Raksts

Vai tālāka ES paplašināšana ir iespējama?


Datums:
04. jūlijs, 2006


Autori

Inese Vaidere


"Diena" 29.06.2006

Jau vairākas desmitgades Eiropas Savienības paplašināšana ir bijusi veiksmīgākais Eiropas ārpolitikas instruments. Tomēr patlaban tālākā ES paplašināšana ir nonākusi liktenīgā strupceļā. Izkļūšana no tā prasa jaunus, iespējams, sarežģītus risinājumus.

Eiropas integrācijas perspektīva līdz šim ir nodrošinājusi demokrātiskās reformas Eiropas kaimiņos. ES paplašināšanās kļuvusi par miera un stabilitātes sinonīmu Eiropā. Līdzšinējās paplašināšanas kārtas nav prasījušas izmaiņas ES finansēšanas koncepcijā. Tomēr pašreiz izskatās, ka nupat ES ir sasniegusi arī savas absorbcijas spējas limitu. Tā varētu būt robeža, kuru pārkāpjot, Eiropas Savienība vairs nespēs pildīt savus uzdevumus tehnisku, politisku vai ekonomisku apsvērumu dēļ.

Neraugoties uz to, ka nākamās ES paplašināšanās kārtas jau ir noteiktas — Bulgārija un Rumānija varētu pievienoties ES jau nākamgad, Turcijai un Horvātijai ir piešķirts kandidātvalsts statuss — ES pašreiz nav nedz institucionālās, nedz finansiālās kapacitātes jaunu valstu integrācijai. Eiropas Savienība jau darbojas ar savu maksimālo jaudu, tik tiko tiekot galā ar uzdevumiem, lai sasniegtu savus mērķus esošo dalībvalstu ietvaros.

Absorbcijas kapacitātes krīze

Eiropas Savienība darbojas, pamatojoties uz 2001.gada 26.februārī noslēgtā Nicas līguma principiem. Tie ir pārņemti no iepriekšējiem ES līgumiem, kuri tika veidoti sešu valstu savienībai pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Vajadzīgās reformas 25 valstu savienībai nav īstenotas neskaidrā Eiropas konstitūcijas likteņa dēļ, kurā bija paredzētas nepieciešamās izmaiņas veiksmīgai institūciju funkcionēšanai pēc pēdējās ES paplašināšanas.

Tomēr šis stāsts ir par paplašināšanu. Tāpēc, atstājot malā konstitūciju, ko Latvijas Saeima bez īpašas apspriešanas un sabiedrības iesaistīšanas ir jau ratificējusi, jāatzīst, ka, pat ieviešot tajā noteiktās Eiropas institūciju reformas, mums, Eiropas Savienībai, vajag jaunu paplašināšanas stratēģiju. To plānots izstrādāt tuvāko mēnešu laikā.

Neraugoties uz Latvijas valdības izteiktajiem solījumiem un atbalstu Turcijas dalībai ES, jaunas paplašināšanas stratēģijas vajadzību varbūt visuzskatāmāk apliecina un ilustrē tieši iespējamā Turcijas dalība.

Turcija potenciāli varētu kļūt par iedzīvotāju ziņā vislielāko dalībvalsti. Tas piešķirtu tai arī lielāko balsu skaitu Eiropas Padomē, deputātu skaitu Eiropas Parlamentā un komisārus — vismaz tikpat, cik Vācijai. Tai pašā laikā Turcija būs arī ekonomiski visnabadzīgākā Eiropas Savienības valsts, kam pienāksies milzīgs palīdzības līdzekļu apjoms, kurus patlaban neviens nezina, kur ņemt.

Jau 1999.gadā Helsinkos Eiropas Savienības valstu un valdību vadītāju sanāksmes (Eiropadomes) secinājumos tika atzīts, ka “Turcija ir kandidātvalsts, kurai ir mērķis iestāties ES, pamatojoties uz tādiem pašiem kritērijiem, kādus piemēro pārējām kandidātvalstīm”. Tomēr, sākot sarunu procesu par Turcijas pievienošanos, Eiropadome ir pilnvarota balsojot atvērt un noslēgt katru no 35 iestāšanās sarunu tematiem. Ja kaut viens no šiem balsojumiem nebūs Turcijai pozitīvs, iestāšanās nebūs iespējama. Tas ir jauns nosacījums paplašināšanas procesā un padara to daudz politizētāku, taču arī atspoguļo īstenās problēmas.

Kandidātvalstīm piedāvājot visu vai neko, mēs paši radām situāciju, kurā būs jānoraida potenciālās dalībvalstis, kas neizpilda visus iestāšanās kritērijus. Vai arī, nenoraidot mums nāksies piekrist kompromisiem, kas nav nedz ES, nedz arī kandidātvalstu interesēs.

Lai arī diskusija par Turciju kā ES kandidātvalsti un tās atbilstību un piemērošanos ES vērtībām un reformām turpināsies, tomēr jau tagad ir skaidras divas būtiskas lietas. Pirmkārt, Turcija kā dalībvalsts nevarēs ES iegūt tādu ietekmi, kāda tai pēc sava iedzīvotāju skaita pienāktos. Otrkārt, Eiropas Savienība ir ārkārtīgi ieinteresēta, lai Turcijā turpinātos reformas ceļā uz demokrātiju un cilvēktiesību ievērošanu, kā arī lai šī valsts būtu stabils ES sabiedrotais.

Maģiskā formula?

Šo dilemmu risināšanai ir vajadzīgas ievērojamas reformas pašā ES. Lai tās izvērtētu un piedāvātu atbilstošos risinājumus, Eiropas Parlamentā tika pieņemta rezolūcija par jaunu ES paplašināšanas stratēģiju.

Jaunās stratēģijas svarīgākais posms ir mazāk dzirdētais un pagaidām vēl precīzi nedefinētais Kopenhāgenas kritērijs — absorbcijas spēja jeb pašas Eiropas Savienības spēja uzņemt jaunas dalībvalstis.

ES nedrīkstētu uzņemt jaunas dalībvalstis, ja pati nav spējīga izpildīt paplašināšanās noteikumus. Tāpēc Eiropas Parlamenta lēmums aicina Eiropas Komisiju precīzi definēt tā saukto absorbcijas spējas kritēriju.

Eiropas Parlamenta piedāvātā stratēģija arī ievieš tādu kā starpposmu starp Eiropas kaimiņu politiku un dalību ES. Ar šo trešo savstarpējo attiecību modeli Eiropas Savienība varētu piedāvāt saviem kaimiņiem noteiktu Eiropas integrācijas perspektīvu, nenostādot sevi situācijā, kad nākas dot neizpildāmus solījumus. Šāda iespēja varētu palīdzēt, īstenojot demokrātijas, tiesiskuma un tirgus ekonomikas reformas kaimiņvalstīs.

Eiropa — iespēju kontinents

Mums ir skaidri jāapzinās, cik liela ES varētu kļūt, kādas var būt mūsu ģeogrāfiskās robežas. Neapšaubāmi, Rietumbalkānu valstis, tādas kā bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika, Bosnija un Hercegovina, Serbija, Melnkalne un Albānija varētu pieteikties dalībai Eiropas Savienībā, tiklīdz tās būs nodrošinājušas politisko stabilitāti un izpildījušas Kopenhāgenas kritērijus. Tas pats attiecas arī uz citām Eiropas valstīm.

Esot tuvākā sadarbībā, partnervalstis varētu pakāpeniski pārņemt ES likumdošanu, ciešāk sadarbojoties iekšējā tirgus, vides aizsardzības, drošības, robežu, izglītības, kultūras un daudzos citos jautājumos.

Ja abas puses var un vēlas pildīt nepieciešamos kritērijus, partnervalstīm un arī pašai ES būtu vieglāk pieņemt galīgo lēmumu par jaunas dalībvalsts iestāšanos. Piemēram, 1995.gadā Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EFTA) valstis Somija, Austrija un Zviedrija pievienojās Eiropas Savienībai, taču Norvēģija izlēma citādi. Neraugoties uz to, Norvēģija ir ciešs ES partneris.

Nākotnē šāds risinājums varētu veicināt situāciju, kurā nebūtu jāsniedz neizpildāmi solījumi attiecībā uz iespējamo kādas valsts dalību Eiropas Savienībā, bet gan būtu radīta ceļa karte — mehānisms sadarbības padziļināšanai.

Eiropa pēc 20 gadiem

Tieši pašreiz ES pārveidojas un uzņem attīstības kursu, kas būs tāls no tās ES, kurā mēs 2004.gadā iestājāmies, un vēl tālāks no tā, kur, savulaik iesniedzot pieteikumu valsts dalībai ES, vēlējāmies iestāties.

Šajā posmā Latvijas amatpersonām ir uzlikta ārkārtīgi liela atbildība par to, kādā Eiropas Savienībā Latvija būs pēc 20 gadiem. Jau tagad būtiska daļa politisku lēmumu tiek pieņemti Briselē. Jēdziens, ka Eiropas lietas ir iekšlietas, strauji materializējas.

Tieši tāpēc arī ir svarīgi definēt savu attieksmi par to, kādu Eiropas Savienību mēs vēlamies redzēt. Uz to nepārprotami attiecas jautājums par Savienības tālāko paplašināšanu.

Manuprāt, Eiropas nākotnes redzējuma plaša iekšpolitiska apspriešana ir vienīgais ceļš, kā pārliecināties, ka iedzīvotāji saprot un atbalsta Eiropā, tātad arī Latvijā notiekošos procesus. Jo īpaši svarīgi ir izzināt, kādu Eiropas Savienību pilsoņi vēlas redzēt. Laikā, kad notiek diskusijas par jaunu valstu ienākšanu Eiropas Savienībā.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!