Raksts

Turpmākais ceļš


Datums:
19. septembris, 2003


Autori

Tonijs Blērs


Foto: Tonijs Blērs; Foto - Gerry Penny © EPA/AFI

Runa 2002. gada 28. novembrī*

Pirmkārt, mums tik tiešām ir nepieciešama īsta Eiropas Konstitūcija, kas skaidri pateiktu, ka vadošā ideoloģija patiešām ir valstu savienība, nevis lielvalsts, kas pārņem nacionālo suverenitāti un nacionālo identitāti. Tas ir jāpasaka skaidriem vārdiem. Jauna Eiropas Konstitūcija varētu ienest stabilitāti Eiropas aprisēs – nevis nobeigtību, kas nepieļautu nekādu turpmāku nākotnes attīstību, bet gan situācijas nokārtošanu, kas ilgtu vismaz vienas paaudzes garumā.

Otrkārt, Konvents ierosina radikālu subsidiaritātes principa nostiprināšanu. Ja pašlaik praksē Komisija un Padome pašas izvērtē, vai kāds jauns likumdošanas ierosinājums izturētu subsidiaritātes pārbaudi, tad Konvents vēlas piešķirt nacionālajiem parlamentiem tiesības izteikt agrīnu brīdinājumu, kad Komisija pirmo reizi nāk klajā ar kādu priekšlikumu. Gadījumā, ja noteikts skaits nacionālo parlamentu iebilstu, tad Komisijas ierosinājums būtu jāpārskata. Es to atbalstu kā praktisku reakciju uz to aicinājumu, ko es pirms diviem gadiem izteicu Varšavā, proti, ka Eiropas lēmumu pieņemšanā būtu vairāk jāiesaista nacionālie parlamenti.

Attiecībā par Pamattiesību hartu, es atkārtoju mūsu skaidri formulēto viedokli, ka mēs, protams, atbalstām visiem Eiropas pilsoņiem kopējo pamatbrīvību deklarēšanu un paši esam britu likumdošanā tieši ietvēruši Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, tomēr mēs nevaram atbalstīt nekāda veida inkorporācijas līgumu, kas paplašinātu ES kompetenci, padarot to pārāku par nacionālo likumdošanu. Nevar būt šajā ceļā piešķirtu jaunu juridisko tiesību, it īpaši tādās jomās kā uzņēmējdarbības tiesības, jo šajā jomā mums ir senas un smagas atmiņas par izcīnītajām cīņām, lai šajā ziņā savestu kārtībā britu likumdošanu.

Treškārt, mums ir vajadzīga spēcīgāka un efektīvāka Padome.Pašlaik, pateicoties grozījumiem, par kuriem Seviļā tika panākta vienošanās, ir skaidri atzīts Padomes mērķis – noteikt Eiropas darba kārtību. Šis ir saprātīgs uzdevums Eiropu pārvaldošajai institūcijai. Taču bez pārmaiņām to nevar realizēt Eiropā ar 25 dalībvalstīm.

Kā jau esmu sacījis iepriekš, es uzskatu, ka ES Ministru padomei ir jābūt noteiktam priekšsēdētājam. Tieši tāpat kā tas ir ar līdziniekiem – Komisiju un Parlamentu, arī padomei ir nepieciešama stabila priekšsēža funkcija, lai tā varētu efektīvāk pildīt savu lomu, veidojot stabilu šo institūtu partnerību. Sešu mēnešu rotējošā prezidentūra tika izstrādāta Kopējam tirgum, ko veidoja 6 valstis: Savienībai, kas sastāv no 25 vai vairāk valstu, šī sistēma nav ne efektīva, ne reprezentatīva. Kā gan Padome, kurai nemitīgi mainās vadība, var būt labs Komisijas un Parlamenta partneris? Kā gan lai starptautiskos samitos ņem nopietni Eiropu, kuras Padomes priekšsēdētājs šodien ir te , bet rīt jau ir prom? Vecā sistēma ir savas iespējas izsmēlusi. Tā Eiropai rada vāju kontinuitāti vadībā: šis trūkums ir fatāls, veidojot efektīvu kopējo ārlietu un drošības politiku.

Vēl jo ļaunāk, katra prezidējošā valsts uzskata, ka tai ir jāizstrādā sava, īpaša rīcības programma Savienībai. Lisabonas samitā notika vienošanās par Savienības ekonomiskās un sociālās reformas programmu desmit gadiem. Taču nav bijis viegli nodrošināt koordinētu šīs rīcības programmas ieviešanu plaša spektra sektoru Padomēs, kur katrai ir bijuši savi “jājamzirdziņi” un likumīgās intereses. Šis ir piemērs tam, kā rotējošā prezidentūra Komisijas dzīvi dara grūtāku – un, nopietnāk runājot, kad institucionālais vājums ir novedis pie augstāka bezdarba līmeņa nekā Eiropai būtu vajadzējis piedzīvot.

Vairums dalībvalstu to atzīst. Taču tās baiļojas, ka fiksēta prezidentūra varētu novest pie lielo valstu dominēšanas vai arī Komisijas lomas mazināšanās. Visas šīs bažas mums ir jāmazina.

Mēs varētu pāriet pie kaut kādas “komandas prezidentūras” formas, kas ļautu visu galveno Padomju vadītāju amatus sadalīt starp dalībvalstīm uz pietiekamu laika sprīdi, savukārt daudz pastāvīgākais ES Ministru padomes priekšsēdētājs koordinētu šīs komandas darbu. Mēs varētu veidot komandas prezidentūru pēc tādas formulas, kas ļautu mums, es ceru, apvienot taisnīgu rotāciju ar iespēju ļaut Padomēm izvēlēt kandidātus pēc viņu nopelniem. Acīmredzot jebkurā komandā vienlaicīgi būs mazo valstu vairākums, jo 25 valstu Eiropā ir 19 mazās valstis un 6 lielās.

Padome ir jānostiprina arī citos veidos. Ir svarīgi, lai dalībvalstu iedzīvotāji labāk izprastu Briselē notiekošo. Nacionālo valstu ministru lēmumiem ir jābūt redzamiem Tāpēc Padomēm vajadzētu atklāti vēlēt par un atklāti paziņot nacionālo valstu nostāju par likumdošanu. Un mums vajag mazāk sektorālo Padomju. Mēs esam sasnieguši zināmu progresu, mazinot sajukumu un atkārtošanos, samazinot Padomju skaitu no gandrīz divdesmit līdz desmit, taču mums ir jāiet vēl tālāk un jāpadara Padomes darbs vienkāršāks un labāk saprotams; un mēs izskatīsim visus interesantos priekšlikumus, ko šajā jomā izteicis Džuliano Amato un citi.

Paplašinātai Eiropai būs nepieciešama vēl vairāk balsošana ar kvalificētā vairākuma palīdzību, lai Eiropas ar 25 vai vairāk valstīm progresu nemitīgi nebloķētu veto, tāpat vajadzēs izstrādāt plašai sabiedrībai saprotamu noteikumu kopumu. Praksē visām dalībvalstīm ir savas robežas attiecībā uz jomām, kurās izmantot kvalificēto vairākuma balsošanu – piemēram, Lielbritānijai tā ir nacionālā kontrole par nodokļiem. Taču neizbēgami šī balsošanas procedūra tiks paplašināta, un mēs to atbalstām.

Ceturtkārt, mums ir jānostiprina Komisija, lai tā varētu labāk realizēt Eiropas rīcības plānu. Komisiju kritizēt ir viegli. Pēc definīcijas, jo tā atrodas Briselē, tā ir attālināta birokrātija – taču izmēra ziņā mazāka par jebkuru Vaithola departamentu. Tā pieņem nepopulārus lēmumus – jo tās pienākums ir raudzīties, lai dalībvalstis pilda savas apņemšanās. Šī tiesībsargātāja loma ir neizbēgama, bet būtiska. Valdības reti kad to uzslavē par sasniegumiem, bet allaž pasteidzas to pakritizēt par trūkumiem. Un reizēm tā nav spējusi tikt galā ar savām iekšējām lietām.

Taču mums vajadzētu Komisiju aizstāvēt. Tai ir būtiska loma. Līdz ar Eiropas Justīcijas tiesu tā vislabāk garantē līdztiesību Savienībā, nodrošina to, ka pret mazām valstīm vai arī jaunajām dalībvalstīm neizturas kā otršķirīgiem locekļiem. Un attiecībā uz paplašināšanos, ekonomisko modernizāciju un kopējās lauksaimniecības politikas reformu Komisija ir bijis stiprs, progresīvs spēks. Tai ir divējāda loma: detalizētu priekšlikumu iniciēšana ar ES Ministru padomes noteiktajām prioritātēm un politisko lēmumu realizēšana. Es vēlētos, lai abas šīs lomas tiek nostiprinātas. Es uzskatu, ka ir pienācis laiks arī lielu daļu tieslietu un iekšlietu pīlāra nodot kopienas ziņā. Tas, protams, neskars vienošanos, ko 1997. gadā Amsterdamā Lielbritānija panāca par mūsu robežkontroli. Taču es domāju integrētu un efektīvu rīcību attiecībā uz organizēto noziedzību, narkotirdzniecību, patvēruma meklēšanas un imigrācijas jautājumiem, kas skar visu Eiropu, var radīt lielu postu un ar kuriem atsevišķas valstis pašas par sevi nespēj nopietni cīnīties.

Komisijas pienākums ir raudzīties, lai visās dalībvalstīs būtu vienādi spēles noteikumi, un lai vajadzības gadījumā noteikumus varētu ātri mainīt; piemēram, izmantojot Lamfalussy procedūru apdrošināšanā, lai nodrošinātu mūsu finansiālo pakalpojumu nozares konkurētspēju jaunajā, globālajā tirgū. Mums jāuzlabo veids, kā Komisija konsultējas par nākotnes pamatlikumdošanas aktiem. Turklāt arī es atbalstītu Komisijas pilnvaru paplašināšanu, lai nodrošinātu Eiropas likumu ievērošanu, kā arī ātri pieejamus tiesiskos līdzekļus pārkāpumu gadījumā.

Piektkārt, ārpolitikas un aizsardzības jomā Eiropai jāizsakās efektīvāk, darbība jākoordinē efektīvāk un jārīkojas efektīvāk. Šis nav tikai institucionālo struktūru jautājums. Tas ir arī gribas un spēju jautājums. Kosovā, kaut arī šī krīze izvērsās uz ES sliekšņa, 85% no militārajiem ieguldījumiem bija amerikāņu. Tiesa, tagad mēs mieru nostiprinām; taču tik un tā paliek neapstrīdamais fakts, ka bez ASV līdzdalības Kosova nekad netiktu izglābta. Havieram Solanam bija liela ietekme Tuvajos Austrumos, palielinot mūsu lomu, taču tā tik un tā nav samērīga ar tiem milzīgajiem naudas līdzekļiem, ko mēs ziedojam.

Es tieši pieskaršos vienai problēmai. Kad mēs runājam par notikumiem pēc 11.septembra vai Irāku un masu iznīcināšanas līdzekļiem, kolektīvā Eiropas balss bieži vien vilcinās.

Patiesībā Eiropa apzinās transatlantiskās alianses svarīgumu. NATO samits pierādīja, ka tas ir mūsu drošības pamats. Pat ja pašreizējie ES dalībnieki nebūtu par to pārliecināti – bet tā tas nav – jauno kandidātvalstu nostāja šajā ziņā ir stingra. Tās vēlas saglabāt aliansi. Punkts.

Lai sasniegtu vienotu Eiropas ārpolitiku, mums ir jāizlemj, ap ko mēs apvienojamies, Jautājumi par aizsardzību un drošību ir tik būtiski katras nācijas sevis izpratnē, ka nav tādas institucionālas kārtības, kas spētu pārvarēt patiesas domstarpības.

Manuprāt, vienotības būtība ir uzskatīt Eiropu, tai pieņemoties spēkā, par Amerikas Savienoto Valstu partneri; ne par tās kalpu, ne sāncensi. Savā ziņā ANO Drošības padomes process attiecībā uz Irāku, kurā Francija un Lielbritānija iesaistījās dažādos veidos, parādīja, kādā veidā šāda partnerība var pastāvēt. Un, kā tas notika šajā gadījumā, tā pieprasa, lai ASV rēķinātos ar Eiropu, bet Eiropa – ar Amerikas Savienotajām Valstīm.

Taču Eiropas orientēšanās uz ASV ir izšķiroša, lai Eiropa spētu īstenot efektīvu ārpolitiku un drošības politiku. Mums ir jābūt skaidrībā par savu nostāju. Es zinu – dažiem maniem kolēģiem Eiropā šķiet, ka es radu nevajadzīgas grūtības attiecībā uz Eiropas aizsardzību un tās attiecībām ar NATO. Taču ticiet man, ja vien no paša sākuma nebūs skaidrs, ka tā papildina NATO, sadarbojas ar to, uzlabo mūsu aizsardzības spējas un nevis aizvieto NATO ar Eiropu, tā nekad nerealizēs savu potenciālu pilnībā.

Kas attiecas uz institucionālajām struktūrām, Haviera Solanas iecelšana par Augsto pārstāvi ārlietu jomā ir vainagojusies panākumiem. Pateicoties viņam un Krisam Petenam, ES Balkānos spēj rīkoties daudz koordinētāk.

Es esmu par Eiropas ārpolitikas nostiprināšanu soli pa solim, sākot ar Balkāniem, tad Eiropas “tuvējās ārzemēs” un pēc tam vēl tālāk. Taču šajā jomā vadošā atbildība būtu jāatstāj Ārlietu ministru padomei. Lielbritānija nevar piekrist tam, ka aizsardzība vai ārlietu politika tiktu deleģēta kopienai. Tas nav praktiski, un šis princips nav pareizs. Ārpolitiku var izveidot, tikai panākot dalībvalstu vienprātību, jo tām ir šīs politikas īstenošanai nepieciešamie resursi – diplomātiskās prasmes, lielākā daļa palīdzības budžetu un, protams, bruņotie spēki. Tomēr ir jānostiprina Augstā pārstāvja pilnvaras. Viņam vai viņai vajadzētu vadīt Ārlietu ministru padomi ar neatkarīgām iniciatīvas tiesībām, kontrolēt lielāku budžetu, izmantot iespēju nostiprināt savus resursus, pieaicinot nacionālos diplomātus par Sekretariāta darbiniekiem un tikt pārstāvētam ārzemēs kopējās Eiropas, ne tikai Komisijas delegācijās.

Augstā pārstāvja un Ārējo attiecību komisāru darbs dublējas. Ir izteikti ierosinājumi, ka nākotnē šo lomu vajadzētu uzņemties vienai personai, pildot abas funkcijas. Kā teicis Haviers Solana, tas radītu praktiskas problēmas, kuras mums ir jāizdiskutē. Es vienkārši gribētu pateikt sekojošo. Šī dubultloma nedrīkst būt metode kā pa ķēķa durvīm nodot kopienas kompetencē kopējo ārlietu un drošības politiku. IR jābūt skaidri nodefinētai Augstā pārstāvja pakļautībai dalībvalstīm un to atbildība par ārlietām. Man ir godkārīgi plāni attiecībā uz Eiropas aizsardzību. Es negribētu, lai Eiropas drošība aprobežojas ar zema līmeņa miera uzturēšanas darbībām. Mums ir jārisina Eiropas drošības un aizsardzības politikas problēmas; mums nožēlojami pietrūkst aizsardzības kapacitātes, un šī augošā atšķirība kapacitātēs ir Eiropai centrālā risināmā problēma.

Un vēlreiz – mums vajag vairāk Eiropas, nevis mazāk. Mums vajadzīgas jaunas lēmumu pieņemšanas metodes, lai mūsu Eiropas aizsardzības budžetam būtu lielāka atdeve; vajadzīgs spēcīgs kolēģu uzraudzības mehānisms; Eiropas Aizsardzības kapacitātes attīstības aģentūra, par ko atbildētu un kuru vadītu dalībvalstis, tās uzdevums būtu identificēt trūkstošās kapacitātes, kas jāaizpilda, un realizēt pasūtījuma projektus šim mērķim; un tālāk – virzīties uz atvērtāku pasūtījumu sistēmu aizsardzības jomā, lai ietaupītu uz dārgajām nacionālās pasūtīšanas procedūrām.

Sestkārt, līdzās spēcīgākai Komisijai un spēcīgākai Padomei, es uzskatu, ka mums ir nepieciešams spēcīgs Eiropas Parlaments, kas koncentrētos uz to, ko tas vislabāk prot – likumdošanas pilnveidošanu. Piemēram, paraugieties, kāds bijis tā ieguldījums Direktīvā par biržas prospektiem. Es esmu atvērts domai, ka ES budžetu iespējams uzlabot, iedibinot efektīvāku lēmuma pieņemšanas sadalījumu starp Padomi un Parlamentu. Nav nekādas jēgas tērēt vairāk nekā 40% mūsu budžeta lauksaimniecībai, un tik tiešām Eiropas Parlamenta viedoklis būtu jāuzklausa, pieņemot visus gadskārtējos lēmumus par ES izdevumiem.

Debatēs par Komisijas pakļautību Eiropas Parlamentam es esmu efektīvāku pārbaužu un absolūtas demokrātiskas caurskatāmības piekritējs.

Taču mums par katru cenu jāizvairās no Komisijas prezidenta vēlēšanu pārvēršanās savtīgos ķīviņos, kā arī nepieļaut, ka Komisija kļūst par parlamentārā vairākuma gūstekni.

Mēs nespējam uztvert Komisiju kā tikai Parlamentam pakļautu izpildvaras institūciju, Komisijai ir arī būtiskas partnerattiecības ar Padomi, ko nedrīkstam pavājināt, kā arī vitāla neatkarība, kas mums jāaizsargā.

Tāpēc šajā gadījumā mums nevajadzētu sankcionēt nekādas ievērojamas atkāpšanās no mums zināmā Kopienas modeļa. Komisijas leģitimitāti un autoritāti nodrošina tās neatkarība. Es neaizstāvu apolitisku Komisiju: es aizstāvu objektīvu Komisiju, neatkarīgu Komisiju, kurai šī objektivitāte nodrošina autoritāti attiecībās ar dalībvalstīm.

Septītkārt, mums ir nepieciešama spēcīgāka Eiropas Justīcijas tiesa.
Es piekrītu tās nostiprināšanas priekšlikumiem, ko nesen kā ļoti argumentētu priekšlikumu iesniedza britu konservatīvo grupa.

Eiropas justīcijas tiesa līdz ar Komisiju ir būtiska vienotā tirgus integritātei, kā arī kopējās rīcības efektivitātei paplašinātajā Savienībā. ES tiesību sistēma pēdējos gados ir attīstījusies un uzlabojusies. Līdz ar 1998. gada Amsterdamas līgumu mēs ieviesām soda naudas par ES tiesību neieviešanu, un Tiesa jau ir parādījusi gatavību šo sankciju piemērot. Un tāpat arī ES tiesību piemērošanas kvalitāte ir nemitīgi uzlabojusies, pateicoties Komisijas vērīgajai uzraudzībai un “vainīgo kaunināšanai”.

Taču mums ir jāiet tālāk. Neviena valsts – Lielbritāniju ieskaitot – nav bez trūkumiem, bet visām ir jāpieprasa daudz ātrāk pildīt mūsu pienākumus. Tagad mums ir jāapskata veidi, kā paātrināt lēmumu pieņemšanu – piemēram, ātrāk noteikt prioritārās lietas. Un mums atkal jāpievēršas soda naudu sistēmas efektivitātei. Ja Eiropas Kopienu tiesai tiktu dota vara noteikt ieviešanas termiņu, tad gadījumā, ja šis termiņš netiktu ievērtos, soda naudas varētu piemērot nekavējoties.


Secinājumi

Mērķim ir jābūt spēcīgai Eiropai: ekonomiski spēcīgai, pateicoties kopīgajam tirgum un valūtas un ekonomikas reformai; sociāli, nostiprinot pilsoņu tiesības un radot lielāku drošību; politiski, lai tā spētu runāt kā vienots veselums, izjūtot bijību iedvesošas aizsardzības atbalstu.

Tai jābūt efektīvai; pateicoties neatkarīgai Komisijai un prasmīgi vadītai ES Ministru padomei, Parlamentam, kas ir spējīgāks veikt rūpīgas pārbaudes; un Tiesai, kas ir labāk spējīga piemērot likumu.

Tai jābūt demokrātiskai: lielāka integrācija, kas sakņojas Eiropu veidojošo valstu brīvi pieņemtos lēmumus; lielāka atvērtība un caurskatāmība lēmumu pieņemšanā; lielāka nacionālo parlamentu iesaistīšanās un sadarbība; lielāka saistība starp Eiropas Parlamentu un Eiropas lēmumiem; līdz ar Komisijas neatkarību, kas garantē to, ka mazajām valstīm nav mazāks svars nekā lielajām.

Šī ir nebijusi iespēja reformai: izvest Eiropu uz skaidra nākotnes ceļa, Eiropu, kas, kā jau iepriekš sacīju, var būt lielvara, ja ne lielvalsts. Tā ir nākotne, kurā es gribētu redzēt Lielbritāniju ieņemot savu pilntiesīgu un nedalītu lomu.

* Saīsināts tulkojums, pilnas runas teksts

“Latvija Eiropā”
Šī publikācija ir tapusi projekta “Fwd:Eiropa” ietvaros, kas saņēmis finansiālu atbalstu no LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu programmas. Publikācijas saturs atspoguļo tās autora uzskatus, un LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu Vadības grupa nav atbildīga par jebkādu šajā publikācijā paustās informācijas saturu vai tās tālāku izmantošanu.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!