Vai latvietis runās politkorekti? 10

Grupu intereses pret indivīda interesēm, ierobežota izteiksme iepretī vārda brīvībai, politkorektuma izmantošana oponentu nomelnošanā un apklusināšanā, cenzūra vai valodas regulācija – šādas ir politkorektuma aizstāvju un pretinieku debašu tēmas Rietumos. Bet Latvijā?

Iesaki citiem:

Politkorektums ir salīdzinoši jauns sociālās un politiskās dzīves produkts ne tikai Latvijā, bet demokrātiskajā pasaulē vispār. Saistīt to tikai ar saudzīgu valodas lietošanu attiecībā pret etniskajām minoritātēm vai citas rases pārstāvjiem nozīmētu pamatīgi sašaurināt politkorektuma izpratni. Pagaidām Latvijā tā vēl nav svarīga diskusiju tēma, bet ar laiku politkorekta valodas regulācija un grupu spiediens var aktualizēties.


Kas ir politkorektums?

Politkorektums (politically correct) kā termins angļu valodā runājošajās valstīs ieviesies un nostiprinājies tikai 20.gs. sešdesmitajos gados, kaut gan šī politiskā un sociālā fenomena pirmsākumi meklējami krietni agrāk – labējo un kreiso politisko uzskatu sadursmēs. Deviņdesmitajos gados debates par un ap politkorektu valodu atjaunojās un to aktualitāte nav zudusi vēl patlaban.

Veikt vienkāršu politkorektuma izvērtējumu nav iespējams vairāku iemeslu dēļ.

Vispirms jau tādēļ, ka debates par to norisinās atšķirīgu politisko diskursu – labējā un kreisā – līmenī, kur politkorektuma kritērijiem, tā aizstāvībai un uzbrukumiem mēdz būt diametrāli pretēji izejas punkti. Politkorektums ir ļoti atšķirīgās pozīcijās ASV, kur tam ir savs problēmu loks (marginālo un spiediena grupu attiecības ar likumdošanu), un Austrālijā, kur politkorektums ir noteikts valsts labējās ideoloģijas līmenī; tāpat atšķirsies politkorektums DĀR, Kanādā, Eiropas valstīs.

Neapšaubāmi, tā pirmsākumi meklējami nevis apstāklī, ka kādā demokrātiskas sabiedrības daļā pēkšņi radusies iejūtība un cieņa pret citu rasu vai seksuālās orientācijas pārstāvjiem, bet gan pārmaiņās, kas skārušas politisko ideju un spēku samērus.

Atsevišķi pētījumu autori[1] uzsver politkorektuma pirmsākumus kā liberālisma ķecerību saduroties ar kreisajām idejām, kā arī saista ar izmaiņām varas sadalē. Tā kā Rietumu plurālistiskajās sabiedrībās varai ir spēcīga tendence tikt sadalītai un pārstāvētai starp daudzām grupām un organizācijām, tad izmaiņas notiek un skar arī tradicionālās liberālās vērtības un idejas – no indivīda brīvības nodrošināšanas un aizstāvības uz grupu brīvību un tiesību aizstāvību. Izmaiņas attiecas arī uz kreiso politiskajiem uzskatiem, ekonomiskās šķiru cīņas ideoloģiju pārnesot uz rasu, seksuālo politiku un kultūru sadursmēm. Tiesa gan, šī grupu tiesību izvirzīšana jeb kolektīvās brīvības prioritātes konservatīvie un kristīgie spēki uzskata ja ne par kaitīgām (bet bieži arī par tādām), tad par dīvainām un apšaubāmām noteikti – tādām, kas atšķirīgas cilvēciskās pieredzes jomas reducē uz unificētām kategorijām.

Nebūt nav jābūt konservatīvi orientētam vidusšķiras pilsonim, lai šāda tendence izraisītu iebildumus un protestus par indivīda brīvības apspiešanu. Tas neapmierina arī daudzu “aizstāvamo” grupu pārstāvjus. Piemēram, afro-karībiešu un rietumāfrikāņu pilnīgi atšķirīgās izcelsmes un politiski sociālās pieredzes tiek apvienotas unificētā apzīmējumā “melnie”, kas noniecina viņu būtiskās atšķirības; demokrātiskā sabiedrība sašutumā rausta plecus, kad musulmaņu sievietes ar augstāko izglītību tomēr dedzīgi aizstāv iepriekšējās vienošanās laulības. Ne tik reti ir gadījumi, kad geji neatbalsta un noraida geju tiesību aizstāvības organizāciju un īpašo geju klubu veidošanu, jo tas, viņuprāt, neveicina indivīda brīvu izvēli un līdztiesību sabiedrībā, bet tieši norobežošanos un izolāciju.

Grupu intereses pret indivīda interesēm, ierobežota valodas un izteiksmes lietošana iepretī vārda un uzskatu brīvībai, politkorektuma izmantošana oponentu nomelnošanā un apklusināšanā, politkorektums kā cenzūra vai kā valodas regulācija – tādas galvenajos vilcienos patlaban ir politkorektuma aizstāvju un pretinieku debašu tēmas Rietumos.


Abpusgriezīgā vārda brīvība

Politkorektums nav tikai saudzīga un iejūtīga valodas lietošana attiecībā pret citām rasēm vai minoritātēm. Tas ir politiski sociāls fenomens, kura viena no izpausmēm ir politiska valodas regulācija attiecībā pret dažādām sabiedrības grupām un sabiedrības procesiem.

Politikorekta valoda pēc savas būtības ir metavaloda, kura gan daļēji spontāni veidojas pati, kā sabiedrības izmaiņu sekas, gan arī tiek apzināti veidota, lai citos terminos runātu par vienām un tām pašām lietām. Zināmas paralēles varētu vilkt arī ar politiķu un starptautiskās politikas valodu, kas ir izaugusi un attīstījusies līdz liekvārdības un tukšu frāžu ekvilibristikas virsotnēm, taču ir pilnīgi nepieciešama labās vai sliktās gribas un attieksmes paušanai augstāko amatpersonu saziņas procesā.

Runas politikas kontrole ir nenovēršama parādība sabiedrības sociālajā dzīvē, un vispārīgos vilcienos idejai, ka valodas regulācija aizsargā dažādas grupas pret pazemojumu, piekrīt jebkura nācija un sabiedrība, kuras ietvaros jāsaskaras ar šo nepieciešamību. Atšķirīgas attieksmes rodas tad, kad tiek pieņemti atšķirīgi diskursi un prioritātes, kuru kontroli vēlas uzņemties gan kreisais, gan labējais politiskais spārns. Angliski rakstošās preses slejās nereti atskan arī viedokļi, ka tā vietā, lai kritizētu rasismu vai seksismu pēc būtības, sabiedrība pārāk aizraujas ar matu skaldīšanu par politiski korektu valodu un tās lietošanu.

Debates un viedokļu atšķirības ap politkorektumu stimulē interesi arī par teorētisko pētījumu jomām – vārda un valodas brīvību, argumentāciju un postmodernisma studijām kopumā. Tieši ASV ar savu tiesu un tiesību valodu, kurā liela nozīme ir gan debašu kultūrai, gan argumentācijai kā metodei, ir politkorektas valodas pilnveidošanas līdere. Dažādu slāņu un grupu plašāka iesaistīšanās sociālajā dzīvē veicinājusi jaunu terminu rašanos. Piemēram, savulaik angļu valodā runājošajā pasaulē plaši izvērsās debates par profesiju un amatu apzīmējumu piemērošanu sieviešu dzimtei tajās jomās, kuras tradicionāli bijušas vīriešu privilēģija un to apzīmējumi pastāvējuši vienīgi vīriešu dzimtē (chairman, doctor, lawyer etc.), tādējādi apriori izslēdzot sievietes no profesionālās aprites un piederības. Interesanti, ka arī latviešu valodā vēl reizēm nākas sastapties ar līdzīgu attieksmi.

Tas pats notiek attiecībā uz rasēm, kur debates par politkorektu rasu un tautību apzīmējumu lietošanu vēl aizvien nespēj atrast visus apmierinošu kopsaucēju. Šajā aspektā īpaša vērība tiek pievērsta tā sauktajai “naidīgajai runai” (angļu val. hate speach) – rasisma vai seksisma izteiksmes veidam, kas parasti tiek saistīts ar nacionālistiskiem, konservatīviem, tradicionāli kristīgiem spēkiem. Naidīgajai runai raksturīga izteiksme, ar ko runātājs nodomājis izraisīt emocionālu kaitējumu un pazemojumu. Tomēr, kā brīdina politkorektuma pētnieki, arī šādās, šķietami elementāri vērtējamās situācijās, to analīze var sniegt pretrunīgus rezultātus un norādīt uz apvērsto diskrimināciju, jo jautājums par autonomiju, apziņas un gribas brīvību vienlīdz attiecas gan uz personu, kurai runa tiek adresēta, gan tiklab uz pašu runātāju.

Tomēr nereti rodas iespaids, ka šīs diskusijas faktiski novērš uzmanību no problēmas satura –fundamentāliem indivīdu līdztiesības un grupu integrācijas politikas jautājumiem.


Politkorektuma dubultstandarti

Tādi, neapšaubāmi, pastāv. Iemesls slēpjas jau tajā apstāklī, ka politkorektums ir metavaloda, kas veidojas no jēgas interpretācijas. Politkorektuma dubultstandarti vairāk skar tādas sfēras kā reklāma, kino un izklaides industrija, karikatūras, starptautiskā politika un vēstures interpretācija. Arī šo jautājumu loks izraisa debates gan par vārda brīvības ierobežošanu un cenzūru, gan par spiediena izdarīšanu uz cilvēka izvēles brīvību.

20.gs. trīsdesmitajos gados iezīmējās savdabīgi internacionālās “draudzības braucieni”, kuros kreisi noskaņotie Rietumeiropas intelektuāļi devās iepazīt cilvēces kreiso sapņu iemiesojumu dzīvē – Padomju Savienību. Dedzīgi noskaņotie ceļotāji neticēja ziņām par koncentrācijas nometnēm, disidentu vajāšanu, trūkumu un badu jaunajā sapņu valstī. Tā, Bernards Šovs, vilcienā tuvojoties Padomju Savienības robežai, ne mirkli nešauboties, izmeta līdzpaņemtās pārtikas krājumus, jo viņš zināja, ka Padomju Savienībā nepastāv trūkums, un citu reportāžas par badu un nabadzību ir tikai kapitālistiskā propaganda.

Vēlāk gan Staļina un Hitlera alianse atvēsina krietnu daļu kaismīgāko jaunā režīma aizstāvju, bet 1968.gada Prāgas Pavasaris iezīmē liberāļu iecietības un pacietības beigas. Toties tas ļauj brīvāk šajā nišā iekārtoties jaunajiem kreisajiem – ar kontrkultūru, ko raksturo cīnīšanās pret netaisnībām (pēc daudzu labēji orientētu komentētāju domām – šķietamām un izdomātām), naids pret Rietumu sabiedrības pamatvērtībām, tāpēc arī cita veida sabiedrību nekritiska slavēšana.

Velti gaidīt objektīvu attieksmi no politkorektas vēstures interpretācijas. Apsūdzības fašismam un konservatīvi orientēti režīmi patlaban ir kritikas degpunktā, bet kritika par bijušajiem un esošajiem komunistiskajiem režīmiem ir ļoti vāja un maiga, tā teikt – politkorekta. No vienas puses – mūsdienu lielākie ļaundari – Hitlers, Franko, Musolini, Haiders un Austrijas Brīvības partija, no otras puses – Ļeņins, Staļins, Mao – kuru nodarījumi un mantojums nav barjera politiskai atzīšanai. Nevienu īpaši neuztrauc Kastro, Ķīnas, Vjetnamas vai Ziemeļkorejas vadītāji. Holokausta nodarījumi netiek un netiks aizmirsti, vainīgie tiek meklēti visās valstīs, notiek skaļas tiesas prāvas, bet Gulags un padomju režīma noziegumi nešķiet starptautiskās uzmanības un tiesas prāvu vērti, ieskaitot deportācijas un masu iznīcināšanu Baltijas valstīs.

Arī attieksme pret mūsdienu starptautiskajiem notikumiem atspoguļo politkorektuma dubultstandartus. Politkorektuma lielvalstu ASV, Austrālijas, Lielbritānijas attieksme pret Līča karu, kurā tika iesaistītas svarīgas Rietumu ekonomiskās intereses, bija ļoti atturīga un remdena, bet Serbijas bombardēšana izraisīja entuziasma uzplūdus. Arī nesenie notikumi Afganistānā un Irākā tika pasniegti absolūti politkorektā izpildījumā.

Politkorektums attiecas arī uz reklāmas aktivitāšu stingriem ierobežojumiem. Arguments ir veselības standartu aizstāvība pret reklāmu, kas izdara spiedienu uz nenobriedušiem prātiem. Šajā izvēles brīvības ierobežojuma kategorijā pirmām kārtām ietilpst cigaretes un alkohols. Kurš gan nav dzirdējis arī par ASV brūnajiem papīra maisiņiem, no kuriem brīvi var baudīt to, kas atklāti tiek aizliegts – vienalga, vai tas ir alkohols vai mašīneļļa. Viens no visvairāk debatētajiem aizliegumiem skar arī pornogrāfijas demonstrāciju TV ekrānos un preses izdevumu tirgošanu visiem plaši pieejamās vietās. Nupat arī Latvijā aktualizējies “brūnā maisiņa” pielietojums attiecībā uz erotiskajiem (pornogrāfiskajiem?) preses izdevumiem.

No otras puses – seksuālo minoritāšu aizstāvība politkorektās kinofilmās un grāmatās nebūt neparedz iespēju, ka nenobriedušie prāti varētu apjukt cilvēcisko seksuālo attiecību un to izpausmju pasaulē. Ja nu politkorektums pret kaut ko vēršas šajā jomā, tad tā ir konservatīvo un baznīcas balstīšanās uz tradicionālajām vērtībām seksuālajās attiecībās. Lielbritānijā kāds jauniešu teātris iestudēja “Romeo un Džuljetu”, uz kura pirmizrādi tika izsūtīti ielūgumi vietējām skolām. Vietējās skolu valdes vadība izsūtīja skolām rekomendācijas nevest skolēnus uz šīm izrādēm, jo lugas saturs esot “pārāk izteikti heteroseksuāls”[2].

Vēl jāpiebilst, ka politkorektums nebūt nav korekts ārpus savas sabiedrības un tās grupu prasībām un interesēm. Holivudas grāvējfilmās, kuras tiek pasniegtas kā politkorektuma hrestomātiski piemēri, bieži vien ļaundariem ir nepārprotami aziātiska vai eiropeiska izcelsme, piemēram, pēc Holivudas priekšstatiem akcentētas “āriskas” pazīmes un cīņu skatos lietotas vācu valodas frāzes. Šajā shēmā diezgan labi iekļaujas arī raupjas sejas, un kažokādas ausaines, un, protams, krievu valoda.

Ir pietiekami skaidrs, ka politkorektums nav tik nesavtīgs un to neinteresē kādas globālas vērtības un to aizstāvība – tas aktualizējas savas sabiedrības un tās specifisko grupu spiediena rezultātā. Un ja kāda valsts uzskata, ka tās misija ir sniegt demokrātijas paraugstundas visai pasaulei – tad kā obligāto priekšmetu nāksies apgūt arī politkorektumu šīs valsts izpratnē.


Politkorektā Latvija

Pārlūkojot dažādus vietējos preses materiālus, kas attiektos uz politkorektumu, nācās secināt, ka tādu ir ļoti maz, un Latvijas sabiedrībai politkorektums nav aktuāla debašu sfēra. Tas ir saprotami, jo ne mūsu politiskās tradīcijas īsajā demokrātiskas valsts sākuma posmā, ne politiskais spektrs un ideoloģiju trūkums patlaban neveido situācijas, kas veicinātu nepieciešamību pēc politkorektuma. Tomēr var prognozēt, ka ar laiku politkorekta valodas regulācija un grupu spiediens varētu aktualizēties arī Latvijā. Pirmās bezdelīgas jau ir. Ja reiz Latvijai tiek pārmests rasisms, tad tas noteikti tiek saistīts ar valodas lietošanu attiecībā pret citu rasu pārstāvjiem. Taču šeit varētu rasties zināmas neskaidrības par to, kādus terminus lietot, lai izvairītos no negatīvām asociācijām – angļu valodā vispārpieņemtiem apzīmējumiem mēdz būt negatīva nokrāsa latviešu valodā, un otrādi. Zināms precedents diskusijām par politiski korektu valodas lietošanu gan ir bijis – par termina žīdi vai ebreji lietošanu sakarā ar kaislībām kādas izraisīja raksts “Žīdi valda pasauli” (Kapitāls, 2001.nr.8).

Tuvākajā laikā Latvijā varētu aktualizēties tieši valodas lietošana attiecībā pret citām rasēm un etniskajām minoritātēm – ja vien veidosies lielākas šāda veida kopienas vai grupas, kuras vēlēsies veidot dialogu ar Latvijas sabiedrību.

Bet ar dialogu un politiski korektu attieksmi mums, droši vien, klāsies grūti. Pagaidām ir bijis tāds kā pingpongs starp “gansiem” un “okupantiem”, bet neviens nav pūlējies par šo jautājumu diskutēt. Tāpēc, necenšoties izdomāt, kurā istabā paklāt lāčādu, kamēr lācis vēl pa mežu ļepato, varētu rekomendēt vienu – ja nu reiz Latvija pretendē uz draudzīgas un drošas valsts statusu ES un NATO partneriem, un ne tikai tiem, tad, gribam vai ne, nāksies arī mums apgūt politkorektuma pamatus. Protams, akli nepārņemot citu valstu situācijas un direktīvas, bet analizējot, domājot un mācoties no savas pieredzes un kļūdām. Tikai tad varētu cerēt, ka politkorektums Latvijā nekļūs par lamu vārdu, bet instrumentu dialoga veidošanai.


________________

[1] Piemēram, Peter Coleman "What is Political Correctness?" un Geoffrey Partington. “Political Correctness Reconsidered”, 2000, Quadrant Magazine Company, Inc.

[2] “Political over-corectness.” Canada and the World Backgrounder, April 1996.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (10) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


kadiķis 19.01.2004 12:53
Raksta autore - es par čangaļu un latgaļu jautājumu esmu jau rakstījusi (diemžēl vairs neesošajā) žurnālā "Kas notiek". Te manuprāt būtu vietā jautājums par "naidīgo runu" - vai latgaļi jūtas aizvainoti un vai citi vēlas viņus aizvainot, lietojot apzīmējumu čangalis? Kaut arī tas ir vēsturiski iegājies, tomēr nereti tiek lietots kā aizvainojošs apzīmējums (kaut arī man zināms, ka paši latgaļi to neuztver viennozīmīgi kā apvainojumu). Svarīgs ir konteksts.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

kadiķis 19.01.2004 12:48
Raksta autore pateicas visiem, kas izteica savus viedokļus. Mans nolūks bija papētīt, "kas lācītim vēderā", nevis aktīvi iestāties par politkorektu terminu lietošanu vai nelietošanu šajā brīdī Latvijā. Vērīgākie pamanīja, ka politkorektas valodas lietošana faktiski ir neizbēgams process demokrātijas valstīs un šo procesu objektīvi nevar vērtēt kā "labu" vai "sliktu", tas vienkārši notiek, lai gan - ne bez spiediena. Pilnīgi loģiski, ka spiediens nevienam nepatīk, tāpēc arī nereti rodas pretdarbība un negatīva attieksme kādā no grupām pret politkorektu valodu. Tomēr, patīk vai ne, mēs nevaram atcelt politikas procesus. Vispirms tie ir jāizprot pēc būtības - lai argumentēti diskutētu. Lai gan - nākas atzīt, ka reizēm diskusijas (kaut arī demokrātijas produkts) ir neauglīgas, kalpo tvaika nolaišanai, jo iznākums jau ir iepriekšparedzams - no spēka pozīcijām...(vai ASV notiek diskusijas par karu Irākā - pēc būtības? vai tās vispār ir iespējamas? un vai politkorektums vispār aplūko lietas pēc būtības?)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Verners 16.01.2004 21:55
Labējs, kreiss Latvijā ir tas pats, kas latvietis un krievs. Pa vidu iznāk sociāldemokrāts, kurš tādēļ arī nomira. Tas nav apvainojums ne "labējiem," ne "kreisajiem," tas ir noticis fakts ar kuru ir jārēķinās, rakstot šādus rakstus. Tātad arī pamats domstarībām meklējams nevis izpratnē par valdošās ekonomikas pamatprincipu, bet pa visam citā lauciņā, kur savstarpējus apvainojumus var sameklēt pat starptautiski par korektu atzītā terminoloģijā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Alberts 15.01.2004 18:41
Te nu varbūt vietā un laikā būtu jautājums, vai mērķis ir politkorektums vai patiesa savstarpēja cieņa. Jo cieņai laikam gan jābūt abpusējai. Cīņa par tiesībām uz cieņas pilnu attieksmi biežāk beidzas ar politkorektumu, jo darbība izraisa pretdarbību. Ar to es negribu apgalvot, ka marginalizētām grupām tādām arī jāpaliek; taču ir grupas, kuras pašas izrāda izteiktu nevēlēšanos integrēties sabiedrībā, vienlaicīgi pieprasot cieņu un godbijību no sabiedrības puses.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Anthea 15.01.2004 13:37
Autore (varbūt pat ne nejauši) noklusē nepārprotāmu saiktni starp grupu un indivīdu interešu aizstāvību: kaut gan man varbūt negribētos, lai kāds uztvērtu mani nevis kā indivīdu, bet ka kādas minoritātes pārstāvi, manās interesēs ir, lai attieksme pret šo minoritāti kopumā uzlabotos, tāpēc pēc būtības manās interesēs ir, lai kāds pievērstu uzmanību neiecietīgām praksēm, kas pastāv attiecībā uz šo minoritāti, un aktualizētu alternatīvu diskursu, kurā pozitīvā gaisotnē tiktu aprakstīts plurālisms un multikulturālisms, tolerance un dzīvesveida izvēles brīvība, un tā tālāk. Tāpēc runāt par to, ka politkorektuma diskurss aizskār minoritāšu pārstāvju tiesības ir labēji noskaņotu kritiku liekulība. Ja neviens necīnīsies par geju, vai cilvēku ar psihiskiem traucējumiem, vai romu tiesībām uz pieklājīgu attieksmi no visas sabiedrības puses, šīs un citas grupas tā arī paliks mūžīgi marģinalizētas. Ar tiem, kas uzskata, ka tam tā arī jābūt, runāt vienkārši nav vērts.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Alberts 15.01.2004 11:33
Katrā ziņā ļoti būtiski ir apzināties (kā jau to konstatē raksta autore), ka politkorektumam nav vispārpieņemtu standartu, bet dažādi tiek pieņemti katrā sabiedrībā un pat katrā sabiedrības grupā. Blakus Latvijas politkorektajam "ebrejs" un politnekorektajam "žīds" pastāv ebreju kopienas lietotie valodu apzīmējumi "ivrit" un "jidiš", kuri acīmredzot ir politkorekti, kaut gan vārda sakne vienam ir kopīga ar "ebrejs", otram ar "žīds", tikai izruna traucē to uzreiz saskatīt; es esmu dzirdējis latviskotus apzīmējumus "ebrejiski" un "žīdiski" (šīs valodas ir tik atšķirīgas, ka abām lietot apzīmējumu "ebrejiski" būtu gluži aplami). Bet šī tēma jau pati par sevi ir tik vārīga, ka politkorekti būtu tai vispār nepieskarties.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Liesma 15.01.2004 11:10
Tēma šķiet būtiska un interesanta, ņemot vērā politkorektās metavalodas īpašo spēju neko nepateikt jeb slīdēt pa virsmu, neskarot būtisko. Tā ir svešvārdu un lozungu un "pareizu"viedokļu, politiskā pieprasījuma valoda. Autore skar arī postmodernās pasaules izjūtas disonansi ar modernisma kultūras ietvaros radīto Rietumu politkorekto diskursu, kas izklāstīta R. Rortija oponentu ( piemēram, Leonard, P., 1999) darbos. Domāju, ka postmoderna pasaules izjūta principā var būt vien politnekorekta, jo atļaujas apšaubīt: taisnvirziena domāšanu un kategoriskus secinājumus ( piemēram, "palieciet klusu!" vai "liberālisms ir pati pareizākā ideoloģija"); universālu optimismu ( " šī valdība ir pati labākā valdība" ), universālas likumības ( "Proletariāts ir kapitālisma kapracis" vai Tas Kungs stāv klāt ministram, izglītības politiku veidojot) unn atsaukšanos uz autoritātēm ( "Kā minēts K. Popera pasaulslavenajā grāmatā"). Vai gadījumā pats politkorektums nav tikpat totalitārs, kā totalitārās apziņas atraugas, kuras tas it kā centies novērst?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

rasta man 15.01.2004 11:10
Jēdziens "čangalis" ir nostādāms blakus jēdzienam "žīds" kā latviska politnekorektuma piemērs. Tas ir aizkarošs man un vēl apmēram 250.000 Latvijā dzīvojošajiem latgaļiem.

Pilnīgi piekrītu autorei, ka ar laiku sabiedrības grupas sāks aktīvi norādīt un cīnīties pret sev adresētiem, aizskarošiem, politnekorektiem izteicieniem Latvijas sabiedrībā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

latvis 14.01.2004 17:39
Interesanti gan, kāpēc latviešu valodā žīds skan politnekorekti, taču leišiem neviens nebrauc virsū par žydas, bet poļiem - par Żyd? Gribētos saņemt politiski korektu un argumentētu atbildi.

Interesanti, kā Indijā ir ar svastikas lietošanu, vai arī tur tās lietošana skaitās politnekorekta? Varbūt raksim laukā mūsu senču kauliņus un nodosim tos tribunālam, lai tiesā par Hitlera ideju propagandu Lielvārdes jostā? Tas laikam būs dikti politkorekti?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Alberts 14.01.2004 14:58
Raksts ir tik izteikti politkorekts, ka grūti ko komentēt. Drusku no tā krīt ārā pieminētais pingpongs starp "gansiem" un okupantiem. Kā redzat, "gansus" bez pēdiņām nemaz nevar teikumā ielikt, tas ir izteikti nievājošs žargona vārds. Bet okupants ir neitrāls termins, kurš Latvijas kontekstā varbūt vienīgi ir jēdzieniski nepamatoti paplašināts, ciktāl runa nav par okupācijas armijas pārstāvjiem vien (esmu pārliecināts, ka autorei ir zināmi arī apzīmējumi, kas otrpus svītrai ir tikpat izteikti nievājoši žargonvārdi, ka vienīgi ar pēdiņām būtu attēlojami). Nelaimīgā kārtā Latvijā politkorektums liek saukt lietas tādos vārdos, kādi tām īsti nemaz nepiestāv. Piemēram, kad par opozīciju sauc tos spēkus, kuri cīnās pret Latvijas neatkarību.