Foto: JoeyBLS Photography

Neliela provokācija, turpinot diskusiju par sabiedrisko mediju

Pēdējā mēneša laikā diezgan daudz skatos un savstarpēji salīdzinu dažādas Latvijas televīzijas. Lielā mērā tas ir tādēļ, ka beidzot esmu atklājusi iespēju ierakstīt man interesējošos raidījumus, – vēl lielākā mērā tādēļ, lai pati sev atbildētu uz jautājumu, kāda, ja vispār, ir televīzijas nākotne!

Nevarēju nepamanīt diskusijas par jaunu sabiedrisko mediju, kas nemitīgi virmuļo fonā manai “ekspedīcijai” televīziju saturā. Tādēļ īpašu uzmanību pievērsu LTV1 un LTV7.

Bija vērts!

Ja agrāk es tikai līdzjūtīgi māju ar galvu brīžos, kad skanēja teksti par visvājāk finansēto televīziju Eiropā, tad tagad LTV1 un LTV7 redzētais mani tā ieintriģēja, ka nolēmu paskatīties, kāds sabiedriskajai televīzijai īsti ir budžets. No valsts vien tas ir 7 (šogad 8) miljoni latu. Tā pati par sevi nav maza summa uz pārējo televīziju budžeta fona, kurai pieplusojas vēl oficiālās reklāmas ieņēmumi un dažu raidījumu saturā teju cauri spīdošās sponsoru/reklāmdevēju “tumšās kases”.

Iespējams, ka tas patiešām ir Eiropas Savienībā vismazākais finansējums. Nezinu. Bet ir lietas, kas ir atkarīgas no finansējuma un lietas, kurām šādai tiešai saiknei nevajadzētu būt! Piemēram, vēlme uzstādīt kvalitātes kritērijus un pēc tam tos paaugstināt. Lielākā daļa LTV raidījumu ir tādu, ka, šķiet, ka kvalitāte vispār nevienu nav interesējusi.

Es iepriekšējo reizi tik daudz televīziju biju skatījusies pirms vairāk nekā 5 gadiem: toreiz vidējais standarts bija augstāks. Šādu atrašanos lejupejošā kvalitātes spirālē apliecina arī manas sarunas ar esošajiem un bijušajiem LTV darbiniekiem, kas redz lietas, ko auditorija nevar pamanīt: ka sabiedriskajā televīzijā ir daudz cilvēku, par kuru funkcijām nav skaidrības, ka daudzi no viņiem nekādi neuzlabo savu profesionālo kvalifikāciju, ka tā vispār ir iesūnojusi, žurnālistikai un profesionālajai attīstībai demotivējoša vide.

Vārdu sakot – bedre. Bedrē var sviest tos pašus 7-8 miljonus no valsts budžeta, var arī divreiz lielāku naudu, bet ir liela iespēja, ka tā nauda tur nogrims. Tādēļ brīnums nav tie daudzie “sviestainie” raidījumi, bet gan tas, ka sabiedriskajā televīzijā joprojām ir daži raidījumi, kas uztur līmeni (par dažiem no tiem nedaudz vēlāk)! Diemžēl aizvien mazāk.

Ko līdzīgās situācijās, ja sistēmas inerce kļūst pārāk smaga, dara ar datoru?

Pareizi, ja tas velkas, to pārstartē! Iespējams, ka pat var nākties šim nolūkam izraut no elektrības. Līdzīgi var darīt ar sabiedriskām institūcijām. Viens no neseniem veiksmes stāstiem ir Mihaila Saakašvili realizētā Gruzijas ceļu policijas reforma. 2005.gadā policijas reorganizācijas ceļā tika atlaisti VISI ceļu policisti un pēc tam labākie nu jau pēc citiem kritērijiem pieņemti atpakaļ. Un tas nostrādāja! Gruzijā vairākus gadus pēc šādiem pasākumiem gandrīz vairs nebija administratīvā līmeņa korupcijas.

Iespējams, ka LTV gadījumā tāds restarts būs jaunais sabiedriskais medijs, ja politiķi par to vienosies. Bet tas, reālistiski raugoties, diez vai ir iespējams ātrāk nekā pēc 2-3 gadiem un arī tad nav nekādu garantiju.

Bet tikmēr 7-8 miljoni lati no valsts budžeta joprojām tiks iesviesti bedrē, kur tikai veiksmīgas sagadīšanās dēļ uzplaukst kāda roze, ko gribētos pasargāt.

Tādēļ piedāvāju pamēģināt domāt radikāli! Dažreiz tas iedod vajadzīgo perspektīvu, lai būtu iespējams izrauties no domāšanas inerces un pasauli ieraudzīt savādāk.

Iedomāsimies, ka …

… tiek pieņemts lēmums uz 2-3 gadiem LTV slēgt! Tas nozīmē, ka Latvijā līdz brīdim, kad tiks izveidot vienots sabiedrisks medijs, vispār nav sabiedriskās televīzijas.

Tie 7-8 valsts miljoni netiek iztērēti pensijām, ārlietām vai izglītībai, bet paliek mediju telpā. Piemēram:

1) daļa aiziet Latvijas Radio ziņu, analītisko, izglītojošo un kultūras raidījumu spēcināšanai;
2) par otru daļu no šī budžeta (par sabiedrisko pasūtījumu) uz Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes konkursa pamata cīnās komerciālās televīzijas – kas piedāvā savas koncepcijas jauniem politiskiem, kultūras, izglītojošiem un citiem visai sabiedrībai svarīgiem raidījumiem;
3) vēl neliela daļa Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes spēcināšanai, lai tā var rūpīgāk sekot līdzi tam, kā komerciālie mediji pilda sabiedrisko pasūtījumu un šo pasūtījumu sadalīt.

Vai sabiedrība no šāda soļa vairāk zaudētu vai iegūtu?

Esmu droša, ka labākais no sabiedriskās televīzijas kultūras un izglītojošā atspoguļojuma (kādi 3-5 no līdzšinējiem raidījumiem) šādā vai vēl augstākā kvalitātē pārceļotu uz komerciālajiem medijiem, kas varētu gan šo “pacelt”, gan varbūt saražot kaut ko papildus kaut vai tādēļ, ka tiem nav to neefektivitāšu, kas LTV.

Ar politikas atspoguļojumu risks varētu būt lielāks. Man žēl būtu zaudēt pusotru lietu: noteikti raidījumu De Facto, kura kvalitātes latiņa ir par vairākiem standartiem augstāka nekā pašreizējais vidējais sabiedriskās televīzijas līmenis. Un DAŽU žurnālistu gatavotos ziņu sižetus Panorāmai, kas DAŽREIZ, salīdzinājumā ar komerciālajiem konkurentiem, ir analītiski kvalitatīvāki vai skar konceptuāli atšķirīgas, bet sabiedrībai svarīgas problēmas (kurām komerciālajiem nav intereses/resursu ķerties klāt).

Viss pārējais? Sevišķi žēl nebūtu. Ar visu cieņu pret raidījuma vadītāju, bet Sastrēgumstundas formāts ir tik nelāgs, ka pat visperfektākais diriģents šādu kori nenodiriģētu tā, lai raidījums būtu gan skatāms, gan tam būtu kāds “sausais atlikums”. Aizvietojums “Kas notiek Latvijā?” vai līdzīga veida raidījuma tā arī nav atrasts, lai gan JORPROJĀM būtu ārkārtīgi vajadzīgs. Citam ar politiku saistītajam saturam sabiedriskajā TV ir pārāk lieli kvalitātes defekti pat uz komerciālo televīziju fona.

Vai šo pusotru lietu ir iespējams pārnest uz LR1 un komerciālajiem tā, lai auditorija no sabiedriskās televīzijas neesamības neko nezaudētu, turklāt vēl varbūt tiktu pie jauniem raidījumiem par politiku? Domāju, ka jā.

…

Jā, protams, šī ir zināma mēra provokācija! Es apzināti neesmu meklējusi, vai kas tāds būtu reālistiski izdarāms: vai Eiropas Savienībā vispār var būt dalībvalsts, kurā valsts apmaksā sabiedriskā pasūtījuma izpildi, bet kur uz laiku nav sabiedriskās televīzijas.

Bet, manuprāt, šāds domu eksperiments ir derīgs tam, lai saprastu: kam īsti 2013.gadā ir vajadzīga LTV? Vai tā ir 7-8 miljonu valsts budžeta naudas vērta? Ja tā nauda ir par mazu, lai no līdzšinējās LTV prasītu augstāku kvalitāti, varbūt ir kāds veids, kā šo naudu medijos iztērēt jēdzīgāk, kamēr top jauns sabiedrisks medijs ar lielāku budžetu?