Foto: Foto - G. Dieziņš © AFI

Mans pieņēmums ir, ka Latvijas politiskās elites izpratne par pilsonisko sabiedrību drīzāk slēpj sevī potenciālu bīstamību demokrātijai, nevis veicina to - nekas neliecina, ka pilsonisko sabiedrību kādam būtu ievajadzējies valsts varas leģitimitātes stiprināšanai.

Kopš daļa mūsu darbīgās dzīves ir saistīta ar projektu rakstīšanu, ir pieaugusi arī vajadzība zināt “pareizos vārdus”. “Iesniegumu lirika” regulāri tiek kopta, atjaunināta un pilnveidota, un līdzīgs elastīgums skāris arī leksikonu, ar kuru politiskās partijas pauž savas ideoloģiskās nostādnes – precīzāk, slēpj saturīgas ideoloģijas trūkumu. Viena no vārdkopām, kura pamazām ir kļuvusi neaizstājama abās šajās darbības jomās, ir “pilsoniskā sabiedrība”. Tas ir ērts jēdziens: abstrakts, neskaidrs, viennozīmīgi pozitīvs, turklāt vēl smaržo pēc vecās Eiropas politiskajām tradīcijām. Turklāt tas neuzliek nekādus pienākumus – ko nu mēs ar to saprotam, lai paliek mūsu ziņā. Lai nu kā: burās, uz kurām rakstīts “pilsoniskā sabiedrība”, vējš šodien pūš vienmēr.

Ir skaidrs, ka pilsoniskās sabiedrības jēdziens nav nedz viennozīmīgi definējams, nedz arī aprakstāms īsos vārdos. Ar pilsoniskās sabiedrības izpēti nodarbojas gan ekonomika, politikas zinātne, socioloģija, gan politikas filosofija, gan sociālā un ideju vēsture – un arī tajās nebūt nav vienprātības par pilsoniskās sabiedrības robežām, lomu un darbības principiem. Tomēr ir reizes, kad skaidra un pamatota izpratne par pilsonisko sabiedrību ir vairāk kā nepieciešama, piemēram, lai pārietu no iesniegumu un programmu žargona pie konkrētiem politiskiem soļiem. Šādu soli, cik noprotams, gatavojas spert Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts, kurš pašlaik izstrādā programmu pilsoniskās sabiedrības veicināšanai. Šās iniciatīvas nozīmību ir grūti pārvērtēt: pilsoniskā sabiedrība, pilsoņu iniciatīvas un brīvprātīgas kooperācijas spēja ir viens no faktoriem, no kura ir atkarīga veiksme gan politiskajā, gan sociāli ekonomiskajā, gan kultūras jomā. Tomēr vienlaikus valsts iniciētās pilsoniskās sabiedrības veicināšanas programmas izstrāde dod pamatu arī bažām, kuras rada skaidrības trūkums par šās ieceres izejas pozīcijām.

Pilsoniskās sabiedrības jēdziens ir ieguvis popularitāti šodienas politikā, pateicoties tam, ka tas nav nedz tīri aprakstošs, nedz funkcionāls, bet ievērojamā mērā normatīvs jēdziens. “Pilsoniskā sabiedrība” nevis vienkārši apzīmē noteiktu nevalstisku organizāciju kopumu, bet gan ir nesaraujami saistīta ar noteiktiem priekšstatiem par labu demokrātiskas valsts iekārtojumu. Tieši tamdēļ, ja vēlamies veicināt pilsonisko sabiedrību, mums ir nepieciešams skaidrs redzējums par vietu, kuru tai būtu jāieņem demokrātiskā sabiedrībā, tās attiecībām ar valsts institūcijām, dažādām pilsoniskās līdzdalības formām, sociālo taisnīgumu un citām būtiskām lietām, kuras ir saistītas ar noteiktu priekšstatu par Latvijas sabiedrības nākotni. Tamdēļ “pilsoniskās sabiedrības veicināšana” lielā mērā ir ne tikai politiskās gribas un apķērības izpausme, bet arī apliecinājums tam, kā minētās ieceres autori redz valsts un sabiedrības attiecības, tiesiskumu un demokrātisku pārvaldi kopumā.

Tieši šis aspekts tad arī sniedz vielu pārdomām. Vai tomēr nešķiet mazliet dīvaini, ka politiskā elite, kura lielākoties dod priekšroku vertikālām komandu došanas metodēm, un partiju valdes neieklausās pat savos niecīgajos biedru pulciņos, nerunājot nemaz par “nenobriedušo” vēlētāju, pēkšņi ir pasākusi runāt par pilsonisko sabiedrību? Protams, daudz ko var piedēvēt ārzemju padomdevēju ietekmei, tomēr arī to nevajadzētu pārvērtēt. Īsi sakot: ko tad īsti mūsu politiķi saprot ar pilsonisko sabiedrību un kamdēļ tā pēkšņi jāsāk veicināt?

Mēģinot atbildēt uz šo jautājumu, gribētu piedāvāt divus modeļus, kuri ilustrē pilsoniskās sabiedrības izpratnes galvenās orientācijas. Tie, protams, ir vienīgi poli kādam spektram, kurā vairāk vai mazāk precīzi varētu sarindot dažādas konkrētas pozīcijas gan politikā, gan arī politikas teorijā.

Radikālās demokratizācijas modelis. Šā modeļa pamatā ir pārliecība, ka laikā, kad valstu politiskās sistēmas saduras ar globalizācijas un interešu plurālisma izaicinājumiem, kad krīzi piedzīvo labklājības valsts, kad katrs politisks solis aizvien vairāk ir saistīts ar dažāda veida riskiem, vienīgā iespēja saglabāt sabiedrības integritāti ir no jauna iesaistīt cilvēkus un to asociācijas politisko lēmumu pieņemšanā. Pilsonis, kurš jau labu laiku ir atradies elites īstenotās politikas perifērijā, no valsts “klienta” ir atkal jāpadara par tās varas leģitimitātes avotu. Tas būtu darāms, veicinot viņa līdzdalību, pilnveidojot vecās un radot jaunas līdzdalības formas, veidojot jaunus, ekonomiski un politiski autonomus politisko diskusiju forumus, kuri būtu brīvi pieejami un atvērti jebkuram viedoklim, kā arī nodrošinot publiskās sfēras sasaisti ar lēmumu pieņēmējiem. Šā modeļa izpratnē pilsoniskā sabiedrība nav nedz valsts aizbilstamais, nedz arī tās principiāls ienaidnieks – pilsoniskā sabiedrība un valsts kalpo viena par otras savstarpējas demokratizācijas nosacījumu.

Neokonservatīvais modelis. Šā modeļa pozitīvo definējumu varētu sniegt, atsaucoties uz nesen aizsaulē aizgājušo Ronaldu Reiganu, kurš par labklājības valsts finansētajām sociālajām programmām savulaik teicis: “Valsts mums ir atņēmusi iespēju darīt to, ko mēs darītu tāpat” – proti, palīdzētu trūcīgajiem brīvprātīgi un “pilsoniski”. Liberālais priekšstats par indivīdu kā pašatbildīgu un racionāli savtīgu būtni tiek kombinēts ar konservatīvismam raksturīgo atsaukšanos uz kādai kopienai piederīgu cilvēku solidaritāti, kurai pārmērīga valsts kontrole var vienīgi kaitēt. Šajā nozīmē valsts varas atsaukšanās uz pilsonisko sabiedrību nozīmētu gluži vienkārši izņemt no politiskās dienas kārtības veselu rindu jautājumus, depolitizējot un “uzticot” tos pašiem pilsoņiem un viņu kooperācijas spējai – kaut vai jau minētos sociālā taisnīguma jautājumus. Pilsoniskās sabiedrības asociācijas šajā modelī ir nepolitiskas, jo politisko varu realizē politiskā elite, proti, “tie labākie”. Asociāciju pašu ziņā ir sadarbība vai protests pret šiem “labākajiem”, tomēr tās necenšas pārņemt vai apšaubīt to funkcijas, vai pat pārmērīgi jaukties to darbībā.

Tad lūk, mans pieņēmums ir, ka Latvijas “nacionāli labējās” politiskās elites izpratne par pilsonisko sabiedrību ir tuva otrajam, nevis pirmajam modelim, un ir potenciāli bīstama demokrātijai, nevis veicina to. Neokonservatīvā pilsoniskās sabiedrības ideoloģija Rietumos ir radusies konkrētā vēsturiskā situācijā, līdz ar pirmajām plaisām klasiskajā labklājības valsts modelī, un tās “pārstādīšana” sociālekonomiski salīdzinoši vājās Latvijas kontekstā varētu izrādīties solis politiskas un sociālas deģenerācijas virzienā. Ja vispār gribam saskatīt kādu konstruktīvu nostādni aiz tās pilsoniskās sabiedrības retorikas, kādu to varam iepazīt mūsu “liberāļu” un “konservatīvo” politiskajos dokumentos (visskaidrāk, protams, LPP programmā, bet arī LC un citiem), tad tā visdrīzāk būtu apmēram šāda. Dažādu nevalstisku organizāciju izplatība pat tad, ja tā notiks tikai “uz papīra”, ļaus mums atslogot savu politisko sirdsapziņu un dienaskārtību no neērtiem jautājumiem. Citiem vārdiem, lai, tāpat kā līdz šim, stiprākais varētu izgriezt rokas vājākajam, un malā stāvošā valsts varētu vienīgi piebilst: “ko nu mēs tur, tā jau pilsoniskās sabiedrības lieta”. Nekas neliecina par to, ka pilsonisko sabiedrību kādam būtu ievajadzējies valsts varas leģitimitātes stiprināšanai. Gluži otrādi, pilsoniskajai sabiedrībai tiek atvēlēts nodarboties ar to, kas nokrīt zem galda valsts vareno politisko dzīru laikā. Tamdēļ arī priekšstats par ideālu pilsonisko sabiedrību tās politisko veicinātāju vidū ir atbilstošs: tās visdrīzāk ir “dabiski nevainīgas” šautriņu mešanas biedrības un antīko automobiļu klubi, nevis politiski ieinteresētas asociācijas un sabiedriskas kustības, kuras varētu prasīt publiskās varas caurredzamību un atbildību.

Tieši šādas perspektīvas dēļ pilsoniskās sabiedrības veicināšana lielākoties tiek izprasta kā tīri administratīva, nevis politiska problēma. Nesen veiktais pētījums par situācijas analīzi pilsoniskās sabiedrības jomā diemžēl arī redz pilsonisko sabiedrību kā principiāli administrējamu un apolitisku. Neapšaubāmi būtiskajiem legālās bāzes un NVO statistikas pētījumiem tomēr nevajadzētu aizstāt pilsoņu attieksmju, kooperācijas gatavības un sociālo kompetenču izpēti, kuru atspoguļojošie dati pētījumā gan nedaudz tiek skarti, bet ne interpretēti. Tomēr tieši minētās sabiedrības politiskajā kultūrā iesakņotās orientācijas ir tās, kuru dēļ mums patiešām ir pamats runāt par Latvijas vājo pilsonisko sabiedrību – un ne jau sapulcēm atbilstošu telpu trūkums. Savukārt, lai attīstītu cilvēku kooperācijas gatavību, ticību kopīgu pūliņu rezultātiem un pilsonisku solidaritāti, pilsoniskās sabiedrības joma nedrīkst tikt atrauta no sabiedrības politiskās integrācijas ar dažādu līdzdalības formu palīdzību. Vitālas pilsoniskās asociācijas neuzplauks, pateicoties nodokļu atlaidēm. Tās aktivizēsies, ja jutīs iespēju demokrātiski apliecināt savu ietekmi par spīti politisko “insaideru” iegribām.

Visu šo apsvērumu rezultātā ir nojaušams, ka pilsoniskās sabiedrības veicināšanas programmas izstrādātāji ir nopietnas izvēles priekšā, kura var būtiski ietekmēt Latvijas tālāko demokrātisko konsolidāciju. Vai ar pilsoniskās sabiedrības aktivizāciju mēs vēlamies pamazām veidot demokrātisku un atvērtu politisko kultūru, vienlaikus rēķinoties, ka pilsoniskās aktivitātes varētu padarīt politiskus tādus jautājumus, kurus attiecīgā brīža varas elite ļoti labprāt vēlētos turēt tālāk no pilsoņiem? Vai arīdzan mēs vēlamies iegūt vienīgi privāta izdevīguma vadītu interešu grupu kopumu iepretim arogantam valsts aparātam, kurš grūtākā brīdī varētu tēvišķā labvēlībā kaut ko “uzticēt” pilsoniskajai sabiedrībai? Ir grūti uzminēt, kuru no šiem variantiem par savējo uzskata programmas veidotāji. Tomēr, negribēdams būt tukšvārdīgs, minēšu dažus apsvērumus, kuri būtu jāņem vērā pirmās atbildes gadījumā.

• Pirmkārt, pilsoniskās sabiedrības veicināšanu nedrīkstētu ierobežot vienīgi ar administratīvu skatījumu, bet gan jāņem vērā iespējami aktīvā pilsoņa perspektīva. Pilsoniskā sabiedrība, protams, pēdējos gados ir kļuvis par “augstās politikas” jēdzienu, tomēr tas ir un paliek piesaistīts konkrētu cilvēku konkrētām sabiedriskām praksēm. Šajā ziņā pilsoniskās sabiedrības veicināšanas uzdevums būtu ne tikai darīt pa prātam valstij un pašvaldībām, bet gan kopumā radīt labvēlīgus apstākļus, lai Latvijas iedzīvotāji pamazām atgūtu “prieku kopīgi rīkoties” (H. Ārente).
• Otrkārt, viens no pilsoniskās sabiedrības veicināšanas nozīmīgiem uzdevumiem, īpaši mūsu valstī, būtu uzlabot tās kontaktu ar tā saukto “politisko sabiedrību” jeb politiskajām partijām. Ideālā gadījumā tas būtu abpusēji auglīgs process, jo partijas tādējādi varētu ilgtermiņā mobilizēt vēlētājus, savukārt pilsoniskās asociācijas spētu labāk pārliecināties par savas darbības politisko nozīmību. Protams, robežai starp politisko un pilsonisko sabiedrību ir jābūt, jo otrā gluži vienkārši netiecas pēc politiskas varas. Tomēr tas nenozīmē, ka partijām būtu pamats uzskatīt sevi par īpatnējām principiāli priviliģētām asociācijām, kuras var atļauties būt iekšēji un ārēji nedemokrātiskas. Tā kā visbiežāk gan iznāk novērot tieši šo pēdējo attieksmi, iespēja iesaistīt partijas simetriskā dialogā ar pilsonisko sabiedrību noteikti būtu pūļu vērta.
• Treškārt, stimulējot pilsoniskajās asociācijas ar administratīviem mehānismiem, nodokļu atlaidēm un līdzīgos veidos, būtu vienlaikus jācenšas arī nepadarīt tās strukturāli (ekonomiski, institucionāli) atkarīgas no valsts labvēlības, bet gan jārespektē pilsoniskās sabiedrības autonomija. Pretējā gadījumā tā zaudētu savu īsteni pilsonisko iedabu, kļūdama par potenciāli manipulējamu korporatīvu grupu kopumu. Protams, balanss starp veicināšanu un autonomiju ir daudz grūtāk panākams, nekā liktos dīkai teoretizēšanai. Problēmas ir acīmredzamas: dažādi ekonomiski stimuli diemžēl vai nu skars jau pastāvošas asociācijas, vai arī jaunu apvienību veidošanu pirmkārt noteiks tieši vēlme izmantot šo pēkšņo valsts pretimnākšanu – principiāli pretēji pilsoniskās sabiedrības ideālam. Vienlaikus tieši apzinoties šo administratīvo un ekonomisko pieeju ierobežojumu, ir iespējams palūkoties arī ārpus tiem, vaicājot pēc mehānismiem, kuri ne tik daudz ļautu jau pastāvošām asociācijām plaukt un zelt, cik censtos sniegt pilsonim motivāciju vispār iesaistīties atvērtā un sociāli ieinteresētā kooperācijā. Šajā kontekstā pilsoniskās sabiedrības veicināšana, manuprāt, nav atraujama no valsts apzināti īstenotas pilsoņu politiskās integrācijas ar dažādu forumu, iniciatīvu un publiskas komunikācijas formu iedibināšanu. Tām jāļauj pašām brīvi noteikt savu dienaskārtību visa politisko jautājumu spektra plašumā, turklāt caur tām filtrētais problēmu un risinājumu loks būtu jāpadara par kaut ko vairāk nekā tukšu skaņu politiskās varas īstenotāju ausīs – kas ir pats grūtākais uzdevums šodienas Latvijas kontekstā. Taču tieši tas būtu vajadzīgs, ja starp valsti un pilsonisko sabiedrību nākotnē vēlamies redzēt simetriskas un savstarpēji papildinošas, nevis vienkārši rīkojumu došanas attiecības.
• Visbeidzot, programmas īstenošanai absolūti nepieciešamās pilsoniskās sabiedrības “vienību” legālās identificēšanas procesā nevajadzētu aizmirst, ka viena no vitālas pilsoniskās sabiedrības iezīmēm ir izdomas bagāta pieeja visdažādākās formas asociāciju veidošanai. Šajā nozīmē arī Satversme nosaka asociāciju brīvību – kā tiesības izlemt, kāda veida asociācija būtu mūsu mērķiem un mūsu pašizpratnei vispiemērotākā. Tamdēļ, a priori sašaurinot programmas adresātu loku, tā var izrādīties neefektīva, izslēdzot tos, kuru sadarbība neietilpst iepriekš noteiktajā rāmī un kuri bez valsts patiesas ieinteresētības līdz zīmogam un statūtiem var nemaz netikt.