Ūdeņu politikas smagā piezemēšanās

Latvijas ūdeņiem var palīdzēt tikai esošās politikas izmaiņas. Kardināli jāmaina vides politikas pamatnostādnes. Tas ir iespējams, pamatnostādņu izstrādātāju personālsastāvu nomainot ar problēmas pārzinošiem un strādāt gribošiem darbiniekiem.

Iesaki citiem:

Ūdeņu piesārņojums ir divu veidu: pirmais ir piesārņojums ar indīgiem savienojumiem (piemēram, smagie metāli, pesticīdi), kuri ir bīstami ūdens un ūdens produktu lietotāju veselībai. Izpausmes veidi — lietotāju veselības traucējumi (hroniska saindēšanās). Senākais piemērs ir svina caurules senās Romas ūdensapgādē, jaunāks — DDT vispasaules izplatība. Piesārņojuma cēloņi ir rūpniecība un intensīvā laukkopība, avoti — rūpniecības notekūdeņi un laukkopības noteces. Otrais piesārņojums ar augu barības vielām (fosforu un slāpekli, sauktiem arī par biogēniem), kuras kaitē pašām ūdens ekosistēmām, pārmērīgi palielinot fitoplanktona un ūdensaugu augšanu. Rezultātā ūdenstilpes pārklāj aļģu kārta, dziļumā izzūd skābeklis, aizaug piekraste. Procesu sauc par ūdenstilpju eitrofikāciju. Ietekme ir lielāka ezeros un jūrā, mazāka — upēs. Piesārņojuma cēloņi ir cilvēku un dzīvnieku metabolisma produkti, veļas pulveri un lauku mēslošana, avoti — sadzīves notekūdeņi un laukkopības noteces.

Latvijas ūdeņu galvenā problēma ir fosfors no sadzīves notekūdeņiem. Fosfora emisijas Latvijas ūdeņos pieaug, un rezultātā ūdens objektu, it sevišķi ezeru, stāvoklis pasliktinās. Fosfora emisiju pieaugumam ir trīs cēloņi:

1. automātisko veļas mašīnu ieviešana Latvijā — kā rezultātā būtiski pieaudzis veļas pulveru patēriņš

2. kanalizācijas tīklu paplašināšana — kā rezultātā izplūdes no arvien lielāka tualešu un veļas mašīnu skaita nonāk ūdeņos

3. notekūdeņu bioloģiskās attīrīšanas iekārtu nespēja uztvert fosforu (aiztur tikai aptuveni 5% ).

Problēma ar fosfora emisijām Latvijā ir vispārzināma — tā pieminēta jau 1998. un 2001.gada Latvijas vides pārskatos. Rezultāti nav ilgi jāgaida — LVĢMA[1] 2007.gada Latvijas virszemes ūdeņu kvalitātes pārskatā[2] lasāms: "Labai un augstai ekoloģiskai kvalitātei, kas ir sasniedzamais ES Ūdens struktūrdirektīvas mērķis 2015.gadā, atbilst 38 % no 2007.gadā monitorētajiem ūdensobjektiem. Šis skaitlis ir mazāks kā 2006.gadā (40 %), 2005.gadā (48 %) un 2004.gadā (43 %)", "tikai 26 % ezeru atbilst kvalitātes prasībām". Paredzams, ka 2015.gadā laba kvalitāte būs apmēram 30% ūdensobjektu. Lai sasniegtu Ūdens struktūrdirektīvas mērķi, Latvijā būtiski jāsamazina ūdeņu, visvairāk ezeru, piesārņojumu ar fosforu.

Biogēnu noplūžu samazināšanas metodes ir vispārzināmas — ne jau Latvija pirmā saskaras ar eitrofikāciju. Pirmā metode ir atteikšanās no fosforu saturošiem mazgāšanas līdzekļiem (attīstītajās valstīs tas jau ir darīts, sākot ar septiņdesmitajiem gadiem, Vācijā un Austrijā pašreizējais rezultāts ir 98%, Čehijā un Slovēnijā —virs 50% ). Otrā metode — pāreja uz fosforu uztverošām notekūdeņu attīrīšanas iekārtām (Rietumieropā šis process lēni tuvojas noslēgumam). Un trešā iespēja ir notekūdeņu novirzīšana no ezeriem uz upēm vai jūru (Rietumeiropā tas ir paveikts jau pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados)

Kas tiek darīts Latvijā? Varat vienu reizi minēt — kurā valstī nonāk vecie, fosforu saturošie veļas pulveri (Latvijā)? Kur uzstāda veco, fosforu neuztverošo notekūdeņu attīrīšanas tehnoloģiju atlikumus (Latvijā, protams)? No cik ezeriem Latvijā ir novirzīti notekūdeņi (no dažiem, piemēram, Alūksnes un Vilkmuižas)? Tātad — līdz šim ūdeņu stāvokļa uzlabošanā panākts nav praktiski nekas. Ir iztērēta liela nauda kanalizācijas tīklu attīstībā un notekūdeņu attīrīšanas iekārtu būvniecībā. Diemžēl tas darīts, par vides stāvokļa uzlabošanu nedomājot. Pamatmērķis ir bijis līdzekļu apgūšana. Tāpēc vienīgais efekts ir Latvijā tik parastais — naudas vairs nav, efekta nav un nebūs.

Vides ministrija ir izstrādājusi Vides politikas pamatnostādnes[3], kurām teorētiski vajadzētu konstatēt esošo stāvokli un noteikt mērķus un virzienus, kā esošo slikto situāciju padarīt pietiekami labu. Diemžēl jau situācijas raksturojums ir tālu objektīvas izvērtēšanas, dominē darītā slavināšana un problēmu attaisnošana. Vides politikas pamatnostādnēs 2.1.4.1., 2.1.1.3. rakstīts:

1. Visnozīmīgākie panākumi vides jomā ir notekūdeņu attīrīšanas sektorā un labas prakses ieviešana lauksaimniecībā, izbūvējot mēslu krātuves un ierobežojot mēslošanas līdzekļu pielietošanu.

2. Rīgā uz 2008.gada 31.decembri netiks nodrošināta direktīvas prasībām atbilstoša notekūdeņu attīrīšana, jo ir paredzams, ka tiks pārsniegtas pieļaujamās slāpekļa (N) un

fosfora (P) koncentrācijas attīrītajos notekūdeņos to izlaides vietā.

3. Tanī pat laikā fosfora koncentrācijas [līcī] ir turpinājušas pieaugt.

Atsevišķie teikumi puslīdz atbilst patiesībai, taču tie netiek analizēti kopsakarībā.

Raksturojumu īsumā interpretēšu —notekūdeņu attīrīšanas sektorā iztērēta vislielākā nauda, tomēr pat valsts lielākajā attīrīšanas sistēmā (Rīgā) prasības netiek izpildītas un fosfora koncentrācijas līcī pieaug.

Vēl sliktāk ir ar problēmu apzināšanu. Klimata pārmaiņas, lauksaimniecības ietekme, pārrobežu piesārņojums, nepietiekams finansējums, zems kanalizācijas sistēmu nodrošinājuma līmenis, dūņu apstrādes iekārtu trūkums, normatīvo aktu nepilnības, nepietiekamu monitorings, nepietiekamu zinātnes atzinumu izmantošana, plūdu risku integrēšana — problēmu ir sameklēts pārāk daudz, un pārāk vājā sakarībā ar ūdeņu stāvokli. Daļa ir pārāk globālas, lai tiktu atrisinātas ar Latvijā pieejamiem resursiem, piemēram, klimata pārmaiņas. Daļa bija jāatrisina pašai Vides ministrijai — sūdzēšanās par normatīvo aktu nepilnībām no ministrijas (praktiski vienīgā vides normatīvo aktu ražotāja) puses izklausās nenopietni (ja vien tā nav slēpta paškritika). Nepietiekams monitorings — arī savādi, Vides ministrija taču ir atbildīga par monitoringa organizēšanu, tātad Vides ministrijai jānodrošina optimālā monitoringa struktūra. Par nepietiekamu zinātnes atzinumu izmantošanu gan diemžēl ir pilna taisnība.

Un vēl sliktāk ir ar ieplānoto darāmo. Vides ministrija situācijā, kad skaidri paredzama direktīvas mērķu neizpilde, iesaka darīt praktiski to pašu, ko līdz šim — "izstrādāt upju baseinu apsaimniekošanas plānus, iesaistīt sabiedrību plānu apspriešanā, transponēt direktīvas, izstrādāt stratēģijas, pilnveidot monitoringa programmas, apzināt un sanēt piesārņotās vietas, veicināt ūdenssaimniecības pakalpojumu nodrošināšanu plānojumos, veicināt starptautisko sadarbību, veicināt labas lauksaimniecības prakses ievērošanu, īstenot pasākumus īpaši jūtīgajās teritorijās, veicināt pamesto dziļurbumu tamponēšanu, pilnveidot normatīvos aktus, attīstīt vides institūciju kapacitāti." Nav redzama ne kļūdu apzināšanās, ne līdzšinējās pieejas izmaiņas. Īsumā interpretēšu paredzētās darbības — turpināt neefektīvo darbošanos, joprojām tērēt milzu naudu, pozitīvu rezultātu faktiski neieplānojot.

Un tagad pats galvenais — VIDM prioritāte VPP Ūdeņu sadaļā. Vides politikas pamatnostādnes [2.1.4.] vēstī, ka "pārejas periodā noteikto uzdevumu izpilde tiks stingri kontrolēta, tāpēc svarīgi, lai Vides politikas pamatnostādnēs šis jautājums tiktu apskatīts tā, lai to varētu izmantot diskusijās ar Eiropas Komisiju.". Neparasti godīgi pateikts — Vides ministrijas prioritāte ir atskaitīšanās EK, nevis ūdeņu aizsardzība. Tā tas ir bijis vismaz 10 gadus, tāpēc garais vispārīgo un neefektīvo rīcību saraksts neizbrīna. Izbrīnu rada kas cits — kā mēs tādu politiku paciešam tik ilgi? ES finansējuma dalīšana ūdenssaimniecībā, joprojām neinteresējoties ne par lietderīgumu, ne par efektivitāti, gan vēl turpinās. Bet jau nākamgad jābūt rezultātam, kura acīmredzami nav. Ar 2009. gada 1.janvāri struktūrfondu naudas lietus nāks kopā ar soda naudu zibens spērieniem. Tā kā nelietderīgi izmantotā nauda tālu pārsniedz trīs miljonus, vainīgie noteikti netiks atrasti. Un ne jau vainīgo sodīšana palīdzēs Latvijas ūdeņiem.

Latvijas ūdeņiem palīdzēt var tikai esošās politikas izmaiņas. Kardināli jāmaina vides politikas pamatnostādnes. Tas ir iespējams, pamatnostādņu izstrādātāju un realizētāju personālsastāvu nomainot ar ūdeņu problēmas pārzinošiem un strādāt gribošiem darbiniekiem.
_________________________________


[1] Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra

[2] Latvijas virsszemes ūdeņu kvalitātes pārskats 2007; http://www.meteo.lv/upload_file/GADA%20PARSKATI/Tematiskie_parskati/Virszemes_udenu_parskats_2007.pdf

[3] Valsts vides politikas pamatnostādnes; http://www.politika.lv/index.php?id=15564



Šajā rubrikā publicēti redakcijai iesūtītie komentāri. Redakcija to tapšanā nepiedalās.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!