Recenzija Valta Kalniņa pētījumam "Tiesu vara un korupcija"

Šis ir ļoti apsveicams un vajadzīgs pētījums par Latvijas tiesu varas lomu korupcijas apkarošanā. Aizvien vairāk zinātnieku un politikas veidotāju ir secinājuši, ka korupcija postkomunistiskajās valstīs ir sērga, kas kavē demokrātijas un tirgus saimniecibas nostiprināšanos, un ka ir jādara vairāk tās apkarošanai. Latvija ir svarīgs piemērs pētīšanai gan tāpēc, ka tā ieņem salīdzinoši augstu vietu korupcijas skalās, ko sagatavojušas Transparency International un Pasaules Banka, gan tāpēc, ka bija pirmā, kas uzsāka oficiālu pretkorupcijas kampaņu (1998). Likumam un tiesu sistēmai vajadzēja būt šīs kampaņas priekšgalā, un Valts Kalniņš izvērtē, kā tas ir izdevies. No institūcijām viņš galvenokārt pievēršas prokuratūrai un tiesām. Viņš rūpīgi apskata pastāvošos likumus un noteikumus, sniedz piecu augsta līmeņa korupcijas lietu izmeklēšanas pamatīgu analīzi, kā arī apraksta citus materiālus, piemēram savas intervijas ar tiesnešiem. Viņš arī sniedz vērīgus salīdzinājumus ar Lietuvu, Igauniju, Dāniju, Itāliju un Franciju.

Kalniņš uzsver, ka Dānijā un citur pastāvošās grieķu romiešu juridiskās sistēmas spēks ir tas, ka tā pievēršas legālajiem principiem, nevis konkrētajiem formulējumiem likumos. Pēdējā iezīme raksturoja sociālistisko juridisko sistēmu un, pārmantota Latvijā, ir kavējusi korupcijas lietu izmeklēšanu un apsūdzību celšanu. Formāla pieeja – turēšanās pie likuma burta, nevis tā jēgas – ir padarījusi gandrīz neiespējamu amatpersonu saukšanu pie atbildības par interešu konfliktu vai cita veida korumpētu rīcību. Kalniņš arī piemin, ka padomju laikos likums bija pakļauts politikai, bet neanalizē, kādā veidā tas varētu ietekmēt pašreizējo situāciju. Viņš gan spilgti apraksta prokuroru pasivitāti, uzsākot izmeklēšanu gadījumos, kad augsta līmeņa politiķi turēti aizdomās par korupciju, taču viņš nerunā par to, kādā veidā tas ir saistīts ar padomju laikā izveidotajiem ieradumiem, piemēram, nepieļaujamu iztapšanu oficiālajiem priekšniekiem.

Šis ir bagātīgs pētījums un izvirza daudz jautājumu. Rodas divi galvenie secinājumi par to, kāda bijusi Latvijas tiesu sistēmas rīcība cīņā pret korupciju. Viens secinājums ir, ka ir daudz veidu kā uzlabot atsevišķu likumu un procedūru iedarbību, un autors uzskaita virkni daudzsološu maiņu. Otrs secinājums ir tāds, ka postkomunistiskā korupcija ir tik sarežģīta un slidena, ka formāla juridiska pieeja to spēj ļoti maz ierobežot un to pat netieši veicina līdz ar to, ka Latvijas pēdējo desmit gadu tiesu prakse ir parādījusi, ka korumpētie var rīkoties nesodīti. Neraugoties uz daudziem skandāliem par valsts līdzekļu nozudināšanu un neskatoties uz Pasaules Bankas secinājumiem, ka Latvijā ir augsts politiskās korupcijas līmenis un pat “valsts nozagšana”, ir maz ierosinātu izmeklēšanu par korupciju, un vēl mazāk ir bijis notiesājošu spriedumu.

Šo secinājumu vislabāk var ilustrēt ar to, kādi gadījumi vispār tiek izmeklēti un par kādiem tiek ierosinātas lietas. Kā Kalniņš piezīmē 4. nodaļā, prokuratūra ir vilcinājusies uzsākt izmeklēšanas, ieskaitot dažus gadījumus, kad presē ir parādījušās nopietnas apsūdzības. Skandalozajā trīs miljonu pazušanas lietā Latvenergo darījumu rezultātā prokuratūra uzsāka izmeklēšanu tikai pēc sešām nedēļām un tikai tad, kad bija iesniegta oficiāla sūdzība. No tiem gadījumiem, kas tiek izmeklēti, tikai neliela daļa nonāk tiesās, un no tiem, kas nonāk tiesās, tikai neliela daļa beidzas ar notiesājošiem spriedumiem. Kalniņš ziņo, ka cilvēku skaits, kas notiesāti par kukuļošanu un citiem amatnoziegumiem, ir samazinājies no astoņdesmit deviņiem 1997. gadā līdz trīsdesmit trijiem 2000. gadā. Viņš sastata šos skaitļus ar daudz augstākiem kukuļošanas gadījumu rādītājiem, par kuriem ziņo dažādu aptauju respondenti. Būtu noderējis iekļaut vairāk šādas salīdzinošas analīzes, kas balstītas uz esošajiem aptauju datiem un citiem avotiem.

Kalniņš koncentrējas uz aprakstošu salīdzinājumu ar situāciju Lietuvā, Igaunijā, Itālijā un Francijā. Pētījuma lielāko daļu veido garš izklāsts par dažādiem Latvijas un citu valstu tiesu sistēmu vispārējiem aspektiem. Viņš sīki apraksta institucionālas un finansiālas sistēmas, tiesnešu rekrutēšanu un kvalifikāciju, kā arī dažādas tiesu procedūras un prakses, piemēram, attiecībās ar sabiedrību. Šajā daļā pārāk liela uzmanība tiek pievērsta pašu tiesu formālajiem aspektiem. Turklāt būtu bijis svarīgāk vairāk pievērsties prokuratūrai, nevis tiesām, jo prokuratūra cīņā pret korupciju ieņem stratēģisku pozīciju. Prokurori pieņem lēmumus par to, vai uzsākt izmeklēšanu vai nē, kā klasificēt lietas un pasniegt tās tiesām, un vai iesniegt pārsūdzību augstākām tiesām, ja rezultāts šķiet neapmierinošs.

Pētījums pievēršas svarīgajam jautājumam par to, cik lielā mērā pašas tiesas ir korumpētas. Šajā jautājumā, līdzīgi kā citos, Kalniņš sniedz apjomīgus citātus no savām intervijām ar divdesmit pieciem dažādu līmeņu tiesu tiesnešiem. Šis materiāls sniedz interesantas atziņas un atklāj tiesnešu domāšanas veidu, taču reizēm tas ir pasniegts pārāk nekritiski. Piemēram, vairums no intervētajiem tiesnešiem noliedz, ka tiesās būtu korupcija, bet vai nevajadzētu apsvērt viņu psiholoģisko impulsu šādas problēmu noliegt? Jo vairāk tamdēļ, ka korupcija ir šauri definēta kā kukuļošana un atsevišķi interešu konflikta gadījumi?

Kalniņš pētījuma ievadā norāda, ka apzināti izvēlas šauru korupcijas definīciju, lai varētu ar to labāk strādāt, bet tas neattaisnojas. Viņš korupciju definē galvenokārt kā kukuļošanu un dažas nelikumīgas darbības interešu konflikta situācijās. Būtu bijis noderīgi ietvert arī citus amatnoziegumus, ko viņš piemin, un kuri ir ietverti dažādos likumos un noteikumos. Plašāka korupcijas definīcija būtu pētījumu padarījusi teorētiski un analītiski asāku. Visplašāk lietotā korupcijas definīcija ir “publiska amata nelietīga izmantošana privāta labuma gūšanai.” Gan teorijā, gan praksē tas ietver daudz vairāk nekā tikai kukuļošanu, tas ietver arī amatpersonu iedzīvošanos uz privatizācijas un izsoļu rēķina, uzņēmumu pārpirkšanu ar nolūku izpārdot to īpašumus un cita veida publisko resursu savtīga izmantošanu. Kalniņš norāda, ka Latvijas likumi aizliedz dažas no šīm korumpētajām praksēm, bet tiesu sistēma nedarbojas tik labi, lai nodrošinātu šo likumu ievērošanu. Pat vēl ļaunāk, liekas, ka likumus piemēro selektīvi, kā piemēram, pievēršoties diviem Rīgas Domes amatvīriem, kas nelikumīgi ieņēma amatus Rīgas Ostas valdē un saņēma par to augstus honorārus. Kamēr šos divus vīrus nosodīja un piespieda atmaksāt saņemto atalgojumu, netrūkst citu līdzīgu gadījumu, kuros ir iesaistīti citi politiķi, bet Kalniņš to plašāk neapskata. Protams, ne visu var paveikt viena pētījuma ietvaros, bet ir svarīgi pievērsties izpētāmās tēmas vissvarīgākajām dimensijām.

Politiskās analīzes mērķis ir gan precīzi atspoguļot situāciju, gan izcelt būtiskos jautājumus, kas ilustrē, kādas pārmaiņas varētu ienest alternatīva politika. Kalniņš piedāvā dažus labus secinājumus, bet tos varēja izvērst plašāk. Piemēram, viņš ar Itālijas piemēru parāda, kā pārmaiņas politiskajā gribā un tiesnešu grupas apņēmība var radikāli mainīt korupcijas izmeklēšanu, bet ši piemēra pamatīgāks izklāsts būtu palīdzējis labāk izvērtēt Latvijas situāciju. Tāpat arī Kalniņš piemin panākumus, ko guvusi Lietuvas īpašā korupcijas izmeklēšanas vienība, bet pilnībā neizvērš to, ko no tā varētu mācīties Latvija. Tālāk, Kalniņš arī sniedz svarīgus materiālus par Eiropas Savienību un dažādu starptautisko konvenciju lomu korupcijas apkarošanā, un atkal – no dažām izriet svarīgas reformas, kas situāciju varētu būtiski mainīt. Viena no šādām reformām ir tiesību piešķiršana upurim sniegt prasību tiesā par restitūciju gadījumos, kad piemēram, uzņēmumi ir cietuši zaudējumus korumpētu valsts pasūtījumu gadījumos. Vai nevarētu arī runāt par atsevišķu pilsoņu un pilsoņu grupu griešanos pie tiesas pret korumpētām amatpersonām, kas uz sabiedrības rēķina izšķiež valsts resursus? Latvijā šajā virzienā ir jau parādījušās dažas nelielas iniciatīvas, un šķiet, ka šāda demokrātiska pieeja legālajā cīņā pret korupciju nākotnē varētu izrādīties izšķiroša.