Raksts

Vai mēs to gribējām zināt?


Datums:
05. decembris, 2010


Brīžiem noplūst tāda informācija, par kuru gribas uzdot jautājumu - vai man to vajadzēja zināt un kuru tas var vispār interesēt? Patiesībā, visnecienīgākā, visintīmākā un viszemākā līmeņa informācijas noplūšana izraisa vislielāko ažiotāžu un interesi sabiedrībā. Pašiem riebj, atzīties kauns, bet izlasīt vajag. Piemēram, vai man vajadzētu zināt, kuros veikalos iepērkas Lemberga meita Londonā, un cik maksā viņas kurpes?

Prātoju, kurš gan no tiem tūkstošiem, kas twitter atbalsta Wikileaks ar twibbon (ĪSTS, REĀLS ATBALSTS, kas kaut ko maina, vai ne?), ir lasījis vismaz dažus no šiem dokumentiem. Nē, nevis tos žurnālistu izvēlētos, bet tos, kurus paši, izpētot visu materiālu, ir uzskatījuši par interesantiem. Es liktu savas kārtis uz 1%. Pārējie seko baram un vispār – kaut kā atbalstīšana twitter taču ir reālākā iespēja kaut ko (tieši tā, kaut ko, jo var nemaz neiedziļinoties problemātikā pielikt twtibbon un just, kā pasaule mainās) mainīt pasaulē, tas jau ir sen zināms fakts. Man, piemēram, pietrūkst zināšanu (un laika, un intereses), lai izvērtētu, vai nopludinātā informācija ir kas vairāk par starpdiplomātiskām klačām, vai arī tā patiesi apdraud noteiktu personu drošību un pat dzīvību.

ASV ir milzīgs twitter lietotāju skaits, un daudziem no tiem ir izveidojusies atkarība. Ir izveidojusies vesela twitter slavenību kopiena – tie ir cilvēki, kas reālajā dzīvē ir nekas, bet 140 zīmju ietvaros – zvaigznes. Viņu sekotāju skaits sasniedz miljonu un vairāk. No viņu tvītiem mēs uzzinam pirmie to, ko īsti negribam zināt – ko viņi ēda, ko satika, varam ātrāk par tēvu ieraudzīt bildes ar jaundzimušo, u.t.t. Pagājušajā gadā milzīgs skandāls izvērtās par to, ka kāda jaunā māmiņa 5 minūtes pēc sava 5 gadus vecā dēla noslīkšanas piemājas baseinā par to paziņoja twitter. Pirms tam viņa bija vairākas stundas tvītojusi ar dažu minūšu intervālu starp ziņām. Viņas nebija klāt, viņa ziņoja pasaulei ziņas, kuras tai nav jāzina, kamēr bērns nepieskatīts slīka.

Bet ne jau tikai twitter mums pastāsta par lietām, kas mums nebūtu jāzina. Šorīt atvēru jaunāko Mans Mazais žurnālu, lai redzētu ļoti, ļoti atklātas dzemdību ainas no fotosesijas. Manu ģimeni tās šokēja, brokastis bija sabojātas un mēs neesam nekādi puritāņi. Gribat – apskatiet paši, bet tie nav slavenās Zīlītes zīmējumi, par to jābrīdina. Pieļauju, ka pat augšējos plauktos esošajos, no bērniem slēptajos erotiskajos žurnālos viņiem būtu redzams mazāk intīmu sievietes ķermeņa detaļu. Vai bērniem un pārējiem cilvēkiem tas ir jāredz? Jo pietiek specializētu video, kur var šo procesu noskatīties; galu galā internetā ir atrodams teju jebkas, ja ir interese.

Var jau nelasīt, kāds teiks. Bet vai tiešām VAR nelasīt? Vai mani pabrīdina, ka šodien, ieejot pietiek.lv, tur nebūs kārtējās klačas par to, cik Zatlers noēdis, nevis svarīga informācija par AirBaltic zīmola pārdošanu? Vai, atverot BĒRNU žurnālu, tur būs nevis ieteikumi, kā bērnus iesaistīt piparkūku cepšanā, bet kādas sievietes mokas dzemdībās, soli pa solim?

Vai žurnālisti ir noteikuši robežas, kur sākas tāda informācija, kura cilvēkiem nebūtu jāzina? Vai jebkas, kas ir pārdodams, šokējošs, baumu līmenī, ir kas tāds, par ko jāinformē ikviens sabiedrības loceklis?


www.miomilo.lv

www.twitter.com/curiha


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!