Atslēgvārdi:

Upurupes viena procenta dēļ

Jebkuram šīs valsts pilsonim, kas no savas kabatas ir samaksājis hesistiem dubulto tarifu par šo faktiski izgāzušos uzņēmējdarbību, ir tiesības pieprasīt, lai Latvijā mazo HES uzņēmējdarbība tiktu modernizēta un lai tiktu maksimāli novērsts videi nodarītais kaitējums.

Iesaki citiem:

Nekur pasaulē neatrast tādu „varenu diženumu” kā Latvijā — uz 95 upēm uzceltas „varenas” 149 mazās hidroelektrostacijas (HES) un to „diženais” pienesums valsts saražotās elektroenerģijas krājkasītē ir aptuveni 1% elektroenerģijas. Kad šo proporcionalitātes „efektu” Latvijas Makšķernieku asociācija (LMA) ir minējusi daudzviet pasaulē, tad samulsums bijis pamatīgs un aizrobežu kolēģi jautājuši, vai esam tik izcili bagāti ar ūdens resursiem un elektroenerģiju, ka varam atļauties tādu joku ar dabu, vidi un ekonomiku.

Eiropas Kopiena 2000.gadā izdevusi Ūdens struktūrdirektīvu (Latvijā — Ūdens apsaimniekošanas likums), kas paredz, ka līdz 2015.gadam dalībvalstīm jānodrošina labas kvalitātes virszemes un gruntsūdeņi. Ja tas netiks izpildīts, tad sankcijas būs vairāk nekā bargas — dalībvalstīm var pieprasīt, lai mazās HES un dambjus jauc nost, jo nevar runāt par ūdens kvalitāti, ja nav kvantitātes. Globālās sasilšanas dēļ dabisko un mākslīgo ūdenstilpju iztvaikošana ar katru gadu strauji palielinās un ANO brīdina pasaules valstis par gruntsūdeņu līmeņu ļoti krasu samazināšanos.

Bet ko tad „viņi” saprot? Nu, tādus „sīkumus”, ka pasaulē dabas stratēģiskais resurss ir ūdens, nevis nafta vai gāze. Saprot to, ka jebkura dabiskā procesa ierobežošana vai pārtraukšana ir tiešs kaitējums dabai un videi, un kā visspilgtāko piemēru šim secinājumam aizrobežu kolēģi studentiem — jaunajiem vides speciālistiem — rāda mazās HES. Cilvēki saprot, ka bez ūdens nav dzīvības.

Vai, piemēram, uzliekot kādam hesistam žņaugu un tādējādi ierobežojot vai pārtraucot viņa asinsriti, tiktu vai netiktu nodarīts kaitējums veselībai? Aha, neveiksmīgs piemērs, jo cilvēka asinsriti taču nevar salīdzināt ar upi, sateces baseinu, ekosistēmu vai ko tamlīdzīgu! Bet fakts taču nav noliedzams — kaitējums tiek nodarīts! Tad kāpēc jārunā tik demagoģiski, ka kaitējuma dabai vai videi nav? Šajā sakarā neesot nekādu pētījumu? Vai tiešām tādus vajag, lai apliecinātu to, kas ir acīmredzams? Vēl vairāk — vide tiekot sakārtota! Ar ko? Ar sasētu zaļu zālīti? Ar ūdenskrātuvēs pa kluso savam prieciņam salaistām konkrētajai ūdenstilpei netipiskām zivju sugām (galvenokārt — karpām)?

Bet ir arī pētījumi un tajos problēma skatīta no dažādiem aspektiem. Piemēram, pētījumi „Mazās HES un to negatīvā ietekme uz dabu”[1] un „HES inventarizācija un negatīvo zivsaimniecisko seku novērtēšanas metožu analīze; HES izpēte saistībā ar zivju resursiem nodarīto zaudējumu un kompensācijas veidu noteikšanu”[2]. Arī SIA Vides projekti pirms trim gadiem veica „Mazo hidroelektrostaciju darbības izvērtējumu”[3].

Būtiski norādīt, ka vispusīgi ir pētīta ne tikai mazo HES darbība, bet arī tās vietas, kur hesisti tik ļoti vēlētos celt jaunas stacijas — vecie dzirnavu dambji (daudzviet to paliekas vai atsevišķi laukakmeņi). Šādu pētījumu 2005.gadā ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu veica LMA.

HES īpašniekiem beidzot vajadzētu sākt darīt to, ko civilizētajā pasaulē dara jau sen — jāmodernizē savas iekārtas. Absurds — dzirnavnieku „pēcteči” saņēma dubulto tarifu, iepirka visneefektīvākās (vislētākās) iekārtas, nodarīja neatgriezenisku kaitējumu videi un tagad pieprasa jaunas upurupes it kā jaunu jaudu ražošanai! Jebkuram šīs valsts pilsonim, kas no savas kabatas ir samaksājis hesistiem dubulto tarifu par šo faktiski izgāzušos uzņēmējdarbību, ir tiesības pieprasīt, lai Latvijā mazo HES uzņēmējdarbība tiktu modernizēta un maksimāli novērstu videi nodarīto kaitējumu, kas nekādi nav salīdzināms ar šīs uzņēmējdarbības radīto „tautsaimniecisko efektu.”

Žurnālā Nedēļa šā gada 10.martā Elmāra Barkāna rakstā Mazās spēkstacijas vēlas kļūt lielas rakstīts: „Galu galā arī pati valsts savos izstrādātajos un pieņemtajos dokumentos ir noteikusi virzību uz mazo HES jaudu palielināšanu. (..) Ne tikai privātuzņēmēji vēlas, bet arī Latvijas valsts uzņēmusies palielināt mazo HES jaudu.” Jā, valsts ir gan uzņēmusies — nu dubultā iepirkuma tarifa vietā elektrība no mazo HES īpašniekiem tiek un tiks iepirkta atkarībā no gāzes cenām! Tikai — kāds gan šim „videi draudzīgajam” elektrības ražošanas veidam sakars ar videi nedraudzīgo gāzi? Bet kāpēc ne atkarībā no, piemēram, zivju cenām? Tās taču ir ievērojami dārgākas par gāzi! Vēl kāds būtisks jautājums — kur valsts dokumentos ir rakstīts, ka jaudas palienināšanai jānotiek, ceļot mazās HES uz vēl „neapgūtām” upēm? Ierastā taciņa jau ir labi zināma, un jebkura cita iespēja nemaz netiek pieļauta.

„Nekur pasaulē necīnās pret mazajām HES, tas ir pilnīgs absurds,” Nedēļā saka Mazās hidroenerģētikas asociācijas (MHA) valdes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Vasiļjevs. Bet MHA priekšsēdētājs Orvils Heniņš papildina: „Mēs reģionos esam tie mazie centri, jo mūsu spēkstacijas ir izvietotas visā valsts teritorijā.” Tad varbūt valsts administratīvi teritoriālo reformu vajadzēja pielāgot šiem „centriem”? Bet tas gan ir tiesa — pasaulē pret mazajām HES necīnās, tās vienkārši nojauc. Spilgtākie piemēri — ASV un Skandināvija. Ir dzirdēts, ka arī Igaunijā sāk domāt tajā pašā virzienā. Galu galā — ja šī uzņēmējdarbība ir nerentabla un „zaļās” enerģijas ražošana tik mokpilna, tad — jauciet nost! Nerentabilitāti augstāk minētajā rakstā apliecina pati MHA vadība: „Neviens no mazo hesu īpašniekiem nestrādā ar peļņu, viss ir pa nullēm,” — tā O.Heniņš. Bet A.Vasiļjevs skaidro: „Tad kāpēc strādā? Tāpēc, ka jāatdod kredīti, investīcijas. (..) Mazie hesi ir investīcijas nākotnei. Ir ap pussimts mazo HES īpašnieku, dažiem pieder 11-12 HES, bet tie ir ar samērā nelielu jaudu.”[4]

Vai no šī mēs varam secināt, ka „nestrādāšana ar peļņu” būtu jāsaprot kā labdarība pret nodokļu maksātājiem? Kaut gan — jaunu upurupju pieprasīšanas knifs ir bezgala vienkāršs — tad, kad tā pati Latvijas valsts Eiropas Savienības prasību rezultātā būs spiesta nojaukt kādu mazo HES, tad patlaban it kā „peļņas nulle” kompensācijās pārvērtīsies peļņā ar daudzām nullēm.

Un vēl — „Jāatgādina, ka no 27 ES valstīm Latvija pēc saražotās elektroenerģijas no kopējā apjoma, izmantojot AER[5], jau šodien ir izteikta līdere (2005.gadā — 73,9%)”. Tā Neatkarīgās rakstā Zaļie mērķi — vai pamatoti un sasniedzami?[6] skaidri norāda Ilmārs Stuklis, Pasaules enerģijas padomes Latvijas nacionālās komitejas pārstāvis. Elementāri un saprotami.

„Senāk Latvijā darbojās 800 ūdensdzirnavas, kas mala dienu un nakti, taču zivīm ļaunumu nenodarīja”, — tā laikrakstā Diena[7] vēsturisku ekskursu sniedz O.Heniņš. Uz to komentētājs Askolds Rodins asprātīgi norāda, ka „dienu un nakti mala tikai Kaķīša dzirnaviņas.”[8] Tad kāpēc ūdensdzirnavas tomēr nemaļ dienu un nakti? Tāpēc, ka Civillikuma 1123.panta 2.daļā ir noteikta sekojoša prasība: „Kad zivis laiž ikrus, viņu cauriešanai katrā ūdensspēka izmantošanas ietaisē jāatstāj atvērtas slūžas vai jāierīko zivju ceļi.” Senāk šo prasību ļoti stingri kontrolēja pagasta policists, nevis kā tagad — trīs Valsts vides dienesta inspektori. Bet ar policiju tajos senajos laikos nebija nekādi joki — policists varēja uzlikt tādu sodu, ka kaķīša dzirnaviņas nobankrotētu, pat neieņaudoties.

Mums ir divi tā saucamie zivju ceļi — Aiviekstes HES uz Aiviekstes un Kārļu HES uz Amatas, taču minētie „ceļi” šo aukstasiņu būtņu sabiedrībā ir absolūti nepieprasīti, jo tos cēluši pilnīgi neprašas. Lai apgūtu zivju ceļu izbūvēšanu, vajadzēja tikai aizbraukt tepat netālu — uz Skandināviju, vislabāk uz Zviedriju, kur tas tiek darīts ļoti profesionāli. Zviedru pieredzi jau sen ir pārņēmušas arī citas Eiropas valstis. Tās jau sen ir atteikušās no neefektīvajām kāpšļu (trepju) veidīgo zivju ceļu būvēšanas un veido tikai tā saucamos „dabisko upju” zivju ceļus. Tie ir mākslīgi veidoti kā mazo dabisko upju kopijas, kuras pēc uzbūves gandrīz nav iespējams atšķirt no dabiskajām upēm. Zivis šos ceļus pieņēma nekavējoties, kaut gan kā pirms kāda neilga laika Zviedrijā šo rindu autoram teica Mats Hebrands (Mats Hebrand), Zviedrijas zivju ceļu konstruēšanas un būves korifejs: “Zivju ceļi ir tikai un vienīgi kompromiss.” Diemžēl.
________________________________


[1] Pasaules Dabas fonda, Latvijas Makšķernieku asociācijas un Vides aizsardzības kluba pētījums, 2002.gads.

[2] Zemkopības ministrijas Valsts zivsaimniecības pārvaldes pasūtītie pētījumi, 2003.gads; http://www.vzp.gov.lv/doc_upl/Kopejais_parskats_HES_lig.pdf

[3] SIA Vides projekti, „Mazo hidroelektrostaciju darbības izvērtējums”, 2004.-2005.gads; http://www.videsprojekti.lv/faili/mazie_hes.doc

[4] “Mazās spēkstacijas vēlas kļūt lielas”, Elmārs Barkāns, Nedēļa, 2008.gada 10.marts.

[5] Atjaunojamie energoresursi

[6] „Zaļie mērķi — vai pamatoti un sasniedzami?”, Ilmārs Stuklis, NRA, 2008.gada 15.marts.

[7] “Mazās HES”, Aleksandrs Vorobjovs, Diena, 2008.gada 10.marts.

[8] „Badīgo neprāts”, Askolds Rodins, Diena, 2008.gada 11.marts.



Šajā rubrikā publicēti redakcijai iesūtītie komentāri. Redakcija to tapšanā nepiedalās.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti