Atslēgvārdi:

Vai jaunās dalībvalstis glābs Eiropas Parlamentu?

Eiroparlaments parasti kalpo kā vieta, kurp nosūtīt nacionālajā arēnā par liekiem kļuvušos politiķus, tāpēc Latvijas ministru un gandrīz trešdaļas Saeimas deputātu gatavība upurēt aktīvo karjeru Eiroparlamenta vārdā, varētu iezvanīt būtiskas izmaiņas Eiropas politiskās elites stratifikācijā un varas dalījumā starp ES un nacionālajām institūcijām.

Iesaki citiem:

Latviešu tieksme pirms liktenīgā 2004.gada maija radīt sāls un citu stratēģisko produktu uzkrājumus, kā arī vairāku Ministru kabineta locekļu un gandrīz trešdaļas Saeimas deputātu vēlme pārcelties uz Rietumiem, kā ieganstu izmantojot Eiroparlamenta vēlēšanas, paviršam vērotājam varētu radīt asociācijas ar patiesi dramatiskajiem notikumiem pirms 1945.gada maija, kad norisinājās kara darbība un Latviju centās pamest lielākā daļa politiskās, ekonomiskās un intelektuālās elites. Tomēr realitāte varētu būt daudz savādāka… Ja iepirkšanās psihoze ir pārejoša parādība, kas turklāt ir jau pietiekami iztirzāta, tad Eiroparlamenta vēlēšanas turpmāk kļūs par regulāru mūsu dzīves sastāvdaļu. Tāpēc, mūsuprāt, būtu lietderīgi paskatīties uz šo parādību ne tikai caur šodienas prizmu, bet arī tālākas nākotnes perspektīvā.

Kā zināms, Eiropas parlaments pārdzīvo ieilgušu leģitimitātes krīzi, jo tā sauktajā "Vecajā Eiropā" šīs institūcijas vēlēšanās piedalās arvien mazāk balsotāju. Tāpat arī zināms, ka Eiroparlaments vairumā gadījumu ES dalībvalstīm kalpo kā vieta, kurp nosūtīt nacionālajā arēnā par liekiem kļuvušos politiķus vai arī politiski nenozīmīgas personas. Un tas arī ir saprotams, jo Eiroparlamenta līdzšinējā loma, maigi izsakoties, ir bijusi dekoratīva – svarīgākos lēmumus ES pārziņā nodotajās sfērās pieņem vai nu dalībvalstu līderu slēgtajos saietos, vai arī tie top Briseles birokrātijas gaņģos. Savukārt tādi būtiski augstās politikas jautājumi kā ārpolitika, aizsardzība un nodokļu politika vēl ar vien tiek lemti Berlīnē, Parīzē un Londonā[1]. Tāpēc daudzu Latvijas vadošo politiķu gatavība upurēt savu aktīvo karjeru Eiroparlamenta vārdā varētu šķist dīvaina – lai izskaidrotu šo fenomenu nav derīgs pat klasiskais pieņēmums par materiālo izdevīgumu, jo, vismaz Latvijas gadījumā, Eiroparlamenta deputāta atalgojums būtiski neatšķirsies no Saeimas deputāta algas.

Mūsuprāt, šī parādība liecina par jaunām vēsmām ne tikai Latvijas politikā, bet varētu iezvanīt arī daudz radikālākas izmaiņas visas Eiropas politiskās elites stratifikācijā un varas dalījumā starp ES un nacionālajām institūcijām.

Latvijas politisko partiju programmas Eiroparalamenta vēlēšanām pamatā daudz neatšķiras no Saeimas priekšvēlēšanu solījumiem. Protams, to daļēji varētu skaidrot gan ar politiķu vēlmi izmantot tradicionālo ēsmu vēlētāju pievilināšanai, gan ar joprojām pastāvošu neizpratni par ES mehānisma funkcionēšanu, gan ar Latvijas politiskā diskursa nabadzību. Taču ir jāņem vērā arī Latvijas politisko spēlētāju patiesais nolūks iekšpolitiskos jautājumus pārcelt ES līmenī, kas, mūsuprāt, ir visai pamatots. Rēķinoties ar to, ka Eiroparlamentā frakcijas veidojas nevis pēc valsts, bet gan pēc politiskās piederības, šī institūcija var būt visai pateicīgs instruments, lai izrēķinātos ar iekšpolitisko opozīciju. Piemēram, vēl atrodoties tikai novērotāja statusā, "Jaunā Laika" pārstāve Liene Liepiņa, iniciējot komunistiskā režīma nosodīšanu, veiksmīgi spēja panākt Eiropas konservatīvo atbalstu Latvijas labējiem. Turklāt, ja konservatīvo pārsvars Eiroparlamentā būtu izrādījies pietiekams, iespējams, ka Latvijas karstās iekšpolitiskās debates par Ždanokas un citu "bijušo" kandidēšanu vēlēšanās izrādītos nevajadzīgas[2]. Savukārt Eiroparlamenta radikālākos priekšlikumus nobremzēja tieši citu Austrumeiropas valstu pārstāvju iekšpolitiski motivētie demarši.

No otras puses, ir labi zināms, ka politiskās intereses gandrīz vienmēr pārklājas ar ekonomiskajām interesēm. Tāpēc visai loģiski, ka jaunajām dalībvalstīm, kuru budžetu ievērojamu daļu nākotnē veidos dažādu ES fondu līdzekļi[3], vienotā Eiropa kalpos par daudz ievērojamāku centrtieces spēku, nekā vecajām dalībvalstīm.

Jauno dalībvalstu aktivitātes jau tagad ir rosinājušas Eiroparlamenta politiķu vēlmi redzamāk ietekmēt ES institūciju darbu. Piemēram, Eiropas Tautas partijas un Eiropas demokrātu frakcijas Eiropas Parlamentā priekšsēdis Hanss Gerts Poterings ir solījis bloķēt jebkuras nākamā Eiropas Komisijas prezidenta kandidatūras apstiprināšanu, ja tā neatspoguļos spēku samēru parlamentā. Līdz šim Komisijas prezidenta kandidātu izvēlējās rotācijas secībā – labējam politiķim sekoja kreisais, bet mazas valsts pārstāvim lielas valsts pārstāvis un otrādi. Gadījumā, ja īstenosies Poteringa ieceres, Eiropas Komisijas sastāvs būs tieši atkarīgs no Eiroparlamenta vēlēšanu iznākuma.

Domājams, ka Latvijas politiķiem līdzīgi rīkosies vismaz 9 jauno dalībvalstu politiķi, kuri sastopas ar asām iekšpolitiskām problēmām un vēlētos saņemt savu Eiropas politisko līdzinieku atbalstu to risināšanai. Tādējādi, aprakstītā EP vēlēšanu tendence – profesionāli un aktīvi kandidāti, kas aizstāv iekšpolitiskas problēmas – varētu ne tikai būtiski mainīt Eiroparlamenta gaisotni, bet arī celt tā prestižu un aktivizēt deputātu vēlmi cīnīties par parlamenta funkciju paplašināšanu un nozīmes palielināšanu ES lēmumu pieņemšanas procesā. Tas, savukārt, nenovēršami ievestu Eiroparlamentā arī veco dalībvalstu politiskās arēnas smagsvarus, tādējādi gan vairojot šo valstu vēlētāju interesi par minētās institūcijas vēlēšanām, gan atrisinot EP leģitimitātes krīzi.

Visticamāk, pirmā lieluma politisko zvaigžņu parādīšanās Eiroparlamentā nenovēršami mainīs ES dienas kārtību. Līdzšinējā tā sauktā zemā politika, kurā ES pašlaik ir ieguvusi milzīgu ietekmi, diezin vai varētu interesēt "blērus", "širakus" un "šrēderus" – dodoties uz Strasbūru un Briseli, viņi no Londonas, Parīzes un Berlīnes noteikti ņems līdzi augstās politikas problēmas. Tādējādi Eiropas tālākas integrācijas epicentrs no Komisijas, visticamāk, varētu pārvietoties uz parlamentu, savukārt, pieaugot Komisijas tiešai politiskai atkarībai no parlamenta, sāksies tās pārtapšana par normālu izpildvaras institūciju.

Iespējams, ka paplašinātās Eiropas institucionālais ietvars ne tik lielā mērā tiks nosprausts, pieņemot Konstitucionālo līgumu, cik veidojoties dabiskā ceļā, balstoties uz tradīciju – nevis revolucionārā ceļā kā savulaik ASV, bet evolucionējot kā Lielbritānijas gadījumā. Mūsuprāt, leģitīms un darboties spējīgs kompromiss 25 valstu savienībā drīzāk panākams tieši parlamentāru diskusiju ceļā, nevis slēgtās galotņu vai ārlietu ministriju konferencēs.

Ja realizējas aprakstītais scenārijs, tad jāsecina, ka jauno dalībvalstu politiķi, pretēji viņu deklarētajai nepatikai pret Eiropu kā federatīvu valsti, būs tieši sekmējuši ES attīstību šajā virzienā. Taču, no otras puses, izejot no pretējā, mēs varētu secināt, ka jauno dalībvalstu vēlētāju interesēm atbilst tieši federāla Eiropa.
Noslēgumā vēlamies piebilst - politikas eksperti uzsver, ka Eiroparlamenta vēlēšanas būtiski atšķiras no Saeimas vēlēšanām, tāpēc vēlētājam būtu jābalso par attiecīgajā vidē darboties spējīgām personālijām, nevis partiju programmām. Tomēr, mūsuprāt, arī šoreiz, tāpat kā Saeimas vēlēšanās, kad eksperti aicināja uzsvaru likt uz programmām, nevis personālijām, vēlētājs būs viltīgāks par visiem un rīkosies pretēji pamācībām – nobalsos tieši par programmām, nevis personālijām. Taču politiskās elites liktais uzsvars uz iekšpolitisko jautājumu pacelšanu ES līmenī, elektorāta kaprīzes šajā balsojumā, visticamāk, padara par nebūtiskām…


______________

[1] Tradicionāli par “augstajai politikai” piederīgām uzskata tās politikas jomas, kas tiek identificētas ar valsts suverenitāti – piemēram, ārlietas un aizsardzības politika. Savukārt “zemo politiku” reprezentē, piemēram, dažādas lauksaimniecības produktu regulācijas, sanitārās normas, sociālā politika utt.

[2] Praktiski visu labējo partiju programmās ir atrodami solījumi panākt komunistiskā režīma nosodīšanu. Savukārt, prokrieviskās partijas cer gūt Eiropas kreiso atbalstu gan nepilsoņu statusa revidēšanai, gan Krievijas interešu nostiprināšanai Latvijā.

[3] Piemēram, Tautas partija sola ik gadus Latvijā iepludināt vismaz 3 miljardus latu ES naudas, kas ir par miljardu vairāk nekā pašreizējais valsts budžets.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!