Foto: Foto - S. Akuraters
Finanšu ministrijas sagatavotie nodokļu likumdošanas grozījumi paredz kardinālas izmaiņas nodokļa atlaidē uzņēmējiem ziedotājiem, tādējādi cerot palielināt valsts budžeta ienākumus. NVO saņemtie ziedojumi krasi samazinātos, tāpēc jautājums - vai budžeta pieaugums atsvērs šos zaudējumus?
Par iespējamajiem ieguvumiem un zaudējumiem, pieņemot grozījumus likumā “Par uzņēmumu ienākuma nodokli”, kas kardināli maina nodokļu atlaides par uzņēmumu ziedojumiem nevalstiskajām organizācijām, uz diskusiju esam aicinājuši visas iesaistītās puses – Dainu Robežnieci un Iritu Lukšo no Finanšu ministrijas Nodokļu politikas departamenta, uzņēmēju un Latvijas darba devēju konfederācijas valdes locekli Aivu Vīksnu, Zintu Miezaini no Nevalstisko organizāciju centra un Rīgas Samariešu apvienības direktoru Andri Bērziņu. Sarunas vadītāja un ievada autore Māra Čerkašina, nozare.lv.
Šā gada jūlijā Valsts sekretāru sanāksmē tika izsludināti Finanšu ministrijas sagatavotie grozījumi likumā “Par uzņēmumu ienākuma nodokli”, paredzot kardinālas izmaiņas nodokļa atlaidē uzņēmējiem ziedotājiem. Pašlaik uzņēmēji saņem aprēķinātā nodokļa atlaidi 85% vai 90% apmērā no ziedotās summas. Jaunais likumprojekts paredz, ka ziedotās summas divkāršā apmērā ziedotājam tiks samazināts ar nodokli apliekamais ienākums, turklāt šis ienākuma samazinājums nedrīkstēs pārsniegt 20% no apliekamā ienākuma. Izmaiņu nepieciešamību Finanšu ministrija argumentē gan ar citu valstu pieredzi, gan valsts budžeta ieņēmumu samazināšanos, jo ziedošana faktiski notiekot nevis no uzņēmumu līdzekļiem, bet gan uz valsts rēķina.
Aprēķinus par šī likuma sekām naudas izteiksmē veikusi gan Finanšu ministrija, gan uzņēmēji, gan Nevalstisko organizāciju centrs. Secinājums – budžeta ieņēmumi palielināsies, bet līdzekļi, kurus ziedojumos saņem nevalstiskās organizācijas – samazināsies. Tomēr rodas šaubas, vai valsts budžeta pieaugums atsvērs tos zaudējumus, kas radīsies no ziedojumu apjoma samazināšanās, jo nevalstiskais sektors tērē it kā valstij atņemtos līdzekļus tieši sabiedrības labā, esot tuvāk konkrētiem cilvēkiem un sabiedrības grupām. Konkrēts piemērs ir premjera parsteigums šī gada pavasarī, uzzinot, no kādas naudas summas ir jāpārtiek lielai daļai invalīdu – šāda saruna notika pēc ratiņkrēslu invalīdu izteiktās prasības pārskatīt valsts noteikto iztikas minimumu, ņemot vērā invalīdu īpašās vajadzības, medicīniskos izdevumus, ikdienas higiēnas kopšanas līdzekļus utt.
Arī izzināt ārvalstu pieredzi, protams, ir lietderīgi, taču ir pārsteidzīgi pārņemt to bez pietiekamas izvērtēšanas. Cik korekti ir valstī, kas nespēj pensionāriem nodrošināt minimālās pensijas iztikas minimuma līmenī, plānot budžeta palielinājumu faktiski uz to pašu pensionāra rēķina? Jāpiebilst, ka arī Eiropas Savienības direktīvās nav noteikti nekādi ierobežojumi uzņēmumu ienākuma nodokļiem.
Sabiedrības, tostarp Nevalstisko organizāciju centra spiediena rezultātā likumprojekts netika virzīts pieņemšanai vienlaikus ar nākamā gada valsts budžeta likumu. Finanšu ministrija norāda, ka grozījumu atlikšanas iemesls ir pagaidām vēl nepieņemtais “Sabiedriskā labuma organizāciju likums”. Taču jautājums joprojām ir aktuāls, un nākamgad tas būs jāatrisina.
Plānotās izmaiņas uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā gan ir tikai daļa no nevalstiskā sektora darbību ietekmējošiem normatīvajiem aktiem. Jauni nevalstiskā sektora darbību reglamentējošie likumi tiek skatīti Saeimā. Līdz ar to gan plānotās izmaiņas uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā, gan citi esošie un topošie tiesību akti jāvērtē kopumā un tiem būtu jāstājas spēkā vienlaikus.
Modernā valstī pieņemts skaidri nodalīt trīs dzīves jomas: valsts varu un pārvaldi, ekonomiskās struktūras un tā saukto trešo sektoru jeb nevalstiskās organizācijas. Trešais sektors ne tikai ļauj atrast katra indivīda spējām un interesēm atbilstošu sociālo, kultūras vai sporta nišu, bet brīvā tirgus ekonomikas apstākļos arī amortizē tās nelabvēlīgās parādības, kuras skar konkurēt mazāk spējīgos. Tāpēc viens no svarīgākajiem jautājumiem – kā jaunā nodokļu atlaižu kārtība ietekmēs ziedojumu apjomu?
Daina Robežniece: Negribas piekrist apgalvojumiem, ka ziedotāju iespējas izmantot nodokļu atvieglojumus krasi pazemināsies. Pašlaik, saņemot uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaides 85% vai 90% apmērā, uzņēmēji no savas kabatas maksā attiecīgi vai nu 10%, vai 15%. Jaunais likumprojekts paredz samazināt apliekamo ienākumu par ziedoto summu divkāršā apmērā. Tas nozīmē, ka, ziedojot vienu vienību, no aprēķina varēs izslēgt divas. Turklāt tiks palielināts pieļaujamais ziedojuma apjoms.
Protams, tā daļa, kas uzņēmējiem būs jāmaksā no saviem līdzekļiem, palielināsies, taču filantropija ir tāda labdarība, kas tiek īstenota ar pašpalīdzības līdzekļiem. Tāpēc paģērēt tikai to, lai ziedojuma apmērā saņemtu nodokļa atvieglojumu, ir nepareizi. Arī mums, līdzīgi kā citās valstīs, jāsadala atbildība starp ziedotāju un valsti.
Aiva Vīksna: Uzņēmēju konfederācija pret izmaiņām un sistēmas sakārtošanu neiebilst. Taču jaunā kārtība ziedojumu apjomu tomēr ietekmēs. Uzņēmumu ienākuma nodokli maksā godīgie uzņēmēji, kuriem šī peļņa ir un kuri to uzrāda. Līdz šim mūsu uzņēmums katru gadu ziedoja aptuveni 20 000 tūkstošus latu. Mēs esam parēķinājuši, ka, sistēmai mainoties, šī summa varētu būt aptuveni 7 600 latu.
Andris Bērziņš: Vienīgās pozitīvās izmaiņas, manuprāt, būs maksimālā pieļaujamā ziedojuma apjoma palielinājums. Taču tā ir problēmas risināšana no otras puses. Ziedojums nav valsts mantas izšķērdēšana, kā ir nācies dzirdēt. Protams, vienam uzņēmējam prioritāte ir cilvēki ar īpašām vajadzībām, citam, piemēram, izglītība. Bet, iesaistoties šajā procesā, uzņēmējs piedalās sabiedrības dzīvē, dod iespēju strādāt citiem cilvēkiem.
Es kā sabiedriskas organizācijas pārstāvis vairāk priecātos, ja valsts izvērtētu tās jomas, kuras tai nav ceļamas, kurās uzņēmēju atbalsts patiesi ir nepieciešams, un domātu par ziedojumu atlaidēm šiem darbības lauciņiem. Tad mēs varētu šīs jomas attīstīt labāk, ātrāk sasniedzot Eiropas līmeni.
Turklāt filantropijas tradīcijas Latvijā ir vājas. Var teikt, ka mūsu organizācija ziedojumus saņem attiecībā 1:4, tas ir, viens lats no mūsu uzņēmējiem, četri no ārvalstu. Ja Latvijas uzņēmēji ziedos uz pusi mazāk, sabiedriskās organizācijas nevarēs starptautiskajiem partneriem pierādīt savas darbības apjomu. Līdz ar to mēs zaudēsim to finansējumu, kas valsts budžetā netiek uzskaitīts. Taču tā ir legāla nauda, kas turklāt neatspoguļojas valsts statistikas rādītājos, jo nav ne eksports, ne imports. Mūsu gadījumā tie ir vairāk par simts tūkstošiem gadā.
Zinta Miezaine: Vadoties pēc iepriekšējo gadu ziedojumu statistikas, mēs aprēķinājām, ka 2004.gadā nevalstiskais sektors riskē zaudēt vairāk kā 10 miljonus latu.
Kad parādījās kardinālais projekts mainīt ziedotājiem nodokļu atlaides, Finanšu ministrija ieteica pārējām ministrijām padomāt par jomām, kuras varētu zaudēt, un atrast līdzekļus kompensēšanai. Taču tobrīd ministrijas savus aprēķinus jau bija veikušas un nekādus papildu līdzekļus pieprasīt vairs nevarēja.
Vai valsts un arī sabiedriskās organizācijas ir izvērtējušas pašreizējo situāciju, piemēram, kādas jomas, samazinoties ziedojumu apjomam, ciestu visvairāk?
Irita Lukšo: Gribu atgādināt, ka doma mainīt nodokļu atlaižu sistēmu kļuva zināma jau martā. Par šo tēmu tika arī diskutēts. Teikt, ka analīze par likuma ietekmi uz nevalstisko organizāciju iespējām netika veikta, nav pareizi. No Nevalstisko organizāciju centra puses mēs neko konkrētu saņēmuši neesam – kādā sociālajā sektorā kas pietrūks.
Nevajadzētu aizmirst, ka ministriju budžeti katru gadu palielinās. Piemēram, Kultūras ministrijai 1998.gadā bija 14, 5 miljoni, bet 2003 gadā ‑ 31,12 miljoni. Palielinājums ir gan Izglītības un zinātnes ministrijai, gan sociālajā sfērā. Turklāt ir arī citi veidi, kā plānot un finansēt pasākumus. Protams, ziedojumi var būt vajadzību ātrākas apmierināšanas mehānisms, taču nevar būt pamats sociālajai sistēmai kopumā.
A.Bērziņš: Priecājos, ka ministriju līdzekļi pieaug, taču īstenībā man tas ir vienaldzīgi. Valsts funkcijas sociālajās jomās ir ļoti šauras un vairāk nodrošina lielos blokus, piemēram, pensijas. Cilvēku problēmas risina pašvaldības. Bet, ko no pašvaldības saņem invalīds? Sabiedriskās organizācijas sociālajā sfērā darbojas nepastarpināti ‑ ar konkrētiem cilvēkiem un konkrētām vajadzībām.
Diezin vai vispār ir iespējams uzskaitīt zaudējumus, ja samazināsies ziedojumu apjoms. Mēs, piemēram, šobrīd veidojam bērnu namu, un zinām, ka ir nepieciešami 130 000 latu. 70 000 latu jau saziedoti. Pašvaldība ir gatava finansēt šo darbību, kad bērnu nams būs izveidots. Nebūdami droši, ka visu nepieciešamo summu izdosies savākt, mēs šādu projektu nemaz nesāktu.
Sniedzot sociālos pakalpojumus, redzams, ka ļoti daudzi ziedojumi – gan mantiski, gan naudas veidā, aiziet ikdienas vajadzībām kā ratiņkrēslu iegāde un tamlīdzīgi. Ja bērnu namā bērni nevar pilnvērtīgi paēst, nevalstiskajai organizācijai jāpiesaista produktu ziedotāji. Normālos apstākļos tā nevajadzētu būt. Par šīm lietām jārūpējas valstij.
Ir vēl viens būtisks aspekts ‑ nevalstiskās organizācijas realizē jaunas idejas. Samarieši izveidoja pirmo krīzes centru no vardarbības cietušiem bērniem. Tobrīd šī problēma vēl nešķita aktuāla, taču pēc tam apliecinājās, ka šāds centrs ir ļoti nepieciešams. Ja nebūs drošības par finansējumu, netiks ģenerētas un realizētas jaunas idejas, jo tas var notikt tikai un vienīgi ar ārējo atbalstu. Valsts finansiāli jaunu ideju rašanos neatbalstīs.
A.Vīksna: Krasas pārmaiņas prasa laiku, lai uzņēmēji un arī sabiedriskās organizācijas varētu pārorientēties. Arī man ir bažas, ka neradīsies jauni projekti, jo tiem savākt uzņēmēju naudu ir ļoti grūti.
Pašreizējā ziedošanas kārtība, iespējams, nevar ilgt bezgalīgi, taču nevar arī salīdzināt, piemēram, ratiņinvalīdu iespējas un dzīvi Somijā un Latvijā. Un kamēr mēs neesam sasnieguši kādu noteiktu līmeni, jārada programmas šo sociālo grupu atbalstam. Tāpēc ir nepieciešama gan situācijas analīze, gan laikus jāzina, kā, mainot sistēmu, neaizsargātākās sociālās grupas tiks finansētas no valsts budžeta daļas.
Valdības pārstāvji kā vienu no iemesliem, kāpēc nodokļu atlaižu sistēma būtu jāmaina, minējuši nepietiekamu ziedojumu izlietojuma kontroli, norādot, ka labāk būtu, ja nauda nonāktu valsts budžetā, kur par tās izlietojumu varētu lemt valdība un Saeima. Kāda ir reālā situācija, un kā šī problēma tiek risināta?
A.Vīksna: Esmu redzējusi dažu sabiedrisko organizāciju gada pārskatus, un, nebūdama ne profesionāla ekonomiste, ne grāmatvede, pārliecinājusies, ka nauda ne vienmēr tiek izlietota atbilstoši ziedojuma mērķiem. Latvija gan ir maza, un šīs negatīvās ziņas noslēpt faktiski nevar, tomēr šos pārskatus vajadzētu auditēt. Lai gan uzņēmējiem tas nebūtu jādara, daudzi seko līdzi ziedojumu izlietojumam.
I.Lukšo: Ziedotāji ne vienmēr ir atbildīgi par ziedojumu izlietojumu. Arī Valsts kontroles viedoklis nav sevišķi glaimojošs sabiedriskajam sektoram.
Z.Miezaine: Ne katra lieta, kurai ziedo, ir tā vērta. Valstij ir jānosaka, kas ir sabiedriskā labuma joma – vai tie ir bērni invalīdi, kultūra, vai amatieru sports.
Otra lieta ir kontroles mehānisms. Protams, ir jāuzrauga, kas ar ziedojumiem notiek tālāk. Šī joma sakārtosies, kad tiks pieņemts “Sabiedriskā labuma organizāciju likums”, kuru pašreiz skata Saeima.
A.Bērziņš: Ja paskatāmies ziedojumu apjomus, tad šķiet, ka profesionālais sports tiek atbalstīts visvairāk. Es saprotu, ka jāatbalsta bezmaksas makšķernieku skola, kur bērnunama bērnus māca makšķerēt, vai jauniešu sporta klubs. Ja jāatbalsta, teiksim, basketbola klubu “Ventspils” un ar nodokļu atlaidēm tur jāceļ olimpiskā halle, saņemt ziedojumus no Ventspils uzņēmumiem nav problēmu. Bet vai tā ir tā lieta, kas valstij šādā veidā būtu jāapmaksā?
D.Robežniece: Sabiedriskajai organizācijai, kura visus nepieciešamos dokumentus ir noformējusi, nav pamata neizsniegt ziedojumu saņemšanas atļauju, un nav pamata neticēt, ka tā strādās sabiedrības labā. Pēc tam gan var izrādīties, ka nekāda labuma nav. Tāpēc arī mēs esam ļoti ieinteresēti, lai ātrāk tiktu pieņemts “Sabiedriskā labuma organizāciju likums”.
Vara ir atbildīga par tādu apstākļu izveidi, kas maksimāli sekmētu gan saimniecisko progresu, gan pilsoniskas sabiedrības veidošanos. Vai bez minētajiem ir vēl kāds aspekts, ko jaunais likums būtiski ietekmētu? No kā ir atkarīga “trešā sektora” attīstībai labvēlīgas vides radīšana?
A.Bērziņš: Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc es iesaistījos likumdošanas izstrādes procesā, ir ikgadējais riņķa dancis ap ziedojumu saņēmēju atļaujām. Jūlijā, kad nevalstiskā organizācija beidzot ziedojumu atļauju ir saņēmusi un var doties pie nopietniem uzņēmējiem, cerībā saņemt pietiekami lielu ziedojumu, izrādās, ka viņi savus budžetus sastādījuši jau iepriekšējā gadā vai arī tekošā gada sākumā.
Ir arī citi likumi, kas būtu jāsakārto, piemēram, nekustamā īpašuma nodoklis. Samarieši Rīgā apsaimnieko astoņas mājas. Pārņemt šīs ēkas savā īpašumā mēs nevaram, jo neesam no šā nodokļa atbrīvoto organizāciju sarakstā. Savukārt šajā sarakstā mēs nevaram iekļūt tāpēc, ka mūsu īpašumā nav ēku.
A.Vīksna: Jāsakārto ir visa sistēma, tostarp, atļauju izsniegšanas kārtība. Nedrīkstētu tā būt, ka tikko nodibināta sabiedriskā organizācija uzreiz saņem ziedojumu atļauju. Šīs tiesības būtu jāpierāda darbā.
Skaidrāk jādefinē un jānodala arī sponsorēšana un ziedošana. Sponsorēšana ir mārketinga akcija, kurā uzņēmējs par savu naudu saņem pretī reklāmas laukumu. Taču ir ļoti daudzas jomas, kurās iespējama tikai ziedošana. Sporta spēles laikā uzņēmēji ir ieinteresēti stadionā izvietot savas reklāmas. Savukārt, ja bērni ar īpašam vajadzībām organizē zīmējumu izstādi, sponsorēšana praktiski nav iespējama.
D.Robežniece: Ziedojumi un dāvinājumi no sponsorēšanas ir jānošķir. Dažu it kā lielo ziedotāju finanšu pārskatos ziedojumu summas vispār neparādās, jo visi naudas piešķīrumi saistīti ar mārketinga un reklāmas izdevumiem. Tāpēc es negribētu piekrist, ka pilnīgi viss, kas Latvijā šobrīd tiek saukts par ziedojumu, ir ziedojums pēc būtības. Sponsorējot, ziedotāja vārds parādās reklāmas bukletā, uz plakātiem vai kā citādi. “Sabiedriskā labuma organizāciju likums” šo problēmu atrisinās.
Gribētos, lai, runājot ar sabiedrību, neizskanētu, ka tagad viss tiks atņemts, tiks sagrauta ziedošanas sistēma. Es uzsveru, ka tā ir pārveidošana. Tāpēc ir jāturpina diskusijas, lai iespējami plašāks sabiedrības loks būtu informēts par to, kas tiek darīts.