Uzklausi bērnu!

Intervija ar Žanu Zarmatēnu (Jean Zermatten), ANO Bērnu tiesību komitejas priekšsēdētāju un Starptautiskā bērnu tiesību institūta direktoru (Siona, Šveice)



Pateikt bērnam: „Dari, ko vēlies!” nozīmē to pašu, ko pateikt: ”Tu mani neinteresē!” Tas ir ļoti skarbi.

Iesaki citiem:
Grabeklis
Foto:monojussi

Kā jūs skaidrotu, ar ko nepilngadīgo personu likumpārkāpumu prevencija atšķiras no vispārīgās prevencijas?

Vispārīgās prevencijas mērķis ir novērst visas riskantās uzvedības, savukārt nepilngadīgo prevencija attiecas tikai uz jaunajiem likumpārkāpējiem un tās uzdevums — novērst likumpārkāpuma izdarīšanu vai atkārtotu likumpārkāpuma izdarīšanu.

Viens ļoti konkrēts šādas prevencijas virziens ir atjaunojošā taisnīguma metožu attīstīšana. Atjaunojošais taisnīgums ir veids, kā reaģēt uz nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem, nevis neliekot viņiem uzņemties atbildību par izdarīto, bet neliekot pārāk lielu uzsvaru uz brīvības atņemšanu. Šis ir galvenais virziens, un atjaunojošā taisnīguma metodes mūs nodrošina ar rīkiem, kuriem ir saikne ar sabiedrību, turklāt pati sabiedrība šos rīkus var izmantot. Tāpat pieejami tehniskāki risinājumi, piemēram, sabiedriskie darbi vai mediācija. Ir skaidrs, ka tiem ir pozitīva ietekme uz bērnu, arī recidīvisma novēršanas jautājumos. Var apgalvot, ka tie ir ārkārtīgi būtiski prevencijas rīki.

Lūdzu, nosauciet dažas efektīvākās prevencijas metodes?

Domāju, ka efektīvākie paņēmieni ir tie, ko var izmantot bez liela finansiāla ieguldījuma un kas nenonāk pretrunā ar jēdzienu „ģimene”. Būtiskas ir visas metodes — ne vien probācijas dienesta aktivitātes, bet arī palīdzība ģimenei, kurā, piemēram, ir grūtības ar izglītību vai abi vecāki strādā. Atbalsta sniegšana šīm ģimenēm ir ļoti svarīga. Lielākoties nepilngadīgo smagie likumpārkāpumi ir izdarīti nabadzības dēļ, tāpēc, ka bērni ir atstāti novārtā vai zaudējuši ticību nākotnei. Nepilngadīgo vidū notiek iebiedēšana un iekaustīšana. Taču visi šie pārkāpumi nenotiktu, ja ģimene būtu pietiekami stipra un sniegtu bērnam nepieciešamo atbalstu, tāpēc domāju, ka, veidojot ģimeni atbalstošu politiku, mēs redzēsim arī nepilngadīgo likumpārkāpumu skaita samazināšanos.

Vai Šveicē ir kādi plāni vai politikas nostādnes šajā jautājumā?

Mums ir izveidota palīdzības līnija — uzticības tālrunis — gan īpaši bērniem paredzēta līnija, gan vecākiem, gan vispār cilvēkiem, kas nonākuši grūtībās. Vecāki var saskarties ar dažādām problēmām, piemēram, cik lielai būtu jābūt bērna kabatas naudai, cikos bērnam jāpārnāk mājās, ja viņam vakarā atļauts iet izklaidēties? Šīs ir vienkāršas, ikdienišķas situācijas, un palīdzības līnijā var rast tiešu atbildi uz saviem jautājumiem. Savukārt, ja runa ir par kādām lielākām problēmām, vecākiem tiek sniegta konkrēta palīdzība. Palīdzību sniedz terapeiti, psihiatri, psihologi vai sociālais dienests kopumā atkarībā no problēmas būtības.

Vēl ir kāda ļoti interesanta tieši vecākiem paredzēta lieta — grupu tikšanās. Vecāki satiekas, diskutē, lai redzētu, ka viņi nav vienīgie ar līdzīgām grūtībām, bet ir arī citi vecāki, kas ikdienā risina tos pašus jautājumus. Vecāki bieži vien jūtas vientuļi, jo viņiem ir ļoti ierobežotas iespējas iesaistīties, un tas liek justies pamestiem.

Būt par vecākiem — tam tiešām nepieciešama drosme.

Jā! Mēs šobrīd dzīvojam sabiedrībā, kurā būt autoritātei vairs nav modē. Nav moderni teikt „nē!”, bet vienkāršāk ir pateikt: „Jā, dari, ko vēlies!” Bet pateikt bērnam: „Dari, ko vēlies!” nozīmē to pašu, ko pateikt: ”Tu mani neinteresē!” Tas ir ļoti skarbi attiecībā pret bērnu. Visa šī kustība nav vērsta uz bērniem un jauniešiem, tā koncentrējas uz vecākiem un visu ģimeni. Bieži vien „ģimene” nozīmē māti, kas viena pati audzina bērnus, vai arī vairākas ģimenes vienlaikus, piemēram, situācijā, kad māte ir izšķīrusies, apprecējusies otrreiz, varbūt arī jaunajā laulībā ir piedzimuši bērni. Un ja nu pēc tam atkal gadās izšķirties... Bērnam veidojas ārkārtīgi sarežģīta ģimenes shēma. Dažreiz vecāki cenšas atbildību uzvelt viens otram, katru nedēļu bērns tiek iesviests citā ģimenē. Tas ir ļoti sarežģīti. Lielākā problēma ir tieši ar vecākiem un ģimeni, nevis ar bērniem un jauniešiem. Bērni un jaunieši ir normāli, tikai viņi tiek negatīvi ietekmēti.

Viņu uzvedība ir tikai sekas tam, ko dara vecāki?

Jā, pieaugušo rīcības sekas. Nav runa par labiem vai sliktiem bērniem. Šie bērni ir tādi, kādus mēs tos izaudzinām. Viss ir atkarīgs no tā, ko esam vai neesam spējīgi viņiem sniegt. Tā, manuprāt, ir lielākā problēma. Lai nodrošinātu prevenciju, mums ne vien jāuzrunā bērni, piedāvājot viņiem dažādas aktivitātes, bet jāiesaista arī vecāki. Vēl kāds būtisks aspekts — nodarbojoties ar bērniem, ir svarīgi nodrošināt viņu piedalīšanos programmu un projektu veidošanā. Paši bērni labāk par pieaugušo zina, kas viņiem nepieciešams. Manuprāt, mums nevajadzētu aizmirst pajautāt viņu viedokli — ko bērni domā, kas viņus interesē. Varbūt kādam patīk ēst gatavošana, un tad mēs varam organizēt kūku cepšanas darbnīcu. Bet ja lielāka interese ir par futbolu, tad tas noteikti jāņem vērā.

Bērni būtu daudz motivētāki iesaistīties, ja aktivitātes varētu izvēlēties paši?

Jā, tad tas būtu viņu projekts. Bērniem nebūtu vienkārši jāpakļaujas, bet viņi diskutētu, izvēlētos un realizētu savu izvēli. Tad būs daudz lielāks entuziasms. Ja pieaugušie kaut ko organizē, bērni varbūt iesaistās, taču — pasīvi.

Lūdzu, nosauciet kritērijus, kas ir priekšnoteikums tam, lai valstī pastāvētu juvenālās justīcijas sistēma.

Lai teiktu, ka pastāv juvenālās justīcijas sistēma, pirmkārt, jābūt īpašam likumam, kas attiecas uz nepilngadīgajiem. Šajā likumā jāizvirza atšķirīgi mērķi no tiem, kas ietverti pieaugušo sodu likumos. Uzsvaram jābūt uz prevenciju, izglītošanu un sociālo rehabilitāciju. Otrkārt, jābūt profesionāļiem, kas specializējas konkrētajā jautājumā, turklāt — ne tikai tiesā. Policijā, prokuratūrā, tiesā, sociālajā dienestā, arī tajās iestādēs un dienestos, ar kuriem nepilngadīgais nonāk saskarsmē pēc tiesas sprieduma, — institūcijās, kas iesaistās tiesas sprieduma izpildē. Tas ir ļoti svarīgi.
Ir nepieciešami apmācīti profesionāļi. Un ir svarīgi saskatīt šo ķēdi — policisti, prokurori, tiesneši, psihiatri, psihologi, sociālie darbinieki un iestādes, kur bērns nonāk. Tā ir ķēde. Trešais elements ir atbildes reakcija uz likumpārkāpumiem. Vai tas ir tikai sods, piemēram, sistemātiska ievietošana brīvības atņemšanas iestādēs un līdzīgās institūcijās, vai arī atbildes reakcijā uzsvars tiek likts uz sociālo rehabilitāciju.

Te var izmantot atjaunojošā taisnīguma metodes, piemēram, iesaistīt bērnu aktivitātēs sabiedrības, cietušā vai sevis paša labā. Iespējama arī mediācija — nožēla par izdarīto un kaitējuma atlīdzināšana. Censties atjaunot saikni ar sabiedrību brīdī, kad ir nodarīti kādi zaudējumi vai kāds ir aizvainots ar nepieklājīgiem vārdiem. Pat seksuālās vardarbības gadījumos — censties atlīdzināt nodarīto ar kaut ko pozitīvu.

Vai šajā ķēdē vajadzētu būt kādai vadošajai iestādei, kas nosaka uzdevumus katrā no ķēdes posmiem?

Vadošais posms ir tiesnesis – tieši viņš vadīs visu ķēdi. Atkarībā no konkrētas valsts tiesību sistēmas tas varētu būt arī prokurors laika posmā no apcietinājuma līdz spriedumam. Pēc tam tie tomēr ir tiesneši, jo tieši viņi pieņem spriedumu, kas jāpilda. Kā jau minēts, šī shēma ir atkarīga no tiesību sistēmas, tomēr tradicionāli tieši tiesnesis kontrolē visas iesaistītās personas.

Nevar aizmirst vienu no būtiskākajiem juvenālās justīcijas pamatprincipiem — mēs nedrīkstam pret bērniem izturēties sliktāk kā pret pieaugušajiem. Visos ķēdes posmos obligāta prasība ir procesuālo normu ievērošana. Daudzas procesuālās normas izriet no Bērnu tiesību konvencijas, piemēram, nevainīguma prezumpcija, tiesības uz konsultatīvajiem pakalpojumiem, saprātīgs izmeklēšanas ilgums, bērna piedalīšanās procesā, vecāku piedalīšanās procesā, tiesības nepiekrist nolēmumam un iespēja to pārsūdzēt. Visas šīs procesuālās garantijas ir ļoti svarīgas — procesa beigās tiesnesim noteikti jāpārbauda, vai visos šī procesa posmos normas ir ievērotas.

Kā ir ar gadījumiem, kad runa vēl nav par kriminālprocesu? Kad notiek profesionāļu sadarbība prevencijas nolūkā, bet bez tiesneša iesaistīšanas?

Atbildībai par vispārīgo prevenciju nebūtu jāgulstas uz justīcijas sistēmu. Šī joma ir valdības un katra cilvēka rokās, jo ikviens no mums savā ziņā piedalās prevencijas īstenošanā.

Pat paši to neapzinoties, mēs iesaistāmies prevencijas veikšanā, tomēr pēc būtības prevencija ir valdības rokās, un es domāju, ka ir labi, ja ir īpašs likums, kas veicina konkrētā jautājuma attīstību. Likumā nav jānosaka, kas jādara policijai, skolai vai sabiedrībai. Tam jāparedz jautājuma likumiskais ietvars, nosakot, ka prevencija ir sabiedrības uzdevums, ka tā ir jāveic, kā arī jāpaver iespēja saņemt finansējumu. Bez likuma nav arī iespēju šīs nianses sakārtot. Likums prevencijai piešķir leģitimitāti — ja nav itin nekāda likuma, prevencija ir nevalstisko organizāciju, privātpersonu, personu grupu, sporta aprindu vai baznīcas rokās. Tas, protams, nav slikti, jo arī visi iepriekš nosauktie ir „spēlētāji” prevencijas jomā, bet ir labi, ja var izmantot likumisko ietvaru, lai veicinātu, kontrolētu un finansētu konkrēto jomu.

Un kāds ir jūsu viedoklis par starpinstitucionālo sadarbības modeli, kad dažādu jomu profesionāļi sapulcējas, lai kopā diskutētu un nolemtu, kā risināt konkrēta bērna problēmas?

Domāju, ka tas ir unikāls un efektīvs modelis, ja valstī ir sektorāla pieeja. Policijai parasti ir savs viedoklis, skolām — savs, sabiedrības viedoklis ir atšķirīgs, savukārt vecāki domā pavisam citādāk. Šādā viedokļu dažādībā nevar rast risinājumu konkrētajai problēmai. Manuprāt, prevencija ir lietu kopums. Nepietiek ar to, ka ir informācija no skolas, piemēram, par apmeklējumu un sekmēm. Policijas uzmanība tajā pašā laikā ir koncentrēta uz drošības jautājumiem, bet vecāki attiecīgajam gadījumam piešķir emocionālu aspektu. Visas ieinteresētās personas jāsapulcē vienkopus un jāveido diskusija — jāvienojas par veidiem, kā problēmu risināt. Katrs gadījums jāizskata atsevišķi, jo te nav runa par brīnumu un visiem bērniem piemērota risinājuma atklāšanu. Tam nepieciešams laiks un visu profesionāļu kapacitāte, kā arī vēlēšanās to darīt, atvērtība pret citiem — spēja uzklausīt, sadzirdēt citu viedokli, spēt iedomāties jaunus risinājumus. Starpinstitucionālajā sadarbības modelī nevar veikt formālas darbības. No cilvēkiem šis modelis prasa apņemšanos un iesaistīšanos. Tā ir domāšanas maiņa, un mainīt domāšanu ir ļoti sarežģīti.


Publikācija tapusi projekta "ATBALSTA SISTĒMA NEPILNGADĪGO LIKUMPĀRKĀPĒJU PREVENCIJAI" ietvaros.

Projektu finansē Šveices Konfederācija un Latvijas Republika no Latvijas un Šveices sadarbības programmas līdzekļiem paplašinātajai Eiropas Savienībai.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
383056093 c2897d7426

Atjaunojot taisnīgumu 2 Autors:Ilze Dzenovska

Ritens 255x203

Es tev piedodu Autors:Providus.lv

Citi autora darbi