Foto: N. Mežiņš © AFI
Kādas sabiedrības intereses mūsu valsts cenšas aizsargāt, atņemot vēlēšanu tiesības personām, kas izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās vai aizdomās turētajām, apsūdzētajām vai tiesājamajām personām, ja pret tām kā drošības līdzeklis ir piemērots apcietinājums?
Pirms vēlēšanām es ar lielu interesi politika.lv izlasīju interviju “Jāiet brīvībā un jāskatās, ko viņi piedāvā” ar bijušo ieslodzīto Robertu Āboliņu. Mani ļoti pārsteidza intervijā minētais fakts, ka Latvijā personām, kas izcieš sodu ieslodzījuma vietās, nav tiesību vēlēt, jo, manuprāt, tas ir nepamatots pilsoņa tiesību ierobežojums.
Pašlaik spēkā esošais Saeimas vēlēšanu likums nosaka, ka tiesības vēlēt ir Latvijas Republikas pilsoņiem, kuri vēlēšanu dienā ir sasnieguši 18 gadu vecumu. Likums arī nosaka vēlēšanu tiesību ierobežojumus. Proti, tiesību vēlēt nav personām, kas izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās, aizdomās turētajām, apsūdzētajām vai tiesājamajām personām, ja pret tām kā drošības līdzeklis ir piemērots apcietinājums, un personām, kuras likumā paredzētajā kārtībā atzītas par rīcības nespējīgām.
No cilvēktiesību viedokļa, vēlēšanu tiesības, t.i., tiesības vēlēt un tikt ievēlētam tiek uzskatītas par vissvarīgākajām politiskajām tiesībām. Vēlēšanu tiesības parasti tiek garantētas valsts pilsoņiem, kaut gan mūsdienās attīstītās valstis kļūst arvien liberālākas un atļauj arī pastāvīgajiem iedzīvotājiem piedalīties vēlēšanās. Svarīgi pieminēt, ka vēlēšanu tiesībām jābūt garantētām katram pilsonim bez diskriminācijas. Tajā paša laikā valsts var noteikt vēlēšanu tiesību ierobežojumus. Parasti valstis vēlēšanu tiesībām nosaka vecuma cenzu, tiek prasīts, lai kandidāti un vēlētāji būtu rīcībspējīgi. Kandidātiem var tikt izvirzītas arī papildus prasības, piemēram, par kandidātu nevar kļūt persona, kas iepriekš atzīta par vainīgu noteiktu noziegumu izdarīšanā, vai personai jānodzīvo valstī noteikts laiks pirms tā var kandidēt vēlēšanās. Jebkurā gadījumā, ja valsts ierobežo vēlēšanu tiesības, tas var notikt vienīgi uz likuma pamata, ierobežojumiem jābūt racionāli pamatotiem (lai aizsargātu tādas sabiedrības likumiskas intereses kā drošība, sabiedriskā kārtība, morāle), kā arī jāievēro samērīguma princips, t.i., ar ierobežojumu panāktajam labumam jābūt lielākam nekā indivīda tiesībām nodarītais zaudējums.
Lasot Saeimas vēlēšanu likumu, man rodas jautājums, kādas tieši sabiedrības intereses mūsu valsts cenšas aizsargāt, atņemot vēlēšanu tiesības personām, kas izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās vai aizdomās turētajām, apsūdzētajām vai tiesājamajām personām, ja pret tām kā drošības līdzeklis ir piemērots apcietinājums?
Pirmajā gadījumā valsts papildus nosoda cilvēkus, kas jau maksā par nodarīto, pavadot daļu no savas dzīves ieslodzījumā. Viens no krimināltiesību pamatprincipiem ir, ka uzliktajam sodam jābūt proporcionāli atbilstošam izdarītajam noziegumam. Vai visi ar brīvības atņemšanu nosodāmi noziegumi ir vienādi bīstami un nopietni, lai automātiski atņemtu vēlēšanu tiesības to izpildītājiem? Vai mēs varam vienādi sodīt zagli, slepkavu un valsts nodevēju? Ja tā būtu taisnība, mums nebūtu nepieciešams Krimināllikums, kas šķiro noziegumus un paredz katram noziegumam atbilstošu sodu. Kāpēc tad likumdevējs uzskata, ka visnopietnākās cilvēka politiskas tiesības nav pelnījušas tikpat nopietnu attieksmi?
Es saprotu, ka mans viedoklis var šokēt daudzus, jo mūsu sabiedrībā uzskats par cilvēkiem, kuri izdarījuši noziegumu, pārsvarā svārstās starp divām ne īpaši atšķirīgām pozīcijām. Proti, “noziedznieks nav cilvēks” un “noziedzniekam nav tiesību būt par sabiedrības sastāvdaļu”. Manuprāt, tāda noraidoša attieksme daļēji arī sekmē augstu recidīvisma līmeni, ar ko Latvija jau ir kļuvusi slavena. Tieši otrādi – attīstītās valstīs cilvēkus, kuri izdarījuši noziegumu un kam jāizcieš sods brīvības atņemšanas vietās, sāk gatavot atgriešanai sabiedrībā jau no pašas pirmās ieslodzījuma dienas, cenšoties cik vien iespējams saglabāt viņu saikni ar ārējo pasauli (sabiedrību), kas daudzos gadījumos ietver arī tiesības piedalīties valsts pārvaldē. Es salīdzināju 20 dažādu valstu likumdošanu (konstitūcijas un vēlēšanu likumdošanu), lai uzzinātu kā šis jautājums tiek regulēts[1]. Balstoties uz mana īsā pētījuma rezultātiem, sadalīju valstis sekojošās grupās:
- Valstis, kuras neierobežo tiesības vēlēt pilsoņiem, kas izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās. Pie tādām valstīm pieder Armēnija, Dānija, Dienvidslāvija, Francija, Īrija, Lietuva, Portugāle, Vācija, Ukraina un Zviedrija.
- Valstis, kur vēlēšanu tiesības var tikt ierobežotas ar tiesas spriedumu. Pie tādām valstīm pieder Malta, Ungārija, kā arī Polija, Rumānija un Vācija, kur vēlēšanu tiesības var tikt ierobežotas vienīgi uz tiesas sprieduma pamata un likums to nesaista ar soda izciešanu brīvības atņemšanas vietās.
- Valstis, kur vēlēšanu tiesības tiek ierobežotas uz likuma pamata par noteikta veida noziegumiem. Šādu valstu starpā ir Austrija, kur likums nosaka velēšanu tiesību ierobežojumu personām, kurām tiesa piespriež brīvības atņemšanu uz vismaz 1 gadu par tīša nozieguma izdarīšanu; Malta un Kanāda, kur tiesības vēlēt nav personām, kurām piespriež brīvības atņemšanu vismaz uz 1 un 2 gadiem attiecīgi.
- Valstis, kur vēlēšanu tiesības tiek ierobežotas visām personām, kas izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās. Šo valstu skaitā ir Itālija, Krievija, Lielbritānija, Slovākija un Ungārija.
Latvija pieder pie pēdējas grupas, kura acīmredzami ir mazākumā. Ja man pašai būtu iespēja izvēlēties, kādā veidā mainīt mūsu likumdošanu, es piedāvātu vai nu vispār atcelt vēlēšanu tiesību ierobežojumus, vai vēlēšanu tiesības ierobežot uz tiesas sprieduma pamata kā papildsodu par tīšiem noziegumiem, par kuriem paredzētais sods ir brīvības atņemšana vismaz uz 2 gadiem.
Ja runājam par vēlēšanu tiesību ierobežošanu vēl nenotiesātām personām, kas atrodas apcietinājumā, valsts šajā gadījumā soda cilvēkus, kuru vaina vēl nav pierādīta tiesas priekšā. Šajā gadījumā tas ir ne tikai pilsoņa tiesību, bet arī nevainīguma prezumpcijas pārkāpums. No visām iepriekš minētājām valstīm tikai Krievijas likumdošana paredz līdzīgu ierobežojumu. Starp citu šāds vēlēšanu tiesību ierobežojums tika atzīts par nepieņemamu, jau izstrādājot starptautiskos dokumentus cilvēktiesību jomā[2]. Šāds nepamatots tiesību ierobežojums būtu atceļams nekavējoties.
_____________________________________
[1] Savam pētījumam es izmantoju interneta saitu www.legislationline.org
[2] Sk. ANO Cilvēktiesību Komisijas un Ģenerālas Asamblejas apspriešanas dokumentus, izstrādājot ANO Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām.
ANO Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām
General comment by the UN Human Rights Committee on Article 25 of the CCPR