Atslēgvārdi:

Turcijas eiropeiskais ceļojums 0

2005.gads iezīmējās Eiropas Savienības (ES) vēsturē ar svarīgu pagriezienu: tika uzsāktas oficiālas sarunas par Turcijas iestāšanos ES. šis lēmms apliecinaja, ka ES idejiskais pamats ir nevis reliģiskā piederība vai šauri definētā eiropeiskā kultūra, bet kopīgās vērtības un principi.

Iesaki citiem:

"Diena" 20.05.2006

ES atzina, ka pēdējo gadu reformu rezultātā Turcija ievērojami tuvinājusies modernajām eiropeiskajām vērtībām. Tika atceltas militāras tiesas, reformēts kriminālkodekss saskaņā ar ES rekomendācijām, veikti soļi izteiksmes brīvības, kā arī minoritāšu un sieviešu tiesību nodrošināšanas virzienā. Vēl svarīgāk ir tas, ka sabiedrību pārņēma īsta kulturāla revolūcija: sāka atklāti apspriest tādus kutelīgus jautājumus, kā vardarbība pret sievietēm, vai armēņu slepkavības 1915.gadā. Neapšaubāmi, reformu ceļā vēl ir daudz darāma. Bet ES uzskatīja, ka Turcija demokratizācijas ziņā ir pavirzījusies vismaz tik tālu, ka bija pelnījusi sarunu uzsākšanu. Turcijā šī ziņa tika uztverta kā vienreizējs stimuls reformu turpināšanai.

Ņemot vērā Eiropā dažās aprindās diezgan izplatīto skepsi par lielas, relatīvi nabadzīgas musulmaņu valsts integrācijas perspektīvām, Eiropas Savienība izvirzīja stingrus nosacījumus, kuri līdz šim netika piemēroti nevienai citai kandidātvalstij. Tika paredzēta iespēja sarunas pārtraukt, ja tiks konstatētas nopietnas atkāpes no demokrātijas un cilvēktiesību ievērošanas. ES arī paturēja tiesības permanenti ierobežot turku darba spēka kustības brīvību ES ietvaros. Turcija akceptēja sos ierobežojumus kā pieņemamu cenu par sarunu sakšanu.

Taču sešus mēnešus pēc sarunu sākuma gaisotne gan Eiropā, gan Turcijā ir mainījusies. Dažu Eiropas līderu iniciatīvas vieš šaubas, vai viņi patiešām vēlas redzēt Turciju ES. Visspilgtākais piemērs ir Francijas lēmums papildināt konstitūciju, kas tagad paredz referendumu rīkošanu par katru nākamo ES paplašināšanu. Šim piemēram jau sekoja Austrija, un iespējams, to darīs arī citas ES valstis. Līdz šim jaunu dalībvalstu uzņemšanai pietika ar ratifikāciju nacionālos parlamentos. Nav nejaušība, ka tieši Francijā un Austrijā Turcijas kandidatūra izraisa vislielāko pretestību. Cits piemērs ir ES prezidējošās valsts Austrijas uzstājīgas prasības, lai tiek izvirzīti stingri politiskie kritēriji, kuri Turcijai būtu jāizpilda tādās tradicionāli nepolitizētās jomās, kā izglītība un kultūra. Nebūtu pārspīlējums teikt, ka šīm iniciatīvām ir izteikta dubulto standartu smaka.

Viena no smagākām problēmām ES un Turcijas attiecībās ir domstarpības Kipras jautājumā. 2004.gada referendumā turki-kiprioti akceptēja ANO piedāvāto salas apvienošanas plānu, bet grieķi-kiprioti to noraidīja. Tomēr Kipras oficiāli atzītā (grieķu) daļa tika pieņemta ES. Tas Kipras valdībai deva iespēju kontrolēt ES finansiālo palīdzību turku daļai, ko Brisele tai apsolīja kā balvu par pozitīvo balsojumu referendumā. 2005.gadā Kipras valdība izmantoja veto tiesības, lai nobloķētu 250 miljonu eiro palīdzības paketi. Tikai pirms dažām nedēļām tā piekrīta 139 miljonu eiro pārskaitīšanai ziemeļu, t.i. turku, daļai. Toties oficiālā Kipra kategoriski noraida Briseles priekšlikumus atvērt ziemeļu Kipras ostas un lidostas tiešai tirdzniecībai ar ES. Tajā pašā laikā, izpildot ES un Turcijas muitas ūnijas noteikumus, Ankārai jāatver savas ostas un lidostas grieķu Kipras kuģiem un lidmašīnām. ES pieļāvusi kļūdu, akceptējot sašķelto Kipru, jo salas apvienošanas perspektīvas tagad izskatās diezgan nereālas, bet Kipra ieguva papildus ietekmes sviras attiecībā pret Turciju. Ja Kipras valdība izvēlēsies izmantot šīs sviras, lai torpedētu sarunu procesu, tad, lieki teikt, sekas ES un Turcijas attiecībām var būt postošas.

Šo procesu un notikumu rezultātā, vērojama strauja lejupslīde ES popularitātē Turcijā. Pēc pēdējiem datiem, par Turcijas dalību ES iestājas 58% iedzīvotāju, kad pēc sarunu sākuma 2005.gada oktobrī šis rādītājs bija 73%. Valstī pieaug pesimisms un neticība, ka Eiropa pieņems Turciju savā klubā, pat ja tā izpildīs visas nepieciešamās prasības.

Šādam pavērsienam ir vismaz divas izteikti negatīvas sekas. Pirmkārt, valdība zaudē motivāciju reformām, jo iestāšanās ES var sākt izskatīties kā bezcerīgs projekts, kurā nav vērts ieguldīt politisko kapitālu. Tas paaugstina populisma risku, it īpaši ņemot vērā, ka 2007.gadā paredzētas parlamenta vēlēšanas. Jau parādās satraucošas pazīmes, ka valdība gatava atkāpties no atbildīgās ekonomiskās politikas, piešķirot nodokļu atlaides dažu nozaru uzņēmējiem. Ietekmīgā sekulārā elite bija sašutusi par dažiem premjer-ministra Erdogāna nepārdomātiem gājieniem: piemēram, mēģinājumu nozīmēt par Centrālās bankas prezidentu mazpazīstamo islāmiskās finanšu sabiedrības vadītāju, kurš publiski nolamāja Starptautisko valūtas fondu kā «zagļu organizāciju». Erdogānam pārmet arī riskantas ārpolitiskās iniciatīvas, īpaši Palestīnas velēšanās uzvarējušās teroristiskās organizācijas Hamas vadības uzaicināšanu uz pārrunām Ankārā. Kritiķi uzsver, ka ja arī vizītes mērķis bija pārliecināt Hamas atzīt Izraēlu un atteikties no vardarbības, šie mērķi nebija pietiekami plaši izskaidroti Turcijas partneriem ES, ASV un Izraēlā. Šīs iniciatīvas atdzīvināja bažas par Erdogāna pro-islāmiskām nosliecēm. Visticamāk gan, tā ir banāla balsu zvejošana, tuvojoties parlamenta vēlēšanām. Jebkurā gadījumā, tradicionālo sabiedroto atsvešināšana un bezatbildīgais populisms, kas riskē izraisīt spriedzi starp sekulāro eiti un valdību, ir pēdējās lietas, kas Turcijai šobrīd ir vajadzīgas.

Otrkārt, nostiprinās reformu pretinieku koalīcija. Daudzi novērotāji apgalvo, ka tajā ietilpst daži birokrātijas un specdienestu pārstāvji, kuru vara un privilēģijas tiek iedragātas reformu īstenošanas procesā. Šie spēki ir apņēmības pilni izmantot visas iespējas, lai sabotētu valsts ceļu uz ES. Par to liecina, piemēram, mēģinājums iesūdzēt Turcijas starptautiski pazīstamāko rakstnieku Orhānu Pamuku par kritiskiem izteikumiem sakarā ar Turcijas attieksmi pret armēņu un kurdu minoritātēm. Šie izteikumi tika kvalificēti kā «turku nacionālās identitātes aizkaršana», par ko vēl joprojām pienākas krimināla atbildība. Starptautiskā spiediena rezultātā krimināllieta pret Pamuku netika ierosināta, bet šī epizode ievērojami kaitējusi Turcijas tēlam Eiropā. Papildus grūtības, kuras izraisa dažas improvizētās ES prasības, tikai spēlē par labu šiem spēkiem.

Vai pieaugošās grūtības ES un Turcijas attiecībās apstiprina abu pušu skeptiķu šaubas par Turcijas dalības ES lietderību? Šāds secinājums būtu visnotaļ priekšlaicīgs. Abām pusēm būtu veselīgi atcerēties, ka argumenti par iestāšanos šodien ir tikpat aktuāli kā pirms pusgada, kad sākās sarunas.

Turcijas iestāšanās nozīmētu šīs valsts eiropeizācijas neatgriezeniskuma nodrošināšanu. Tāda Turcija, kas pilnībā atbilst ES demokrātijas un cilvēktiesību kritērijiem, sniedz kritiski svarīgu atbalstu Eiropas attiecībām ar musulmaņu pasauli un karā pret terorismu, demonstrē ekonomisko augšupeju un demogrāfisko dinamismu atbilstu gan pašu turku, gan Savienības interesēm. Turcijas tālākā integrācija Eiropā īpaši veicinās pozitīvas pārmaiņas tādos jautājumos, kā sieviešu stāvoklis un minoritāšu tiesības.

Turcija nostiprinātu ES kopējo ārējo un drošības politiku. Tās iestāšanās ļautu ES daudz tiešāk un efektīvāk ietekmēt procesus Tuvajos Austrumos - reģionā, kas ir galvenais globālo drošības risku un draudu avots. Cita priekšrocība ir Turcijas draudzīgās attiecības ar etniski in kulturāli tuvām, energoresursiem bagātām Centrālāzijas valstīm un Azerbajdžānu. 21.gadsimtā šo valstu nozīme pieaugs. Ievērojamas naftas un gāzes rezerves, sekulāra iekārta, pragmatiskais islams pārvērš šīs valstis par potenciāli svarīgiem ES partneriem enerģētikas dialoga un pretterorisma kara kontekstos. Turcijai kā ES dalībvalstij būtu centrālā loma šādas partnerības veidošanā. Bet lai šāda partnerība būtu ilgstoša un veiksmīga, nepieciešama šo valstu demokratizācija - šeit Turcijas piemērs būtu vitāli svarīgs.

Turpretīm, bieži skanošs arguments, ka Turcijas iestāšanās ES būtu milzīgs ieguldījums «civilizāciju aliansē», t.e. kristiešu un musulmaņu dialogā, jāvērtē ar zināmu skepses devu. Turcijas iedzīvotāju vairākums, sekojot republikas dibinātāja un pirmā prezidenta Kemala Atatjurka tradīcijai, uztver Turciju pirmām kārtam kā modernu, uz Rietumiem orientētu nacionālo valsti, nevis daļu no «musulmaņu civilizācijas». Galvenā eirointegrācijas motivācija viņiem, tieši tāpat kā Latvijas un citu Austrumeiropas valstu iedzīvotājiem, ir kļūt par normālu eiropeisku valsti. Reliģiskā dialoga dimensija ir tikai viena no daudzām Turcijas eiropeiskās virzības kontekstā, un nebūt ne galvenā.

ES un Turcijas savstarpējā tuvināšanās nav pasargāta no riskiem. Šā vēsturiskā ceļojuma galamērķis ir skaidrs, bet vai viņš tiks sasniegts paliek atvērts jautājums. Abu pušu dziļākās interesēs, lai tas tā notiktu. ES iegūtu demogrāfiski un ekonomiski dinamisku, stratēģiski situētu valsti dažu Eiropas nākotnei kritiski svarīgu reģionu krustcelēs. Tas paaugstinātu ES starptautisko politisko profilu, kas pagaidām ievērojami atpaliek no Eiropas ekonomikas un kultūras globālas ietekmes. Turcijai, savukārt, iestāšanās ES sniedz izcilu iespēju pilnībā saskaņot savu politisko, ekonomisko, tiesisko un sociālo sistēmu ar Eiropas standartiem. Šie mērķi ir tā vērti, lai dotu Turcijai godīgu iespēju viņus sasniegt. Šādu pragmatisku, atvērtu nostāju ieņem Lielbritānija, Spānija, Itālija, dažas citas valstis, tostarp arī Latvija.

Ja tomēr Turcijas iestāšanas ES perspektīvas kļūs pārāk neskaidras, tas negatīvi ietekmēs iekšējo pārmaiņu gaitu, iespējamas pat atkāpes no reformu ceļa. Pilnvērtīgas ES dalības aizstāšana ar kādu citu formulu diez vai novedīs ES un Turcijas attiecības pilnīgā strupceļā, vai apdraudēs Turcijas stabilitāti. Taču tas noteikti nozīmēs zaudētu vēsturisku iespēju pilnā mērā izmantot priekšrocības, ko Turcijas iestāšanas ES sniegtu abām pusēm.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Citi autora darbi
Article article 94e9b47eb53424413213ba7a20e3e78d4d93021a2a0496f22bd704797b55734b

Par nāvessodu 49 Autors:Eldars Mamedovs

Article article 94e9b47eb53424413213ba7a20e3e78d4d93021a2a0496f22bd704797b55734b

Vienotības grābekļi 23 Autors:Eldars Mamedovs