Vājš un vēl vājāks 8

Kamēr Latvijā sabiedrība nesapratīs stipras cilvēktiesību institūcijas nozīmi un kamēr politiķi būs ieinteresēti vāja kantora eksistencē, tikmēr pamattiesību sarga formu varēs modificēt dažādos veidos, bet tas nenodrošinās šīs institūcijas kvalitatīvāku darbu.

Iesaki citiem:
Vajs un vel vajaks
Foto:Ian Boyd

Tas bija Latvijai un Austrumeiropai unikāls veidojums — Valsts cilvēktiesību birojs (VCB), kuru kā parauginstitūciju cilvēktiesību sargāšanai 1995.gadā Latvija radīja kopā ar starptautiskajiem partneriem. Valstī nu bija jauna, cerīga institūcija, kuras uzdevums pēc cilvēktiesību jēdzienu degradējošajiem padomju gadiem bija skaidrot cilvēka pamattiesību jēgu un būtību un aizsargāt Latvijas iedzīvotājus no valsts patvaļas. Ir pagājuši gandrīz piecpadsmit gadi, Latvijā VCB vietā ir izveidota Tiesībsarga institūcija, bet mainījies jau nav nekas — valsts cilvēktiesību aizsardzības kantori tāpat kā tā pirmsākumos arī patlaban plosa savstarpējas intrigas un nesaskaņas, un gala rezultāts tam visam ir likumsakarīgs — dzīvību velk kārtējā vājā valsts institūcija, kurai būtu jāaizstāv valsts iedzīvotāju tiesības. Vāja un tāpēc izdevīga valstij un politiķiem, kas nemaz arī nav ieinteresēti stipra šāda kantora eksistencē Latvijā.


Strīdi un intrigas

Vājums ir bijis tas raksturlielums, kas Latvijas cilvēktiesību aizsardzības institūcijai gan VCB, gan Tiesībsarga biroja veidolā ir bijis uzticams pavadonis gandrīz visa šo kantoru mūža garumā. Sākās jau viss pompozi — ANO Attīstības programma (UNDP) ieguldīja naudu — četros gados 1,7 miljonus latu —, un tapa un pirmos gadus strādāja VCB. Jauns un nebijis kantoris, kas īsā laikā Austrumeiropā kļuva par paraugmodeli nacionālajām cilvēktiesību aizsardzības institūcijām VCB darbinieku kompetences un sabiedrības un mediju uzticības dēļ. Taču pēc četru gadu darba VCB piemeklēja smags trieciens — nemākulīga saimniekošana un grāmatvedība bija par iemeslu iekšējam konfliktam un savstarpējām intrigām. VCB sašķēlās divu atslēgas personu — VCB direktora Olafa Brūvera un viņa vietnieces Kaijas Gertneres — atbalstošos grupējumos un iekšējais konflikts plaši tika izgaismots medijos. Lieki teikt, ka tas traucēja ne tikai ikdienas darbu. Strīdi nesa zaudējumus arī ilgtermiņā — biroju atstāja daudzi spēcīgi cilvēktiesībās skoloti darbinieki, un VCB labā reputācija gan iekšzemē, gan starptautiskajā telpā bija pazaudēta. Līdz ar to zuda starptautiskais finansiālais atbalsts, bet valsts budžets bija par nespējīgu VCB nodrošināt pietiekami daudz naudas, lai birojs varētu efektīvi darboties — skatīt sūdzības, veikt pētījumus un likumu analīzi un sniegt rekomendācijas valsts iestādēm un parlamentam, tā veicinot cilvēktiesību aizsardzību Latvijā.

Tagad, atskatoties uz notikušo, var teikt, ka VCB no 1998.gada traumas tā arī neatguvās — turpināja gan strādāt, taču publiskajā telpā bija gandrīz nemanāms un kādreizējo sabiedrības un mediju uzticību tā arī neatguva. VCB vājums dažus aktīvistus rosināja uz domām par jaunas institūcijas — Tiesībsarga jeb ombuda kantora — veidošanu Latvijā. Pēkšņi publiskajā telpā arvien intensīvāk un intensīvāk parādījās runas par to, ka Latvijai, lūk, nav tā, kas ir citām demokrātiskām valstīm, — nav ombuda! Tika rīkotas konferences un semināri par to, kas ir ombuds un ko Latvija bez tā ir zaudējusi, un toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe—Freiberga nāca klajā ar ideju un vēlāk — likumdošanas iniciatīvu par tiesībsarga biroja izveidi valstī.

Bezombuda gaudu gaisotnē un bijušās prezidentes spēcīgās personības ēnā palika starptautisko un pašmāju cilvēktiesību ekspertu iebildumi, ka Latvijai nemaz nevajag veidot jaunu institūciju, jo tai jau ir savs ombuds pat ar daudz plašākām pilnvarām — VCB. Ombuda tradicionālās funkcijas ir iedzīvotāju sūdzību izskatīšana un, balstoties uz ombuda autoritāti, rekomendējošu ieteikumu sniegšana valsts institūcijām. Taču, ja atskatāmies vēsturē, VCB koncepcijas autori savulaik rakstīja, ka struktūra, kurai ir pilnvaras sniegt tikai ieteikumus un ierosinājumus, netiks uzreiz respektēta, taču Latvijai nav laika gaidīt gadu desmitus, līdz nepieciešamais respekts rodas. Un tieši tāpēc tika radīts VCB ar tradicionālo tiesībsarga kompetenci pārspējošām pilnvarām — ne tikai rekomendēt, bet arī pētīt, izglītot sabiedrību un ieteikt parlamentam izmaiņas likumos. Tiesa, V.Vīķes—Freibergas konceptā tiesībsarga mandātā līdztekus cilvēktiesību uzraudzīšanai ietilpa arī labas pārvaldības nodrošināšana, kas VCB trūka. Tomēr, piemēram, jurists Mārtiņš Mits tolaik uzskatīja — ja šajā jautājumā VCB lietotu likuma interpretāciju, tad, piemēram, pat attiecības starp privātpersonām, kas nav klasiskais cilvēktiesību jautājums, var izrādīties VCB pilnvarās ietilpstoši. Savukārt juriste Jautrīte Briede tolaik ieteica naudu tērēt nevis jaunas institūcijas radīšanai, bet gan administratīvā procesa iedzīvināšanai. Bet starptautiskie eksperti rekomendēja vienkārši stiprināt VCB, skatīties, kā Administratīvā procesa likums darbojas praksē, bet pēc tam, ja nepieciešams, izvērtēt iespēju paplašināt VCB mandātu, uzticot tam skatīt arī ar valsts pārvaldi saistītos jautājumus.


Formai nav nozīmes

Personīgo ambīciju spēks bija stiprāks — forma Latvijai kārtējo reizi izrādījās svarīgāka par saturu. Ilgi, ilgi agonējošais VCB beidzot ar godu tika likvidēts un tā vietā ar kārtējo pompu radīts Tiesībsarga birojs. Un atkal personīgās ambīcijas un politiskās intrigas bija svarīgākas par būtību. Interesanti, ka politiķi par cilvēktiesību aizsardzības institūciju līdzīgi kā par Nacionālo radio un televīzijas padomi ieinteresējas tikai tad, kad jādala amati. Tad parādās iespējas vajadzīgajā vietā iebīdīt vajadzīgo partijas cilvēku, un gala beigās visu izšķir partijiskās, ne sabiedrības intereses. Toreizējā koalīcija atbalstīja jurista un Tautas partijas biedra Ringolda Baloža kandidatūru tiesībsarga amatam. „Cilvēktiesībnieki” gan uz Balodi raudzījās kritiski — viņš, aizrāvies ar baznīcas tiesībām, publiski deklarēja, ka cilvēktiesības nāk no Dieva, ne likuma. Tomēr bez TP aizmugures Balodim draugi bija arī Latvijas Pirmajā partijā, un tas nodrošināja svaru, kāda nebija otrai kandidātei profesorei Rasmai Kārkliņai, par kuru toreizējais premjers tautpartejietis Aigars Kalvītis izteicās lakoniski — Kārkliņu neatbalstu tāpēc, ka nepazīstu.

Kad šķita, ka tiesībsargs jau tikpat kā ievēlēts, koalīcijas savstarpējo rēķinu kārtošana svītru pārvilka gan Kārkliņai, gan Balodim. Un tika meklēts jauns kandidāts tā, lai vilks paēdis un kaza pie dzīvības. Vajadzīgs jurists ar reputāciju? Lūk, tepat rokas stiepiena attālumā ir Satversmes tiesas tiesnesis Romāns Apsītis, kam teju teju beidzas konstitucionālā tiesneša pilnvaru laiks. Ņems viņu! Par Apsīti koalīcija spēja vienoties, un, kā runāja kuluāros, tika izvēlēts mazākais no iespējamajiem ļaunumiem, uz kādu būtu spējīga tā laika Kalvīša valdība.

Un nu ir pagājuši divi gadi, un Latvija atkal ir turpat, kur bija — turpinās nesaskaņas nacionālajā cilvēka pamattiesību kantorī. Daļa biroja darbinieku nav mierā ar Apsīša pasivitāti un cilvēktiesību izpratni. Apsītis atkāpties nedomā, Saeima par viņa atbilstību ieņemamajam amatam lemt negrasās, bet nesaskaņas turpinās. Un atkal gluži kā pirms desmit gadiem cieš tiesībsarga uzraugāmā joma un, visticamāk, ilgtermiņā — arī Latvijas iedzīvotāji.

Īsais atskats nacionālā cilvēktiesību kantora nesaticības, nekompetences un politisko interešu cauraustajā vēsturē ļauj secināt tikai vienu. Kamēr Latvijā sabiedrība nesapratīs stipras cilvēktiesību institūcijas nozīmi un kamēr politiķi, sargājot savu ādu, būs ieinteresēti vāja kantora eksistencē, tikmēr pamattiesību sarga formu varēs modificēt vēl daudzos un dažādos veidos, bet tas nenodrošinās šīs institūcijas kvalitatīvāku darbu. Drīzāk kārtējo reizi piedzīvosim mūsu valstī tik ierasto šķelšanos, dalīšanos, strīdus un ķīviņus, kas līdzi nes sabiedrības neuzticību institūcijai un neizpratni par to, cik tomēr pilsoniskajai sabiedrībai ir svarīgi aizstāvēt savas pamattiesības, kas nāk ne jau no Dieva, bet no likuma.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (8) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

DOMA 01.09.2009 09:09
KADS LIKUMDEVEJS ,TADS LIKUMS

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ilona kronberga - autorei 03.08.2009 14:33
Paldies, Dita, par rakstu!

Domājams, ka notiekošais ap Tiesībsargu vairāk vai mazāk, bet tomēr ir skaidrs. Un te ir divas lietas: viena - dot vērtējumu situācijai (vai mēs gribam, lai tā notiek kā tagad?), ja nē, otra - kādu situācijas risinājumu mēs gribam (kādu mēs gribam situāciju, darbu TS?)
Ja skatās uz šo notikumu folosofiski: notiekošais TS ir atspulgs tam, kas notiek sabiedrībā. Tiesībsargs ir vērtību glabātājs (principu īstenotājs). Ja vērtības ir apdraudētas vai nestabilas vai mums nav pašiem vairs pārliecības par tām - iestājas haoss, kas inficē visu. Tāpēc varu piekrist tam, ko rakstija JANIBAS, ka mūsu vērtības ir īstais Tiesībsarga sargājamais objekts - tas, kas jāsargā TIESĪBSARGAM. Likums savukārt ir kā vērtību (principu) "mētelītis". Viens no - X variantiem. Tāpēc arī viss valstī ir kārtībā tikai tad, ja tiesību normas atbilst iepriekš par vērtībām pieņemtiem tiesību principiem, izmantojot tos kā primāros tiesību avotus. Ja mēs klusējam brīdī, kad redzams, ka šīs vērtības tiek apšaubītas vai acīmredzami greizi interpretētas - mēs no tām atkāpjamies pat tad, ja tikai klusējam.
Tāpēc Tiesībsargam ir jābūt ar lāpu kalna galā ikreizi, kad laukā ir stiprs vējš, lai cilvēki redz gaismu tuneļa galā pat tad, kad nekas par tās esamību vairs neliecina!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

JANIBAS 02.08.2009 00:57
Šā brīža situācijā vispār būtu lietderīgi pārdomāt iespēju par VCB likvidāciju. Cik tur īsti ir darbinieku, un kāda ir viņu darbības efektivitāte?

P.S. Likums nevar kalpot par pamattiesību avotu. Likumi ir grozāmi un maināmi, tie tikai parāda konkrētās sabiedrības tiesību izpratnes līmeni. Ja uzskatām, ka pamattiesības ir universālas, tad sekundārais (likumi) nevar kalpot par tā avotu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Policijas akadeemija 01.08.2009 13:26
labs, lielisks raksts un arii origjinaali komentaari. Tommer komenteetaajiem gribeetos jautaat, vai juus esat neeat galvu saspiedushi? Kaa gan neatkariiga kritika par cilveektiesiibu neeieveeroshanu var graut prestizhu? Taa ir valsts riiciiba kas grauj savu prestizhu paarkaapjot cilveektiesiibas. Piemmram, nesenaa praava Nikitovs pret Latviju Eiropas Cilvvektiesiibu tiesaa, (lieta par spiidzinaashanu policijas kantorii Jelgavaa) kas turklaat ir jau otraa shaada veida lieta. Tas tieshaam rada neizpratni par Apsiiti. Kaa var pasiivi pieljaut spiidzinaashanu 21 gadsimtaa? Nereagjeet un gaidiit kameer mums no aarpuses raada ar pirkstu?

Cita lieta protams ir jaurtaajums par homoseksualitaati un DDD praava, tas ir veertiibu jautaajums un varbuut ne svariigaakais ja vienlaikus valsts spiidzina savus pilsonjus?

Ir par ko satraukties.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 29.07.2009 16:57
Tiem, kuri darbojas ar cilvēktiesībām ir jāmācās divas lietas - valsts interešu ņemšana vērā un spēja izteikties plašākai sabiedrībai saprotamā veidā. Un dažos gadījumos - pat spēja komunicēt savā starpā.

Vīzdegunība un ieciklēšanās uz savas ļaužu grupas specifisko (un dažubrīd pat juridiski-šizofrēnisko skatījumu uz lietām), piemēram, dīvainais paziņojums par valsts karogu izkāršanu vai negaidīti kategoriskā pieprasīšana, lai R.Apsītis iet prom no darba. No tādām fiksām idejām cilvēki nogurst - it īpaši ja tādas atgadās atkal un atkal. Es vēl nekā nesaku, ja ar to nodarbojas Tautas Partijas biedri - viņiem tāds vai citāds "Lagzdiņa sveiciens" ir firmas zīme. Bet ir skumji redzēt, ka pat neliels mazumiņš varas spēj analoģiski samaitāt pavisam cita veida cilvēkus, kuri darbojas pavisam citā līmenī.

Cienītie cilvēktiesību eksperti - mēģiniet pastāstīt par saviem nodomiem un mērķiem normālam cilvēkam saprotamā veidā; diskutējiet ar dažādiem cilvēkiem - arī skeptiķiem, nevis tikai ar "minoritāšu pārstāvjiem" un NVO eliti. Mēģiniet saprast, kādā kontekstā dzīvo Latvijas iedzīvotāju vairums. Rakstiet kaut kādus interesantus pārskatus par savu darbību - kaut vai tā, kā to dara Igaunijas slepenpolicija KaPo. Ja būs redzams, ka cilvēktiesības rada praktisku labumu, veicina Latvijas suverenitāti nevis to apdraud, tad cilvēku viedokļi pamazām kļūs draudzīgāki un iestādei būs morāli vieglāk strādāt. Kamēr šādas komunikācijas nebūs, tad šis VCB vai Tiesībsarga birojs vai jebkas cits pārvērtīsies par kārtējo atsvešinātās varas bastionu. Par tiem, kuri nolūkojas uz "mazo cilvēku" no nezkādiem augstumiem un laiku pa laikam nodarbojas ar demagoģiju vai sabiedrības tracināšanu.

Taupības režīma apstākļos tādus birojus noīsina - un pareizi vien ir. Dažreiz birokrātu kultūra ir "beyond repair" - vieglāk ir sākt no sākuma.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Krista B 29.07.2009 11:42
Lielisks un vajadzīgs raksts, paldies Dita! Ļoti precīzi pateikts par formu vs. saturu.

Man kā bijušajai VCB darbiniecei ilgi sāpēja sirds par to, kā ar nekompetenci, vienaldzību un cinismu var sagraut veiksmīgi darbojošos organizāciju, kuru starptautiskā sabiedrība kā reģionālu modeli un paraugu apbrīnoja vairākus gadus. Atceros šoku, kad pirms Brūvera pārapstiprināšanas runāju ar politiķiem, kuri tā arī pateica: šis amats nevienu neinteresē, tāpēc mums sūds vienalga, gan kas tur iesēžas, gan kas notiek ar šo organizāciju. Tad vienubrīd visi uzvedās kā akli ar VVF priekšgalā, plosoties par tēmu: mums taču BEIDZOT vajag ombudu ... tā it kā jau kopš 1995. gada LV institucionāli nebūtu kas daudz pilnvērtīgāks par ombudu, ko toreizējais ES paplašināšanās komisārs nosauca par "superombudsmeni" ... ļoti, ļoti skumjš stāsts.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM 29.07.2009 00:10
Vājš un vēl vājāks? Nu bet ja vieniem neder Balodis , otriem tikpat kategoriski neder Kārkliņa , nu ko tad labāku par Apsīti vispār var vēlēties. Kāpēc pūst un bārstīt tukšas ilūzijas. Manuprāt problēma nu galīgi nav tiesībsarga institūcijā , bet gan sabiedrības sašķeltībā. Škelšanās sabierībā , un attiecīgi intrigas tiesībsarga birojā un birojos. Tā teikt , varam dabūt tikai to ko esam pelnījuši. Ja gribam ko labāku un stiprāku , tad vispirms pašiem jānāk pie prāta un tas labais un stiprais ar savu uzvedību vai kā , jānopelna.

Cilvēktiesības nāk no likuma? A no kā nāk likums? Nu kaut kā negrinbētos gan lai kāds atkal sāktu vai tupinātu uzbāzties ar no likuma nākušām bet morālā ziņā amorālām cilvēktiesībām.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Kalvis 28.07.2009 21:58
Pilnai vēsturiskai bildei būtu jāpiemin ne vien VCB un Tiesībsarga birojs, bet arī Latvijas cilvēktiesību komiteja (sk. http://lv.wikipedia.org/wiki/Latvijas_Cilv%C4%93kties%C4%ABb... - Aleksejs Dimitrovs, Natālija Jolkina, Genādijs Kotovs).

Un te jau sākas pirmās neskaidrības. Ja runas par cilvēktiesībām un cilvēktiesību pārkāpumiem ir pēc būtības subjektīvas lietas - sava veida NVO aktīvistu mākslinieciska vingrināšanās ar politiskiem epitetiem, metaforām un hiperbolām (pa ceļam kalpojot Krievijas un sazin vēl kādu ārvalstu interesēm), tad viss ir kārtībā. Mums ir dažādu žanru un tautību mākslinieki, kuri kopj šo lauciņu. Un visi pārmetumi cilvēktiesību sargiem ir nevietā - ja kādam nepatīk, lai veido pats savējo radošo apvienību, draudzi vai sektu. Lai sašķeļas daudzos novirzienos un kā teica senajā Ķīnā - lai uzplaukst 100 skolas un sacenšas 10000 zinātnieki!

Ja turpretī cilvēktiesības ir jēdziens ar konkrētu saturu (t.i. noteiktu pasaules praksē plaši atzītu un Latvijā ratificētu līgumu un citu juridisku risinājumu praktizēšana Latvijas tautas un iedzīvotāju interesēs) - tad nebūtu slikti vienoties par konkrētu cilvēktiesību izpratni. Mēs plašsaziņas līdzekļos neesam dzirdējuši VCB un Tiesībsarga vērtējumus par šo te "Latvijas cilvēktiesību komiteju", par to, vai Borisa Cileviča izteikumi cilvēktiesību sakarībā tiešām ir cilvēktiesības, vai kaut kas cits, u.c. Protams, tās pašas cilvēktiesības garantē visiem vārda brīvību. Bet atstāt pilnīgi bez ievērības šādas lietas nevar - ja vien cilvēktiesības pastāv objektīvi, nevis tikai subjektīva māksla un sektantisms.

Ekspertu un jēru klusēšana par "cilvēktiesību aizstāvju" Kotova un Cileviča izdarībām atstāj nelāgu iespaidu. Ne katrs cilvēks smalki nošķirs kur ir "komiteja" un kur ir "birojs" - vienīgais, ko viņš redz - ka cilvēktiesību aizsegā tiek neganti apmelota Latvijas valsts. Arī to, ka Līga Biksiniece-Martinova kā eksperte piedalījās "mērkaķu prāvā" pret avīzi DDD; šo prāvu pazaudē vienā instancē, tad to pārsūdz, tad atkal pazaudē... Prāva turklāt ar apšaubāmu mērķi - ierobežot preses brīvību (kaut arī brīžam muļķīgi pielietotu).

Šādu jociņu dēļ reputācija šīm iestādēm (gan VCB, gan LCK, gan Tiesībsarga birojam) pamazām nonākusi pamatīgos mīnusos. Lai gan vajadzētu būt otrādi - viņiem (kā jebkuriem tiesību sargātājiem) vajadzētu darboties pirmkārt ar morālās autoritātes spēku - jo represīvās iespējas nav nemaz tik lielas. Vai tagad būs autoritāte t.s. "Tiesībsarga arodbiedrības" biedriem, kuri tagad sataisījuši dumpi pret likumīgi ievēlēto tiesībsargu? Tas ir absurda teātris - cilvēkiem, kuri vēlas citiem palīdzēt, vajadzētu atturēties no intrigām un pēkšņiem "dunča dūrieniem mugurā" - piemēram nenosūtot savu naidīgo publisko vēstuļu kopiju tiesībsargam pašam un liekot viņam iepazīt šīs nesaskaņas no avīzēm. Pat ja viena pagale nedeg - ko darīt ar kantori, kura darbinieki paši sev šauj kājā un paši grauj savu reputāciju?

Saistītie raksti

Tautas tiesību sargs politika.lv

Citi autora darbi
Kaut kas krasains

Un atkal jauns sākums 5 Autors:Dita Arāja