Vairāk varas tautai – vai diktatūra? 11

Latvijas konstitucionālo tiesību zinātne un prakse pārsteidzoši vienprātīgi atzīst, ka pašreizējais Saeimas atlaišanas regulējums ir neefektīvs. Tāpēc jāatrisina divas problēmas – jāmaina prezidenta loma Saeimas atlaišanā un tiesības to ierosināt jādod arī tautai.

Iesaki citiem:

Šā gada maija nogale pārsteidza ar jaunu priekšlikumu – grozīt Satversmi, lai paredzētu, ka vēlētāji var ierosināt referendumu par Saeimas atlaišanu. Priekšlikuma autors – partija “Jaunais laiks” un konkrēti tās priekšsēdētājs Einars Repše. Sabiedrībā par to radušies dažādi viedokļi, tāpēc šā raksta mērķis ir sausi izanalizēt priekšlikuma būtību, pretstatā spriedelēšanai par šo tik nozīmīgo juridisko jautājumu skaitāmpantiņos “Satversme ir ideāla un svēta” vai “grozījums novedīs pie diktatūras un populisma” u.tml.


Latvijas varas dalīšanas modeļa īpatnība

Latvijas valsts iekārtā pastāv relatīvs varas dalīšanas modelis, ko raksturo parlamenta virsvadība, tā ievēlēts valsts galva un parlamentam atbildīga valdība. Šis modelis paredz nevis stingru valsts varas atzaru nodalīšanu, bet gan tikai varas atzaru atsevišķu kompetenču funkcionālu nodalīšanu. Neviena institūcija nav pilnvarota nostāties iepretim parlamentam un ierobežot tā varu, bet parlamenta rīcībā ir apjomīgs instrumentu arsenāls, ar kuriem ietekmēt jebkuru citu institūciju. Neliela atkāpe ir radīta tikai attiecībā uz Satversmes tiesu (85.p.) un prezidenta veto tiesībām (71.p.). Savukārt Ministru kabinetam nav piešķirts neviens instruments, kas varētu kalpot par pretsvaru Saeimai, tikai nenozīmīgs pretsvars pret valsts prezidenta rīcību – iespēja atteikt līdzparakstīt prezidenta rīkojumu.

Vienīgi pilntiesīgo pilsoņu kopumam (tautai juridiskajā izpratnē) Satversmē īpaši noteiktos gadījumos un veidā ir tiesības iebilst Saeimai, piespiest to rēķināties ar savu gribu. Visupirms jau tas izpaužas vēlēšanās, bet pēc tām – galvenokārt likumdošanas procesā referenduma ceļā. Taču Satversmes 48. pantā ietverta vēl arī cita mijiedarbības forma ārpus likumdošanas procesa – tautas nobalsošana par Saeimas atlaišanu.

Jebkuram Satversmes grozījumam, kurš paredz varas atzaru mijiedarbības maiņu, jārespektē tas, ka Saeima ir Latvijas valsts iekārtas Alfa un Omega – tā necietīs nevienu citu līdzvērtīgu varu. It īpaši tas attiektos uz tautas vēlētu prezidentu – Latvijā visizdaudzinātāko un visgaidītāko vēlēto “Laimes lāci”. Lietuvieši savējo jau sagaidīja, redzēs, vai Latvijā vēl joprojām turpinās gaidīt savējo. Nelīdzēs arī citu konstitucionālu pretsvaru radīšana, lai ietekmētu Saeimu. Piemēram, attiecībā uz Saeimas atlaišanu Latvijā nav iespējams Anglijas tipa ministru referendums, jo mums ir daudzpartiju sistēma, pie tam vēl nepietiekami nobriedusi. Tādējādi ministru referendums pārvērstos par aizejošā premjera atriebības aktu Saeimai, no kura nebūtu nekāda pozitīva pienesuma. Arī Vācijā ieviestais konstruktīvas neuzticības votums nedarbotos, jo Satversmē nevarētu ietvert tā plašo regulējumu un augšpalātas trūkums šajā modelī radītu “sūci” – augšpalāta aizvieto atlaistā Bundestāga likumdošanas darbību. Savukārt parlamenta pašatlaišanās tiesības, kā tas ir Polijā un atsevišķās citās valstīs, vairāk atgādina kolektīvu gļēvulības aktu, nevis rīcību ar valstisku nozīmi. Ja jau parlaments ar kvalificētu balsu vairākumu var pieņemt lēmumu par sevis atlaišanu, tad vairumā gadījumu nekļūst skaidrs, kāpēc tas nespēj pilnvērtīgi strādāt.

Tātad, Satversmes ietvaros tikai pašu tautu var apveltīt ar zināmiem papildu instrumentiem, kas var efektīvi kalpot kā pretsvars Saeimai un ļauj sasniegt parlamenta atlaišanas mērķus.


Parlamenta atlaišanas nepieciešamība

Latvijā ir izveidojies ārkārtīgi spēcīgs aizspriedums par to, ka parlamenta atlaišana ir slikta un liecina vienīgi par kādas personas vēlmi nodibināt diktatūru. Tā savulaik runāja tie, kas vēlējās vispār izslēgt iespēju atlaist Saeimu pirms tās pilnvaru termiņa notecējuma, tā šopavasar argumentē tie, kas nosoda “Jaunā laika” iniciatīvu. Varbūt tas ir tāpēc, ka vienīgo reizi Saeima tika atlaista valsts apvērsuma rezultātā, nevis īstenojot konstitucionālo normu, kā tas pienāktos demokrātiskā valstī. Pasaules valstu praksē parlamenta atlaišana netiek uzskatīta par draudu demokrātijai, bet gan tieši pretēji – tā ir līdzeklis, kas palīdz nostiprināt demokrātiju un rada daudz taustāmāku parlamenta politisko atbildību tautas priekšā.[1] Jau ievērojamais vācu valstsvīrs Oto fon Bismarks atzīmēja, ka parlamenta savlaicīga atlaišana ir “visnotaļ ārstējošs līdzeklis, šķiet, pats labākais, ar kura palīdzību var atjaunot veselīgu asinsriti”.[2] Lai gan parlamenta atlaišanu pilnībā noraidīja Šarla Monteskjē stingrā varas dalīšanas teorētiskā koncepcija (ja parlaments varētu atlaistu prezidentu, augstākā administratīvā institūcija būtu atkarīga no likumdevējvaras, un otrādi), britu valststiesībnieks Alberts Daisijs to aizstāvēja. Viņaprāt, parlamenta atlaišana ir “pieļaujama un nepieciešama, ja ir pamats domāt, ka likumdošanas sapulces vēlmes nesakrīt ar tautas vēlmēm”.[3] Šajā tēzē arī slēpjas parlamenta atlaišanas teorētiskā nepieciešamība, jo parlaments kā tautas tieši leģitimēta valsts varas institūcija lēmumus pieņem tautas vārdā – tā ieskati attiecībā uz politiskajiem procesiem tiek pieņemti par saskanošiem ar tautas interesēm.[4] Turpretī, ja rodas šaubas, vai parlamenta rīcība patiešām saskan ar tautas gribu, vai arī sabiedriskā doma ir būtiski mainījusies, ir jābūt konstitucionālai iespējai pārliecināties, vai parlamenta īstenotā politika atbilst tautas gribai, un pārtraukt tautas uzticību zaudējušā parlamenta darbību, ievēlot jaunu. Tas ir nepieciešams priekšnoteikums tautas suverenitātes īstenošanai, ko precīzi konstatējis Arveds Bergs: “Saeima lielā mērā ir nejaušības produkts, zināma psiholoģiska momenta fotogrāfija. Bet, ja viņa ir tikai viena momenta atspoguļojums, tad tā neder veseliem trim gadiem, kur dažādi jautājumi nāk priekšā. Saeima var neatainot vairs to, ko vēlētāji ir gribējuši, neatspoguļojot vairs pilnīgi tautas gribu”.[5]


Pašreizējais Saeimas atlaišanas modelis

Satversmes 10. pantā ir noteikts Saeimas pilnvaru termiņš – četri gadi, bet 48. pantā ietverts vienīgais šā termiņa saīsināšanas gadījums. Saeimas atlaišana nav likumdošanas darbība, bet gan kreatīvs akts negatīvā nozīmē, respektīvi, Saeimu nevar atlaist ar likumu. Turklāt nepietiek ar to vien, ka šo aktu nenosauc par likumu, tas jāvērtē pēc satura. Pretējā gadījumā būtu iespējams Satversmi gandrīz pilnībā anulēt un tautas nobalsošanas ceļā izdot arī administratīvus vai jurisdiktīvus aktus, nosaucot tos par likumiem.[6]

Parlamenta atlaišanai var būt vairāki mērķi. Satversmē par šādu mērķi būtu jāuzskata tie gadījumi, kad plašu sabiedrības aprindu nemiers ar Saeimas darbību dotu pietiekoši skaidru pierādījumu, ka Saeima vairs neizteic tautas gribu.[7] Saeima var nebūt spējīga funkcionēt vai tās rīcība (darbība vai bezdarbība) varētu nodarīt ievērojamu kaitējumu valsts interesēm. Tāpēc Valsts prezidentam kā tautas taisnības tulkam tiek dota tiesība izvērtēt nepieciešamību pēc Saeimas atlaišanas.

Prezidenta tiesības parlamenta atlaišanā aprobežojas tikai ar ierosinājumu, jo tika atzīts sekojošais princips: Saeimas vēlētam prezidentam nevar piešķirt tiesības atlaist Saeimu, kas viņu ievēlējusi. Fēlikss Cielēns trāpīgi norādīja, ka valsts prezidents pats nevar būt tas barometrs un lēmējs, kas noteiks, kad Saeima tautas gribu vairs neizteic pareizi.[8] Tādējādi lēmumu par prezidenta apsvērumu pamatotību izvērtē tauta, atlaižot Saeimu vai pašu prezidentu (prezidenta politiskā atbildība tautas priekšā). Pat, ja tauta izlemtu atlaist Saeimu, pēc vēlēšanām tās deputātu vairākums var būt līdzīgs iepriekšējam un atlaist prezidentu,[9] (prezidenta politiskā atbildība Saeimas priekšā). Šāds mehānisms Saeimas atlaišanas ierosināšanu padara par nedzīvu institūtu, jo prezidents riskē ar amatu divkārt un ar to arī izskaidrojama Satversmes 48. panta nepiemērošana.


Ieskats ārvalstu praksē

Ja Latvijā prezidents ierosina Saeimas atlaišanu, bet galīgo lēmumu pieņem tauta, tad Francijas III Republikā un Polijā pēc 1921. gada Konstitūcijas prezidenta priekšlikumu atlaist parlamenta apakšpalātu izvērtēja augšpalāta. Turklāt Francijā atlaišana notika gadījumos, kad starp apakšpalātu un tai atbildīgo valdību radušās domstarpības. Satversmes sapulcē šādu priekšlikumu noraidīja kā nepamatotu, jo tad Saeimas atlaišana būtu iespējama tikai Ministru kabineta un Saeimas domstarpību gadījumā.[10]

Visbiežāk parlamenta atlaišana saistīta ar valdības sastādīšanu. Piemēram, Krievijā, prezidents pats ir tiesīgs atlaist parlamenta apakšpalātu, ja trīs reizes pēc kārtas tiek noraidītas viņa aicinātās premjerministra kandidatūras vai Valsts Dome trīs mēnešu laikā atkārtoti izsaka neuzticību valdībai. Savukārt Vācijā, ja federālā kanclera priekšlikumu izteikt viņam uzticību neatbalsta Bundestāga locekļu vairākums, federālais prezidents pēc kanclera priekšlikuma divdesmit vienas dienas laikā var atlaist Bundestāgu. Turpretī ASV, pieturoties pie stingras varas zaru norobežošanas un to efektīvas sadarbības principa, liedz prezidentam atlaist Kongresu.

Daudzos gadījumos parlamentu atlaiž pati konstitūcija. Piemēram, Grieķijā parlamenta automātiska atlaišana kalpo kā efektīvs pretsvars parlamenta nespējai ievēlēt prezidentu trijās vēlēšanu kārtās, un tiek reti piemērota.[11] Šveicē parlamenta abu palātu pārvēlēšana paredzēta gadījumos, kad tauta referendumā piekrīt 100 000 balsstiesīgo pilsoņu pieprasījumam pārskatīt Konstitūciju. Toties Igaunijā parlamenta ārkārtas vēlēšanas jārīko, ja tauta referendumā neatbalsta likumprojektu, ko parlaments ierosinājis. Polijas 1997. gada Konstitūcijā paredzēta iespēja pašam parlamentam atlaist sevi.

Ārvalstu konstitūcijās nav plaši sastopama parlamenta atlaišanas ierosināšana caur vēlētāju iniciatīvu. Visupirms jau tāpēc, ka tiešās demokrātijas elementi neskaitāmu valstu konstitūcijās ir atmesti vai ieviest ārkārtīgi ierobežotā formā. Taču Lihtenšteinā 1500 balsstiesīgi pilsoņi var pieprasīt parlamenta atlaišanu. Līdzīgi noteikts arī vairākās Vācijas zemēs, piemēram, Bādenē – Virtenbergā parlamenta atlaišanu var pieprasīt 200 000 vēlētāju, bet Bavārijā – viens miljons.


Ko mainīt?

Saeimas atlaišanas regulējums ir jautājums, kurā Latvijas konstitucionālo tiesību zinātne un prakse ir pārsteidzoši vienprātīga. Proti, ka Satversmes sapulcē Oto Nonāca redakcijā panāktais kompromiss, kas šobrīd veido Saeimas atlaišanas regulējumu, ir neefektīvs. Tas nestrādāja starpkaru periodā un nestrādā mūsdienās. Tāpēc jāatrisina divas problēmas:


  • Jāmaina prezidenta loma Saeimas atlaišanas procesā un

  • Jāpiešķir vēl kādam tiesība ierosināt Saeimas atlaišanu.


Problēmas rada Satversmes 50. pants, kurš noteic, ka Valsts prezidents zaudē amatu, ja tauta nobalsošanā neatbalsta Saeimas atlaišanu. Varētu pat pieņemt, ka 50. pants Satversmē ir iekļauts apzināti, lai izslēgtu biežas valsts prezidenta apelācijas pie tautas un viņa iesaistīšanos ikdienas politikā. Tomēr šāds nosacījums var būt gan politiski stabilizējošs, piebremzējot pārlieku aktīvus prezidentus, gan arī var radīt strupceļu, kad Saeimas krīzes apstākļos vienīgais subjekts, kas tiesīgs ierosināt tās atlaišanu, nevar saņemties to izdarīt, gluži cilvēcisku apsvērumu dēļ baidoties “paspēlēt” savu augsto amatu. Līdz ar to viens risinājums ir šīs Valsts prezidenta atbildības atcelšana, par ko iestājās gan profesors Kārlis Dišlers,[12] gan Arveds Bergs.[13] Nebūs jau tā, ka par Saeimas atlaišanas ierosinājuma aktu neviens nebūs atbildīgs. Izslēdzot Valsts prezidenta atbildību tautas priekšā (50.p.), saglabāsies viņa atbildība Saeimas priekšā (51.p.). Līdzīga pieeja ietverta Lietuvas 1992. gada Konstitūcijā.[14] Jāsecina, ka 50. pants no Satversmes ir jāizslēdz.

Tomēr jāatceras, ka Latvija ir parlamentāra valsts, kurā prezidenta un Saeimas konflikti (pretnostatīšanās) praktiski nav iespējami. Šā iemesla dēļ prezidents diez vai centīsies nonākt domstarpībās ar Saeimu. Pie tam prezidentam nedrīkstētu būt tik lielu domstarpību ar Saeimu, ka prasītos apelēt pie tautas par Saeimas atlaišanu. Saskaņā ar Satversmes 48. pantu prezidenta funkcija darbojas tikai acīmredzami sevišķos apstākļos, kuri neaptver prezidenta vai valdības domstarpības ar Saeimu. Tāpēc loģiskāk būtu meklēt vēl citu risinājumu Saeimas atlaišanas ierosināšanai. Tādu trīsdesmitajos gados bija atradusi konstitucionālā teorija un prakse. Jau Satversmes sapulcē Jānis Purgals, viens no redzamākajiem Satversmes tēviem, aicināja tiesību ierosināt Saeimas atlaišanu piešķirt pašai tautai. 1927. gadā, analizējot Satversmes pilnveidošanas ceļus, uz šā varianta vēlamību norādījis arī profesors Kārlis Dišlers.[15] Tāpat atzīmēsim, ka 1934. gada Satversmes revīzijas gaitā, ko pārtrauca Kārļa Ulmaņa apvērsums, Saeima otrajā lasījumā pārliecinoši sankcionēja šāda grozījuma iekļaušanu Satversmē.[16]

Tātad, no Satversmes sistēmas viedokļa vienīgais pieļaujamais un efektīvais līdzeklis, lai Saeimas atlaišana kļūtu par reāli funkcionējošu institūtu, ir atlaišanas ierosināšanas tiesību piešķirt 1/10 daļai vēlētāju. Galvenās grūtības rada ieceres iekārtošana Satversmes tekstā, jo Satversmes tēvu izraudzītais kodifikācijas stils liek izvairīties no garas juridiskas pļāpāšanas. 4.Saeimas Publisko tiesību komisija bija iecerējusi 1/10 daļas vēlētāju ierosināto Saeimas atlaišanu reglamentēt Satversmes 14. pantā, piekabinot to pavisam citam institūtam – deputātu atsaukšanas aizliegumam. Taču ideālu paraugu risinājumam sniedz Satversmes 72. pants, kas ļauj prezidentam apturēt likuma publicēšanu un liek to darīt, ja tā pieprasa ne mazāk kā trešdaļa Saeimas locekļu. Izmantojot šo paraugu, vēlamo institūtu Satversmē var nostiprināt ar vienu teikumu Satversmes 48. pantā: „Valsts Prezidentam ir tiesība ierosināt Saeimas atlaišanu. Viņam Saeimas atlaišana ir jāierosina, ja to pieprasa ne mazāk kā viena desmitā daļā vēlētāju. Pēc tam izdarāma tautas nobalsošana. Ja tautas nobalsošanā vairāk nekā puse balsotāju izsakās par Saeimas atlaišanu, tad Saeima uzskatāma par atlaistu un izsludināmas jaunas vēlēšanas, kurām jānotiek ne vēlāk kā divus mēnešus pēc Saeimas atlaišanas.”

Izslēdzot Satversmes 50. pantu un Satversmes 48. pantu izsakot jaunā redakcijā, Latvijā vēl vairāk tiktu stiprināts tiešās demokrātijas institūts, ieviests efektīvs Saeimas atlaišanas mehānisms un reformēts pastāvošais, kā arī likti pamati atbildīgākai politikai, jo parlamentam nāktos darboties atskatā uz saviem vēlētājiem. Tad patiešām būtu jāsaka, ka Žans Žaks Ruso ir ļoti maldījies, rakstot, ka Anglijas tauta ir brīva tikai vēlēšanu dienā. Latvijas tauta nav nekāds austrumu lācis, kuram raksturīgs pastāvīgs miegs un kuru vēlams netraucēt, jo, esot nomodā, tas radīs vairāk ļauna, nekā nevainīgi guļot.

Ieteiktais pārgrozījums ne tikai būtu saskanīgs ar Satversmes sistēmu un vienu no mūsu pamatlikuma pamatprincipiem – tiešās demokrātijas īstenošanu ierobežotā apmērā, – bet arī pilnībā atspoguļotu pagājušā gadsimta Latvijas konstitucionālās domas un prakses atziņas. Grozījumus Satversmē noteikti vajadzētu – ja ne šobrīd, tad, iespējams, kaut kad vēlāk.

__________________

[1] Pleps J. Kādā veidā var atlaist Saeimu // Jurista vārds, 09.12.2003.

[2] фон Бисмарк О. Воспоминания и мемуары. Т. 1. Минск, 2001, с. 338.

[3] Дайси А.В. Основы государственного права Англии. Москва, 1907, с. 434.

[4] Dišlers K. Latvijas Republikas prezidenta politiskā atbildība // Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1922, Nr. 2, 59. lpp.

[5] II Saeimas V sesijas 21. sēdes, 08.04.1927., stenogramma, 755. sl.

[6] Dišlers K. Nekonstitucionāls ierosinājums // Jaunākās Ziņas, 17.06.1927.

[7] Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga, 1930., 176. lpp.

[8] F. Cielēna runa pēc LSS V sesijas 13. sēdes (14.02.22.) stenogrammas, 422. lpp.; J. Purgala runa LSS VI sesijas 15. sēdes (26.10.21.) stenogrammas, 1718. – 1720. lpp.

[9] A. Petrevica runa pēc LSS V sesijas 13. sēdes (14.02.22.) stenogrammas, 424. lpp.

[10] A. Berga runa pēc LSS IV sesijas 17. sēdes (02.11.21.) stenogrammas, 1767. lpp.; A. Petrevica runa pēc LSS IV sesijas 17. sēdes (02.11.21.) stenogrammas, 1769. lpp.

[11] Сахаров Н.А. Институт президенства в современном мире. Москва, Юрлит, 1994., с.41.

[12] Sk. plašāk: Dišlers K. Saeimas atlaišana pirms leģislatūras perioda beigām // Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1927, Nr. 5, 145. – 161. lpp.

[13] Sk. piem.: Bergs A. Satversmes grozījumu projekts // Latvis, 22.05.1932.

[14] Sk. plašāk: Pleps J., Pastars E., Plakane I. Konstitucionālās tiesības. Rīga, 2004., 389. lpp.

[15] Dišlers K. Saeimas atlaišana pirms leģislatūras perioda beigām // Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1927, Nr. 5, 160. lpp.

[16] IV Saeimas IX sesijas 5. sēdes, 04.05.1934., stenogramma, 127. sl.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (11) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


lauva - lauvalauva 17.01.2009 20:35
Ja atlaiž saimu tad visus vecos!!! Pietiek naudu grābt šo visu gadu garumā! Godmanis ir nekorekts cūka kas neizklausa jautājumus un per tik savu!!! Un kas mūsu valdībā ir nomainījies no neatkarības laika??? Pazemojums,izpārdot visu citiem,kad lietuvā tiek būvēta otra cukurfabrika!!!??? Vispār riebjas runāt, jāķeras pie ieročiem!!!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

maru 09.08.2004 15:10
Piekrītu autoriem, ka Saeimas atlaišana jādemokratizē. Par piedāvāto 1/10 daļu vēlētāju kā iniciatoriem -- arī mani biedē, ka mūsu valsts apstākļos, kur ir liela un augoša nelojālu vēlētāju daļa, 1/10 ir riskanta, jo var stipri apgrūtināt valsts funkcionēšanu. No otras puses, varbūt grūtības būs tikai pašā sākumā, kamēr tauta apgūs jauno konstitucionālo kārtību un iemācīsies adekvāti reaģēt uz pretvalstiskiem demaršiem (t. sk. mūsu pašreizējā prezidente VVF vairs nesatrauksies par "pūļa diktatūru").

Paldies autoriem par, manuprāt, zinātniski korekto, vispusīgo un dziļo jautājuma iztirzājumu. Kopumā kvalitatīvs šķiet arī piedāvātais pozitīvais priekšlikums; tajā pašā laikā ir ticams, ka arī autori turpina meklēt optimālo risinājumu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Didzis K 20.06.2004 22:19
kaa reizi ziigeristu laiki veel nav beigushies, un jaunais laiks ir spilgts piemeers tam.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 20.06.2004 15:15
... precīzi atrunāts un diezgan efektīvi pielietojams Saeimas atlaišanas mehānisms ļautu sabiedrībai daudz vairāk kontrolēt atsevišķus tā saucamos politiķus, kas Saeimā iekļuvuši absolūtas nejaušības dēļ, vai arī efektīvas reklāmas kampaņas rezultātā.

Viss ir pareizi - atvieglots Saeimas atlaišanas mehānisms tiešām ļautu daudz vairāk kontrolēt Saeimas politiķus. Tikai nav precizēts, kas tā par "sabiedrību", kuras rokās būs šīs kontroles sviras. Man ir pilnīgi skaidrs, ka ne jau es kopā ar savas kāpņu telpas īrniekiem spēšu noorganizēt 1/10 vēlētāju parakstu savākšanu Saeimas atlaišanai. To (tāpat kā visu citu Latvijas politikā) darīs labi organizēti un finansēti ļaudis, kuri apmaksās reklāmas un prasmīgi skalos smadzenes. Tikai prognozējamā 4 gadu Saeimas vēlēšanu cikla vietā nāks kaut kas neprognozējams.

Lai Latvijas valdība vispār spētu veikt nepopulāras, bet ilgtermiņā vajadzīgas reformas (piemēram, samazināt pensijas un sociālos pabalstus, utml.), tai ir jāspēj vēlēšanu starplaikos efektīvi un droši darboties arī tad, ja tās reitingi ilgstoši ir negatīvi. Par "absolūto nejaušību" mūsdienās parasti nenākas runāt - ir jau beigušies Zīgerista, Kaula un citi "muļķu partiju" laiki. Sākot ar 7. un 8. Saeimu tur iekļūst gandrīz tikai profesionālas, labi organizētas un vispusīgi finansētas partijas. Un iekļūst tādēļ, ka labi informēti cilvēki par tām balso. Man, piemēram, parasti nav nācies savu vēlēšanu dienas izvēli nožēlot... Pēdējās Saeimas vēlēšanās, teiksim, balsoju par "Jauno Laiku", un man viņi joprojām patīk. Bet man nav nekādas īpaši karstas vēlēšanās par viņiem balsot biežāk nekā reizi 4 gados. Lai mācās sadarboties ar to Saeimas sasaukumu, kādu Dievs viņiem devis, nevis vaino Satversmi.

Domāju, ka tieši risks tapt atlaistiem valstsvīriem daudz vairāk liktu padomāt ne tikai par pieņemto lēmumu kvalitāti, bet arī piespiestu viņus beidzot daudz vairāk strādāt valsts nevis savu personisko kabatu piepildīšanas labā.

Lai deputāti nelikumīgi nepildītu savas kabatas, attīstītajā pasaulē ir atzīti un pārbaudīti līdzekļi, ko sauc par masu saziņas līdzekļiem un prokuratūru. Neviena partija nav ieinteresēta, ja tās pārstāvjus ilgstoši "cepina" par viņu neētiskajiem nodarījumiem. Visas lietas var sakārtot, ja ir brīva prese un efektīva tiesu vara.

90-to gadu vidū Krievijā un Ukrainā bija līdzīgas idejas par varas pārdali. Parlamenti tika iegrožoti, lai piešķirtu prezidentiem lielākas pilnvaras. Vai tas kādu piespieda vairāk strādāt "valsts interesēs" (lai ko šis jēdziens nenozīmētu)?

Un tieši tādēļ ir pienācis laiks sakārtot Latvijas galveno dokumentu tā, lai sabiedrībai nebūtu jāmocās stindzinošos gaidīšanas svētkos laikā, kad pie varas nejauši nokļuvuši politikāņi kārto savas lietas.

Neviens normāls cilvēks nemocās "stindzinošos gaidīšanas svētkos". Ja kādam ir nopietna interese iespaidot valsts politiku arī vēlēšanu starplaikos, ir pietiekoši daudz partiju un politisku nevalstisko organizāciju, kuras labprāt ņem pretī jaunus biedrus...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Politiķis 17.06.2004 00:01
Ja runājam par Saeimas atlaišanas ideju, manuprāt, tā ir noteikti atbalstāma lieta. Turklāt man šķiet saistoša raksta autoru izklāstītā ideja par atlaišanas mehānismu.

Abstrahējoties no pēdējo mēnešu replikām un dažu politiķu aktivitātēm saistībā ar Saeimas atlaišanas ideju, tomēr šķiet, ka precīzi atrunāts un diezgan efektīvi pielietojams Saeimas atlaišanas mehānisms ļautu sabiedrībai daudz vairāk kontrolēt atsevišķus tā saucamos politiķus, kas Saeimā iekļuvuši absolūtas nejaušības dēļ, vai arī efektīvas reklāmas kampaņas rezultātā.

Domāju, ka tieši risks tapt atlaistiem valstsvīriem daudz vairāk liktu padomāt ne tikai par pieņemto lēmumu kvalitāti, bet arī piespiestu viņus beidzot daudz vairāk strādāt valsts nevis savu personisko kabatu piepildīšanas labā. Šķiet, nevienam nav nekādu ilūziju, ka dažas pašreiz pozīcijā esošās partijas un atsevišķi to dalībnieki absolūti nospļaujas par valsts un sabiedrības interesēm. Taču viņi ne ar ko neriskē - vienīgi VVF var ierosināt atlaist Saeimu (un līdz ar to arī pašreizējo valdību), taču Prezidente nekad uz to neparakstīsies (pat ja būs redzama klaja Saeimas uzspļaušana sabiedrībai), jo VVF pozīcijā ir izteikti jūtama vēlēšanās saglabāt savu amatu līdz pat pilnvaru termiņa beigām. Turklāt es NEKAD neaizmirsīšu VVF nicinošo attieksmi pret sabiedrību šā gada sākumā dikti satraukti kliedzot par kautkādu mistisku pūļa diktatūru pret viņu. Lai gan patiesībā tā bija tikai un vienīgi sabiedrības balss demokrātiskā valstī.

Un tieši tādēļ ir pienācis laiks sakārtot Latvijas galveno dokumentu tā, lai sabiedrībai nebūtu jāmocās stindzinošos gaidīšanas svētkos laikā, kad pie varas nejauši nokļuvuši politikāņi kārto savas lietas.

Un tādēļ vēlreiz gribu uzsvērt, ka šā raksta autoru izteiktais priekšlikums par Satversmes labojuma variantu būtu vismaz apspriežams, ja ne ierosināms uz apstiprināšanu. Un lai nokaunas tie demagogi, kuri kliedz par draudiem demokrātijai vai risku, ka Saeimu tādā gadījumā nāksies vēlēt katru gadu. Attopieties, pilsoņi! Mēs vairs nedzīvojam pirmskara Latvijā. Ir pilnīgi cits laikmets un cilvēki ir daudz, daudz gudrāki.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


haota 16.06.2004 21:44
EdgarsP,

Es saprotu, ka tas nav juridisks jautaajums, bet peec kaa Tu nosaki, ka 1/10 veeleetaaju iniciatiiva ir labaaks risinaajums, nekaa prezidenta ierosinaajums? Protams, ja mees skatamies tiiri no tautas suverenitaates teorijaam, tad katra tieshaas demokraatijas izpausme ir pozitiiva, bet no reaalaas politikas viedoklja tachu nav nekaadu shaubu, ka Saeimas atlaishana buus jauns ierocis ietekmiigaako, radikaalaako un/vai bagaataako politisko partiju, nevis tautas rokaas. Pozitiivais ir tas, ka Latvijas politiskaa dziive neapshaubaami kljuutu interesantaaka, negatiivais - neizbeegams populisma risks. Latvijas sabiedriiba jau taa ir sashkjelta, iespeeja ierosinaat (ne obligaati iistenot!) Saeimas atcelshanu kaut kaadu "ceelu", piemeeram, nacionaalu meerkju vaardaa to var veel vairaak padziljinaat. Vai tad var buut veel efektiivaaka un sabiedriibu radikalizeejoshaaka politiskaas darbiibas imitaacija kaa parakstu vaakshana par Saeimas atcelshanu, par motto izvirzot "nee, nacionaalistiem, okupantiem, korumpantiem, izsaimniekotaajiem utt.!" 20 000 - 50 000 LS shaadiem meerkjiem un lielaakai partijas atpaziistamiibai no pashu partiju viedoklja vareetu buut nieciiga summa. Rezultaats pat nav tik svariigs kaa saceltais troksnis. Bet veeleetaajam ljoti aatri apniks - ne tikai pashi Saeimas atlaishanas organizeetaaji, bet politika kaa taada.

Taapeec man 1/10 dalja tomeer shkjiet paaraak mazs cipars, Dishlera laikos tik daudz parakstu savaakt vareeja buut gruutaak. Tas ir apsveicami, ka juus abi (raksta autori) censhaties kopt Satversmi un esat tik dzilji izpeetiijushi taas tapshanas veesturi, tachu valsts konstituucijas pantu saskanjotiibai un cienjai pret senajiem "dizhteeviem" nevajadzeetu kljuut par pashmeerkji. Laiks ir cits, vajadziibas - citas. Satversmes groziijumi kaa toreiz, taa arii tagad ir pirmaam kaartaam politiska, nevis juridiska izshkjirshanaas, kompromiss (ko pieraada kaut vai taa pati juridiski neskaidraa "valsts instituuciju kompetenchu" delegjeeshana ES sakaraa). Taapeec, pat ja tas izskatiisies no Satversmes sisteemas viedoklja "negliiti", tomeer likumdeveejam nav nekaadu shkjeershlju noteikt arii vairaak nekaa 1/10 veeleetaaju iniciatiivu Saeimas atcelshanai vai tiesiibas valsts prezidentam ignoreet 1/10 veeleetaaju iniciatiivu. Tas pat ne vienmeer buus veerteejams negatiivi, jo Latvijas sabiedriibai muusdienu apstaakljos ir jaaspeej normaali funkcioneet. Ja tas ir labaak izdaraams, izejot aarpus Satversmes sisteemas (jeb ienesot tajaa jaunus elementus), tad es tam neredzu pamatotus shkjeershljus.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

EdgarsP 16.06.2004 19:50
Patiesam Saeimas atlaisana nav nekada joka lieta. nekads efektivs mehanisms nedrikst but tads, kas grautu stabilitati un lautu varu intrigantiem.

Tacu pasreiz prezidents ir Saeiamas velets (normali - tai lojals, lai gan V.V. Fr. ir iznemums). Nav pareizi jautajumu par Saeimas vajumu stadit tautai kaa izveli - Saeima vai prezidente. Reali taa tas butu. Tad tauta balsotu nevis par Saeimas atlaisanu, objektivi izvertejot Saeimas darbu, bet gan izveletos no 2: prezidente vai Saeima.

Ja 48.p noteiktu, ka Saeimas atlaisnas ierosinajumam vajag 1/10 + prezidenta akceptu, tad reali prezidenta akcpets atkristu. Nedrikst prezidents stavet preti nekada veida ari 1/10 veletaju iniciativai. Tas nebutu pareizi ari tapec, ka Satv.78.p jau ir noteikts, ka ja pat Saeima nepiekrit 1/10 veletaju iniciativai, tad jariko referendums. Prezidenta gadijuma ari domajams butu japienem, ka tas nedrikst nostataties pret 1/10 veletaju gribu.

Jau izsenis visi ir vienispratis, ka Satversmes pasreizejas regulejums nav ok. Bet jameklee tads, kads butu ok. Var tikai 1/10 pieskirt tiesibas iniciet. vai tas radis haosu? Bus biezas iniciativas. bet vinas ir gruti savakt - no sakuma 10 000 parakstu (katrs maksaa partijai ap 2ls). Tad 1/10 veletaju akcepts. Latvija 1/10 veletaju paraksti loti reti ir savakti. Savukart velesanas jau var izteikties gan par, gan pret. kuru vairak, tie uzvar. Tapec man skiet, ka haosa nebus. Saeimu ari biezi neatlaidis. Atlaisanas arguments pastaves politiskaja cinjaa kaa ierocis, trumpis, bet lai kads taa vienkarsi un reali izvestu pasakumu lidz galam - parak nereali. 1/10 dalju ir parak nerali sasupot taa uz katru vienkarsu svilpienu no politikiem.

Rakstaa piedavataa risinajuma pareizibu skiet pamato ari tas, ka pats valststiesibu korifejs Dislers un ari citi taa laika lielie prati bija par sadu konstrukciju.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


haota 16.06.2004 19:09
Labpraat gribeetu uzzinaat darba autoru skaidrojumu tam, kaadiem kriteerijiem buutu jaatbilst "efektiivam" Saeimas atlaishanas mehaanismam. Vai tas noziimee taa biezhaaku pielietoshanu praksee? Ja taa, tad autoru priekshlikums par 1/10 veeleetaaju iniciatiivu ir vietaa. Man tikai bail, ka tas darbosies paaraak labi un jaabalso par Saeimas atcelshanu mums buus vismaz reizi gadaa. Vai tas ir labi vai slikti? Nezinu. Sliecos domaat, ka labi nav. :)

Tiiri no sadziiviski-politiskaas logjikas raugoties, 1/10 likumprojekta inicieeshanai un 1/10 Saeimas atlaishanai ir nesaliidzinaamas lietas. Politiskaas partijas parasti nav ieintereseetas organizeet veeleetaaaju parakstu vaakshanu jaunam likumprojektam, jo par to parasti ir maza interese, tas ir daargi, aatri aizmirstas, paaraak liels neveiksmes risks utt. Bet ja piedaavaat partijaam iespeeju palielinaat savu paarstaavnieciibu Saeimaa, mainiit Saeimas speeku liidzsvaru? Taa ir pavisam cita lieta! Tam atradiisies gan nauda, gan energjija. Nu un rezultaataa mees dziivosim ikdienas politisko reklaamu sazombeetaa videe, Saeima un valdiiba mums funkcionees (JA funkcionees) maksimaali samiernieciskaa stilaa vai arii - tieshi otraadi - veel vairaak radikalizeesies. Nedomaaju, ka tas viss atsver tautai pieshkjirtaas iespeejas balsot vairaak nekaa reizi 4 gados.

Manupraat, Saeimas atlaishanas mehaanisma efektivitaati vajadzeetu meeriit savaadaak: 1) Saeimas deputaatiem buutu jaapzinaas, ka Saeimas atlaishana ir reaali iespeejama (tas vinjus atturees no nereekjinaashanaas ar tautu) un 2) shis atlaishanas mehaanisms praksee tiktu iedarbinaats maksimaali reti. Ja pashreizeejaa situaacijaa viss ir kaartiibaa ar otro punktu un probleemas rada pirmais, tad autoru priekshlikumaa ir otraadi. Bet tad arii rodas veel kaads jautaajums: vai patieshaam ir NEPIECIESHAMA atlaishanas mehaanisma pastiprinaahsana? Kuru no Latvijas Saeimaam un kuraa briidii buutu vajadzeejis atlaist? Mans tiiri subjektiivais viedoklis ir taads, ka pashreizeejais reguleejums ir labaaks, nekaa iespeejamaas alternatiivas. Nedomaaju, ka kaadu Latvijas prezidentu (ja vien vinjsh/a nebuus marionete Saeimas vairaakuma rokaas) baidiitu iespeeja zaudeet savu amatu, tautai nobalsojot pret Saeimas atlaishanu. Driizaak neviena Saeima liidz shim nav atlaista, jo ne Ulmanis, ne Viikje-Freiberga neuzskatiija, ka atlaishana buutu lietderiiga. Protams, vai prezidents zina un veertee labaak par tautu, ir cits jautaajums.

Manupraat, kompromiss vareetu buut autoru priekshlikuma nedaudz modificeets variants: piemeeram, Saeimas atcelshanas inicieeshanai vajadzeetu savaakt 1/10 veeleetaaju parakstus UN papildus valsts prezidenta akceptu. Taadaa gadiijumaa, protams, vairs nebuutu nosaciijuma, ka prezidents tiek atcelts no amata, ja tauta nobalso pret Saeimas atlaishanu. Taadaa veidaa Saeimas atcelshana kljuutu reaalaaka, draudiigaaka - jo, savaacot 1/10 veeleetaaju parakstus, uz prezidentu tiktu izdariits milziigs spiediens shai iniciatiivai pievienoties. Tai pat laikaa, ja prezidents uzskatiitu, ka jaunas veeleeshanas tiek organizeetas nelegjitiimu meerkju vaardaa, tad vinjsh/a vareetu iniciatiivu neatbalstiit un taa taalaak netiktu virziita.

Jebkuraa gadiijumaa, paldies par veertiigo rakstu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ritvars 16.06.2004 12:33
Labāk būtu piedāvājuši, lai 1/10 vēlētāju var rosināt nobalsošanu ES lietās.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


EdgarsP 15.06.2004 22:02
Spriezot pec komentara, var teikt ka taa autors nav jurists.

Pirmkart, Satversme vairakkartigi jau runaa par 1/10 veletaju tiesibam. Tas ir tads vairakums, kuram jau ir dotas vairakas tiesibas. Tapec radit citadu vairakumu principa nemaz nedrikstetu. Te nav butiski, ka tie var but krievi, latviesi v.tml. - tie ir 1/10 veletaju, kas ierosina un tad tauta balso. Ja to uzskata par nepareizu, tad jasaka, ka jau esosies panti Satversme, ka 1/10 veletaju ierosina likumprojektu vai lemj par likuma atcelsanas procesa uzsaksanu, ir pilnigi garaaam.

Otrkart, Saeimas atlaisanai ir jabut efektivam lidzeklim. Taa ir aksioma.

Treskart, astaukt atseviskus deputatus (it ipasi pie proporcionalas sistemas) ir nepareizi. To aizliedz Satversmes 14.p. un pret imperativo mandatu parlamenta limeni (tads pastav mazas pasvaldibas ASV, Japanaa utt.) izteikusies visi teoretiki. Ari valstu prakse ir viennozimiga.

Ceutrkart, Latvijas Satversmi vienmer skaidro tikai ar vecu teoretiku darbiem. K. Dislers ir doktrina un vina vards dazkart ir specigaks par pasu Satversmes tekstu. Uz vina un vel dazu personu darbu pamata turaas Satversme un taa valsts iekarta, kura mes dzivojam pasreiz. Lidz ar to, runaojt par katru grozijumu Satversme, jaskatas uz Disleru un Satversmes sapulci.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 15.06.2004 21:48
Rakstā pausts ierosinājums: Valsts Prezidentam ir tiesība ierosināt Saeimas atlaišanu. Viņam Saeimas atlaišana ir jāierosina, ja to pieprasa ne mazāk kā viena desmitā daļā vēlētāju.

Kāpēc vispār Saeimas atlaišana būtu jāpadara vieglāk iespējama? Autori min dažādus senu teorētiķu izteikumus par to, kā principā varētu nodrošināt tautas kontroli pār ievēlēto likumdevēju. Kāpēc tas būtu īpaši aktuāli Latvijai - it īpaši tādēļ, ka tik tiešām katastrofālās situācijās Saeimu jau tagad var atlaist Valsts Prezidents? Un jebkurā gadījumā Saeimas sastāvs taču allaž būs zināmā mērā nejaušs vēlētāju noskaņojuma momentuzņēmums, kuram būs citas - no tautas vēlmēm atšķirīgas vēlmes un intereses.

Un kāpēc tieši desmitā daļa? Manuprāt, katrā normālā valstī ir vismaz desmitā daļa vēlētāju, kuri ir aktīvi neapmierināti ar pastāvošo spēku samēru likumdevējā. Latvijā dažas grupas tādas ir gandrīz visu laiku, piemēram, ZaPČEL vēlētāji. Nu ko - viņi tagad maksimāli bieži ierosinās atlaist Saeimu, un visu laiku notiks referendumi. Vēlētāju skaits, kurš var pieprasīt referendumu par Saeimas atlaišanu nedrīkst būt zemāks par ceturto daļu. Jo Latvijā tikai ap 75% vēlētāju ir latvieši. Ja latviešu būtu 90%, tad, iespējams, būtu citādi.

Ja gribam atsaukt Saeimas deputātus, tad drīzāk ir jāatceras par to, ka Latvijā ir 5 vēlēšanu apgabali (Kurzeme, Zemgale, Vidzeme, Latgale un Rīga). Ja, teiksim, no Latgales ievēlētie deputāti neattaisno Latgales vēlētāju uzticību, tad atsauc tikai tos, un pārējos liek mierā. Katrā Saeimas sastāvā būs normāli un apzinīgi likumdevēji, kurus nevajadzētu ļaut terorizēt pat Repšem. Viņiem vienkārši jāļauj strādāt. (Ideālā gadījumā mums būtu mažoritārā vēlēšanu sistēma ar vienmandāta vēlēšanu apgabaliem, un vēlētāji varētu paust neuzticību savam deputātam pilnīgi individuāli; un viņi arī zinātu, KURŠ ir viņu deputāts. Diemžēl, Latvijas Satversmē ir iebūvēta proporcionālā sistēma.)

Saistītie raksti

Satversme saeima.lv

Citi autora darbi
Rokas

Vienā valodā 21 Autors:Jānis Pleps

Dzirnavas

Uz jauno krastu? 0 Autors:Jānis Pleps

Metamie kaulini 255x203

Meklējam tiesībsargu! 91 Autors:Jānis Pleps