. gada 16. marta noteikumi Nr. 262 „(Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtībapdf)”, http://bit.ly/NPC3SX.
[11] (2012. gada 3. augusta versijapdf)
[12] Grozījumu MK noteikumos Nr. 221 27. punkts: „No 2012. gada 15. augusta līdz 2016. gada 1. janvārim ražotājs nevar kvalificēties tiesību iegūšanai pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros un tiesību iegūšanai saņemt garantētu maksu par koģenerācijas elektrostacijā uzstādīto jaudu.”
[13] Pavļuta iecerētās reformas rada paniku zaļās enerģijas nometnē, Diena, 2012. gada 6. augusts, http://bit.ly/OMFYSu.
[14] Skat. EM sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par atbalsta mehānismiem elektroenerģijas ražošanai, izmantojot atjaunojamos energoresursus” (turpmāk tekstā – Informatīvais ziņojums), EM, 2012.
[15] Informatīvais ziņojums, 7. lpp.
[16] Informatīvais ziņojums, 16. lpp.
[17] Ministru kabineta rīkojums Nr.18, Par atteikumu nodot privatizācijai valstij piederošās akciju sabiedrības "Rīgas siltums" akcijas, 2012. gada 12. janvāris, (prot. Nr.2 2.§), http://bit.ly/OVZc8e.
[18] “Ja viena siltumapgādes sistēmas operatora licences zonā, tehniski vienotā siltumapgādes tīklā darbojas vairāk nekā viena, vienam komersantam piederoša, koģenerācijas elektrostacija, tad uzstādītās elektriskās jaudas izmantošanas stundu skaitu gadā nosaka visām komersanta stacijām kopā.” Esošo MK 221. noteikumu formulējumu skat. http://bit.ly/PGNjkF
[19] Pavļuts ar lielajiem ražotājiem runās par atbalsta sistēmu zaļajai enerģijai, Leta, 2012. gada 21. jūlijs, http://bit.ly/QB54XE; Būvmateriālu ražotāji prasa privilēģijas elektrības tirgū, ekonomika.lv, 2012. gada 24. jūlijs, http://shortly.lv/qjctp; Ražotāji vēlas lielākus elektrības cenas atvieglojumus, BalticExport.com, 2012. gada 23. jūlijā, http://bit.ly/NlGjdw.
[20] Konkrēti AS Latvijas finieris, SIA Cemex, AS Valmieras stikla šķiedra, Būvmateriālu ražotāju asociācija.
[21] Dažādiem resursu veidiem 2011. gadā vidēji.
[22] MK noteikumu grozījumu sagatavošanas laikā saskaņošanas sanāksmēs, citā komunikācijā starp uzņēmumiem un Ekonomikas ministriju notika aktīva argumentēšana, kādēļ atbalstam jābūt 20 gadus nevis īsāku laiku.
[23] (Grozījumi (projekts) Ministru kabineta 2009. gada 10. marta noteikumos Nr. 221 „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā”pdf), 76. punkts.
[24] Informatīvais ziņojums (projekts) „Par atbalsta mehānismiem elektroenerģijas ražošanai, izmantojot atjaunojamos energoresursus”, EM, 2012.
[25] Latvijas Republikas Ministru kabineta sēdes protokollēmums (projekts) “Par atbalsta mehānismiem elektroenerģijas ražošanai, izmantojot atjaunojamos energoresursus”, 4. punkts.
[26] Mājsaimniecībās saražotās elektroenerģijas neto uzskaite – saražoto elektrību mājsaimniecība nodod tīklā un maksā starpību starp patērēto un tīklā nodoto elektrību. Šāds princips veicina mikroģenerāciju jeb nekomerciālu elektroenerģijas ražošanu pašpatēriņam.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
yxasarhx yxasarhx@6paq.com

Positive site. where did u come up with the information on this posting?I have read a few of the articles on your website now. and I really like your style. Thanks a million and please keep up the effective work.
Billig Ghd Rettetang

Saistītie raksti
Citi autora darbi