Uzklausīt. Sadzirdēt. Ietekmēt

Būtu taču tik skaisti, ja Lisabonas līgums mainītu lēmumu pieņēmēju attieksmi pret tiem, kurus viņi pārstāv.

Iesaki citiem:

Ja Tu esi cilvēks, kas bijis iesaistīts gan nevalstisko organizāciju (NVO), gan Latvijas valsts iestāžu, gan Eiropas Savienības (ES) institūciju rīkotajās diskusijās, apspriedēs un cita veida pasākumos, vārdu salikums Eiropas Savienības Konstitucionālais līgums jeb Lisabonas līgums neliks Tavai pierei saraukties rievā. Pirms šī raksta sagatavošanas veicu mazu eksperimentu un vienkāršiem cilvēkiem — gan krieviski, gan latviski runājošiem — pajautāju: „Ko tev izsaka vārdu salikums ES konstitūcija?” un „Ko tev izsaka vārdu salikums Lisabonas līgums”. Kāda krieviski runājoša sieviete ar augstāko pedagoģisko izglītību atbildēja ar garu „ņi-če-go”[1], savukārt latviski runājošs vīrietis, kas darbojas biznesā, stāstīja, ka „Lisabona ir skaista pilsēta un tajā parakstīts ne viens vien svarīgs dokuments.” Vienkāršais eksperiments izsmeļoši parāda iedzīvotāju zināšanas par konkrēto dokumentu — Lisabonas līgumu.

Ņemot vērā šo mazo eksperimentu, šķiet, visiem tiem, kas ar Lisabonas līguma un citu ES dokumentu skaidrošanu nodarbojas Latvijā, uzdodams nākamais jautājums: „Vai nav laiks savu darbu izvērtēt un pajautāt — vai iepriekš izmantotās metodes ir atbilstošas šo būtisko, Latvijas iedzīvotāju dzīves ietekmējošo dokumentu skaidrošanā?” Tāpat gribas taujāt vēl tālāk — vai pilnībā varam paļauties, ka Saeimā, ratificējot Lisabonas līgumu, deputāti kārtīgi iepazinās ar to un izprata šī līguma ietekmi uz valsts pārvaldes darbu un Latvijas iedzīvotāju dzīvēm? Vai izveidoja konsultāciju mehānismu, kas nodrošina sabiedrības interešu aizstāvību, gatavojot Latvijas nacionālās pozīcijas, un izdiskutēja šo jautājumu vismaz ar pilsoniskās sabiedrības organizēto daļu?

Lisabonas līgumā ietvertā parlamentu iesaiste nozīmē darba apjoma pieaugumu un konsultāciju nozīmi ar iesaistītajām pusēm, tādējādi parlaments patiesi ir sabiedrības interešu pārstāvis Eiropas Savienībā. Taču šā gada 13.janvāra notikumi Doma laukumā raisa padziļinātas pārdomas par dialoga kvalitāti starp valsts varu un tās iedzīvotājiem. Un paralēli tajā pašā 13. janvārī Valsts prezidents Valdis Zatlers no Eiropas Parlamenta kanceles sola, ka 2015. gadā Latvijā būs uzplaukums un citi labumi.

Fons Latvijā, lai šodien runātu par Reformu jeb Lisabonas līgumu ir neviennozīmīgs, bet tajā pašā laikā labs, jo tieši brīdī, kad norit kustība tautā, paužot savu viedokli par notiekošo valstī un kad priekšvēlēšanu laiks piebriest kā mīkla abrā, ir labs laiks, lai skaidrotu to, kā sabiedrībai konstruktīvi iesaistīties un līdzdarboties lēmumu pieņemšanā, lai patiesi uzlabotu savu dzīvi.


Par krēsliem, ne būtību

Eiropas Savienība (ES) veikusi virkni aktivitāšu, lai veidotu izpratni par pilsoniskās sabiedrības un iedzīvotāju viedokļu nozīmi. Turpretī Latvijas politiķi interesi par sabiedrības viedokļu ņemšanu vērā izrādīja tikvien kā pēc Latvijas iestāšanās ES, veiksmīgi imitējot izpratni par pilsoniskās sabiedrības nozīmi valsts attīstības veidošanā. Taču gadu no gada ieklausīšanās mazinājusies, un beigu beigās 2009. gada sākumā eskalējusies negatīvā sabiedrības atbildē un attieksmē pret varas darbiem un veidu, kā tā risina sadzīves un valsts attīstības jautājumus Latvijā.

2007.gada 13.decembrī Lisabonā notika Reformu līguma, saukta par Lisabonas līgumu, svinīgā parakstīšana. Viena no izmaiņām, ko nestu šis līgums, ir tā, ka līgums piešķir lielākas iespējas ES iedzīvotājiem paust savu viedokli un gribu. Tas paredz Eiropas pilsoņu iniciatīvas, kas ļauj vienam miljonam ES pilsoņu, pārstāvot ievērojamu daļu ES dalībvalstu, pieprasīt Eiropas Komisijai izstrādāt jaunus priekšlikumus jebkurā jautājumā, kas ir ES kompetencē.

Piedāvāto iespēju var apsveikt, bet var arī kritizēt. Apsveikt, jo tas, iespējams, izskatīsies iespaidīgi, kā iedzīvotāji, veidojot parakstu vākšanas kampaņas, liks Eiropas Komisijai strādāt. Tomēr parakstu vākšanas iniciatīva var aizēnot lietas būtību, ka nav pietiekami, ja iedzīvotāji dalībvalstu personā iemaksā krietnas summas ES budžetā, lai risinātu sev svarīgus jautājumus, kas ir Eiropas Komisijas kompetencē.

Latvija, ratificējot līgumu, akceptē šādas iniciatīvas iespējamību, tomēr — kas notiek ar mūsu pašmāju iniciatīvām? Piemēram, 2006. gada 30. martā Saeimas deputāti apstiprināja Deklarāciju par pilsoniskas sabiedrības attīstību Latvijā un sadarbību ar nevalstiskajām organizācijām. Pēc deklarācijas apstiprināšanas notikuši divi Saeimas un NVO forumi. 2007. gada forumā tika runāts par sadarbības uzlabošanu un tika apspriestas iespējas, kā Saeima varētu atbalstīt finanšu nodrošinājumu NVO darbībai Latvijā. Vēlāk šī NVO iniciētā sadarbība tika apslāpēta ar aizrautīgām Saeimas prezidija pārstāvju runām par to, kas tiek darīts, lai uzlabotu Saeimas interneta mājas lapu un cilvēku iespējas piekļūt parlamentam. Te uzskatāmi iezīmējas izpratnes kļūda — sabiedrības līdzdalība lēmumu pieņemšanā nav tikai jautājums par Saeimas mājas lapu, bet gan stāsts par sadarbību, kurā viens partneris brīdī, kad otrs runā par kvalitatīvu dialogu, neprāto par krēsliem, kuru varētu pietrūkt, ja gadījumā uz Saeimas un NVO forumu ierastos pārāk daudz interesentu.

Būtiski, ka Lisabonas līgums piešķir lielāku lomu nacionālajam parlamentam — valstu parlamenti būs tieši iesaistīti Eiropas lēmumu pieņemšanas procesā jau pašā lēmuma izstrādes sākumā. Galvenais šīs izmaiņas uzdevums ir raudzīties, vai pieņemtie lēmumi sniedz pietiekami efektīvas un dalībvalsts pilsoņiem nepieciešamas izmaiņas, kas ir ES kompetencē, ja situāciju nevar pietiekami efektīvi uzlabot valsts vai vietējā līmenī. Priekšnosacījums šai uzraudzīšanas rīcībai ir savu pilsoņu vajadzību apzināšana. Taču, šī iespēja ir visai apšaubāma, ja pieļaujam, ka Saeima to vēlēsies īstenot, izmantojot tikai vienas — Eiropas lietu — komisijas resursus.

Saeimai, visticamāk, būtiski ir izveidot sabiedrību iekļaujošu iekšējo mehānismu, kas noteiktu, kuras ir tās vajadzības, ko šeit uz vietas Latvijā nevar atrisināt, bet var risināt Briselē. Ideālā situācijā tas izklausās perfekti, bet atmiņā ataust 2005. gada marts, kad notika ES dalībvalstu galotņu pavasara tikšanās. Tad NVO visā Eiropā aicināja politiķus neatkāpties no savas apņemšanās saglabāt Lisabonas stratēģijā sociālos un vides mērķus. Latvijas valsts pārstāvji toreiz neuzklausīja NVO viedokli par šo jautājumu, pat nebija aicinājuši NVO to paust. NVO savu nostāju pauda, izmantojot Briselē esošās NVO platformas.


Iespējas ietekmēt, iespējas uzklausīt

Lisabonas līgums arī paredz, ka papildus pašreizējām pilsoņu tiesībām tiks ieviestas jaunas tiesības, kas garantē ES Pamattiesību hartā noteiktās brīvības un principus. Līgums piešķir cilvēktiesību hartai juridisku spēku, paredzot lielākas garantijas pilsoņu tiesību ievērošanai.

Kā atzīmēts Cilvēktiesību hartas preambulā, ES balstās uz nedalāmām, universālām vērtībām — cilvēka cieņu, brīvību, vienlīdzību un solidaritāti, vislielāko uzmanību pievēršot indivīdam, iedibinot ES pilsonību un izveidojot brīvības, drošības un tiesiskuma telpu[2]. Pilsoniskās sabiedrības kontekstā būtisks ir hartas 11. pants, kas nosaka vārda brīvību, un 12.pants, kas paredz pulcēšanās un biedrošanās brīvību un to, ka politiskās partijas ES līmenī veicina savienības pilsoņu politiskās gribas izteikšanu. Šo pantu ir būtiski atcerēties 2009.gadā un būt gudriem, šā gada jūnijā ejot pie vēlēšanu urnām un balsojot par Eiropas Parlamenta deputātiem. Lisabonas līgumā Eiropas Parlaments ieguvis jaunas pilnvaras, un tas nozīmē, ka deputātiem noteikti būs jāsniedz lielāks ieguldījums, skaidrojot savas valsts iedzīvotājiem savus viedokļus un lēmumus. Ir pagājis laiks, kad Eiropas Parlamenta deputāti par ES nodokļu maksātāju naudu uz Briseli ekskursijās vedīs savus partijas biedrus, radus un draugus.

Ir vēl vairākas izmaiņas, kuras būs iespējams izmantot, bet tagad — mūsu šķīvis ir pilns līdz malai, tāpēc — esiet tik laipni un atbalstiet demokrātiskās vērtības Latvijā. Esiet tik laipni un dariet savu darbu profesionāli un ar augstu pievienoto vērtību. Esiet tik laipni un nepārstājiet aizstāvēt pilsoniskajai sabiedrībai būtiskas lietas tepat Latvijā vēl jo vairāk tāpēc, ka domino efekta rezultātā pilsoniskās sabiedrības politika un tās ieviešana mūsu valstī no prioritāšu listes sestās vietas, kādu tai bija ierādījis Integrācijas sekretariāts, pēc tā pievienošanas bērnu lietu ministrijai ir noripojusi uz krietni zemāku — vismaz 32. vietu.

Līdz brīdim, kamēr nebūs izveidojusies izpratne, ka pilsoniskā sabiedrība nav tikai izdevīgs „jājamzirdziņš” brīdī, kad kāds vēlas nokļūt pie varas, vai arī kamēr pie varas jau nokļuvušais daudzinās, ka pilsoniskā sabiedrība vēl tikai jāveido, varam turpināt stāstu par Lisabonu vai arī jebkuru brīnišķīgu vietu tepat Latvijā, kur tie, kas pieņem lēmumus, nesadarbojas ar tiem, kurus šie lēmumi ietekmē. Būtu taču tik skaisti, ja Lisabonas līgums mainītu lēmumu pieņēmēju attieksmi pret tiem, kurus viņi pārstāv, un nebūtu tikai kārtējais iemesls, kuru parakstot var gozēties uz Eiropas Skatuves.

____________________________


[1] Ņičego (krievu val. – neko)

[2] ES pamattiesību harta (2007/C 303/01), http://eurlex.europa.eu/lv/treaties/dat/32007X1214/htm/C2007303LV.01000101.htm




Projekts 'Publiskās diskusijas veicināšana par Lisbaonas līguma ietekmi' tiek realizēts ar valsts aģentūras "Eiropas Savienības informācijas aģentūra" atbalstu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Zigulis 255x203

Eiropa auzās 2 3 Autors:Dace Akule

Lisabonas līgums europa.eu

Citi autora darbi