Raksts

Ukraina: opozīcija spēcīga, bet demokrātija? (intervija ar Oļegu Medvedevu)


Datums:
09. novembris, 2004


Autori

Dainis Mjartāns


Foto: D. Mjartāns

Janukoviča kandidēšana ir nejaušība - Kučma viņu redzēja kā instrumentu politisko reformu īstenošanai, kas mazinātu prezidenta ietekmi. Tikko Janukovičs apzinājās savu spēku, reformu vairs neatbalstīja, bet Kučma vairs nevar viņu apstādināt.

Jūs pārstāvat opozīcijas spēkus Ukrainā. Cik nozīmīga loma valsts politiskajā dzīvē tai ir uz bijušo Padomju Savienības republiku fona, cik spēcīga Ukrainā ir demokrātija?

Ukraina ir brīvākā un demokrātiskākā valsts bijušajā Padomju Savienībā, ja neskaita Baltijas valstis, taču salīdzinot ar pārējām Austrumeiropas valstīm tā ir pati autoritatīvākā valsts. Salīdzinot Ukrainu ar Krieviju, jāsaka, ka tur opozīcija ir pazudusi. Savukārt Baltkrievijā, izrādot respektu pret tiem, kas paceļ balsis pret Lukašenko režīmu, praktiski opozīcija politisko procesu neiespaido. Nepastāv arī opozīcija bijušās PSRS Vidusāzijas valstīs. Ukrainā opozīcija ir spēcīgs un vērā ņemams politiskais spēks. Taču vai tas, ka pastāv opozīcija nozīmē, ka valstī ir demokrātija? Manuprāt, ļoti nozīmīgi ir apstākļi kādos opozīcija darbojas, vai to nenospiež eksistējošais valsts represīvais aparāts. Ja opozīcija netiktu apspiesta, es teiktu, ka Ukraina ir demokrātiska valsts.

Prezidenta priekšvēlēšanu gaitā opozīcija nerimtīgi runāja par vārda brīvības ierobežošanu. Taču Valsts radio un TV komitejas galva apgalvo, ka opozīcijai ir gana daudz iespēju neierobežoti paust savu viedokli komerciālajos masu medijos, it īpaši preses izdevumos.

Valsts ļoti bieži pielieto šo argumentu. Ja tagad būtu XIX.gs., tad opozīcijas mediju skaits varētu būt demokrātijas mēraukla. Taču galvenais mūsdienu masu medijs ir televīzija. Un tieši televīzijā vārda brīvība nepastāv. Visus valsts galvenos telekanālus kontrolē prezidenta L.Kučmas administrācijas cilvēki. Konkrēti tiek norādīts telekanāliem ko, kā un kādā gaismā parādīt.

Pastāv vēl trīs lieli telekanāli, kuros stāvoklis ir nedaudz labāks, taču tos, kontrolē prezidenta Leonīda Kučmas znots.

Tā saucamajiem mazā reitinga TV kanāliem ne reti ir problēmas ar licences saņemšanu. Par piemēru var minēt 5. kanālu, kam vairākos reģionos ir problēmas nonākt kabeļtīklos. Telekanāls “Era” pēdējos mēnešos ir ieņēmis ļoti objektīvu medija lomu, bet vēlēšanu naktī tam parādījās problēmas būt ēterā. Vienīgo opozīcijas laikrakstu Doņeckas apgabalā Ostrov, kas uzdrošinās kritizēt premjera Viktora Janukoviča politiku gandrīz visas tipogrāfijas atsakās drukāt. Ukrainā pašlaik nav neviena opozīcijas laikraksta, kas būtu apmierināts ar savas pastāvēšanas iespējām mūsu valstī.

Kā žurnālisti tiek galā ar sava darba ētiku valsts TV kanālos, kuros tie spiesti atkāpties no objektivitātes principa? Vai līdzīgi kā Padomju laikos jāmelo pašiem sev?

Diemžēl tā tas ir. Vienīgais, kas šinī situācijā iepriecina, ka dažas dienas pirms prezidenta vēlēšanām vadošo telekanālu redaktori nāca klajā ar paziņojumu, ka šajos telekanālos pastāv cenzūra, ka no mediju īpašnieku puses pastāv politisks spiediens. Žurnālisti vēlās, lai ar viņiem tiktu noslēgts līgums, kurā no darba devēja puses būtu precizēta konkrētā TV kanāla informācijas sniegšanas politika un lai tā nebūtu pretrunā ar žurnālistikas ētiku.

Visnotaļ nozīmīgu lomu abu galveno prezidenta krēsla kandidātu priekšvēlēšanu kampaņas laikā ieņēma Ukrainas attiecības ar Krieviju. Cik nozīmīgs pēc Jūsu domām ir tieši ekonomiskais faktors?

Ukrainai nepārprotami ir ekonomiskas intereses saistībā ar Krieviju. Bet Krievijas intereses Ukrainā, es lielākā mērā sauktu par politiskām. Trīspadsmit neatkarības gados Ukrainas ekonomiskā atkarība no Krievijas ir krietni mazinājusies. Galvenais un perspektīvākais tirgus ir Eiropas Savienība. Saprotams, ka premjera V.Janukoviča viedoklis ir atšķirīgs, jo viņa komanda ir politiski atkarīga no Maskavas. Un tieši tāpēc priekšvēlēšanu laikā V.Janukovičš industrializētajā Ukrainas Austrumu reģionā ekspluatēja no padomju laikiem saglabājušos stereotipus par atkarību no Krievijas.

Jāsaka, ka ļaudīs vēl ir dzīva nostaļģija pēc Padomju Savienības, pēc lielvalsts. Daudzi ukraiņi diemžēl savu valsti, kas nebūt nav maza, joprojām neuzskata par lielvalsti.

Arī V.Juščenko vēlas uzturēt ar Krieviju labas un draudzīgas attiecības, iekļaujot ekonomiskas saites. Taču, ja runājam par Maskavas politisko aprindu ieinteresētību V.Janukoviča uzvarā, manuprāt, te izpaužas vēlme Ukrainas prezidenta krēslā redzēt cilvēku, kurš būtu mazāk pieņemams Rietumiem.

Zīmīgi, ka premjers V.Janukovičš vienlaicīgi ir izteicies arī par soļiem Eiropas Savienības integrācijas virzienā. Cik nopietni tas skan no Jūsu galvenā oponenta puses?

Jautājums par Ukrainas ceļu uz Eiropas Savienību nav būtisks priekšvēlēšanu aspekts nevienam politiskam spēkam. Arī V.Juščenko nerunā par konkrētu datumu, kad viņš vēlētos redzēt Ukrainu ES. Taču tas ir svarīgs stratēģiskais mērķis. Patiešām arī V.Janukovičs runā par Eirointegrāciju, tomēr daudz tālākā nākotnē. Viņa priekšvēlēšanu kampaņas laikā tauta gan vairāk tiek barota ar bailēm par integrāciju Eiropas Savienībā. Es personīgi šaubos, vai V.Janukovičs patiešām cer redzēt Ukrainu ES. Vienalga, ko par šo jautājumu izsaka V.Janukovičs, viņa intereses, manuprāt, nesniedzas tālāk par Doņackas ekonomiskā klana interesēm.

V.Juščenko mērķis kļūstot par prezidentu ir radīt sociālos, ekonomiskos un pats galvenais demokrātiskos standartus, kas Ukrainai pavērtu ceļu uz Eiropas Savienību.

Cik spēcīgas, Jūsuprāt, ir Ukrainas iedzīvotāju vēlmes par prezidentu redzēt autoritāru cilvēku, kas valdītu ar stingru roku un liktu tiem cerēt, ka no augšas tiks atrisinātas viņu problēmas ?

Ukrainas sabiedrībā šī vēlme neizpaužas tik krasi kā, piemēram, Krievijā. Priekšvēlēšanu kampaņas laikā runājot ar cilvēkiem, es neizjutu vēlmi prezidentā redzēt personu, kas valdītu ar stingru roku un rūpētos par kārtību valstī. Ukrainā, kas tomēr nav homogēna valsts, manuprāt, nevar izveidoties situācija, kad vairāk nekā 80% pilsoņu jūsmotu un pilnībā piekristu visam, ko dara prezidents.

Cik izdevīga pašreizējam prezidentam L.Kučmam būtu premjera V.Janukoviča uzvara vēlēšanās?

V.Janukoviča nonākšana galveno prezidenta kandidātu lokā, manuprāt, ir sava veida nejaušība. L. Kučma viņu vairāk redzēja kā instrumentu savu politisko reformu īstenošanai. Varētu teikt, ka doma bija pacelt V.Janukoviča reitingu un ar to nobiedēt lielu daļu politiskās elites, ieskaitot V.Juščenko frakciju “Mūsu Ukraina”, lai deputātus stimulētu balsot par politisko reformu, kas paredzēja mazināt prezidenta ietekmi. Manuprāt, L.Kučma ir smagi kļūdījies. Tikko V.Janukovičs apzinājās savu spēku un augošo popularitāti, L.Kučmas parlamentā iesniegtais reformu plāns no viņa deputātu puses netika atbalstīts. Apstādināt V.Janukoviču pašreizējais prezidents L.Kučma vairs nevar.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!