Un ja demisiju nebūs? 15

Kādēļ atbildībai par Zolitūdes traģēdiju ir jābūt politiskai un ko darīt, ja demisiju nebūs

Iesaki citiem:

21.novembrī viss varēja būt savādāk.

Viss varēja būt savādāk:
• ja Latvijā būtu izveidota uzticama, efektīva, nekorumpēta būvniecības uzraudzības sistēma – vienalga, valsts līmenī vai Rīgas līmenī
• ja Latvijā politika nebūtu tik cieši saistīta ar biznesu, it sevišķi: būvniecības biznesu
• ja nopietni lēmumi tiktu pieņemti uz nopietnas izpētes un analīzes pamata – nevis atbilstoši uzstājīgāko politiķu ideoloģiskajiem priekšstatiem. Varbūt tad naudas, lielu investīciju (vienalga – Latvijas vai ārzemju) piesaistes intereses nedominētu pāri visām citām prioritātēm, it sevišķi – vietējo iedzīvotāju drošības, dzīvei labvēlīgas vides interesēm
• ja būtu labāka kontrole pār privātā sektora korupciju (daudzas būvniecības kontroles funkcijas šobrīd realizē privātais sektors)
• ja darbinieki būtu aizsargātāki pret darba devēju patvaļu – skanot signalizācijai, varētu atļauties pamest telpas, nebaidoties zaudēt darbu
• ja trauksmes cēlēji – cilvēki, kas ziņo par sabiedriski kaitīgu rīcību, tai skaitā par saviem darba devējiem – būtu labāk pasargāti
• ja valdība strādātu kā komanda, izvirzot kopīgas prioritātes, par tām kā kolektīvs „stāvot un krītot”, nevis kā koalīciju veidojošo partiju „lēņu muižas”
• ja Latvijā daudz nopietnāka vērība būtu pievērsta civilās drošības risku analīzei un profilaktiskai mazināšanai
• Ja Latvijā būtu vairāk padomāts par civilo aizsardzību: tā, lai, līdzīgi kā daudzās Rietumeiropas valstīs, cilvēki, skanot signalizācijai, būtu pieradināti nekavējoties telpu pamest.

Ja būtu izpildīti šie noteikumi, tad es teiktu, ka diemžēl dažkārt katastrofas kompleksās sistēmās ir tikpat neizbēgamas kā dabas katastrofas: cilvēks ir nepilnīga būtne, mēdz kļūdīties, un tādēļ jāanalizē konkrētās katastrofas cēloņi, bet diez vai no tā ir izdarāmi plašāki secinājumi.

Bet Zolitūdes traģēdija nav tas gadījums!


Politikas nozīme

Visām manis uzskaitītajām lietām vismaz daļēji ir politisks risinājums: pašvaldības, valdības vai Saeimas līmenī. Visas – atkarīgas no POLITIĶU rīcības. To pašu politiķu, kuri ir tautas pārstāvji šajās institūcijās – kurus vēlētāji vai nu paši ievēlējuši vēlēšanās vai arī viņus amatiem ieteikuši citi vēlēti tautas priekšstāvji. Viņi ir nozīmēti šajos amatos ar mandātu rīkoties sabiedrības labākajās interesēs: darīt visu, ko spēj, lai atbildības jomās tiktu risinātas vecās problēmas un nerastos jaunas.

Tieši tādēļ mani, maigi sakot, nepatīkami pārsteidz tas, ka pagājušas jau piecas dienas pēc traģēdijas, bet joprojām tikai viens politiķis (Daniels Pavļuts) ir uzņēmies morālo atbildību par to, ka sistēma viņa darbības jomā ir tāda, kāda tā ir. Patiesu politisko atbildību nav uzņēmies vispār neviens: tā, it kā Zolitūdē notikušā cēloņiem ar politisko gribu, politiskajām izvēlēm nebūtu nekāda sakara. Šāda līmeņa traģēdijām arī demisijas nebūtu pārspīlējums.

Pēc visa spriežot, nevienu demisiju nesagaidīsim, pat to amatpersonu demisiju, kuru atbildības jomas vistiešāk saistītas ar šo traģēdiju – Rīgas mēra Nila Ušakova, vicemēra Andra Amerika (abi: politiski atbild par būvniecību, tās kontroli Rīgā), ekonomikas ministra Daniela Pavļuta (politiski atbild par būvniecības politiku Latvijā), iekšlietu ministra Riharda Kozlovska (politiski atbild par sabiedriskās drošības un civilās aizsardzības politiku), premjera Valda Dombrovska (politiski atbild par valdības un valdošās koalīcijas funkcionētspēju, kā arī par pieņemtajiem un nepieņemtajiem lēmumiem).

Demisija ir simbolietilpīga darbība. Demisija dažkārt nozīmē, ka kādam sanāks atvainoties par to, ka viņš nav bijis pārcilvēks. Iespējams, nāksies uzņemties atbildību arī par citiem. Taču simbolu līmenī demisija:

1) palīdz atjaunot sabiedrības uzticēšanos tam, ka sistēma PRINCIPĀ strādā, tā nav viscaur sapuvusi, tai var uzticēties – ka cilvēks, kam ir uzticēta vara, bet kurš nav spējis radīt/aizsargāt/izcīnīt sistēmu, kas novērstu nelaimi, neturēsies pie sava amata, bet gan dos iespēju nākamajam: ar lielāku, atjaunotu sabiedrības uzticēšanās mandātu;
2) tā palīdz saasināt uzmanību uz tieši šīs amatpersonas nozares problēmām – dod spēcīgāku impulsu to risināšanai;
3) ilgtermiņā atkāpšanās ar godu palielina cieņu pret attiecīgo politiķi un viņa partiju – apklusina argumentus, ka viņš ir a) iekrampējies krēslā, b) vēlās ko slēpt, c) attiecīgā partija ir tik cilvēkresursu ziņā mazspējīga, ka nespēj piedāvāt aizstājēju.

Spēja brīvprātīgi aiziet no amata ir demokrātijas veselības pazīme. Tā apliecina, ka sistēma spēj pašatjaunoties, ka partijām un amatpersonām rūp sava reputācija un ka amatpersonas apzinās ne tikai racionālo, bet arī simbolisko un emocionālo sava darba nastu – saprot, ka politika ir „paaugstināta atbildības riska” profesija, kur savlaicīga demisija var būt vislabākā investīcija savā politiskajā kapitālā, kamēr demisijas neesamība – politiski iznīcināt.


Pieņemsim, ka demisiju nebūs – ko tālāk?

Šobrīd Latvija ir iemesta dziļā uzticēšanās krīzē, kurai līdzīgu neatminos vismaz no 2011.gada. Kā strādāt apstākļos, kad tev netic? Redzu tikai vienu veidu (ar atrunu, ka tam nav nekādu garantiju!) un arī tas jau ir daļēji nokavēts.

Patinam atpakaļ laiku un iedomājamies sevi ceturtdienas vakarā, īsi pēc tam, kad notika traģēdija un kad pirmo reizi izskanēja pieņēmums, ka drupās aprakti 50 cilvēki. Ja Latvijas politiskajā sistēmā nebūtu nozīmīgu defektu, kā šo situāciju būtu uztvērušas partijas un augstākās politiskās amatpersonas?

Pirmām kārtām, politiskās pašsaglabāšanās instinkti darbotos sirēnu režīmā: proti, ka šī varētu būt bezprecedenta traģēdija un tuvākajā laikā nevienas citas sabiedriski nozīmīgas politiskas tēmas nebūs. Visi spēki koncentrējami notikumiem Zolitūdē.

Otrām kārtām, būtu izpratne, ka šādās traģēdijās ir kritiski svarīgas trīs lietas: 1) operatīva un koordinēta (nepretrunīga) informācija; 2) personalizēta līderība (1-3 galvenās sejas, bet noteikti ne 10 paralēli publiski procesi!) 3) amatpersonu ar simbolisma oreolu nemitīga klātbūtne – ne tikai līdzpārdzīvojot kopā ar tautu, bet arī rādot, ka tās iespēju robežās nevis NOVĒRO, bet KONTROLĒ situāciju, rāda valsts iestādēm ceļu (piemēram, spēj koordinēt ārzemju palīdzību, spēj ātri izlemt par bojāgājušo saraksta publiskošanu ), un arī publiski nemitīgi apliecinot, ka tās darīs visu, lai novērstu šādu situāciju atkārtošanos nākotnē.

Šim nolūkam premjera vadībā tiktu izveidots neformāls krīzes vadības centrs, kurā pienāktu visa svarīgā informācija un kas turētu rūpes par Lielo Bildi (viņi zinātu, kas ar ko nodarbojas krīzes kontekstā – tas ļautu ātri saprast, kam būtu/kam nebūtu noderīga ārzemju palīdzība, viņi spētu pieņemt lēmumus par bojāgājušo saraksta publicēšanu, tieši viņiem būtu pietiekama informācija, autoritāte un leģitimitāte, lai ātri reaģētu uz baumu izplatīšanos). Visticamāk, pats premjers un viņa komanda arī šī neformālā veidojuma ietvaros būtu tie, kuri sadalītu politiskās atbildības un koordinētu „varas” savstarpējo komunikāciju.

Katra institūcija nevis ar labākajiem nodomiem rautos katra atsevišķi (dažām lieliski sanāca, citām ne tik – bet kopējais juceklis sanāca baiss), bet gan tā būtu daļa no vadīta procesa. Šādi strādājot, daudz mazāk ciestu valdības prestižs, ātrāk un ar lielāku spēku tiktu atspēkotas baumas, ministriem palīdzība citām iestādēm nebūtu jāpiedāvā caur tviteri, varbūt pat iekšlietu ministrs no glābēju karsējpuiša funkciju pildīšanas tiktu pārorientēts uz ko ministra darbības profilam nozīmīgāku - piemēram, svarīgu sistēmisku civilās aizsardzības problēmu apzināšanas un to novēršanas risinājumu izstrādi.

Balstoties uz šo darbu, premjers krīzes laikā ne tikai pats demonstrētu, ka viņam rūp un ka viņš kontrolē situāciju (piemēram, viņa VADĪTOS preses brīfingos piedalītos, uz žurnālistu jautājumiem atbildētu uzreiz vairāku jomu ministri un augstākās amatpersonas – kas bija viena no lielajām Zolitūdes traģēdijas problēmām, satrauktajiem cilvēkiem televīzijā no politiķiem redzot gandrīz tikai Kozlovski), bet arī, vēlākais, svētdien nāktu klajā ar nelielu uzrunu tautai, kur sniegtu savu provizorisko vērtējumu notikušajam un VALDĪBAS KOPĪGĀS APŅEMŠANĀS tam, lai šādas situācijas novērstu nākotnē. Kopīgas apņemšanās ļautu izvairīties no Pavļuta plāna problēmām – kura saturiskais piedāvājums ir korekts, bet kam nav iespējams uzticēties (gan tādēļ, ka tas ir tikai viena ministra „kaujas plāns”, bez valdības/Saeimas skaidri paustas attieksmes, gan tādēļ, ka tas ir viegli diskreditējams, norādot uz ministra 2+ gadiem šajā amatā, kā arī uz Pavļutu šajā amatā izvirzījušās partijas pašas pārāk ciešajām saiknēm ar būvniekiem).

Visbeidzot (vienīgais, kas vēl nav nokavēts!), lai atjaunotu savu leģitimitāti, valdība dotos pie Saeimas, prasot uzticības balsojumu. Pirms balsojuma Saeimā notiktu debates un tiktu prezentēts valdības darba plāns pāri palikušajam Saeimas un valdības darba termiņam: konkrētas apņemšanās, galvenās lietas, ko valdība, atsevišķi vai sadarbībā ar Saeimu, ieplānojusi darīt – ar uzsvaru uz tām, kas nepieciešamas, lai atjaunotu iespēju sev uzticēties gan Zolitūdes traģēdijas, gan senāku šī rudens ķildu kontekstā. Šādā valdības plānā pat ļoti iederētos konkrēti priekšlikumi, kas visai koalīcijai (sadarbojoties Saeimai un valdībai) būs jāpieņem: a) būvniecības drošības kontroles jomā, b) civilo risku izvērtēšanā un kontrolē, c) darbinieku aizsardzībai, d) trauksmes cēlēju aizsardzībai, e) maksātnespējas administratoru darba regulējumam, f) valdības veiktspējas stiprināšanai (prezidenta ekspertu grupas ierosinājumi). Šiem ierosinājumiem, motīvu nopietnībai būs daudz lielāka ticamība tad, ja aiz tiem stāvēs arī Saeimas balss.

Ko tajā laikā darīt Rīgas Domei, lai atjaunotu iespēju ticēt tam, ka tās politiskajām amatpersonām rūp labāka būvniecības drošības kontrole? Droši vien ko līdzīgu – ar līdz vēlēšanām realizētu ambīciju padarīt būvvaldi par profesionālāko un no korupcijas tīrāko Rīgas iestādi. Nedomāju, ka kaut kas mazāks būtu Zolitūdes traģēdijas mēroga cienīgs.

Tas, ko noteikti nedrīkst pieļaut: pēdējo dienu valsts iestāžu organizatorisko/komunikācijas moku atkārtošanos. Jā, politiskā stabilitāte pamatā ir laba lieta, un neviens nezina ar ko beigtos valdības krišana, taču tā vide, ko šobrīd Latvijas politikā redzam, demotivē un degradē. Ministri katrs savā nodabā kaut ko rušinās - viens atbildīgāk, cits mazāk, - bet vienotu uzstādījumu un darbu neredz, pat tik smagas traģēdijas gaisotnē. Ja valdība (premjera vadībā!) nespēj saņemties un savā atlikušajā termiņā strādāt kā komanda, pildīt ne tikai tehnisko, bet arī politisko lomu: varbūt tad nudien ir vajadzīgs totāls restarts! Šausmīgas beigas ir labas ar to, ka tās atver ceļu uz kā cita sākumu. Jauns sākums nāk ar jaunu cerību - bezgalīgās šausmās cerības nav.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (15) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Bezatbildība

Vēl neviens politiķis nav sodīts par savu bezatbildību vēlētāju priekšā, nemaz jau nerunājot par kriminālatbildību...
Kā senā dziesmā... "Daudz tu man solīji, maz tomēr devi..."
"Viss nāk un aiziet tālumā, un sākas viss no gala..."

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Stasis Līvijs

Rietumu acīs mēs izskatāmies labi.Bet neizskatās,ka Dombrovska vietu kāds ļoti kāro.Bērziņš,ja viņs ir izdarījis spiedienu uz VD būs stipri vīlies.Ieguvēja būs galvenokārt ''Vienotība".

Bilde
Zinta Miezaine

Nu tā, "vainīgais" pašatkāpies. Tagad nāks "glābēji". Medijos virmos viņu cīņas par krēsliem. Būtiskie jautājumi, kurus izvirzīja traģēdija, atkāpsies ziņu trešajās un ceturtajās lapās. Tie, kam būtu, ko teikt un, kas iespējams, bija gatavi publiski vai diskrēti stāstīt par "sistēmiskajām" un cilvēciskajām kļūdām medijos, KNABā vai baznīcā sapratīs, ka tas nav svarīgi, var atlikt līdz nākamajai nelaimei - svarīgāk ir, vai zaļajā, brūnajā vai baltajā krēslā sēdēs juris, jānis vai pēteris.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Gunta Leona

Valdība ziedota uz politiskās atbildības altāra Latv. Avīze – bet varbūt ziedoja kā upurjēru. Vai jērs pats ziedojas?

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Stasis Līvijs

Dombrovskis izdarījis teicamu šaha gājienu atkāpdamies.Viņa tālākā karjeras izaugsme ir nodrošināta.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Kalvis Apsitis

Varu tikai apbrīnot Ivetas spēju īstajā brīdī pacelt pareizos jautājumus :) Īstā dzīve notiek jau tagad - ļoti iespējams, uz cilvēcīgu politisko procesu nebūs tomēr jāgaida vēl viena paaudze, kad būs sadzijušas abu pasaules karu un PSRS represiju cirstās brūces un izskoloti cilvēki ar cita veida domāšanu.

Biju noskaņojies uz ilgu gaidīšanu - bet ja tā padomā, tad neliela elites pārpurināšanās notiek ik pēc 2 gadiem: 2007.g. ("lietussargi" un Kalvīša valdības aiziešana); 2009.g. (nekārtības Vecrīgā; SC nostiprinās Rīgā; Godmani nomaina Dombrovskis); 2011.g. (Saeimas pirmstermiņa atlaišana; divu oligarhu partiju nepārvēlēšana) - nu un tagad arī 2013.gads. Tā ka nemaz tik iesūnojuši neesam.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Ruta Zilvere

Jā, būtu ļoti svarīgi, lai nopietni lēmumi tiktu pieņemti uz profesionālas analīzes pamata – nevis atbilstoši uzstājīgāko politiķu ideoloģiskajiem priekšstatiem. Bet kā to panākt? Piekrītu, ka no pašmērķigas investīciju piesaistes politikas jāpāriet uz kritisku izvērtējumu attiecībā uz biznesu ietekmi uz cilvēku drošību, vidi, laiks prasīt no investoriem arī jaunradīto darba vietu normālu kvalitāti. Maxima ir pilnīgs apkaunojums šajā ziņā, bet kāpēc mēs to pieļaujam???

Bilde
Zinta Miezaine

Atbalstu Ivetas redzējumu par sadarbības trūkumu valdībā. Partejisks "aklums" neļauj saredzēt sadarbības partnerus, bet politiskos konkurentus. Mēs tik ļoti pie tā esam pieraduši, ka arī es neticēju savām acīm, lasot Rīgas mēra skaidrojumu, kāpēc lēmums nepieņemt Krievijas palīdzību bija pareizs. Tātad VAR sadarboties arī ikdienas politiskie konkurenti, kad vajadzības (to cilvēku, kuru dēļ viņi vispār strādā) ir augstākas par sakrātajiem punktiem vēlētāju acīs.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Lasītājs

Reakcija uz šo traģēdiju, kā arī rīcība šajā laikā, liecināja, ka viss vadošo resurss (izņemot R. Kozlovski) līdz šim ir bijis vien prasmē pareizi runāt pareizas lietas tā kā Rietumu civilizācijā pieņemts. Proti, izlikties par īstiem rietumniekiem. Diemžēl savā būtībā viņi ir parasti letiņu kalpu un vagaru pēcteči padomiešu audzināšanas mērcē - patstāvīgi rīkoties nespējīgi un ne par ko neatbildīgi.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Par politiku

Autore raksta: "ja Latvijā politika nebūtu tik cieši saistīta ar biznesu, it sevišķi: būvniecības biznesu". Kur citur, ja ne šajā portālā varētu parādīties, piemēram, raksts par to, kuras tieši ir tās partijas, kas tiek stutētas ar būvkompāniju ziedojumiem, un kādiem.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Vilnis Gricaičuks-Puriņš

Varētu jau runāt par varas politisko atbildību, par savdabīgu atvainošanos, taču...
Ir jāņem vērā, ka Latvijas valsti pārvalda diktatoriski oligarhi veidotas kliķes. Jeb latviski tulkojot - šauras interešu grupas, kuras valsts varu vēlas izmantot un izmanto savtīgiem nolūkiem, pretēji tautas un tās valstiskajām interesēm, respektīvi, - veicot noziedzīgas darbības.

Varētu jau likties, ka tās ir iedomas, šizoidālas un paranoidālas domas. Taču atgādināšu dažās lietas.
1. LV tiesiskā bāze izveidota tā, ka tautai nepieder suverenā valsts vara, kā tas noteikts Satversmē. Jo esot parlamentārai republikai vara tiek realizēta ar tautas, pilsoņu kopuma izvirzītiem, apstiprinātiem un kontrolētiem pārstāvjiem. Taču pašlaik šāda kompleksa iespēja ir, pat formāli skatot, labi ja vienam procentam, bet reāli tāda suverenā vara pieder dažiem simtiem. Tā ir statistika.
2. Šā iemesla dēļ arī viss pārējais. Referendumi, kurus ir tik apgrūtinoši izveidot un realizēt, ka pa 20 gadiem var skatīt tikai vienu, kad tiešām tautas intereses tikušas kaut kā ņemtas vērā, nevis bijuši šauru grupu centieni ar referendumu piesegt savu kliķu interesi. Ne Abrenes(Pietālavas) gadījumā, ne euro ieviešanas gadījumā tautas intereses un griba netika jautāta un ļauta izpausties. Tauta, lai kaut ka sevi sociāli pasargātu nemitīgi veido savu paralēlo sociālo budžetu, vāc ziedojumus, bērnu izdzīvošanai, veco cilvēku bada nāves nepieļaušanai un citām lietām. Bet kliķu vara veic darbības, sedzot privātkapitāla zaudējumus ar no pilsoņiems avāktiem nodokļiem aš miljarda apmērā. Ceļ gaisma pilis ar apšaubāmu nepieciešamību un izmantošanas pievienoto vērtību, šķībus tiltus, kuriem jau pēc divu gadu eksplutācijas beidzas garantija un vēl un vēl, kad skaties jau otrs miljards aizgājis. Pēc Es pētījumiem 40% iedzīvotāju mīt zem nabadzības sliekšņa, ap 20% devušies bēgļu gaitās. Un cik nav miruši dēļ tā, ka neredz vairs ne tautai, ne savai valstij un savi dzīvei jēgu un nākotni. Tie ir simti tūkstoši, kuri dažādos veido Latvijai zaudēti. Un nekā, kliķes valda kā valdījušas, spēlē savas PR spēlītes. Un tagad vēl šiem simtiem tūkstošu klāt nākuši vēl 54 bojā gājušie. Kas tad ir mainījies šajā gadījumā, iepretim pēdējos 20 gados notikušajam, sīkam negadījumam? Būtībā jau nekas. Ir miruši kārtējie kliķu diktatūras upuri. Atkal kāds ir uz ietaupītā rēķina kādu pusmiljonu asinsnaudas ielicis savos privātajos kontos blakus tur jau stāvošajiem pāris miljardiem.

Tad kāpēc būtu jāatkāpjas šai kliķu valdībai, lai vietā stātos cita kliķu valdība? Kāda tautai no tā nozīme, kāds simbolisms, kāda pievienotā vērtība? Es neredzu to...

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Kalvis Apsitis

Man laikam ir utilitārāka attieksme pret demisijām. Varētu būt 2 labi iemesli:
(1) "partijas intereses pirmajā vietā" - cilvēks, kurš jaunajā situācijā nevar īpaši efektīvi strādāt, paiet malā un dod vietu citam no savas komandas; rēķinoties, ka citi partijā rīkosies līdzīgi un arī par viņu neaizmirsīs.
(2) "labāk aiziet pašam nekā tikt padzītam" - piemēram, prezidents, kurš iesaistīts sodāmos nodarījumos, vēlas saglabāt eksprezidentu privilēģijas nevis gaidīt līdz impīčmenta procedūras apkaunojošām beigām.

Demisijas tādos gadījumos ir prasmīga parūpēšanās pašiem par sevi. Sabiedrības uzticēšanās/uzmanība/cieņa arī ir faktors; bet jābūt spējai šo uzticēšanos, uzmanību un cieņu kaut kā kapitalizēt - pārvērst par balsīm un ietekmi. Arī šahā neupurē figūras tāpat vien - tās apmaina pret stiprāku pozīciju. D.Pavļutam būtu jēga demisionēt, ja aizmugurē būtu stipra Reformu partijas organizācija, kas mācētu to izmantot un galu galā spētu atlīdzināt arī pašam D.Pavļutam. Demisijas Latvijā varētu kļūt populārākas, ja katrai partijai būtu relatīvi garš rezervistu soliņš; un pašas partijas būtu stabilāki veidojumi. Vajadzīgi cilvēki, kuri ir jau līdz ausīm iekšā politiskajā procesā, un kuriem atliek tikai iedot ministra pilnvaras un viņi "will hit the ground running".

Īsie rezervistu soliņi bija īpaši spilgta problēma pašvaldību vēlēšanās - Rīgas domē ir jēga atrasties tiem kuri ir pie varas; bet opozīcijai ir grūti atrast daudzmaz pazīstamus cilvēkus, kuri gribētu kandidēt. Tādēļ daudzas pašvaldības (Ventspils, Rīga, Jelgava, Rēzekne) kļūst par konkrētu partiju lēņiem. Manuprāt, izeja būtu - labāk gatavot cilvēkresursus jau vidusskolās. Lai pēc 10-20 gadiem mums būtu vairāk potenciālu politiķu, kuriem ir laba sagatavotība (konkrētā nozare + jurispudence vai ekonomika + vairākas svešvalodas + spēja strādāt komandā un sadarboties ar cilvēkiem) un gatavība par relatīvi nelielu atlīdzību uzņemties relatīvi nestabilu amatu (pašvaldības opozīcijā turklāt - apvienot to ar pamatdarbu).

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Janis

Demisiju nebūs. Viss ritēs savu kuslo gaitu. Kosmētiskais remonts pāris normatīvajos aktos būs viss sausais atlikums.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Andis Dukāts

Lai cik nebūtu skumji, mazspēja laikam tomēr ir totala.. cerība (vienīgā) uz restartu.

Gunta 165x152
Gunta Leona

Zolitūdes traģēdijā tikai viens jumts sabruka. Tie, kas veicināja sabrukšanu, to pat nepamanīja, jo pašu jumts jau sen aizgājis. Gan jau sabruks vēl kāds, jo runā jau atkal to pašu - mēs par to padomāsim, mēs domājam... Tālu aizdomājušies. Uz veikaliem cilvēki ies, jo bez maizes jau nevar iztikt. Bez grāmatu lasīšanas gan var iztikt.

Citi autora darbi