Foto: Dāvis Drazdovskis

Tuvojas pašvaldību vēlēšanas – brīdis, kas var būt pagrieziena punkts galvaspilsētas līdzšinējā attīstībā. Pretēji pilsētas vadības apgalvojumiem, Rīga nav viena no Eiropas zaļākajām pilsētām – kāpēc?

Ilgtspējai ir trīs aspekti, kuri savā starpā ir cieši saistīti – vide, ekonomika un cilvēks/sabiedrībai. Ir skaidrs, ka ar ekonomisko un sociālo ilgtspēju Rīgai problēmu un izaicinājumu pietiek, arī publiskajā diskusijā šie aspekti parādās biežāk nekā citi. Taču, kas Rīgā notiek ar vidi un tās kvalitāti, kāda ir situāciju šobrīd, kā to uzlabot, un vai kāds to vispār apzināti un mērķtiecīgi grasās darīt?

European Green City Index, kuru veidojis Economist Intelligance Unit sadarbībā ar SIEMENS, Rīgu ierindo kā 15. ilgtspējīgāko pilsētu no 30 Eiropas pilsētām. Visaugstāk šajā pētījumā novērtēta Kopenhāgena, viszemāk – Kijeva. Arī Viļņa un Tallina atrodas saraksta vidū – attiecīgi – 13. un 23. vietā. Lai gan šādi pētījumi ne vienmēr objektīvi atspoguļo vides stāvokli konkrētajā vietā (iemesli – tiek izmantoti kvantitatīvi dati, tie var būt novecojuši vai neprecīzi utt.), tomēr tie dod aptuvenu priekšstatu par to, kā izskatāmies Eiropas un pasaules kontekstā, un ļauj ieraudzīt mūsu vājās un stiprās puses.

Rīgas saimnieki nekad nav centušies galvaspilsētu veidot un pozicionēt kā videi draudzīgu pilsētu – iniciatīvas, kas saistītas ar vides kvalitātes uzlabošanu, ir nākušas lēni un negribīgi. Iedzīvotāji ir gadiem ilgi cīnījušies par atsevišķu teritoriju saglabāšanu, veloceliņu jautājums tika iekustināts tikai tad, kad velobraucēji sāka skaļi „klapēt” pie Rīgas domes durvīm, energoefektivitātes pasākumu ieviešanā Rīga atpaliek no citām Latvijas pašvaldībām, nemaz nerunājot par atjaunojamo enerģiju izmantošanu vai inovatīviem, proaktīviem projektiem, kas būtu vērsti uz ilgtermiņa vides un iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanu. Šķiet, ka nevienam no līdzšinējiem galvaspilsētas vadītājiem vide un ilgtspēja nav bijusi prioritātes, taču arī galvaspilsētas iedzīvotāji nav bijuši pārāk naski, pieprasot veidot videi un cilvēkam draudzīgus, ilgtspējīgus lēmumus un risinājumus. Pilsētas vadītāju izpratne par vides kvalitāti aprobežojas ar parku un zaļo zonu iekārtošanu, kas demonstrē nepilnīgu un virspusēju izpratni par vides jomu pilsētas kontekstā*. Protams, parki ir „zaļuma” redzamā daļa, taču – vai būtiskākā?

Arī šī brīža priekšvēlēšanu kandidātu retorikā tikai reizumis pavīd ar vidi un ilgtspēju saistīti jautājumi. Vai tuvākajos mēnešos tas mainīsies – vai vēlētāji pieprasīs vīziju, skaidrojumus, pārmaiņas, kas Rīgu varētu padarīt videi un arī cilvēkam draudzīgāku? Un kuriem vides un ilgtspējas aspektiem vajadzētu pievērst īpašu uzmanību?

Gaisa kvalitāte Rīgas centrā un citās vietās pēdējo gadu laikā ir pasliktinājusies, un šo faktu pamanījusi arī Eiropas Komisija – Latvijai par gaisa piesārņojuma normu pārkāpšanu draud sods vairāku tūkstošu latu apmērā. Galvenie pārkāpumi konstatēti tieši Rīgā – pēdējā gada laikā ir dzirdēti vairāki gadījumi, kad gan mērījumu stacijas, gan iedzīvotāji ziņo par jūtamu gaisa piesārņojumu. Lielākais piesārņojuma avots ir transports – piesārņojuma normas pārsniedz gan slāpekļa dioksīda, gan putekļu daļiņas gaisā. Lai gan ir pieņemta rīcības programma gaisa kvalitātes uzlabošanai Rīgā, tomēr tā funkcionē tikai „uz papīra”, un realitātē ir vēl daudz darāmā, lai gaisa kvalitāti uzlabotu ne vien teorētiski (ar domu – kaut ko izdarīsim, lai „atrakstītos” Eiropas Komisijai), bet arī praktiski – tā, lai to justu arī pilsētas iedzīvotāji.

Enerģijas un energoefektivitātes jomas Rīgā ir saistītas ar vairākiem vides aspektiem – CO2 emisijām, dabas resursu izmantošanu, gaisa kvalitāti. Enerģijas patēriņu (un CO2 izmešus) galvenokārt rada četras jomas – elektroenerģija, centralizētā siltumapgāde, kurināmais un transports, no kuriem tieši pēdējais sastāda lielāko CO2 emisiju daļu. Kurināmajā galvenokārt tiek izmantoti fosilie energoresursi, un tikai niecīgu daļu no patērētās enerģijas sastāda atjaunojamie enerģijas avoti. Rīga ir apņēmusies līdz 2020. gadam samazināt CO2 emisijas par 20%, salīdzinot ar 2010. gadu – tieši tādēļ ir izstrādāts ilgtspējīgas enerģētikas rīcības plāns. Vai un kā to izdosies īstenot, un vai tā ietekmi jutīs arī iedzīvotāji – tas ir nākamo Rīgas domes vadītāju ziņā. Rīgai ir daudz izaicinājumu ne vien atjaunojamās enerģijas izmantošanas, bet arī ēku energoefektivitātes jomā – galvaspilsētā vēl joprojām ir nepiedodami daudz ēku, kurās ir ievērojami siltuma zudumi. Tieši energoefektivitāte ir joma, kurā Rīgas vadībai ir jāinvestē ne vien līdzekļi, bet arī apjomīgs skaidrojošais darbs, veidojot dialogu ar iedzīvotājiem, un tas ir jādara drīz, jo katru ziemu siltums turpina nelietderīgi „palaist vējā”, un iedzīvotāji turpina maksāt par enerģiju, kas tiek vienkārši izšķērdēta.

Atkritumu apsaimniekošana nav Rīgas veiksmes stāsts – vides un atkritumu apsaimniekošanas profesionāļu vidū tā regulāri tiek minēta kā viens no sliktajiem piemēriem Latvijā. Apsaimniekošanas tarifi Rīgā ir vieni no zemākajiem Latvijā, diemžēl tikpat zema ir pakalpojumu kvalitāte. Rīgā šobrīd darbojas seši atkritumu apsaimniekotāji, to apkalpotās teritorijas pārklājas un bieži vienu ielu apsaimnieko vairāki uzņēmumi, trūkst pienācīgas atkritumu uzskaites. Iedzīvotājiem bieži vien nav dota iespēja šķirot atkritumus, informācijas trūkuma dēļ zūd arī motivācija to darīt. Tikai 10% no Rīgā savāktajiem atkritumiem tiek pārstrādāti. Interesanti, ka no Rīgas domes mājaslapas ir pazudusi sadaļa “Informācija par atkritumu un būvgružu uzņēmumiem Rīgā”, kas pavisam nesen vēl bija redzama, tiesa gan – ar nestrādājošu linku. Kā gan lai iedzīvotājs orientējas atkritumu apsaimniekošanas sistēmā, ja pat Domes mājaslapā nav pieejama informācija par uzņēmumiem, kas to dara? Līdz ar to tādi loģiski jautājumi – kā šķirot, kāpēc to darīt, kur nonāk sašķirotie atkritumi un kāpēc sašķirotos atkritumus sagāž vienā atkritumu savākšanas mašīnā – sarunās ar iedzīvotājiem parādās itin bieži.

Iespējams, informācijas no Domes mājas lapas ”pazušana” saistīta ar neseno Satversmes tiesas lēmumu , kas nosaka, ka Gundara Bojāra vadītās domes laikā bez konkursa slēgtie līgumi ar atkritumu apsaimniekotājiem zaudēs spēku 2013. gada vidū. Domei nāksies izsludināt jaunu konkursu par atkritumu apsaimniekošanu, līdz ar to ir cerība, ka jaunais konkurss nesīs izmaiņas atkritumu apsaimniekošanas organizēšanas kārtībā. Ja nākamās Rīgas domes deputātu kandidāti gribētu izvēlēties praktisku, visiem iedzīvotājiem aktuālu jomu, kuru sakārtot, nodrošinot gan vides kvalitātes standartu, gan caurspīdīguma un godīgas konkurences ievērošanu, šī varētu būt viena no tām – atkritumus radam mēs visi, un ar vien vairāk ir to, kuriem nav vienalga, kur tie nonāk.

Transports Rīgā ir viens no galvenajiem CO2** radītājiem un gaisa piesārņotājiem, turklāt pēdējo gadu laikā transporta intensitāte galvaspilsētā ir tikai augusi. Lai gan šīs ziemas Nila Ušakova „puteņa biļetes” var izskatīties kā labs solis transporta sastrēgumu un satiksmes intensitātes mazināšanas virzienā, tomēr tas vairāk vērtējams kā populistisks pirmsvēlēšanu gājiens, nevis kā patiesas un integrētas rūpes par pilsētas vides un gaisa kvalitāti. Daudz lielāku ieguldījumu satiksmes intensitātes mazināšanā varētu sniegt Park&Ride sistēmas ieviešana, kas nu jau ir ievilkusies vairāku gadu garumā un reāli darboties nav sākusi. Tāpat galvaspilsētas vadībai ir nopietni jādomā par velobraukšanas infrastruktūras uzlabošanu un paplašināšanu – lai gan pēdējo gadu darba rezultātā ir bijuši acīmredzami uzlabojumi, tomēr pilsētā vēl joprojām trūkst riteņbraucējiem ērtu un drošu veloceliņu un riteņu novietņu. Arī „Velotranporta attīstības programmu” derētu pārskatīt un pielāgot šī brīža situācijai, kā arī izglītot galvaspilsētas iedzīvotājus par velobraukšanas sniegtajiem ieguvumiem.

Piesārņotās teritorijas Rīgā vēl joprojām aizņem ievērojamas platības – bijušās atkritumu izgāztuves, piesārņojošo vielu (piemēram, naftas, ogļu, ķīmisku vielu) pārkraušanas vietas un citas teritorijas, kurās konstatēts jebkāda veida (vizuālais, augsnes, ūdens u.c.) piesārņojums. Šādas teritorijas ir, piemēram, Sarkandaugavā, Rumbulā , Kleistos, Bolderājā un citur. Lai gan ir uzsākti vairāki projekti ar mērķi atjaunot šīs teritorijas (piemēram, bijušo Deglava ielas teritoriju), tomēr tie virzās lēni un nav skaidrs, vai tie tiek atjaunoti ar mērķi uzlabot iedzīvotāju dzīves kvalitāti (piemēram, ierīkojot visiem pieejamas zaļās zonas, kas ir plaši izplatīta prakse citur pasaulē), vai arī nodrošināt jaunu „spēļlaukumu” šauru ekonomisku interešu īstenošanai. Turklāt šo teritoriju atjaunošanā būtu nepieciešams vairāk iesaistīt iedzīvotājus, kas ne vien nodrošinātu iedzīvotāju interešu pārstāvniecību, bet arī veicinātu kopienu attīstību.

Iltgspējīga arhitektūra un pilsētas apbūve diemžēl nav Rīgas vizītkarte – pilsētā ir maz videi un cilvēkam draudzīgas arhitektūras piemēru, kuros būtu mērķtiecīgi izmantoti videi draudzīgi materiāli, apzināti taupīti dabas resursi (enerģija, ūdens) un radoši izmantoti citi ilgtspējīgi risinājumi. Tas daļēji saistīts gan ar projektēšanas un būvniecības izmaksām, gan ar pilsētas plānošanas organizēšanu un norisēm, kas ir Rīgas domes pārziņā. Līdz šim atsevišķu grupu/uzņēmumu/personu ekonomiskās intereses un ieguvumi ir bijuši acīmredzami un uzskatāmi parādījuši biznesa pārspēku pār vides un iedzīvotāju vajadzībām (šis ir tikai viens piemērs un komentārs par to, kā un vai tiek ievērotas iedzīvotāju intereses, izsniedzot būvatļaujas), turklāt Rīgā ir vērojama tendence, ka atsevišķas ēkas centrā stāv tukšas un pamestas, veidojas pat tādi kā pamesto ēku kvartāli, tajā pašā laikā Pierīgas teritorijās plešas privātmāju ciemati, kuru iedzīvotāji ir atkarīgi no personīgā transporta. Rīgas apbūves plānošanai būtu nepieciešama integrēta pieeja, kurā prioritāte ir cilvēks, nevis atsevišķu cilvēku vai uzņēmumu intereses, un kurā būtu iesaistīti gan dažādu nozaru profesionāļi, gan paši iedzīvotāji. Šeit daļa atbildības jāuzņemas arī iedzīvotājiem – gan aktīvi izsakot viedokli, gan piedaloties sabiedriskajās apspriešanās, gan nākot klajā ar konkstruktīvu viedokli pilsētas attīstības veidošanā.

Ir vēl vesela virkne pasākumu, kurus varētu ieviest Rīgā, lai to padarītu par tīrāku, zaļāku, iedzīvotājiem un pilsētas viesiem patīkamāku un interesantāku – „zaļie” jumti, mazdārziņi pilsētas centrā, auto ar vienu braucēju ierobežošana sastrēgumstundās, vilcienu satiksmes integrēšana Rīgas sabiedriskā transporta sistēmā u.c. (10 lieliskas idejas pavisam nesen tika publicētas arī šajā TVNET rakstā ) Taisnība, ka ilgtspējīgu pilsētu pirmkārt veido tās iedzīvotāji, un lieliskas un iedvesmojošas iniciatīvas (piemēram, zemnieku tirdziņi, Lucavsalas mazdārziņu kopiena, tiešās pirkšanas pulciņi, velobraucēju aktivitātes u.c.) Individuālā un kopienu līmenī šādas iniciatīvas jau sastopamas, taču daļu lielāka mēroga paliekošu un nozīmīgu projektu nav iespējams pat sākt īstenot bez Rīgas pilsētas vadības atbalsta un atbilstošas normatīvās bāzes sakārtošanas. Iltgspējīgas pilsētas veidošanai nepietiek ar kampaņveidīgām aktivitātēm vienreiz pāris gadu laikā, tas ir ilgstošs un apņēmīgs darbs gandrīz visās jomās, kura rezultātus, to starp arī ekonomiskos un sociālos, varēs redzēt ilgtermiņā. Vides kvalitāte var būt ne vien iedzīvotājiem nozīmīgs, bet arī pilsētas konkurētspēju veicinošs faktors – šobrīd, kad ilgtspējas dimensijai tiek piešķirta arvien lielāka loma gan tūristu, gan investoru acīs, būtu muļķīgi to ignorēt. Rīga šobrīd nav Eiropas „zaļāko” pilsētu sarakstā, un tāda nav arī realitātē, bet tai ir visas iespējas kļūt par ilgtspējīgu pilsētu, ja vien tās vadītāji un arī paši iedzīvotāji būs pietiekami gudri, lai to izvirzītu kā prioritāti.

* “Rīga ir atzīta par vienu no zaļākajām galvaspilsētām Eiropā un dome ir ieguldījusi un turpinās ieguldīt līdzekļus pilsētas parku sakārtošanā un jaunu parku izveidē, lai uzlabotu rīdzinieku dzīves kvalitāti,” norāda Rīgas vicemērs Andris Ameriks, komentējot gaisa kvalitātes problēmas Rigā (DELFI, 13.02.2013, http://www.delfi.lv/news/national/politics/ek-parmetumi-par-netiru-gaisu-varam-norada-uz-rigas-atbildibu-dome-pelnus-uz-galvas-nekaisis.d?id=43053190 )

**Transporta radītās CO2 emisijas ir līdzvērtīgas Rīgā patērētās elektroenerģijas un kurināmā radītajām emisijām (kopā), kā arī lielākas par centralizētās siltumapgādes radītajām emisijām.