Foto: cobalt123

Katru gadu vismaz 54 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju kļūst par cietušajiem noziedzīgos nodarījumos. Valsts fokusējas uz likumpārkāpēju sodīšanu, bet atbalsts cietušajiem ir tīri dekoratīvs.

Sākoties ekonomiskajai lejupslīdei 2008.gadā virkne tiesību speciālistu, pētnieku un praktiķu izteica bažas [1] par iespējamo likumpārkāpumu skaita pieaugumu, taču, par laimi, šie pareģojumi nepiepildījās, un reģistrētā noziedzība nevis pieauga, bet pat kritās[2]. Viens no iemesliem – liela daļa cilvēku, kuri nonāca reālās ekonomiskās grūtībās vai nespēja Latvijā atrast darbu emigrēja iztikas un ienākumu meklējumos. Savukārt palikušie mazāk laika pavadīja ārpus mājas izklaidēs, līdzekļu trūkuma vai citu iemeslu dēļ mazāk lietoja apreibinošas vielas, kas bieži vien ir pamatā likumpārkāpumu izdarīšanai. Taču pastāv arī viedoklis, ka ekonomiskajai krīzei un sociālajai nevienlīdzībai nav tiešas saiknes ar noziedzības līmeņa pieaugumu vai kritumu: „..var secināt, ka objektīvi iedzīvotāju ienākumu diferenciācija vāji ietekmē noziedzības līmeni, un to nevar uzskatīt par absolūtu noziedzības determinantu” [3]

Tomēr ir arī citi iemesli apšaubīt vispār pieņemto secinājumu kārtību un saturu. Visās šajās diskusijās galvenais fokuss tiek likts tikai uz diviem lielumiem – reģistrēto noziedzīgo nodarījumu skaitu un pašiem likumpārkāpējiem, nepelnīti atstājot aiz vērtējuma robežās iespējamo nereģistrēto likumpārkāpumu un tajos reāli cietušo personu skaitu. Pat tad, ja pieņemam, ka no katra reģistrētā noziedzīgā nodarījuma ir cietis vismaz viens cilvēks ir iespējams secināt, ka ik gadu Latvijā no noziedzīgiem nodarījumiem vidēji cieš apmēram 54 tūkstoši [4] cilvēku. Taču ir labi zināms, ka ne par visiem noziedzīgajiem nodarījumiem vai likumpārkāpumiem cilvēki ziņo tiesību aizsardzības iestādēm. Tāpēc patiesais no dažādām pretlikumīgām darbībām cietušo cilvēku skaits būs ievērojami lielāks. Sabiedrībai ir visai labi zināms, kas notiek ar likumpārkāpējiem. To, kas notiek ar cietušajiem, zināms vien retajam. „Lielākā daļa jeb 71% iedzīvotāju ar noziedzību saskārušies pastarpināti, (tai skaitā) – 15% ir apzagti kaimiņi vai paziņas, 4% ir apzagts darba devējs, 3% par noziedzības pieaugumu dzirdējuši masu medijos, bet 2% ir redzējuši zādzības veikalos” . [5]

Nav jābūt izcilam teorētiķim, lai secinātu, ka sabiedrība no noziedzības cieš daudz vairāk, nekā pieņemts uzskatīt. Ikviens likumpārkāpums, jo sevišķi noziedzīgs nodarījums nopietni ievaino sabiedrību un tajā pieņemto sadzīves kārtību. Tas nes sev līdzi ne tikai materiālus zaudējumus atsevišķām personām (cietušajiem nodarītais kaitējums) un sabiedrībai kopumā (tiesību aizsardzības iestāžu uzturēšana un sodu izpildes izdevumi), bet arī mazina tiesību normu vērtību sabiedrības acīs, proti, veicina tiesisko nihilismu. Vēl sliktāk, ja pēc noziedzīgā nodarījuma notikuma visas tālākās darbības tiek saistītas ar to, kā valsts ar saviem tiesiskajiem instrumentiem vēršas pret likumpārkāpēju – demonstrē sabiedrībai spēku, bet tajā pat laikā pavisam niecīgu lomu atvēl cilvēkiem, kuri reāli cietuši noziedzīga nodarījuma rezultātā. Ierasts, ka noziedzīgā nodarījumā cietušais tiek aicināts uz policiju, prokuratūru vai tiesu, lai formāli parakstītu dokumentus un veicinātu ar savu dalību, liecībām aizdomās turētās, apsūdzētās vai tiesājamās personas saukšanu pie atbildības. Nav šaubu, ka formālās procedūras ir būtiskas, kaut vai tādēļ, lai persona, kas pārkāpusi tiesību normās noteikto kārtību un savas uzvedības brīvības mēru tiktu saukta pie atbildības. Tomēr vainīgās personas notiesāšana vien, nekādi nevar palīdzēt cietušajam nedz uzlabot savu veselību, ja nodarījuma rezultātā radies fizisks kaitējums, nedz tikt galā ar vienkāršām cilvēciskām bailēm, piemēram, pēc laupīšanas iziet uz ielas vakaros, nedz novērst bažas par savu tuvinieku drošību. Viens no vispārzināmiem valsts pienākumiem ir rūpēties par cilvēku drošību. Jo sevišķi tas ir būtiski, ja pat darbinot visas valsts rīcībā esošās tiesību aizsardzības sviras, likumpārkāpums ir tomēr noticis un cilvēkam nodarīts pāri – noticis tas, kam nebija jānotiek, jo pastāvošajai sistēmai nosargāt cilvēku no kaitējuma nav izdevies. Šajā gadījumā cilvēkiem, kas cietuši, ir vajadzīgs pastiprināts atbalsts, gan no valsts, gan apkārtējiem sabiedrības locekļiem. Ja šāda atbalsta, izpratnes nav vai cietušajam rodas netaisnīguma sajūta, cilvēks var ciest atkārtoti, vai mēģināt pats saviem līdzekļiem atjaunot taisnīgumu – pats kļūstot par likumpārkāpēju.

Pēdējo desmit gadu laikā Latvijā īstenota virkne pasākumu, lai uz papīra rakstītās cietušo tiesības īstenotu dzīvē atbilstoši cietušo vajadzībām, tomēr visaptverošas un skaidras sistēmas likumpārkāpumos cietušo personu atbalstam aizvien vēl nav. Viens no pirmajiem un būtiskajiem soļiem neapšaubāmi ir Kriminālprocesa likuma[6] pieņemšana. Ar tā stāšanos spēkā, cietušā statuss tika definēts pavisam citā veidā, tai skaitā ,ieviešot normas, kuras aizsargā cietušos no atkārtotas viktimizācijas un paplašina cietušā dalības iespējas lietas iztiesāšanā tiesā. Piemēram, nosakot, ka cietušajam ir tiesības neliecināt pret sevi un saviem tuviniekiem (KPL 97.panta trešā daļa), ka bez cietušā piekrišanas nedrīkst publiskot plašsaziņas līdzekļos procesuālo darbību laikā ar foto, video vai cita veida tehniskiem līdzekļiem fiksētu cietušā attēlu (KPL 97.panta devītā daļa), detalizēts nepilngadīgās cietušās personas tiesiskais statuss un tās pārstāvniecības kārtība (KPL 104.pants), kā arī speciālā procesuālā aizsardzība (KPL 17.nodaļa). Ar likuma „Par valsts kompensāciju cietušajiem” spēkā stāšanos [7] tika atrisinātas gadiem ilgušās problēmas. To dēļ cietušie jebkādu finanšu atbalstu viņiem nodarītā kaitējuma segšanai, vai ārstēšanās vajadzībām, varēja iegūt tikai no vainīgajām personām, kuras nesteidzās šos zaudējumus kompensēt – daļēji tāpēc, ka vainīgajiem nekādu līdzekļu nebija, daļēji – ilgstošu tiesas procesu un citu iemeslu dēļ. Šodien personas, kuras Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā ir atzītas par cietušajiem, var saņemt valsts kompensāciju par tīša noziedzīga nodarījuma rezultātā radīto morālo aizskārumu, fiziskajām ciešanām vai mantisko zaudējumu, ja noziedzīga nodarījuma rezultātā iestājusies personas nāve vai cietušajam nodarīti smagi, vidēja smaguma miesas bojājumi, aizskarta personas dzimumneaizskaramība vai cietušais inficēts ar cilvēka imūndeficīta vīrusu, B vai C hepatītu. Tomēr noziedzīgo nodarījumu izraisītās sekas cietušajiem rada tādas vajadzības, kas sniedzas tālu ārpus materiāla rakstura kompensācijām un kriminālprocesa tiesību normām.

Liela daļa cilvēku ir cietuši tieši no vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem, tādēļ daudziem ir vajadzīgs psihologa atbalsts (rehabilitācija) [8] un padoms juridiskos jautājumos [9] . Neskatoties uz to, valsts atbalsts cietušajām personām aizvien vēl ir ierobežots. Valsts apmaksāta rehabilitācija tiek nodrošināta tikai nepilngadīgajiem, bet bezmaksas juridiskā palīdzība tiek nodrošināta maznodrošinātajiem un trūcīgajiem, kā arī vēl tikai dažu atsevišķu personu grupām [10] , kas sevī kopumā neietver to cilvēku daudzumu, kam tas Latvijā ir patiesi vajadzīgs. Pētījumi [11] liecina, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju ir trūcīgi un viņiem nav iespēju dzīvot tādu dzīvi, kādu viņi vēlētos. Faktiski divas trešdaļas no Latvijas iedzīvotājiem ir pakļauti lielam sociālam un kriminālam riskam – alkoholismam, ģimenes problēmām, vardarbībai, psiholoģiskai depresijai. Šādi fakti vēl vairāk liek domāt par to, ka Latvijas iedzīvotājiem (a) ir daudz reiz lielāks risks kļūt par noziedzīgu nodarījumu upuriem un cietušajiem, nekā par likumpārkāpējiem; (b) liela daļa Latvijas iedzīvotāju nespēs atrisināt savas materiālās un emocionālās problēmas kļūstot par upuriem vai cietušajiem, bez valsts sistēmiski organizētas palīdzības.

Ņemot vērā mūsu valsts attīstības specifiku un grūtības, ar kurām sastopamies šobrīd, jārēķinās, ka Latvijā nav kaut kāda savrupi stāvoša maza valsts, bet lielā Eiropas kopuma daļa. Latvijas problēmas cietušo atbalsta sistēmas izveides ziņā būtiski neatšķiras no tām vajadzībām, kas pastāv pat ekonomiski attīstītākās Eiropas valstīs. „Eiropas Savienība ir veiksmīgi izveidojusi pārvietošanās un uzturēšanās brīvības telpu, ko pilsoņi izmanto, aizvien vairāk ceļojot, studējot un strādājot valstīs, kas nav viņu dzīvesvietas valsts. Tomēr iekšējo robežu atcelšanai un tam, ka aizvien plašāk tiek izmantotas tiesības uz pārvietošanās un uzturēšanās brīvību, neizbēgami ir arī tādas sekas, ka aizvien vairāk cilvēku kļūst par noziedzīgos nodarījumos cietušajiem un tiek iesaistīti kriminālprocesā dalībvalstī, kas nav viņu dzīvesvietas valsts” [12], teikts Eiropas Padomes 2011.gada 10.jūnija rezolūcijā par Ceļvedi cietušo tiesību un aizsardzības stiprināšanai.

_______________________________________
Raksts tapis projektā “Atbalsta sistēma noziegumos cietušajiem: Latvijā un citur”
http://www.providus.lv/public/27560.html

[1] Komersanta Vēstnesis, `Visiem trūkst naudas. Arī kriminālajā pasaulē`, A.Kļavis, Nr.48 (155) 2008. gada 26. Novembris; http://www.kvestnesis.lv/index.php?menu=DOC&id=184140 .
[2] Reģistrēto noziedzīgo nodarījumu skaits 2008.gadā – 57475, 2009.gadā – 56748, 2010.gadā – 51108, 2011.gadā – 51582; http://www.csb.gov.lv/statistikas-temas/sabiedriska-kartiba-un-tiesu-sistema-galvenie-raditaji-30282.html
[3] „Par hrestomātisku var uzskatīt viedokli, ka ekonomiskās krīzes un sociālās nevienlīdzības pieaugums determinē noziedzības līmeņa celšanos. Pētījumi ļauj secināt, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju ir trūcīgi un viņiem nav iespējas dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Šie cilvēki (divas trešdaļas no Latvijas iedzīvotājiem) ir pakļauti lielam sociālam un kriminālam riskam – alkoholismam, ģimenes problēmām, vardarbībai, psiholoģiskai depresijai. Tas viss veicina nelabvēlīgas noziedzības attīstības tendences valstī. Kriminoloģijā ir atzīts, ka bezdarba līmeņa pieaugums par 1% sociālekonomisko krīžu laikā izraisa noziedzības palielināšanos par 4–5% (Ķipēna, Vilks, 2004, 208). Taču analizējot oficiālo statistiku par noziedzības līmeņa dinamiku Latvijā sākoties finanšu ekonomiskajai krīzei 2008. gadā, var konstatēt, ka arī šī teorija ir apstrīdama. Centrālā statistikas biroja dati ir absolūtā pretrunā ar valdošajām kriminoloģijas teorijām”, – Ilga Lavrinoviča, Olga Lavriņenko, Dr.oec., Jānis Teivāns – Treinovskis, Dr.iur.;
Daugavpils Universitāte, Latvija, pētījums: „IEDZĪVOTĀJU IENĀKUMU DIFERENCIĀCIJA UN TĀS IETEKME UZ NOZIEDZĪBAS LĪMENI: REĢIONĀLAIS ASPEKTS”, http://aurora.turiba.lv/bti/Editor/Manuscript/Proceeding/LV_Lavrinovica_Lavrinenko_Teivans_Treinovskis.htm
[4] Autores piezīme: Vidējais aritmētiskais par četros pēdējos gados reģistrētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem;
[5] Kāda veidojas noziedzības situācija valstī?, 10.05.2011 Anna Zemblicka, Avots: “TNS Latvia”/LNT aptauja, http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=314564:kda-veidojas-noziedzbas-situcija-valst&catid=94&Itemid=422
[6]21.04.2005. likums “Kriminālprocesa likums” (“LV”, 74 (3232), 11.05.2005.; Ziņotājs, 11, 09.06.2005.), stājies spēkā 01.10.2005; http://www.likumi.lv/doc.php?id=107820 .
[7] 18.05.2006. likums “Par valsts kompensāciju cietušajiem” (“LV”, 87 (3455), 06.06.2006.; Ziņotājs, 13, 13.07.2006.); stājies spēkā 20.06.2006; http://www.likumi.lv/doc.php?id=136683
[8] No vardarbības cietušie pieaugušie uz valsts apmaksātu rehabilitāciju var cerēt tikai 2015.gada, BNS, 09. septembris 2012, http://ej.uz/xh9p .
[9] 17.03.2005. likums “Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likums” (“LV”, 52 (3210), 01.04.2005.; Ziņotājs, 8, 28.04.2005.) [stājas spēkā 01.06.2005; http://www.likumi.lv/doc.php?id=104831 .
[10] Turpat, 3.pants .
[11] Piemēram: Ilga Lavrinoviča, Olga Lavriņenko, Dr.oec., Jānis Teivāns – Treinovskis, Dr.iur.; Daugavpils Universitāte, Latvija, pētījums: „IEDZĪVOTĀJU IENĀKUMU DIFERENCIĀCIJA UN TĀS IETEKME UZ NOZIEDZĪBAS LĪMENI: REĢIONĀLAIS ASPEKTS”,http://aurora.turiba.lv/bti/Editor/Manuscript/Proceeding/LV_Lavrinovica_Lavrinenko_Teivans_Treinovskis.htm .
[12] Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis, EIROPAS PADOMES REZOLŪCIJA (2011/C 187/01),
(2011. gada 10. jūnijs), par Ceļvedi cietušo tiesību un aizsardzības stiprināšanai, īpaši kriminālprocesā.

Criminal Justice 2010
With financial support from Criminal Justice Programme
European Commission – Directorate-General Justice, Freedom and Security