Valodas plānošanas politika un integrācija Latvijā pēc 1990. gada

Referāts un prezentācija diskusiju ciklā par mazākumtautību izglītības reformu" 2004. gada 3. jūnijā

Iesaki citiem:

Referāts

Tiku laipni aicināts referēt savus analītiskos apkopojumus par valodas plānošanas un integrācijas jautājumu Latvijā, kurus ar Rotari Zvejnieks stipendijas atbalstu veicu 2002. gada pavasarī, lekni apzaļumotajā Odensē (Valodas un komunikācijas institūts, SDU). Varbūt visupirms, nostiprināsim kopēju sapratni par to, kas būtu valodas plānošana vai politika vai, kā es to tagad saucu – valodas plānošanas politika. Valodas plānošana ir piecdesmito/ sešdesmito gadu amerikāņu lingvistu ražots un izplatīts termins un tas nozīmē to, kāds sabiedrībā tiek ieplānots valodas lietojums un izplatība, vienalga vai tas skartu banku, veikalu vai skolu. Akadēmiskā diskursa ietvaros valodas plānošanas politikas jēdziens, protams, tika integrēts plašākā kontekstā, proti, pētnieki centās izprast, kāda ir valodas loma un jēga sabiedrībā un, kādi spēki ietekmē ar valodu saistītus sociālus procesus. Tas arī ir tas, ko pēta akadēmiskā vidē ieenkuroti sociolingvisti. Tādi parasti neraksta pārdetalizēti informatīvas apoloģijas politiskam lietojumam, kuru saturu parasti nosaka jau priekšlaicīgi formulēta nostāja un mērķi. Šāda pieeja tikai turpina padomju laika pētniecības ideoloģisko tradīciju un nopietni sarežģī veiksmīgu lēmumu pieņemšanas procesu demokrātiskā sabiedrībā. Alternatīva tam būtu neatkarīga pētniecība un kvalificētu speciālistu ieguldījums, kuri vēlētos strādāt pro bono publico. Tik daudz par valodas plānošanu un angažēto/ neatkarīgo pētniecību.

Kā mēs zinām, tad “valodas jautājums” Latvijā ir īpaši grotesks, bet šādu stāvokli skaidro Latvijas sociāli vēsturiskais mantojums, etnisko latviešu mazais skaits, atgūtā neatkarība, šī jautājuma vieglā politiskā manipulējamība, kā arī valdošo aprindu un, vienas daļas vēlētāju akūtā vēlme pēc “latviskas Latvijas” un visas no šādas vēlmes izrietošās sekas multilingvālā valstī. Kāds būs rezultāts tam, ko valsts realizē vai ir ieprogrammējusi valodas plānošanas un integrācijas jomās pēdējo desmit gadu laikā mēs pilnīgāk vērtēsim tuvākā nākotnē – šoreiz runāšu par to, kāda, manuprāt, domāšana un teorētiskā koncepcija ir producējusi to, kas vēlāk bijis iestrādāts valodas un izglītības likumdošanā, proti, kādi sentimenti, argumenti un lēmumi ir veidojuši Latvijas valodas plānošanas politiku, kas, pēc manām domām, ir pretrunīgās minoritāšu izglītības reformas teorētiskais motors.

Ir vispāratzīts, ka Padomju Latvija bija tuvu “veiksmīgai” rusifikācijai (Knowles 1989; Wardhaugh 1998; Romaine 2000; Druviete 2000; Romanov 2000); iespējams, ka galvenais faktors, kāpēc tas neizdevās bija visu līmeņu izglītības iespējas latviešu valodā. Ne par velti izglītību dēvē par valodas plānošanas stūrakmeni (Hoffmann 1991), un vēstures gaitā skolu konvertēšana uz citu mācībvalodu vienmēr ir bijusi asimilācijas projekta galvenais elements. Ir iespējams vilkt paralēles starp identiskām vēstures norisēm, kad dažādu valstu lingvistiskās minoritātes tika asimilētas precīzi ar tādiem pašiem paņēmieniem, kā šodien tas tiek mēģināts Latvijā (piemērus no frankofonijas vēstures lasiet Bourhis 1997[1982]). Protams, vēsturi var “neredzēt” un apgalvot, ka šodien notiek kaut kas “unikāls”, kaut kas pilnīgi “cits”, ka šodien ir cīņa par krievvalodīgo “konkurētspēju un gaišu nākotni”. Ja jau viss ir tik jauki, tad, kāpēc tik labiem nodomiem ir tik sīva pretestība? Kāpēc trūkst vēlamās uzticības? Varbūt domāsim, ka visam “labajam” ir pretestība, jo pasaule ir “ļauna”? Diez vai šāda interpretācija, ko līdz.

Tātad, kas notika LPSR laikā? Latvieši kļuva asimetriski bilingvāli, bet krievvalodīgie iebraucēji bija pārsvarā monolingvāli (Ozoliņš 1999). Pēc tam, kad Latvija kļuva neatkarīga, tas vairs nebija pieņemams, un valdība sāka vairot stingrus noteikumus valodas plānošanas politikas veidā, lai aizsargātu latviešus no asimilatīvā krievu monolingvālisma (Druviete 1997). Varētu teikt, ka tad vienlaicīgi sākās arī krievvalodīgo latviskošanas vai letonizācijas projekts. Romanovs (2000) uzskata, kā viņš to dēvē – Baltijas valstu krievu kopienas “baltiskošanu” (Baltinization), par rusifikācijas apturēšanas svarīgu elementu. Šeit var redzēt, ka latviešu valodas aizsardzība/ izplatīšana (letonizācija) un derusifikācija ir kā Siāmas dvīņi, kas savukārt iezīmē to, ka “valodas jautājums” multilingvāli postkoloniālā vidē īstenībā ir kompleksa problēma, kas prasa neatkarīgus, augstas klases pētniekus, nevis apoloģētus ar groteskām, sociālpolitiskām ambīcijām, kuriem ir kāre vienlaicīgi piestrādāt gan pētniecībā, gan varas struktūrās.

Kā “valodas jautājums” ticis risināts? Pēc PSRS sabrukuma Latvijas valdība pieņēma 1992. gada valodas likumu, kas pasludināja latviešu valodu, kā vienīgo, oficiāli administratīvo valsts pārvaldes valodu. 1999. gadā tika pieņemts jauns valodas likums, bet tas tika pieņemts jau, ņemot vērā ES prasības. Teorētiskie mērķi šim likumam bija nosprausti jau iepriekš, proti, integrācija un “(..)lingvistiski normalizēta sabiedrība(..)” (Druviete 1997:161), kam sekoja apgalvojumi, ka valsts integrācija uz oficiālās valsts valodas pamata Latvijas situācijā noteikti funkcionēs, lojalizējot minoritātes (Druviete 1997, 2000). Protams, zināmā mērā tā funkcionē un varbūt pat ir teorētiski pareiza, nostiprinot mazas valodas pozīcijas ar likuma spēku, tomēr, manuprāt, tā nekādā ziņā netiecas būt akceptēta ārpus likuma robežām, sentimentāli piesaistoša, lojalizējoša un stabila. Par to liecina šīs pieejas caurkritiens, ja ņem vērā, kā pašlaik krievvalodīgie uztver Latvijas valsti un, kā valsts vara uztver krievvalodīgos un viņu centienus panākt līdzdalību un vienlīdzīgu izturēšanos, kas ir demokrātijas politiskais ideāls. Līdz šim valodas/ minoritāšu izglītības politika nav ieguvusi minoritāšu masu akceptu, jo, manuprāt, tajā ir pārāk izcelta lingvistiskā puse, bet nepietiekami akcentēti sociokulturālie, ekonomiskie un politiskie aspekti. Nesenā pagātnē, pētnieki, kuri analizēja valodas plānošanu postkoloniālā vidē, proti, pagājušā gadsimta sešdesmitajos, jau pauda domu par to, ka bez lingvistiskiem mērķiem, valodas plānošanas kontekstā nopietni jāņem vērā arī sociālā, politiskā un ekonomiskā realitāte. Rubina (Rubin 1971:308) pauž ļoti nozīmīgu atskārsmi šajā sakarā: “(..)mēģinājumi mainīt valodas paradumus konsekventi atsedz latentus konfliktus citās sociālpolitiskajās sfērās(..)” (tātad šīm sfērām būtu jāpievērš vienlīdz nopietna uzmanība). Savukārt Kūpera postulāts, ka valodas plānošanas politika “(..)tipiski, iespējams vienmēr, tiek izmantota nelingvistisku mērķu realizēšanai” (Cooper 1989:35), no otra gala skatoties liecina, ka tieši nelingvistiskie valodas plānošanas aspekti varētu būt pat savā ziņā svarīgāki par lingvistiskajiem. Ja runā par šādu procesu sasaisti ar valsts integrāciju, Kelmans (Kelman 1971) aicinājis būt piesardzīgiem ar apzinātu oficiālās valsts valodas lietošanas uzstājību postkoloniāli multilingvālā sabiedrībā. Viņaprāt, šāda pieeja var traucēt integrāciju, kas ir jaunas valsts vienojošais process. Viņš uzsver, ka vienvalodas (integrācijas) politika spēj pa īstam apvienot pārsvarā monolingvālu sabiedrību, nodrošinot vienlīdzīgas iespējas visiem iedzīvotājiem, bet tajā pat laikā, šāda politika var kļūt par šķeltniecisku spēku, vienvalodīgā veidā mēģinot konsolidēt jaunu, multilingvālu valsti. Līdz šim identiska raksturojuma Latvijas piemērs liecina, ka, lai gan valsts valodas plānošanas politika tika izstrādāta arīdzan ar mērķi integrēt pārsvarā bilingvālo Latvijas sabiedrību, realitātē tā nav producējusi cerēto rezultātu. Piedevām jaunais valodas likuma variants, kuru pieņēma 1999. gadā, piešķir krievu valodai “svešvalodas” statusu Latvijā. Jāmin, ka šis, šķiet, ir visizteiktākais “valodas jautājuma” politizēšanas piemērs, jo akadēmiski “svešvaloda” skaitās tāda, ko iespējams apgūt tikai mākslīgā veidā (t.i. mācību klasē), nevis dzīvā, lietotāju vidē. Likumā iestrādāto normu un definīciju mērķis, saskaņā ar valodas plānošanas politiku, bez latviešu valodas aizsardzības ir arī, kā jau minēju, “(..)visu iedzīvotāju integrācija oficiālās valsts valodas ietvaros(..)” (Druviete 1997:168). Svarīgi būtu šeit pieminēt, ka Latvijas varas aprindas un valodas plānošanas speciālisti nepieļauj oficiālā bilingvālisma atjaunošanu, jo “(..)ja arī krievu valoda saņemtu oficiālu statusu, tad joprojām esošais asimetriskais bilingvālisms tikai pieaugs un latviešu valoda zaudēs funkciju pēc funkcijas(..)”, galu galā asimilējot latviešus (Druviete 1997:182). Tātad runa savā ziņā ir par latviešu “pagātnes kompleksiem”, kuri nefiksē, ka krievu valoda neatkarīgajā Latvijā vairs nav “okupācijas medijs”, bet ir viens no modernas sociālās dzīves medijiem multilingāvālā, demokrātiskā valstī. Līdzīgā stilā Druviete savā 2000. gada publikācijā, kas tika izdota angļu valodā kā mācību līdzeklis ārzemju apmaiņas studentiem, cenšas attaisnot protekcionisko pieeju Latvijas valodas plānošanas politikā šodien, citējot intervijas par attieksmi pret latviešu valodu padomju laikā (2000:35):

(..)[Padomju laikā] latviešu vidū dominējošās bija dziļas nožēlas un, zināmā mērā, pazemojuma jūtas. Daudzi intervējamie atgādināja par bieži lietotiem izteicieniem “runā cilvēku valodā” vai “ es nesaprotu jūsu suņu valodu”.

Augšminētais citāts vieš domāt, ka padomju laikā latviešu valoda tika nicināta, neskatoties uz faktu, ka tā baudīja daudzas neadministratīvas funkcijas izglītībā, medijos un kultūrā. Runājot par augšminēto un par citām labi zināmām uz pagātni vērstām ideoloģiskās nostājām, Paulstone (Paulston 1998) precīzi raksturojusi Latvijas valodas plānošanas politiku, proti, ka to iespaidojušas padomju laika valdīto/ valdošo attiecības starp latviski un krieviski runājošajiem, lai pārceltu varas sviras atpakaļ latviešu pusē. Tas, manuprāt, tad arī ir principiālais integrāciju traucējošais faktors, jo tāda pieeja izslēdz minoritāšu līdzdalību valsts celtniecības projektā uz pagātnes rēķina.

Īsi sakot, varam redzēt, ka integrācijas un jaunās oficiālās valsts valodas protekcijas mērķi ir savstarpēji atkarīgi, tomēr, pēdējais saņem lielāku uzmanību uz pirmā rēķina vai precīzāk – pastāv centieni panākt pirmo ar pēdējā palīdzību, ko es sauktu par lingvistiskās un politiskās integrācijas sintēzi. Tāda integrācija, savukārt, nozīmē pūliņus stiprināt nacionālo valstiskumu ar jaunās kopējās valodas protekcionisma un derusifikācijas/ letonizācijas palīdzību, formāli aizsargājot latviski runājošo kā Latvijas valsts principiālo saņēmēju, tā vietā, lai, nevienu neizslēdzot attīstītu stabilus integrācijas procesus multilingvālā sabiedrībā. Tātad, klāt visam varētu teikt, ka Latvijas valodas plānošanas politika neparedz aizsargāt latviešu valodu kā tādu, cik lielā mērā tā paredz aizsargāt vai atturēt latviski runājošo no bijušās valdošās šķiras medija lietošanas. Latvijas gadījumā tā ir krievu valoda. Tādejādi tiek programmēts jauns asimetriskais bilingvālisms. Ar valodas protekcionismu es domāju valodas aizsardzību uz citu valodu rēķina.

Īstmana (Eastman 1983) teikusi, ka valodas plānošanas politika kalpo par politisko spēku manipulatīvu instrumentu. Līdzīgi Kūpers (Cooper 1989) daudzpusīgi ilustrējis un komentējis valodas plānošanas ciešo saistību ar politiku un varu. Viņš aicina to analizēt, izmantojot Lasvela (Lasswell) analītisko pieeju, kas paredz noskaidrot kurš, kad un kā, ko iegūst, kā arī citē Hadsona (Hudson) izteikumus par to, ka “(..)politikā bezvērtīgs ir tas, kas nav lietojams, lai uzturētu stiprāko grupu pie varas un apmulsinātu vai sakautu oponentus.” (ibid.:87). Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos, Latvijas valodas plānošanas politikas teorētiķi atkārtoti uzsvēra, ka Latvijas valodas plānošanas politika visā visumā ir veicinājusi stabilu “(..)lingvistiskās hierarhijas(..)” maiņu, ieviešot “(..)lingvistiskās integrācijas(..)” jēdzienu (Druviete 1997; Druviete 1999; Ozoliņš 1999). Šeit būtu svarīgi ievērot, ka minētie autori nemin lingvistiskās un sociālpolitskās vai sociālekonomiskās “hierarhijas” maiņu. Tātad pēdējie jēdzieni šķiet ir apzināti notušēti, ņemot vērā to, ka varas kontekstā netika mainīta tikai valodas hierarhija: daudz tika mainīts politiskā un ekonomiskā ziņā ar tieši jaunās oficiālās valsts valodas iestādīšanu, kuras promulgācijas kategoriskums paredzēja, iespējams, ātru jaunas, multilingvālas valsts konsolidāciju ar jaunas, kopējas valodas saiti.

Bez “lingvistiskās hierarhijas” maiņas un “valodas funkciju pārņemšanas” mērķiem, kas it kā būtu loģisks, postkoloniāls process, pastāvēja arī, manuprāt, teorētiska vajadzība pamatīgāk leģitimizēt minēto mērķu brīžiem pretrunīgo veidolu Latvijas kā multilingvālas valsts kontekstā. Šī mērķa sasniegšanai tika izmantots latviešu valodas kā mazas valodas tēls, lingvistisko cilvēktiesību ideja un it īpaši pēdējā laikā - valsts pagātne. Piemēram, šādi tiek skaidrots Latvijas valodas plānošanas politikas kategoriskums attiecībā pret citām valodām:

Krievu valodai un otrajam galvenajam konkurentam – angļu valodai ir divas, galvenās raksturiezīmes: milzīgais lietotāju skaits un tās abas funkcionē kā starptautiskās komunikācijas valodas. Latviešu valodai nav šādu priekšrocību. Tādejādi, tirgus ekonomikas apstākļos vienīgais kompensējošais mehānisms Latvijai spēj būt likumdošana (Druviete 2000:32-33).

Augšminētais Druvietes citāts, kā arī cits viņas izteikums, ka NATO un ES dalība varētu būtiski pastiprināt angļu valodas pozīcijas attiecībā pret latviešu valodu (Druviete 2001), vieš domāt par to, ka Latvijas valodas plānošanas politikas teorētiskās vadlīnijas tika izsvērtas, balstoties uz lingvistisko cilvēktiesību ideju, kas paredz nediskriminējošu dzimtās valodas lietošanu jebkurā dzīves sfērā un, kura ir iegulta kreisā spārna sociālā taisnīguma, pretošanās angļu valodas “lingvistiskajam imperiālismam” un antiglobālisma politiskajā pamatnē (LHRs; Skutnabb-Kangas & Phillipson 1995; Phillipson 1992). Ozoliņš (1999), faktiski, apstiprina to, ka lingvistisko cilvēktiesību koncepcija ir būtiski ietekmējusi valodas plānošanas politikas veidotājus Baltijas valstīs. Druviete, savukārt, atzīst, ka lingvistisko cilvēktiesību kontekstā būtu jādiskutē par šādām Latvijas valodas plānošanas politikas problēmām (2000:41):


  • oficiālas valodas lietotāju tiesības laikā, kad tiek veicināta valodas hierarhijas maiņa

  • minoritāšu lingvistiskās pašpietiekamības ietekme uz visas sabiedrības integrāciju

  • lingvistisko cilvēktiesību koncepcijas lietošana atšķirīgās politiskās situācijās



Ar pēdējo Druviete droši vien mēģina deleģitimizēt Latvijas krievvalodīgo prasības ievērot viņu tiesības uz dzimtās valodas lietojumu. Kā redzam, faktiski, notiek teorētiskas manipulācijas pat ar samērā pretrunīgi pielietojamām teorētiskām koncepcijām. Starp citu, cik man zināms, lingvistisko cilvēktiesību autori, kas latviešu valodas stāvokli izprot samērā labi, tomēr, neatbalsta izstrādāto minoritāšu skolu reformu, kas radikāli samazina dzimtās valodas lietojumu krievvalodīgajiem. Tove Skutnabb-Kangas, intervijā Dienai (2001. gada pavasaris), pat pauž patīkamu izbrīnu par to, ka krievvalodīgajiem ir iespēja iegūt vidējo izglītību dzimtajā valodā, kas nav pārsteidzoši priekš jebkura akadēmiska lingvista, kurš saprot, ka, lai uzturētu oficiālās/ standarta valodas prasmi vai nozīmi nav jāuzbrūk tā saucamajai dzimtās/ nestandarta valodas “pašpietiekamībai”. Runājot par standarta/ nestandarta latviešu valodu, runa iet gan par krievvalodīgajiem, gan latviešiem.

Kā redzam, lingvistisko cilvēktiesību koncepcija plašākā nozīmē var būt sinhroni lietota ij, lai aizsargātu latviski runājošos, ij krievvalodīgos, tāpēc šāda pieeja nešķiet problēmu risinoša, jo oponējošās puses saviem argumentiem var izmantot vienu un to pašu valodas ideoloģijas platformu. Jautājums paliek atklāts: kas būtu jādara, lai mazinātu valodas tiesību kustību konfrontāciju? Gercs (Geertz 1993 [1973]) savā ietekmīgajā grāmatā “Kultūru interpretācija” labi skaidrojis tendenci izturēties pret “valodas jautājumu” tikai no lingvistiskā skatupunkta (“populāra vai zinātniska”). Viņš uzskata, ka šāda pieeja var aizēnot vēl svarīgāku jautājumu, proti, to, cik lielā mērā valodas plānošanas problēmas neatkarību atguvušās tautas risinās ar savu ideju palīdzību un cik lielā mērā tās sekos laika prasībām. Savukārt, kā sastāvdaļu no citas valodas plānošanas politikas teorētiskās diskusijas, kas mēģināja noteikt personisko iesaistīšanos (postkoloniālās) valstiskās sistēmās, Kelmans (Kelman 1971) izcēla sentimentālo (t.i. saistības pret valstiskajām vērtībām) un instrumentālo (t.i. saistības pret valstiskumu veicinošiem institūtiem) personiskās integrācijas veidu dihotomiju. Viņš skaidro, ka postkoloniāli multilingvālas valsts varai vajadzētu rūpēties par valstiskās sistēmas integrāciju, visupirms nodrošinot vienādas iespējas un līdzdalību visai sabiedrībai neatkarīgi no valodas, kā rezultātā “(..)sociālā politika, kas sekotu šādam principam varētu izveidot instrumentālu pieķeršanos šai sistēmai. Tas savukārt veicinātu pakāpenisku sentimentālo pieķeršanos [piemēram jaunajai oficiālajai valsts valodai]” (Kelman 1971:38).

Noslēgumā es gribētu uzsvērt, ka dzīvotspējīgai valodas plānošanas politikai vajadzētu būtiski ņemt vērā visu Latvijas etnisko grupu lingvistiskās un sociokulturālās intereses. Latvijas situācijā it īpaši jāņem vērā krievvalodīgie, jo sava lielā skaita dēļ, tie spēs nodrošināt savas lingvistiskās un sociokulturālās telpas relatīvu “pašpietiekamību” arī nākotnē. Negatīva vai uzbrūkoša attieksme pret šādu “pašpietiekamību” no (valodas) nacionālistu puses būtībā ir integrāciju bremzējoša “vēja pēršana” ar sociālās inženierijas tendenci.

Latvija atrodas pārejas periodā no asimetriski bilingvālas padomju republikas uz it kā paredzētu simetriski bilingvālu Eiropeisku valsti ar vienu, kopēju oficiālo valodu. Valsts tai pat laikā, izrāda tendenci programmēt vai stiprināt monolingvālisma hegemoniju multilingvālā vidē (piemēram, izglītības reforma). Šādai tendencei ir potenciāls izveidot valsti par asimetriski bilingvālu vēlreiz, veicinot sociālo spriedzi (Kanādas piemērs). Valodu izplatīšanas un ierobežošanas process Latvijā ir ārkārtīgi politizēts, jo tas iegults etniski autentiskās monolingvālas nacionālas valsts idejas pamatnē. Tieši tāpēc šodienas demokratizācijas kontekstā, šķiet, būtu svarīgi pievērst uzmanību jautājumam par valodas plānošanas politikas akceptēšanu, kuras problemātiskumu nosaka lēmumu pieņemšanas shēma (varas hierarhijas izpratnē) un politiskie sentimenti (ideoloģisko pagātnes/ šodienas pretrunu izpratnē), kā arī ar valodu nesaistīto augšminēto aspektu ignorēšana. Deumerta (Deumert 2000:399), piemēram, tieši uzsvērusi nelingvistisko aspektu lielo lomu valodas plānošanas politikas veidošanā:

Ņemot vērā to, ka valodas ir iegultas to lietotāju sociālajā dzīvē, valodas plānošanas politika nevar veiksmīgi eksistēt, par svarīgiem uzskatot tikai tīri lingvistiskos jautājumus. Efektīva plānošana ir atkarīga no būtisku sociālo, kultūras, politisko un vēsturisko rādītāju sapratnes, zināšanām par valodas attieksmēm un dotās sabiedrības sociālo pārmaiņu virzienu.

Tik pat svarīgi būtu ņemt vērā arī to, ka laikā, kad integrētas valsts izveide per se ir leģitīms mērķis, mēģinājumi izmantot jaunu kopējo valodu, lai programmētu nācijas (lingvistisko) vienotību postkoloniāli multilingvālā vidē, spēj panākt diametrāli pretēju rezultātu. Tādējādi, veidojot valodas plānošanas politiku šādos apstākļos būtu svarīgi rūpīgi izvērtēt un paredzēt “(..)sentimentāli un instrumentāli pamatotas pretestības, kuras piedāvātā valodas plānošanas politika varētu izraisīt dažādās iedzīvotāju apakšgrupās” (Kelman 1971:48). Latvijas valdība, manuprāt, agrāk vai vēlāk būs spiesta revidēt pašreizējo monolingvālās integrācijas pieeju, piedāvājot demokrātiskāku un rūpīgāk sabalansētu valodas plānošanas politiku valstij piemērotas integrācijas kontekstā. Jaunai un labākai valodas plānošanas politikai vajadzētu izvairīties no barga valodas protekcionisma, jauna asimetriskā bilingvālisma, ekstrēmas “valodas jautājuma” politizēšanas un ņemt vērā ne tikai “lingvistiskās taisnības” vajadzību vēstures kontekstā, bet arī šodienas multilingvālās Latvijas sociālo, politisko, kultūras un ekonomisko realitāti. Būtu laiks apsvērt mērenu valodas protekcionismu, t.i. saglabājot oficiālo vienvalodību (ko attaisnotu mazas valodas statuss), tai pat laikā nodrošinot līdzvērtīgas izglītības iespējas arī krievu valodā.


Literatūra

Bourhis, Richard, Y. (1997 [1982]). Language policies and language attitudes: le monde de la francophonie. In Coupland, Nikolas, Jaworski, Adam (eds.). Sociolinguistics: a reader and coursebook. London: Macmillan.

Cooper, Robert, L. (1989). Language planning and social change. Cambridge: University Press.

Deumert, Andrea (2000). Language planning and policy. In Mesthrie, Rajend, a.o. (2000). Introducing sociolinguistics. Edinburgh: University Press.

Druviete, Ina (1997). Linguistic human rights in the Baltic States. International Journal of the Sociology of Language. Vol. 127, p. 161-185.

Druviete, Ina (1999). Linguistic integration of the society through naturalization: the case of Latvia. Multilingual cities and language policies. Proceedings from the 6th International Conference on Law and Language. Vaasa: Abo Akademi. p. 339-346.

Druviete, Ina (2000). Sociolinguistic situation and language policy in the Baltic States. Rīga: The University of Latvia.

Druviete, Ina (2001). Language policy and protection of the State Language in Latvia. Noves, Sociolinguistica Internacional, winter, 2001, http://cultura.gencat.es/llengcat/noves

Eastman, Carol, M. (1983). Language planning: an introduction. San Francisco: Chandler and Sharp.

Geertz, Clifford (1993 [1973]). The interpretation of cultures. London: Fontana Press.

Hoffmann, Charlotte (1991). An introduction to bilingualism. Harlow: Longman.

Kelman, Herbert, C. (1971). Language as an aid and barrier to involvement in the national system. In Rubin, Joan and Jernudd, Björn H (eds.). Can language be planned?: sociolinguistic theory and practice for developing nations. Honolulu, Hawaii: The University Press of Hawaii.

Knowles, Francis (1989). Language planning in the Baltic Republics: an analysis of demographic and sociological trends. In Kirkwood, Michael (ed.). Language planning in the Soviet Union. London: Macmillan.

Ozoliņš, Uldis (1999). Between Russian and European hegemony: current language policy in the Baltic States. Current Issues In Language and Society. Vol. 6, No. 1., p.6-47.

Paulston, Christina B. (1998). Linguistic minorities in Central and Eastern Europe: an introduction. In Paulston, Christina B., Peckham, Donald (eds.). Linguistic minorities in Central and Eastern Europe. Clevedon: Multilingual Matters.

Phillipson, Robert (1992). Linguistic imperialism. Oxford: University Press.

Romaine, Suzanne (2000). Language in society. An introduction to sociolinguistics. Second edition. Oxford: University Press.

Romanov, Artemi (2000). The Russian Diaspora in Latvia and Estonia: predicting language outcomes. Journal of Multilingual and Multicultural Development. Vol. 21, No. 1, p. 58-71.

Rubin, Joan (1971). A view towards the future. In Rubin, Joan and Jernudd, Björn H (eds.). Can language be planned?: sociolinguistic theory and practice for developing nations. Honolulu, Hawaii: The University Press of Hawaii.

Skutnabb-Kangas, Tove (1994). Linguistic human rights in education. In Language policy in the Baltic States. Conference papers. Rīga: Garā pupa.

Skutnabb-Kangas, Tove, Phillipson, Robert (eds.), Rannut Mart (1995). Linguistic human rights: overcoming linguistic discrimination. Berlin: Mouton de Gruyter.

The Latvian Institute (2000). Multiethnic Latvia. http://www.latinst.lv/multiethnic.htm

The Naturalization Board of the Republic of Latvia (2001). Facts and statistics on residents. http://www.np.gov.lv/en/fakti/index.htm

The Republic of Latvia Language Law (2000). http://www.jm.gov.lv/likums.html

Wardhaugh, Ronald (1998). An introduction to sociolinguistics. Third edition. Malden, Mass.: Blackwell Publishers Ltd.


(Pievienotais failspdf)

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!