Atslēgvārdi:

Valodas politika — vai 2004.gada reformas dziļākais pamatojums ir objektīvi analizēts?

Diena, 31.03.2003.

Iesaki citiem:
Diena lv logotips s

Laikraksta Diena publicētajā politisko partiju pārstāvju pirmsvēlēšanu aptaujā par valsts valodas situāciju Latvijā un 2004.gadā paredzēto vispārējo pāreju uz mācībām latviešu valodā krieviski runājošo vidusskolās izteikti leģitimizējoši apgalvojumi, ka šī reforma ir «zinātniski pamatota» vai ka tā «balstās uz mūsdienu akadēmisko (..) pieredzi» (Diena, 14.IX 2002). Iespējams, ka daudz laika veltīts bilingvālās izglītības un krievvalodīgo pārejas uz mācībām latviešu valodā problēmu pētniecībai. Tomēr pie šiem tematiem nekavēšos, pieņemot, ka minētās reformas pamats, kā arī valsts valodas politika kopumā joprojām pelna rūpīgāku un dziļāku sabiedrības izvērtējumu.

Varbūt ir dabiski, ka Latvijas valodas politika pēc PSRS sabrukuma tika izstrādāta, lai «latviešu valodas loma sabiedrībā strauji» pieaugtu (ibid.), ņemot vērā vēl ne tik senos (padomju) rusifikācijas centienus.

Taču iespējams, ka tikpat dabiski un bez īpašas analīzes pieaugusi kādas tradicionālas ideoloģiskas nostādnes, kura XXI gadsimta pasaulē kļūst neīstenojama, tieša vai netieša pieņemšana kā speciālistu, tā arī nespeciālistu vidū. Tieši šī, proti, viennācijas valsts (nation state) ideoloģiskā nostādne (valoda = nācija), manuprāt, ir Latvijas valsts valodas politikas pamats un centrālais virzītājspēks jebkurā tās izpausmē, arī valodu mācīšanas un lietojuma ierobežošanai (piemēram, krievu valodai latviešu skolās) vai pilnīgai kādas valodas lietojuma atcelšanai (piemēram, paredzētā reforma krievvalodīgo vidusskolās) izglītības jomā.

Lai gan vēstures gaitā viennācijas valsts ideoloģija ir centralizēti organizējusi, vienojusi un stiprinājusi neskaitāmas pasaules valstis, šīs nācijas minētās ideoloģijas iespaidā ir diskriminējušas tur dzīvojošās minoritātes un to valodas. Izteikts piemērs ir Francija, kur pēcrevolūcijas perioda standarta franču valodas (parīziešu dialekta) oficiālas izsludināšanas dēļ tika rupji diskriminētas basku, bretoņu un ocitāņu valoda un dialekti.

Jāņem vērā arī tas, ka valodas lietojums un mācības skolās (vēsturiski arī Latvijā) bijis noteicošais faktors tam, kā, pievēršoties nākotnes projekcijai, var būt ieplānots valodas lietojums sabiedrībā vispār.

Kā unikāls, bet pilnīgi nenovērtēts piemērs tieši Latvijas situācijā kalpo latgaliešu dialekta lietojuma ierobežošana Latvijas skolās (Latvijas brīvvalsts un PSRS laikā). Šis valodas politikas virziens laika gaitā stigmatizēja latgaliešu valodu kā nepilnvērtīgu, samazinot tās lietojumu.

Var teikt, ka, ņemot vērā 2004.gada reformas nākotnes projekciju šādā aspektā, var izteikt pieņēmumu — ja krievu valoda netiks mācīta latviešu skolās un krieviski runājošajiem būs jāmācās tikai latviski, tas veidos Latviju par (daudznacionālu) viennācijas valsti ar vienu kopēju valodu un būtiski samazinās krievu valodas lietojumu sabiedriskajā telpā.

Ir lieki teikt, ka valodas politika Latvijā pilnībā nebalstās uz valodas un etnodemogrāfisko situāciju, bet gan uz šīs iecerētās viennācijas valsts vīziju nacionāli noskaņotu politiķu un akadēmiķu izpratnē. Taču vai šis ideāls būs realizējams šāda tipa valsts veidošanai tik netipiskā un neatbilstošā vidē? Ja būs, tad ar kādām sekām?

Latvija nav tāda (daudznacionāla) viennācijas valsts kā ASV, vismaz netiek veidota pēc tādiem pašiem principiem. Drīzāk jau tā līdzinās Kanādai (59,9% dzimtā valoda ir angļu, 24,1% — franču) vai Beļģijai (56% dzimtā valodas ir flāmu, 32% — franču). Pazīstamā divvalodības pētniece Šarlote Hofmane savā klasiskajā 1991.gadā izdotajā Eiropas bilingvālisma jautājumu apkopojumā apgalvo, ka Beļģijas piemērs ir īpašs, jo varot teikt, ka tās iedzīvotāji sastāv no minoritātēm. Vai Latvijas piemērs nav gauži līdzīgs? Ir.

Šķiet, ka Latvijā situācija pati diktē — ja kāds apšauba viennācijas (nacionālas) valsts ideoloģiju, kurā valoda kalpo kā tautas identitātes nesēja un apvienotāja, tāds tiek apzīmogots kā Latvijai nelojāls Maskavas sabiedrotais, kas vēl latviešu tautai iznīcību.

Diemžēl jāatzīst, ka mūsdienu pētnieki sāk novērot viennācijas (nacionālo) valstu iziršanu to tradicionālajā nozīmē, jo tajās, piemēram, Vācijā, Francijā, Dānijā vai ASV, nemitīgi ieplūst dažādu tautību cilvēki, kuri bieži pat runā vairākās valodās, mainot šo valstu lingvistisko ainavu.

Jautājums ir atklāts: vai Latvijā izdosies izveidot nacionālu vai daudznacionālu valsti ar vienotu valodu, kurā dzīvo vairāk nekā 40% cittautiešu?

Nav nekāds noslēpums, ka Rietumu demokrātijās šāds stāvoklis novedis pie oficiālas daudzvalodības, piemēram, jau minētajā Kanādā un Beļģijā, kā arī Šveicē un Somijā. Jā, Latvijai šāds modelis nav bijis pieņemams politisku, nevis zinātnisku apsvērumu dēļ. Tātad šī nostāja jau ir pierādījusi, ka valodas reformas būtībā ir politiski, nevis zinātniski motivētas. Zinātnes vārds tiek lietots, lai leģitimizētu nacionāli domājošajai elitei vēlamu politisko kursu.

Lai skaidrāk ieskicētu manis izvirzīto problemātiku, kas skar viennācijas valsts veidošanas modeli Latvijā, minēšu piemēru par kurdiem. Kurdu tauta apdzīvo Turcijas, Irākas un Irānas daļu un ir nācija, kura vēlas veidot valsti.

Latvija, kurā dzīvo aptuveni 40% cittautiešu, ir neatkarību atguvusi valsts, kura ar valodas starpniecību (par to liecina Valsts valodas likumā piesardzīgi, bet skaidri rakstītais: «[Valsts valodas] likuma mērķis ir nodrošināt: (..) latviešu valodas ietekmes palielināšanu Latvijas kultūrvidē, veicinot ātrāku sabiedrības integrāciju» (Valsts valodas likums, 1.pants, 5.punkts) un saskaņā ar tradicionālo viennācijas valsts veidošanas formulu (1 valoda x valsts iedzīvotāji = viennācijas valsts), tiecas kļūt par nāciju.

Ir skaidrs, ka šādi iecerētas viennācijas valsts izveidošana nav iespējama bez minoritāšu nebrīvprātīgas asimilēšanas valstī, kura netiek veidota pēc ASV parauga. Tas, ka krievvalodīgajiem pastiprinātas latviešu valodas apguves vietā liek pilnībā pārtraukt mācības dzimtajā valodā, bez vismazākajām šaubām, liecina par dziļāku nodomu viņus pamazām pārlatviskot.

Uzskatu, ka šajā rakstā diskutētais jautājums par vecā parauga viennācijas valsts mākslīgu izveidi divdesmit pirmā gadsimta Latvijā ir sarežģīts un nav ātri risināms. Līdz šim sabiedriski politiskajā apritē tas bijis jābūtīgi izvirzīts, padziļināti maz diskutēts un zušslidens — grūti tverams vai viegli pārvēršams par ko citu līdzīgā, bet jautājumu nerisinošā, nekonstruktīvā veidā, ko apzināti tādu padarījusi nacionāli radikālāk noskaņotā Latvijas elites daļa.

It īpaši tiek sludināta valodas nesaraujamā saite ar etnosu. Saka: zudīs valoda, zudīs tauta (vai tās savdabīgums). Piemēram, vai īri (un to savdabīgums) ir izzuduši laikā, kad tikai 3—4% no viņiem runā īriski? Šī nebūt ne nepārprotamā postulāta mērķis Latvijā, manuprāt, ir piešķirt lielāku leģitimitāti latviešu valodas protekcionisma kampaņai, pie kuras pieder arī 2004.gada reforma.

Nobeigumā aicinu jebkuru, kam nav vienalga, uz kādiem pamatiem un ar kādiem paņēmieniem tiek veidota Latvijas valsts, iedziļināties, vēlreiz izvērtējot 2004.gada reformas pamatojuma un galvenā Latvijas valodas politikas mērķa, t.i., daudznacionālas viennācijas valsts veidošanas (ar latviešu valodas starpniecību) autentiskumu, īstenojamību un atbilstību mūsdienām.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!