Vairākuma priekšstati un minoritātes tiesības 0

Valstij jebkuras cilvēktiesības ierobežošanas gadījumā jāizsver indivīda tiesības, kā arī sabiedrības leģitīmie mērķi šīs tiesības ierobežot. Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos teikts, ka, ja sabiedrības ievērojama daļa kādu rīcību uzskata par netikumīgu, tas nenozīmē automātisku šo tiesību ierobežošanu.

Iesaki citiem:

Vai augstas amatpersonas var paust neiecietīgus izteikumus par seksuālajām minoritātēm? Kā tas vērtējams kontekstā ar valsts pamatlikumā noteiktajām normām un starptautiskajām saistībām?

Demokrātiskā iekārtā vara ir saistīta ar atbildību, nav iespējama vara bez atbildības. Uz amatpersonām attiecas augstāka atbildības pakāpe nekā uz citiem sabiedrības locekļiem, jo viņš var ietekmēt sabiedrību vairāk nekā citi. Līdz ar to amatpersonas vārdi un darbi tiek vērtēti dziļāk, tiek analizēta vārdu un darbu atbilstība demokrātiskai sabiedrībai. Demokrātiskā sabiedrībā jārespektē visas minoritātes, kas pieņem demokrātiskas sabiedrības pamatvērtības. Minoritātes ir īpaši respektējamas no amatpersonu puses.

Rietumu demokrātiskajā sabiedrībā ilgstošā negatīvā attieksme pret atsevišķām seksuālām minoritātēm pakāpeniski mainījusies pēdējo dekāžu laikā. To īpaši ietekmējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa ar saviem spriedumiem. Rezultātā varam teikt, ka šodien minoritātes ir akceptētas. Jāuzsver, ka tas gan ir bijis diezgan ilgstošs process. Izšķirošais kritērijs, vai kāda minoritāte ir vai nav akceptējama, ir atbildīgu cilvēku rīcība, kas balstās uz savstarpēju konsensu.

Vai tas nozīmē, ka jāpanāk vienošanās starp minoritāti un pārējo sabiedrību?

Nē, es domāju divu cilvēku savstarpēju konsensu. Ja abi cilvēki brīvprātīgi piekrīt šādām attiecībām, pārējai sabiedrībai tur nekas īpašs nav bilstams. Tā ir modernā nostāja, kas attīstījusies pēdējās trīs dekādēs. Homoseksuālismu bieži jauc ar pedofiliju, zoofiliju utt., bet šādos gadījumos šis kritērijs nav izpildīts – tā nav divu atbildīgu cilvēku savstarpēja vienošanās.

Viens no argumentiem, ko izmantoja gājiena pretinieki, bija norāde uz Satversmē noteikto tikumības principu. Kā interpretēt Satversmē ietverto tikumības principu, kas tiek minēts kā viens no gadījumiem, kad var tikt ierobežotas personas tiesības? Kas to var interpretēt?

Tikumības aizsardzība ir viens no demokrātiskā sabiedrībā atzītiem leģitīmiem mērķiem, lai samērīgi ierobežotu kādas personas cilvēktiesības. Protams, rodas jautājums, kas ir tikumība un kas to interpretē.

Tikumība ir sabiedrības ievērojama vairākuma priekšstati par to, kas ir laba un pareiza cilvēku uzvedība un cilvēku savstarpējās attiecības. No šīs definīcijas izriet, ka tikumības jēdziens laika gaitā mainās. Uzvedība, kas pirms simts gadiem bija ārpus tikumības jēdziena, šodien sabiedrības priekšstatu maiņas rezultātā lielā daļā sabiedrības ir akceptēta un nav pretrunā ar tikumības jēdzienu. Vienkāršs piemērs: mūsdienu peldkostīmi pirms simts gadiem noteikti būtu izsaukuši sašutumu sabiedrībā, policija šādu rīcību uzskatītu par netikumīgu. Cits piemērs: pirmslaulību attiecības 19.gadsimtā bija liela problēma, bet šodien nereģistrētas partnerattiecības lielākajā daļā sabiedrības netiek uzskatītas par īpaši netikumīgām. Šie piemēri skaidri parāda, kā mainījies tikumības jēdziens līdz ar sabiedrības attīstību.

Atbildot uz jautājumu par to, kas tikumības jēdzienu interpretē, jāsaka, ka tā ir visa sabiedrība. Protams, var būt cilvēki, kuri uzskata, ka lietas, kas lielai daļai sabiedrības nav pieņemamas, ir akceptējamas, bet, ja tā ir neliela minoritāte, tas netiek ņemts vērā tikumības jēdzienā. Tātad tikumības jēdzienā svarīga ir lielākā sabiedrības daļa un tās uzskati.

Lielākā daļa sabiedrības tikumības jēdziena piemērošanā dzīvē pašregulējas. Tas nozīmē, ja kāda persona darbojas ārpus mūsu priekšstatiem par vispārpieņemtiem tikumības principiem, mēs šo personu sodām sabiedriskā kārtā, piemēram, nesatiekamies ar viņu, izbeidzam kontaktus – tas ir sabiedrības nosodījums.

Savukārt valsts nosodījums piemērojams daudz šaurākos un specifiskākos gadījumos. Atsevišķi tikumības aspekti valstī tiek aizsargāti ar administratīva soda palīdzību, īpaši radikālos gadījumos šādi pārkāpumi ir pat atzīti par kriminālsodāmu rīcību. Valstiski tiek aizsargāta tikai atsevišķi tikumības elementi, kas ir tikai daļa no sabiedrības priekšstatiem par tikumību. Skaidrojums jeb interpretācija par tikumības jautājumiem, kurus aizsargā valsts, ir valsts pārvaldes iestāžu ziņā, ar interpretāciju nodarbojas tās pašas valsts pārvaldes iestādes, kas interpretē jebkurus jēdzienus – policija u.c. Beidzamais vārds likuma interpretācijā pieder tiesām, bet Eiropas līmenī lietās, kas skar cilvēktiesības, – Eiropas Cilvēktiesību tiesai.

Jūs minējāt, ka tikumības jēdziens ir balstīts sabiedriskajā domā. Ja runājam konkrēti par seksuālo minoritāšu gājienu, kā vērtējat šī gājiena tikumiskos aspektus un attieksmi pret seksuālām minoritātēm Latvijas sabiedrībā?

Šī situācija Latvijā radusies tādēļ, ka mēs salīdzinoši īsā laikā esam integrējušies Eiropas modernajā demokrātiskajā sabiedrībā, bet Rietumu sabiedrības attieksme pret seksuālajām minoritātēm attīstījās samērā lēni, pamazām – pāris desmit gadu laikā. Latvijā tiek likts priekšā uzreiz gala rezultāts, kas, protams, ir liels izaicinājums tradicionālajam priekšstatam par tikumību. Tas noteikti ir daudz lielāks izaicinājums tradicionālajam priekšstatam par tikumību nekā tad, ja seksuālās minoritātes sabiedrībā tiek akceptētas palēnām. Manuprāt, galīgu novērtējumu par seksuālām minoritātēm un tikumību Latvijas sabiedrībā vēl nevar dot. Jautājums par to, vai Latvijas sabiedrība seksuālās minoritātes uzskata par tikumīgām vai netikumīgām, patlaban ir attīstības stadijā un, manuprāt, vēl nav iespējams dot viennozīmīgu vērtējumu. Es uzsveru, ka šajā gadījumā runa ir par sabiedrības vērtējumu.

Cita runa ir par valsts rīcību – valstij jebkuras cilvēktiesības ierobežošanas gadījumā jāizsver indivīda tiesības, kā arī sabiedrības leģitīmie mērķi šīs tiesības ierobežot. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos teikts, ka, ja sabiedrības ievērojama daļa kādu rīcību uzskata par netikumīgu, tas nenozīmē automātisku šo tiesību ierobežošanu. Jāievēro samērības princips un jāvērtē, vai šāds ierobežojums nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā. Valsts iestāžu atbildība ir pieņemt pareizu un samērīgu lēmumu konkrētā situācijā, kur saduras iespējams vairuma priekšstati ar minoritātes tiesībām.

Latvijā plašsaziņas līdzekļos daudz ticis diskutēts par valsts drošību sargājošo instanču rīcību seksuālo minoritāšu pasākuma laikā. Policistu arodbiedrības vadītājs publiskoja paziņojumu, kurā aicināja policistus nesargāt seksuālo minoritāšu gājiena dalībniekus, ja šāda rīcība nesaskan ar viņu personīgo pārliecību. Vai katrs policists personīgi ir tas, kurš var izlemt – sargāt kādu konkrētu pilsoni vai nē?

Valsts institūcijai jāpieņem pareizais lēmums, bet policijai tas jārealizē dzīvē. Ja kāds gājiens ir pieļaujams, tad policijas uzdevums ir nodrošināt kārtību.

Jā, Latvijas Civildienesta likumā paredzēts, ka ierēdnim atsevišķos gadījumos ir iespējams atteikties no priekšniecības pavēles klausīšanas, ja viņš uzskata, ka priekšniecības rīcība ir prettiesiska. Tāpat paredzēts, ka ierēdnis var tikt atbrīvots no noteiktu pienākumu pildīšanas, ja viņš atsaucas uz savu sirdsapziņu – bet tas paredzēts tikai dažos ļoti specifiskos gadījumos. Ierēdnim šāds savs lēmums jāziņo iepriekš, un likums paredz īpašu procedūru, lai valsts institūcija varētu atbrīvot šo cilvēku no pienākumu pildīšanas, kas varbūt ir pretrunā ar ļoti nopietnu un dziļu sirdsapziņas lēmumu. Piemēram, ārsts varētu apsvērt, vai aborta veikšana nav pretrunā ar viņa sirdsapziņu. Ja viņš nonāk pie lēmuma, ka tā ir, ārsts var atteikties no šādu pienākumu izpildes. Bet tam paredzēta noteikta procedūra. Nav pieļaujams, ka katrs vieglprātīgi atsaucas uz savu sirdsapziņu un atsakās veikt savu darbu. Jābūt pārliecībai, ka šāds sirdsapziņas lēmums ir ļoti dziļš un pārdomāts.

Latvijā salīdzinoši maz tiek runāts par labas pārvaldības principu. Šķiet, ka Rīgas domei jau par paradumu kļuvis izskatīt pieteikumus par atļauju rīkot šo vai kādu citu gājienu pēdējā brīdī. Protams, dome ievēro likumā noteikto termiņu – pieņemt lēmumu ne vēlāk kā 48 stundas pirms paredzētā pasākuma, bet iespējams šādos strīdīgos gadījumos lēmumu būtu nepieciešams pieņemt savlaicīgāk, lai to normālā kārtībā varētu pārsūdzēt tiesā. Ko šajā kontekstā nozīmētu labas pārvaldības principa ievērošana Rīgas domē?

Labas pārvaldības princips nosaka, ka lēmumi jāpieņem laicīgi, ievērojot iesniedzēja intereses. Tomēr jāpiebilst, ka tas ir arī faktu jautājums, proti, tas atkarīgs no tā, vai pēdējā brīdī parādījušies kādi jauni fakti, kuri jāapsver lēmuma pieņemšanā.

Kādi ir kritēriji klasificētas pieejamības informācijas noteikšanai, kas ir par pamatu lietas izskatīšanai slēgtā tiesas sēdē un sprieduma teksta nepieejamībai? Vai tādējādi subjektīvi netiek nepamatoti ierobežotas sabiedrības tiesības? Kādas ir sabiedrības iespējas pārliecināties, ka slepenības zīmogs kādā lietā bijis pamatots?

No lietas būtības izriet, ka informācija, kas var ietekmēt sabiedrības vai valsts drošību, ne vienmēr var tikt publiskota pilnībā. Protams, ir jautājums, vai ir kāda kontroles instance, kas to var pārbaudīt. Demokrātiskā valstī nevar būt tāda situācija, ka attiecīgā iestāde pati izlemj, kas ir klasificēta informācija, un neviens to nevar pārbaudīt, jābūt kontroles institūcijai.

Viena no šādām kontroles iespējām ir tiesa. Tiesnesim jābūt iespējai pilnā apmērā spriest par to, vai šāda informācija ir klasificējama kā ierobežotas pieejamības informācija un kādā apmērā tas darāms. Šādai procedūrai jābūt atspoguļotai arī Latvijas tiesas procesā, kas līdz šim pilnībā nav noticis, bet par to jādomā pie nākamajiem Administratīvā procesa likuma grozījumiem. Procesuāli šo jautājumu sauc par inter partes procesu. Ir pieļaujams pat izslēgt advokātu, bet iestādei “jāliek visas kārtis uz galda”, lai tiesnesis varētu novērtēt situāciju, tātad pieļaujams, ka process var notikt bez pušu piedalīšanās. Šajā jautājumā mūsu normatīvie akti nav pilnīgi.

Amatpersonas Latvijā, reaģējot uz kritiku par ētisku jautājumu vai potenciālu likumpārkāpumu, nereti atrunājas, izvēloties tādu argumentus kā “neesmu notiesāts!” vai “jāgaida tiesas nolēmums”. Tas dzirdams arī pēdējā laikā uzsāktu kriminālprocesu un prāvu kontekstā. No vienas puses, cilvēku nevar vainot noziegumā pirms tiesas sprieduma, bet, no otras puses – politiķus var un pat vajag vērtēt pēc drusku augstākiem kritērijiem kā “neesmu noziedznieks”. Ko īsti nozīmē politiķa atbildība sabiedrības priekšā – vai tas nozīmē tikai tiesas nolēmuma gaidīšanu vai kaut ko vairāk?

Jānorāda, ka saskaņā ar jauno Kriminālprocesa likumu būtiski paplašināts kriminālprocesa jēdziens. Uzsākts kriminālprocess nozīmē, ka tikai tiek pārbaudīts, vai teorētiski varētu būt bijis kāds nodarījuma sastāvs. Agrāk šādas pārbaudes nesauca par kriminālprocesu.

Ja runa ir par tālākām procesa stadijām, piemēram, apsūdzības uzrādīšanu, tas arī nav juridisks, bet gan politisks jautājums. Politiskās ētikas kritēriji jāpiemēro divām pusēm – attiecīgajai amatpersonai pašai būtu jāizsver un jādod atbilde, kā arī jāiesaistās sabiedrībai kopumā, īpaši tiem politiskajiem līdzgaitniekiem, ar ko amatpersonai ir politiskās attiecības.

Runājot par politisko ētiku, protams, aktuāls ir jautājums, kādas ir sabiedrības prasības pret amatpersonām. Ja sabiedrība kopumā pret šādiem gadījumiem izturas iecietīgi, tad amatpersona, kuras rīcība var tikt apšaubīta, protams, neredz pamatu atkāpties no amata vēl pirms tiesas sprieduma.

Intervija notika Rīgā 2006.gada 26.jūlijā.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Saistītie raksti
Citi autora darbi
Olesen 255x203

Silta zaļa istabiņa 4 Autors:Ilze Sedliņa