Vai no pretrunīgās situācijas tomēr ir izeja?

Recenzija par pētījumu "Sievietes un vīrieši pārvaldībā"

Iesaki citiem:

Sieviešu līdzdalība pārvaldībā atspoguļo to, ka sabiedrībā gan legāli, gan faktiski tiek realizēta dzimumu līdztiesība. Šo jautājumu jau vairāk nekā desmit gadus pasaulē uzskata par vienu no dzimumu līdztiesības stūrakmeņiem. Ja sievietēm ir pilnas juridiskas tiesības kandidēt uz valsts un pašvaldību amatiem, bet tajā pašā laikā sieviešu īpatsvars šajos amatos ir stipri zemāks par vīriešu, tad var sākt domāt, ka pastāv kādas noteiktas barjeras ceļā uz sieviešu cilvēktiesību realizēšanu. Tā kā Latvijas situācija būtiski neatšķiras no rietumu prakses (piemēram, sieviešu īpatsvars Saeimas deputātu vidū ir tikai 18%), pētījuma "Sievietes un vīrieši pārvaldībā" galvenais uzdevums ir analizēt faktorus, kas Latvijā ietekmē (jeb precīzāk: kavē) sieviešu līdzdalību lēmumu pieņemšanā.

Šis ir viens no tradicionālākajiem dzimumu līdztiesības jautājumiem, par kuru pasaulē ir veikti jau daudzi pētījumi. Kad piekritu rakstīt recenziju par Latvijas pētījumu, baidījos, ka tajā lasīšu tās pašas vecās ar šo problēmu saistītās klišejas: sievietēm trūkst resursu un spējas, politika ir vīriešu spēle, vēlētāji nemāk atbrīvoties no savas stereotipiskās nostājas. (Lai gan šādi apgalvojumi visticamāk raksturo arī Latvijas situāciju, tie ir tik daudz reižu dzirdēti, ka tie vairs nespēj neko mainīt nedz mūsu domāšanā, nedz praktiskajā situācijā). Bet konstatēju, ka Putniņas un Zīvertes pētījums sniedz ne tikai svaigu perspektīvu vecai problēmai, bet arī piedāvā konkrētus un aktuālus ieteikumus situācijas uzlabošanai. Jācer, ka pētījums arī kalpos kā pamats tam, lai atjaunotu sabiedrības diskusiju par tēmu, kas (kā pētījumā tiek pierādīts) nav tikai "dzimumu līdztiesības" jeb "sieviešu" problēma, bet gan saistīta ar virkni citu sabiedrībai aktuālu jautājumu, tai skaitā atvērtās politikas modeļa veidošanu, ģimenes labklājības politiku un mediju lomu politikas procesos.

Neskatoties uz Latvijas līdzību ar citām pasaules valstīm, šeit tomēr pastāv savdabīga situācija: sievietes ir ļoti labi izglītotas, folklorā, kā arī mūsdienu medijos viņas bieži tiek attēlotas kā stipras un spējīgas un, protams, sievietes ieņem (vai ir ieņēmušas) Valsts prezidentes, Saeimas spīkeres, frakciju vadītājas, ministru, ES komisāres, pašvaldību vadītāju un citus ļoti nozīmīgus pārvaldības amatus. Bet, kad pienāk laiks vēlēšanām, tomēr apliecinām, ka sievietes nav piemērotas darbam politikā! Latvijas visraksturīgāko īpašību, runājot par sievietēm un vīriešiem pārvaldībā, var nosaukt vienā vārdā: paradokss. Viens no Putniņas un Zīvertes pētījuma darba pozitīvākajiem aspektiem ir tas, ka šīs pretrunas tiek atspoguļotas. Pētījumā tās tiek dēvētas par "sievietes nepiemērotu piemērotību politikā," "ģimenes svarīgā nesvarīguma dubultstandartiem," un (attiecībā uz politiķa publisko tēlu) "neinteresanti interesanto sievieti".

Ja pārsvarā šāda tipa pētījumi cenšas "izskaidrot" sievietes apspiesto situāciju, minot viennozīmīgus problēmas cēloņus, tad šī ziņojuma autores neizvairās no pretrunām un liek mums lauzīt galvu par to, kā tas var būt? Piemēram, kā mēs varam uzskatīt, ka sievietes ir "mazāk korumpētas" par vīriešiem, bet tomēr uzticēt mūsu nodokļu apsaimniekošanu pārsvarā tikai vīriešiem? Kā varam vienā teikumā apgalvot gan, ka sieviete ir "atbildīga, loģiska un konstruktīva"(24. lpp), gan arī, ka viņa ir pārāk "histēriska" jeb "emocionāla," lai piedalītos lēmumu pieņemšanā? Kā varam deklarēt, ka sievietei ir jādomā par ģimeni, bet tad sodīt tās sievietes-politiķes, kuras cenšas savienot karjeru ar mājas pienākumiem?

Tieši tas, ka situācijas raksturojums neatbilst mūsu priekšstatiem vai vērtībām, ir pētījuma izaicinājums - radīt sabiedrībā dziļākas diskusijas par šo tēmu. Putniņas un Zīvertes pētījums piedāvā ainu, kur problēma ir kompleksa, daudzpusīga un pretrunīga. Darbā kļūst skaidrs, ka nevarēsim saprast un mainīt Latvijas situāciju, ja vienlaikus necīnīsimies ar tās pretrunām. Ja negribēsim šīs pretrunas pieņemt, tad būs jāatzīst, pirmkārt, cik spēcīgi tomēr mūsu domāšanā ir dzimumstereotipi, un otrkārt, ka nav visas sievietes ne visi vīrieši vienādi.

Izklāstot pētījuma rezultātus, autores lielākoties cenšas izvairīties no stereotipizēšanas. Piemēram, 1.1. sadaļā tiek aplūkots slēgtās politikas modelis Latvijā un kāda nozīme šajā fenomenā ir dzimumam (ja vispār ir). Lai gan atklājas, ka slēgtajā politikā (raksturīga augstākajā līmenī un to raksturo cīņa par varu) dominē vīrieši, autores nav gatavas attiecīgi secināt, ka atklātā un demokrātiskā politika ir tikai sieviešu sfēra, lai gan tur sievietēm noteikti ir lielākās iespējas iesaistīties. Tā vietā autores secina: "jo atvērtāks un caurskatamāks ir politikas process, jo svarīgāki kļūst politiķu profesionālie kritēriji un mazāk svarīgs ir dzimums un ar to saistītie stereotipi" (7. lpp). Tādējādi pētījums rada diskusiju ne tikai par dzimumu līdztiesību, bet arī par labas politikas veidošanu jeb sabiedriskās politikas procesa demokratizēšanu. Pētījuma rezultāti atklāj ne tikai to, ka slēgtās politikas modelis ir viens no faktoriem, kas nosaka sieviešu līdzdalības iespējas, bet arī, ka dzimums ir būtisks aspekts, ko vajag ņemt vērā, domājot par politikas modeļa maiņu. Tieši tā ir viena no pētījuma stiprajām pusēm, jo dzimumu līdztiesības politika neeksistē neatkarīgi no citām politikas sfērām: tā ir visu sabiedriskās politikas jomu neatdalāma daļa.

Vērts pieminēt, ka pētījumā līdzīgā veidā arī diskutē par lauku attīstību, nabadzības apkarošanu un augstās mirstības faktoriem, piemēram, apgalvojot, ka "depresīvos lauku reģionos, pēc respondentu domām, sievietes ir spiestas uzņemties vadību stripru vīriešu trūkumu dēļ. Sievietes stiprums tiek saskatīts tieši atbildībā par ģimeni, kas viņai neļauj kā vīrietim krist depresijā un alkoholismā" (21. lpp). Autores parāda gan tos faktorus, kas nosaka sieviešu līdzdalības iespējas, gan arī min būtiskus iemeslus veselai virknei sabiedrības politikas problēmu.

Pētījuma ziņojums nepiedāvā kārtējo klišeju par tēmu ne tikai Latvijas netipiskās situācijas dēļ: pētnieku izvēlētā metodoloģija, problēmu raksturojums un secinājumu noformulējums ļauj uzsvērt tendences, kas nav kvantitatīvi nozīmīgas, bet ir kvalitatīvi bagātas. Šeit var pieminēt izmantotos fragmentus no respondentu intervijām. Daži min pozitīvus piemērus un "izdzīvošanas" modeļus, kas savukārt pazustu kvantitatīvās metodoloģijas procesos. Piemēram, attiecībā uz ģimenes atbalstu, kāda respondente skaidro: "Mums mājā nav problēmas. Vīrs izmazgās grīdas, sakārtos māju… Dzīvojam līdzvērtīgi." Lai gan šīs respondentes ģimene varētu būt izņēmuma gadījums, pētījuma metodoloģija ļauj tai kalpot par optimistisku modeli.

Neskatoties uz augstāk minētajiem pētījuma "netipiskajiem" aspektiem, tiek uzsvērti vairāki tradicionāli apgalvojumi un secinājumi par dzimumu līdztiesības problēmu, piemēram, ka tā ir iesakņota vecmodīgos un mūsdienu situācijai neatbilstošos pieņēmumos par sievieti. Arī šie no vienas puses "klišejiskie" apgalvojumi palīdz radīt diskusiju par tēmu tieši tāpēc, ka pētījumā tiek izmantotas kvalitatīvās pētniecības metodes - intervijas un diskusijas. Lasītājam izveidojas tieša saikne ar respondentiem, jo šādus viedokļus pauž nevis anonīmi ļaudis, bet gan manis vai tevis ievēlētais politiķis. Piemēram, kad citē Saeimas deputātu, kurš apgalvo, ka sievietes veiksme biznesā ir atkarīga tikai no viņas šarma un sievišķīgās būtības (24. lpp), tad tas liek saprast, cik nopietna un nepieciešama ir šāda veida stereotipu izskaušana. Līdzīgi uzzinām, ka pat dažas sievietes respondentes pauž viedokli, ka pārvaldības vidējā un apakšējā slānī vīriešiem un sievietēm vajadzētu ieviest algu diferenciācija, savādāk "vīrieši pārvaldībā ir diskriminēti, jo nevarot atļauties strādāt, saņemot tik niecīgu algu"! (21. lpp) Ja patiešām valda doma, ka dzimumu līdzsvara sasniegšana, izmantojot tiešās dzimumu diskriminācijas gājienus, būtu pozitīvs solis, tad sabiedrībā vēl ilgi būs jāturpina diskusija par tēmu. Šajā ziņā Putniņas un Zīvertes darbs kalpo kā spēcīgs atgādinājums tam, cik daudz barjeru joprojām stāv ceļā uz dzimumu līdztiesību.

Tieši metodoloģijā jeb, precīzāk sakot, secinājumu noformulējumā slēpjas ziņojuma vienīgais vājums. Neskatoties uz to, ka pētījumā ir aptaujāti 67 respondenti, no tiem 49 sievietes un 18 vīrieši, vietām ziņojuma autores izklāsta savus secinājumus, liekot (nejauši) domāt, ka tie ir statistiski pamatoti. Balstoties uz šo mazo respondentu loku, autores raksturo, kādas ir sievietes un vīrieši politikā pēc būtības, gan arī veic vispārīgus secinājumus, piemēram, ka sievietēm ir augstāki morāli ētiskie standarti (15. lpp) vai arī, ka vīriešiem savs publiskais tēls ir būtiskāks nekā sievietēm. Varbūt tā arī ir, bet ar šo pētījumu vien to nevar pierādīt.

Tāda pati problēma arī ir attiecināma uz 2.4. ziņojuma sadaļu, kur tiek analizēts respondentu-politiķu laika dalījums. Autores secina, ka vīrieši velta vairāk laika bērniem un attiecībām ģimenē nekā sievietes, savukārt sievietes vairāk laika ziedo sev. Iespējams, ka iegūtie dati varētu norādīt uz kaut kādām tendencēm, bet, ņemot vērā, ka laika izmantošanas dienasgrāmatas atsūtīja tikai 13 respondenti, ir nedaudz maldinoši piedāvāt šos gadījumus kā pierādījumus dzimumu atšķirībai. Lai gan ievadā ir rakstīts, ka pētījums "nepretendē uz izsmeļošu situācijas izklāstu par sievietēm un vīriešiem lēmumu pieņemšanā," veids, kādā tiek prezentēti autoru secinājumi, dažkārt liek domāt, ka tos var bez problēmām attiecināt uz sieviešu un vīriešu kopumu. Pētījuma ziņojums būtu ticamāks un patiesāks, ja atklāti uzrunātu šo statistiskās nepamatotības vājumu, tajā pašā laikā uzsverot ziņojuma lietderīgumu kvalitatīva apskata par dzimumu līdztiesību un ar to saistītajām problēmām sniegšanā. Lai gan šie vājie aspekti īpaši neiespaido pētījumu saturu vai tā rekomendācijas, tomēr tie ir jāpiemin, jo šādi pieņēmumi sāk atkal aizmiglot robežas starp stereotipiem/mītiem un realitāti.

Visbeidzot jāatgriežas pie pētījuma secinājumiem un piedāvātajiem risinājumiem. Ja parasti šādos pētījumos iesaka ļoti vispārīgus pasākumus, kā, piemēram, sieviešu apmācību un sabiedrības izglītošanu, tad Putniņas un Zīvertes darbs piedāvā dažus konkrētus soļus, kuri vismaz daļēji risinātu strukturālās un institucionālās barjeras sievietēm politikā. Piemēram, pētījums sniedz aktuālu nākotnes prognozi, domājot par ieplānoto administratīvo reformu. Lai gan šis jautājums varētu šķist dzimumneitrāls, pētījums tomēr norāda uz būtisku saikni starp sieviešu līdzdalību un pašvaldību iedzīvotāju skaitu: ja apvienos mazās pašvaldības, tad jāgaida, ka pakārtoti sekos sieviešu īpatsvara samazināšanās deputātu amatos.

Līdzīgi tiek pierādīta arī saikne starp dzimumu un pašvaldību vēlēšanas kārtību un partiju sistēmu. Izrādās, ka sievietēm veicas labāk tur, kur partijām ir mazāk ietekmes. Tas liek autorēm piedāvāt paritātes principa ieviešanu, lai sievietes atrastos līdzvērtīgākās starta pozīcijās. To pašu autores secina par iespējamo partiju finansēšanu no valsts budžeta, jo pētījums skaidri pierāda, cik nelabvēlīga ir pašreizejā partiju finansēšanas kārtība tieši sievietēm. Šīs rekomendācijas ir konkrētas, aktuālas un reāli izpildāmas, turklāt to efektivitāte ir jau pierādīta citās ES valstīs.

Dažas citas rekomendācijas var uzskatīt par pārāk nekonkrētām (piemēram, mediju ētikas jautājumu aktualizēšana), pārāk optimistiskām vai grūti izpildāmām (piemēram, politiķu darba organizācijas jautājuma aktualizēšana), vai arī, kā pētījumā jau tika pierādīts, par "koku ar diviem galiem" (tas attiecas, piemēram, uz sievietes-politiķes tēla veidošanu). Vietām rekomendācijas ir pat nedaudz maldīgas, piemēram, ka sievietēm politikā jāprot veidot sadarbības tīklus. Manuprāt, Latvijas sievietes spēj tīkloties, bet problēma ir drīzāk tā, ka atbildīgajos posteņos nav pietiekošu sieviešu, ar kurām tīkloties! Tas nebūt nenozīmē, ka šīs rekomendācijas nav tik būtiskas, bet gan, ka tajās saskatu mazāk potences. Ja gribam īstermiņā kaut ko konkrēti mainīt situācijas labā, pirmās uz politikas un vēlēšanas struktūru vērstās rekomendācijas ir nopietnas diskusijas vērtas. Jācer, ka politiķi, vēlētāji un aktīvisti piekritīs.




Šī publikācija ir tapusi projekta "Masu mediju loma varas pārdalē" ietvaros, kas finansēts no "Eiropas Kopienas Dzimumu līdztiesības pamatstratēģijas 2001.-2005. gadam" līdzekļiem, bet Eiropas Komisija nav atbildīga par autora pausto viedokli un darba tālāko izmantošanu

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti