Tu izdari kaut ko šodien! 3

Par policistu nevar izmācīties. Būtībā tā ir „diagnoze” – tu „saslimsti” un vairs nevari citādāk.

Iesaki citiem:

Jūs Valsts policijas priekšnieka amatā esat aptuveni trīs mēnešus, bet pirms tam esat strādājis dažādos citos vadošos amatos policijā un zināt, kā policija ir attīstījusies līdz šim. Bet kādi ir svarīgākie darbi šobrīd un kādi plānoti līdz Ziemassvētkiem?

Šajā darbā esmu nācis idejas dēļ. Pats sliktākais, ko redzēju, – ka Valsts policiju pamet daudz cilvēku. Faktiski katru mēnesi gāja prom 60-80 cilvēku. Es sapratu, ka šo tendenci ir iespējams apturēt. Varu teikt ar zināmu gandarījumu, ka divos mēnešos promiešana ir apstājusies. Tas ir pirmais taustāmais rezultāts. Darbu policijā šobrīd mēnesī pamet aptuveni vairs tikai kādi 15 cilvēki, un viņiem jau ir citi objektīvi iemesli, piemēram, viņi pensionējas. Bet no policijas vairs neiet prom pilnīgās bezcerības un nolemtības dēļ. Cilvēki noticēja, paļāvās, ka pārmaiņas ir iespējamas, un tas uzliek vēl papildu atbildības slogu.

Es gribētu jauno darba cēlienu sadalīt trijos posmos: laiks līdz Jaunajam gadam, tad – nākošais gads un pēc tam – ilgtermiņš. Mēs runājam par stratēģiskiem, taktiskiem un ikdienišķiem uzdevumiem. Viens no stratēģiskajiem uzdevumiem ir vadības kvalitātes sistēmas ieviešana policijā un ilgtermiņa Valsts policijas attīstības stratēģija. Runājot par taktiskiem uzdevumiem līdz Ziemassvētkiem, tā ir problēmu identificēšana policijā un stabilitātes ieviešana iestādē kopumā. Šajā gadā mums jātiek galā ar problēmām, kas saistās ar budžeta konsolidāciju. Bet, ja runājam par stabilizāciju, tad zināmā mērā tas ir izdevies.


Ints Ķuzis Dzimis 1962. gada 4. maijā Tukumā.

Izglītība:
2005.-2006. Latvijas Policijas Akadēmija, maģistra grāds tiesību zinātnēs
1087.-1991. Minskas augstākā milijas skola, augstākā juridiskā izglītība
1983.-1985. Rīgas vidējā milijas skola, Kriminālpolicijas inspektors

Darba pieredze:
2011. gada 2. augusts patlaban – Valsts policijas priekšnieks
2009.-2011. gada 2. augusts Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes priekšnieks
2008.-2009. Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks
2003.-2008. Rīgas Galvenās policijas pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks
1999.-2003. Rīgas Galvenās policijas pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieka vietnieks
1996.-1999. Tukuma rajona policijas pārvaldes priekšnieks
1982.-1996. darbs Tukuma rajona policijas pārvaldē

Jūs teicāt – gāja prom 60-80 cilvēki mēnesī. Kā policijai trūka? Vai mēs runājam tikai par naudu vai ir vēl kādi faktori?

Alga ir viens no aspektiem. Otrs aspekts – ticība vai neticība, ka kaut kas var mainīties uz labu. Trešais ir motivācija – kāpēc man šeit būtu jāpaliek, ja nav nekādas atšķirības, vai es strādāju vai nē? Protams, bija runa arī par ekonomikas un finanšu stabilitāti, jo parādījās atsevišķas vietas, kur finansējums palielinājās un kur varēja nopelnīt labu algu.

Pirmais, ko mēs izdarījām, – pārskatījām darba organizāciju policijā. Pārsvarā trūka policistu, kas strādā uz ielām, jo tikai 60% no visas policijas bija „kārtībnieki”. Policijai ir tādi darbi kā dežūras un patrulēšana, un, veicot šos pienākumus, policisti nevarēja strādāt blakus darbu. Ir 12 un 24 stundu darba grafiki diennaktī. Pārejot uz 24 stundu grafiku, mēs redzējām, ka tas dod cilvēkiem papildus stimulu, lai viņi turpinātu strādāt, un ir tādi, kas pat atgriežas policijā. Darba režīma maiņa radīja cilvēkos stabilitātes un prognozējamības sajūtu. Protams, rodas jautājums, vai cilvēks var produktīvi nostrādāt 24 stundas, bet es varu droši teikt, ka šim darba grafikam ir īslaicīgs raksturs. Domāju, šāda kārtība pastāvēs tikai līdz 2013. gadam.


Ko nozīmē 24 stundu darba režīms?

Tas nozīmē, ka policists dežūrē diennakti un viņam apmaksā 24 stundas, no kurām divas drīkst veltīt atpūtai. Tomēr šāda kārtība paredzēta tikai dažiem amatiem – dežurantiem, posteņiem, kur darbs nav tik intensīvs. Autovadītājs, kas ved operatīvās grupas, nevar strādāt diennakti. Ceļu policija un speciālo uzdevumu vienības strādā 12 stundu režīmā, jo pie viņu darba intensitātes strādāt tik garas stundas nemaz nav iespējams.


Sabiedrībā ir ļoti dažādi viedokļi, vai policisti vispār drīkst piepelnīties. Kāds ir jūsu uzskats, kur ir robeža?

Tas attiecināms uz policistiem, kas strādā maiņu darbu. Ja cilvēks dežūrē, tad mēs, protams, izvērtējot otro darba vietu, ļaujam viņam piepelnīties. Bet, ja virsnieks noziedzības apkarošanas departamentā gribētu strādāt otrajā darbā, tad viņš to nevarētu.


Ir bijušas diskusijas, vai policisti ārpus darba laika drīkst formas tērpos veikt kādus citus pienākumus.

Tas ir kategoriski aizliegts. Kārtība ir tāda – policists vēršas pie sava tiešā priekšnieka, ka viņš nolēmis piepelnīties. Viņš raksta ziņojumu, iesniedz attiecīgos dokumentus par darba vietu, un viņa tiešais priekšnieks izvērtē otrā darba apjomu un savienojamību ar grafiku policijā. Otrā darba atļauju izsniedz tikai augstākās policijas amatpersonas. Ir kategoriski aizliegts papildus darbā izmantot policijas formu un ieroci. Tie ir galvenie pamatnosacījumi, kurus nekad nedrīkst pārkāpt.

Ja skatāmies, ko tieši policisti dara blakus darbos, tad pārsvarā tās ir apsardzes kompānijas. Mēs atceramies traģisko šā gada janvāri[1], pēc kura mēs ļoti būtiski izmainījām nostāju šajos jautājumos. Protams, mēs nedrīkstam diktēt, kur policijas darbinieks drīkst strādāt un kur nē, bet mēģinām pēc iespējas rūpīgāk izvērtēt policista darbu, kad viņš lūdz atļauju. Ja mēs redzam, ka darbs ir saistīts ar azartspēlēm, ar skaidras naudas pārvadājumiem, ar alkoholu, mēs to liedzam bez ierunām. Protams, kāds varētu mēģināt uzrādīt citus dokumentus, tomēr mums ir savs kontroles mehānisms. Proti – otrajam darba devējam arī ir jāiesniedz darbinieka raksturojums un tiešajam priekšniekam ir jāizvērtē gan raksturojums, gan tas, vai otrs darbs nav traucēklis pamatdarbam.

Amatpersonām, kas strādā narkotiku vai noziedzības apkarošanas departamentos, mēs ieviešam motivējošas piemaksas. Tas ir mans priekšlikums. Kad sāku pildīt savus amata pienākumus, ministra līmenī vienojāmies, ka mums nepieciešami 200 000 latu mēnesī Valsts policijā, lai varētu nodrošināt motivējošas piemaksas darbiniekiem, kas strādā ar smagiem noziegumiem. Darbā ar organizēto noziedzību darbinieks var pretendēt uz piemaksām līdz 250 latiem, par darbu ar smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem – līdz 150 latiem un par likumpārkāpēju konvojēšanu – līdz 50 latiem. Mēs izmantojam visus normatīvajos aktos noteiktos ceļus, lai piemaksātu darbiniekiem, protams, vadoties no ieguldījuma. Katrā struktūrvienībā ir attiecīga komisija, kas izvērtē ikviena darbinieka ieguldījumu. Arī Valsts kontrole secinājusi, ka process ir pietiekoši caurspīdīgs.


MUMS IR VIENA – LATVIJAS POLICIJA

Foto no Valsts policijas mājas lapas

Bijušie Valsts policijas priekšnieki


Artis Velšs – 11.01.2011.-25.07.2011.
Valdis Voins – 24.03.2009.-10.01.2011.
Aldis Lieljuksis – 07.12.2006.-24.03.2009.
Jānis Zaščirinskis – 23.01.2003.-06.12.2006.
Juris Rekšņa – 02.06.1999.-14.01.2003.
Aldis Lieljuksis – 10.11.1993.-09.04.1998.
Igors Kupra – 01.07.1991.-31.10.1993.
Jānis Apelis – 27.11.1991.-30.06.1992.


[b]Ja runājam par policijas funkcijām, tad, sākoties krīzei, policijas struktūrā tika īstenotas vairākas reģionālās reformas[2]. Kā jūs tās vērtējat?


Latvija ir Eiropas daļa, un mēs nestrādājam noslēgtā vidē – vienmēr skatāmies, kā strādā citu valstu policijas. Reformas arī citās valstīs notiek, izvērtējot policistu skaitu, policijas darba iespējamo optimizāciju un taupot resursus. Ir divi attīstības veidi – centralizācija un decentralizācija. Visās valstīs notiek virzība uz vadības reģioniem. Paskatīsimies no loģiskā viedokļa – mums bija 28 policijas pārvaldes un 28 juridiskās personas, bet tagad ir 5 juridiskās personas. Ja mēs skatāmies no valsts attīstības perspektīvas, tad Finanšu ministrija definējusi striktu finanšu resursu apgūšanas centralizāciju. Es domāju, ka Valsts policija beigu beigās paliks pie vienas finanšu plānošanas sistēmas – tā ir Iekšlietu ministrijas, Finanšu ministrijas un valdības pozīcija.

Protams, nekad visas puses nebūs apmierinātas. Ja reiz kaut kas ir samazināts, tas kaut ko ietekmē. Laukos, protams, cilvēki jūt, ka policistu vairāk nekļūst. Bet tā nav Latvijas īpatnība vien – visa pasaule iet uz to, un galvenais – policijai jābūt sasniedzamai, lai tā varētu sniegt palīdzību cilvēkiem.

Optimizācija ir redzama municipālajās policijās, kas aug kā sēnes pēc lietus. Tomēr svarīgi, lai municipālie policisti dzīvotu savā darbības teritorijā. Piemēram, 2009. gadā mēs Rīgai pievienojām Ogres novadu un, strādājot Rīgas policijā, es sastapos ar to, ka neviens no Ogres inspektoriem tur nedzīvo. Proti, viņi dzīvoja Ogrē vai Lielvārdē, respektīvi, pilsētās. Manuprāt, tā ir vājā vieta, un policija diez vai spēs to atrisināt, jo cilvēki aizvien vairāk pārceļas uz pilsētām. Pirms 15 gadiem situācija bija gluži citādāka – kad es strādāju Tukumā, nevienai ekipāžai nevajadzēja braukt uz laukiem, jo tur bija savs Valsts policijas darbinieks, kurš jebkurā diennakts laikā devās uz izsaukumu. Būtībā viņš bija konkrētās vietas policists, kas saņēma algu no valsts budžeta, jo bija piesaistīts konkrētai vietai, kurā dzīvoja. Šim modelim būtu jābūt arī tagad.


Valsts policijai ir jānodarbojas ar smagajām lietām, urbanizētajiem rajoniem, atstājot telpu municipālajai policijai. Kā jūs redzat sadarbības attīstību ar pašvaldības policijām?

Es jau sen esmu teicis, ka paralēli vienuviet nevar attīstīties divas policijas. Ir divi ceļi – vai nu šo policiju konsolidācija vai valsts policijas funkciju deleģēšana pašvaldību policijai, kas būtu loģiski. Valsts policija varētu būt kā izmeklēšanas vienība, bet municipālā – kā kārtības policija. Pašvaldību atbildība ir sabiedriskās kārtības nodrošināšana, un tās pašas izvēlas, kā veic šo funkciju. Piemēram, Līvānos ir spēcīga pašvaldība, kas negrib savu policiju, jo viņus apmierina Valsts policijas darbs. Ja pašvaldība nevēlas uzturēt savu policiju, ir jāslēdz līgumi ar Valsts policiju par sabiedriskās kārtības nodrošināšanu un jāpērk šis pakalpojums no valsts. Šādā veidā nebūtu funkciju dublēšanās, un gan valsts, gan pašvaldību resursi būtu labāk plānojami un izmantojami efektīvāk, bet sabiedrība kļūtu drošāka.


Aizvien aktuāls ir jautājums par Valsts un pašvaldības policiju kompetenču pārdali.

Tieši tā. Ja mēs runājam par sadarbību laukos, piemēram, ja ir sīkās zādzības vai vēl kādi mazāk bīstami likuma pārkāpumi, tas uzreiz attiecas uz Valsts policiju. Daļu no šāda rakstura funkcijām varētu pārņemt municipālā policija. Rīgā, piemēram, es nevaru iedomāties, kā divas policijas varētu dzīvot viena bez otras – vienalga, vai tas ir ikdienišķais darbs, vai tie ir masu pasākumi. Protams, ir arī zināma „rīvēšanās”, bet vismaz izejas pozīcijām jābūt vienādām – nevar būt tā, ka Valsts policijas darbinieks ar tādām pašām funkcijām saņem vien 200 latus, savukārt blakus strādājošais pašvaldības policists saņem 400 latus par tieši to pašu darbu. Piemēram, Rīgā, es zinu, strādā visnotaļ daudz policistu ar augstāko izglītību, bet viņi neizvēlas strādāt par izmeklētājiem Valsts policijā, jo, veicot vienkārša rakstura reidus, pašvaldības policijā alga ir augstāka. Atalgojuma ziņā Valsts policijā „treknajos gados” nebija problēmu ar „kārtībniekiem”, bet ļoti trūka virsnieku un izmeklētāju, savukārt tagad izmeklētāji ir, bet trūkst „kārtībnieku”. Šobrīd „kārtībniekiem” vidējā alga ir 270 lati uz rokas, bet inspektoram, kurš uzsācis darbu, piemēram, kriminālpolicijā, – 400 lati, protams, vadoties no dienesta pakāpes un izdienas.

Arī prasību līmenis pašvaldības un Valsts policijā ir atšķirīgs. Valsts policijas darbiniekiem mēs esam izvirzījuši samērā augstus kritērijus, bet pašvaldības policijā vienīgais nosacījums ir „ej un strādā”. Jāsāk ar to, ka prasību līmeņi abās policijas tiek līdzsvaroti, lai starta pozīcijas būtu līdzīgas.


Kā varētu sakārtot nevienmērīgo atalgojumu sistēmu?

Perspektīvā Valsts policijai būs jāpalielina algas, jo pašvaldības policijai neviens algas nesamazinās, un tas ir pareizi. Tāpēc mums jāievieš diferenciētās algas visā Latvijas teritorijā. Atalgojuma politika „treknajos gados” ieveda mūs tik sarežģītā situācijā, jo absolūti visiem inspektoriem maksāja līdzīgas algas, neskatoties uz paveiktā darba apjomu. Tāpēc galvenais kritērijs būtu tā sauktais „kriminogēnais princips” – cik bīstamā vidē policists strādā – un noslodze.

Jādomā ir par to, ka mums Latvijā ir viena – Latvijas policija, kas sastāv no Valsts policijas un pašvaldības policijas. Proti, jāparedz vienotas prasības, pieņemot dienestā, atalgojuma sistēma un novērtējums cilvēkiem, kas strādā Latvijas policijā.


AR PAGONIEM. UN BEZ TIEM

Vai mēs vispār zinām, cik daudz policistu mums valstī vajag?

Es varu pateikt! Esmu iezīmējis, ka uz 450 cilvēkiem būtu vajadzīgs viens policists. Būtībā Latvijā nepieciešami 5000 policistu, ko varētu panākt līdz 2016. gadam.


Un cik mums šodien ir policistu?

Aptuveni 7000.


Vai tas nozīmē, ka 2000 ir lieki?

Runa ir nevis par darbiniekiem, bet tieši par policistiem. Starpība starp abiem jēdzieniem ir veicamajās funkcijās. Kāpēc es runāju par 2016. gadu? Šogad mums bija funkciju audits un mēs secinājām, ka aptuveni 1200 tagadējām amatpersonām ar speciālām dienesta pakāpēm tiešo pienākumu veikšanai šāds statuss nemaz nav vajadzīgs – nav vajadzīgi „pagoni”. Amati ir sagrupēti, un cilvēki zina – aizejot pensijā vai darbu pametot, konkrētajam amatam statuss „policists” zūd. Nākamais cilvēks, kas tiek pieņemts šajā amatā, ir brīva līguma darbinieks bez „pagoniem”.


Praktiski „pagonu noņemšana” notiek lēnā, dabiskā veidā.

Jā. Praktiski šim procesam būtu jānoslēdzas 2016. gada 1. janvārī. Šis termiņš attiecas ne tikai uz uzplečiem, tas attiecas arī uz izglītības prasībām. 2016. gadā policistam, kurš ir uzsācis jaunu darbu, jābūt speciālai izglītībai. Tā ir Policijas koledža – 9 mēneši. Inspektoram ir vajadzīga pirmā līmeņa augstākā izglītība, bet no galvenā inspektora „uz augšu” ir vajadzīga otrā līmeņa augstākā izglītība. Ikviens darbinieks ir informēts par jaunajām prasībām un viņam pašam jāizvēlas – uzsākt mācības vai arī 2016. gadā mēs šķiramies.

Līdzīgi arī ar valodas zināšanām, tur gan šis termiņš nav 2016. gads. Mums palikuši aptuveni 50 darbinieki, kuriem nav atbilstoša līmeņa apliecību. Neviens no tiem, protams, nav darbinieks, kas pieņem lēmumus vai arī nevarētu pildīt savus dienesta pienākumus valodas nezināšanas dēļ. Tie pārsvarā ir „kārtībnieki”.


Policijas koledža mums šobrīd dod pirmā līmeņa speciālistus, bet otrā līmeņa augstāko izglītību tomēr nesniedz.

Nē, otrā līmeņa Policijas koledžā nav. Pirmais ir speciālā izglītība – 9 mēneši. Atnāk cilvēks no ielas vai pēc vidusskolas beigšanas, viņš Policijas koledžā mācās 9 mēnešus un iegūst speciālo izglītību. Tas ir pirmais mācību posms. Nākamais posms ir trīs mēnešu mācības, ja par izmeklētāju grib strādāt cilvēks, kas beidzis Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti, bet kuram nav pieredzes. Tad mēs viņu sūtām trīs mēnešus mācīties Policijas koledžā.

Ja mēs skatāmies no procentuālās prizmas, es domāju, ka aptuveni 80% darbinieku vajag speciālo izglītību vai pirmā līmeņa augstāko izglītību. Attiecīgi ir 20-25% darbinieku – visu līmeņu vadītāji, arī galvenie inspektori, kam būs nepieciešama otrā līmeņa austākā izglītība.


DOMĀT POLICEJISKI

Vai mums nepienāks tīri intelektuāls bankrots policijā? Mēs ņemam juristus un taisām no viņiem policistus. Jurists, protams, ir laba bāze policistam, bet starp juristu un policistu nav liekama vienlīdzības zīme.

Mums ir pieejama otrā līmeņa augstākā izglītība – kriminālistikas un operatīvās darbības teorijas apakšnozarēs. Latvijas Universitātē cilvēki iegūst otrā līmeņa augstāko izglītību tīri profesionālā formā. Bez tam mums ir noslēgts līgums līdz 2015. gadam ar Rīgas Stradiņa Universitāti. Arī tur process jau ir sācies – ir uzņemti studenti. Mēs to finansējam, esam sastādījuši programmu, un studenti klātienē apgūst otrā līmeņa augstāko izglītību ar policejisku ievirzi.


Šī izglītība ir uz juridiskās bāzes?

Pie mums „no ielas” pārsvarā tomēr nāk juristi no Latvijas Universitātes, Baltijas Starptautiskās Akadēmijas, Rīgas Stradiņa Universitātes. Pieplūdums ir rudenī. Uz Jāņiem visi beidz, tad domā, ka tūlīt kaut kur iestāsies – kādā advokātu birojā vai kur citur. Tad, kad cilvēks ir saskāries ar realitāti un sapratis, ka viņu darba tirgū neviens negaida ar atplestām rokām, viņš ieskatās Valsts policijas mājas lapā un atklāj, ka nepieciešami policisti. Diemžēl novērojam arī to, ka liels skaits cilvēku uz policiju nāk strādāt dēļ ieraksta CV. Gadu nostrādāt Valsts policijā par izmeklētāju ir ļoti laba pievienotā vērtība. Mēs viņus pieņemam, un, es skatos, pēc gada – švik, viņš iet prom. Protams, tā ir arī saskaršanās ar realitāti, jo policista darbs nav ofisa darbs – te nākas darīt arī nepatīkamas lietas, un ne visi ar to var sadzīvot.

Protams, Policijas Akadēmijā veidojās pēctecība – atnāc, 9 mēnešus mācies, pēc tam izmācies pirmAjā līmenī, pastrādā, un visu laiku esi tur „iekšā”. Process pats par sevi cilvēkus veidoja par policistiem, bet nu tā jau ir vēsture.


Respektīvi, jābūt mācību sistēmai, kas ļauj kļūt par policistu?

Tieši tā! Par policistu nevar izmācīties. Vai nu tev tas ir iekšā, vai nu tu par to kļūsti. Ja tev tas ir iekšā, gēnos, tad tas vienkārši jāattīsta, bet tāpat cilvēkam visu laiku jābūt tajā vidē, jākļūst par tās neatņemamu sastāvdaļu.

Paskatoties uz Policijas Akadēmijas ziedu laikiem, kas bija deviņdesmito gadu vidū un beigās, lai arī kur tu ietu – Augstākajā tiesā, prokuratūrā vai kur citur – visur priekšā bija Policijas Akadēmijas absolventi. Parunājot varēja just, ka cilvēkam ir policejiskā domāšana labākajā nozīmē, ka viņam tā ir iemācīta.

Par šo jautājumu bija runa arī vienā no Policijas koledžas izlaidumiem. Cilvēks ir iemācījies kādu likumu, tomēr viņš nav iemācīts domāt. Ir jāiemāca domāt policejiski! Kas policejiski domā, tas arī tiek uz priekšu un aiziet. Jo policists nedrīkst domāt tā, kā domā visi. Viņam ir jādomā mazliet citādāk. Tas tad arī ir mācību iestādes vai policijas struktūrvienības uzdevums – iemācīt domāt kā policistam.


Tātad ir kaut kas tāds, kas cilvēku notur policijā, un tā nav nauda?

Tā ir! Būtībā tā ir „diagnoze” – tu „saslimsti” un vairs nevari citādāk.


Un kā jūs atšķirsities no saviem priekšgājējiem – bijušajiem Valsts policijas priekšniekiem?

Tāds provokatorisks jautājums. Ar to, ko es te tagad runāju, ar to arī atšķiros.

Mums vēl studiju laikā bija tāds vecs pulkvedis, liekas, viņš bija arī vēl karojis. Viņš teica: „Cынки, работайте, пока у вас неностанет проффесиональная деградация!”[3] Profesionālā degradācija ir tad, kad tu katrā cilvēkā redzi noziedznieku. Kaut arī darbā vairs nesaskaros ar izmeklēšanu, šo padomu vienmēr atceros. Visi esam satikuši cilvēkus, kas visu zina, visu saprot. Viņiem ir profesionālā degradācija. Viennozīmīgi! Jo mazāk cilvēks zina un saprot, jo viņam ir lielāka viszinības sajūta.

Daudziem policistiem ir tāda attieksme – redz, kad es strādāju, tad bija... Es saku: „Tu izdari kaut ko šodien un tad parunāsim!” Tas, ko kāds ir izdarījis kādreiz, ir pagātne. Ja man saka: „Es savu esmu atstrādājis, tagad lai citi strādā,” es atbildu: „Bet ko tad tu dari tagad?”

_____________________

[1] Jēkabpilī 2011. gada janvārī specvienības „Alfa” un Valsts policijas darbinieki policistu formās aplaupīja spēļu zāli. Noziedznieki bēgot šāva uz amata brāļiem, kas veica savus darba pienākumus, cenšoties laupītājus aizturēt. Bojā gāja viens policists un vēl divi tika smagi ievainoti.

[2] Reformas rezultātā notika Valsts policijas atbalsta funkciju centralizācija ar mērķi ekonomēt administratīvos resursus. Agrāk Valsts policijas pārvaldes bija katrā Latvijas rajonā, taču tagad ir izveidotas 5 reģionālās pārvaldes Zemgalē, Kurzemē, Vidzemē, Latgalē un Rīgā.

[3] Strādājiet, dēliņi, kamēr jums neiestājas profesionālā degradācija! – krievu val.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (3) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Erna - autorei 21.11.2011 17:09
Paldies par daudz - maz objektīvu rakstu! Taču vai teiktais atbilst patiesībai, ja jau citā publiskota cita informācija, ko publicējusi tā pati Valsts policija? Tā www.vp.gov.lv lapas sadaļā budžets ir redzams, ka kārtībnieki ir tikai 1154 darbinieki, jaunākie inspektori (varētu pieskaitīt pie kārtībniekiem) ir 1237 un kopējais darbinieku skaits - 6194. Kādi "... tikai 60% kārtībnieku" ? Vai tā būtu drukas kļūda?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


apk 15.11.2011 14:51
rezultātu skaitītājiem vajadzētu sadot pa mizu, atskaite atskaitei galā. Visi notikumi tiek reģistrēti elektroniski, kādas problēmas iegūt interesējošos ciparus

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Iveta Kažoka 15.11.2011 10:31
Tā jau viss labi, tikai tomēr prasītos skaidrojums par to, ko īsti nozīmē "policejiska domāšana"? Nekad iepriekš nebiju šo vārdu savienojumu redzējusi pozitīvā kontekstā. :)

Saistītie raksti
Policija 255x203(3)

Tu esi mans policists Autors:Ilze Ruķere

Serkoki 255x203(1)

Bauskas kliedziens 12 Autors:Ilona Kronberga

Tims rees 255x203(1)

Pilsonis mundierī Autors:Rita Ruduša

Policija 255x203(1)

Policija, lūdzu atvērt(ību)! 7 Autors:Inese Avota, Ilze Dzenovska

Citi autora darbi
Zirgs

Kas ir laime? 1 Autors:Ilona Kronberga