Trīs rakstām, pieci prātā?

Saeimas deputātu zvēresta projektā pagaidām nav elementa, kas parasti sastopams citās valstīs - deputāta solījuma pēc vislabākās sirdsapziņas ievērot vēlētāju intereses. Toties netipisks elements ir valsts valodas nosacījums - tā ir Latvijas īpatnība.

Intervija ar Saeimas Juridiskā biroja vadītāju Gunāru Kusiņu

Iesaki citiem:

Satversmes grozījumu projektā ietvertā svinīgā solījuma teksts, ko Saeima apstiprināja 2.lasījumā, ir šāds: “Es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, svinīgi solos būt uzticīgs Latvijas Republikai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus.” Vai, dodot šādu solījumu, netiek zināmā mērā ierobežota deputāta rīcības un izvēles brīvība? Piemēram, ja tas ir Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā frakcijas deputāts, un vēlētāji pēc tam lūdz viņu atbalstīt krievu valodas kā otras valsts valodas ieviešanu?

Līdzīgus iebildumus ir izteikušas arī dažas starptautiskās organizācijas, kas iepazinušās ar šo Satversmes grozījumu. Saeimas Juridiskā biroja priekšlikums, kuru Saeima atbalstīja 2.lasījumā, balstījās uz tekstu, kas bija pieņemts 1.lasījumā. Mēs veicām tikai tās korekcijas, kas attiecas uz likumdošanas tehniku un kodifikāciju. Atzinumu par to, vai grozījums ierobežo mazākumtiesības vai nē, mēs sniegsim Saeimas Juridiskajai komisijai līdz šā gada 18.aprīlim.

Jūs esat pētījis citu valstu konstitucionālo pieredzi un praksi. Palūkojoties uz citu valstu, īpaši jau Eiropas valstu konstitūcijām, vai šādi zvēresti ir bieži sastopami?

Svinīgie solījumi ir samērā bieži sastopami citu valstu konstitucionālo tiesību praksē - tādi ir septiņās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs, sešās ES kandidātvalstīs, desmit NATO dalībvalstīs un trijās NATO kandidātvalstīs. Ir valstis, kurās šādi zvēresti ir ietverti tieši konstitūciju tekstā - tā tas ir Bulgārijā, Lietuvā, Polijā, Čehijā, Igaunijā, arī citur Eiropā – Grieķijā un Dānijā. Vienlaikus ir arī valstis, kur zvēresta teksts nav ietverts konstitūcijā, bet gan parlamenta reglamentā vai parlamenta iekšējos kārtības ruļļos. Tā tas ir, piemēram, Lielbritānijā, kur deputāti zvēr uzticību karalienei.

Kādi ir šo solījumu teksti? Vai Latvijas deputātu svinīgais solījums tā pašreizējā formā ir līdzīgs citu valstu zvērestiem?

Ja mēs paskatāmies uz svinīgo solījumu tekstiem citās valstīs, un salīdzinām tos ar pašreizējo projektu, varētu teikt, ka Latvijas Satversmē plānotais grozījums nosacīti ietver apmēram divas trešdaļas no tā, kas ir tipisks. Parasti deputāts zvēr uzticību valstij, un zvērests satur vārdus, ka viņš (deputāts) ievēros valsts konstitūciju un likumus – tie ir divi tipiski zvēresta elementi. Trešais elements zvērestos parasti ir deputāta solījums pēc vislabākās sirdsapziņas ievērot vēlētāju intereses. Šī trešā elementa pagaidām plānotajā zvēresta tekstā nav, taču nevar teikt, ka tas ir kāds trūkums - ja mēs apskatām zvēresta tekstu kopumā, mēs varam runāt par vairāk vai mazāk tipiskiem zvērestiem. Ir arī valstis, kurās ir ļoti īss zvēresta teksts, tikai solot ievērot valsts konstitūciju un likumus.

Netipisks elements šajā svinīgā solījuma tekstā ir valsts valodas nosacījums. Ja mēs salīdzinām šo projektu ar citu valstu svinīgo solījumu tekstiem, tā būtu Latvijas īpatnība. Ņemot vērā, ka šie Satversmes grozījumi iesniegti tieši saistībā ar valsts valodas statusa nostiprināšanu, tad šāda atkāpe iekļaujas pārējo grozījumu stilā, kas šobrīd tiek piedāvāti.

Kāds Jums liekas šis stils? No opozīcijas politiķu puses izskan dažādas pretenzijas, piemēram, par to, ka zvērestā tiek izdalīta tikai valoda, suverenitāte, bet netiek pievērsta uzmanība cilvēktiesībām, karogam, teritoriālajai nedalāmībai, tātad, tiek akcentētas tikai dažas normas.

Ja apskatām dažādu zvērestu tekstus, tad vārdi par starptautisku līgumu ievērošanu un cilvēktiesībām tiek ieslēpti citos zvēresta vārdos – par konstitūcijas un likumu ievērošanu. Starp tiem zvērestiem, kurus esam izpētījuši, nav izdevies atrast tādu, kurā būtu ierakstīts, ka deputāts apņemas ievērot starptautiskos līgumus.

Ja salīdzinām dažādu zvērestu tekstus, jāatzīst, ka zvērestam ir svarīga simboliska funkcija. Tiek prezumēts, ka tām personām, kas tiek ievēlētas valsts parlamentā, jābūt lojālām un jārīkojas pēc vislabākās sirdsapziņas, maksimāli ievērojot valsts intereses. Līdz ar to zvēresta teksti ir svinīgi, patriotiski, taču tie nav virzīti uz to, lai ierobežotu deputātu konstitucionālās tiesības – vārda brīvību, izteikšanās brīvību vai arī kaut kā savādāk ierobežotu viņu patstāvību.

Protams, ka katram zvēresta vārdam var mēģināt atrast labāku, piemērotāku vārdu, lai pat nerastos aizdomas. Bet vārdi ir tādi, kādi viņi ir, un interpretācija būs nepieciešama. Ja mēs to darām juridiski korekti, tad tiesību normas jāinterpretē, ņemot vērā likumdevēja nolūku, un šajā gadījumā svarīgāk, lai likumdevējs skaidri pateiktu nolūku – kādēļ tiek ieviests zvērests. Būtu ļoti labi, ja tas izskanētu publiski gan referenta ziņojumā likumprojekta 3.lasījumā Saeimā, gan arī Juridiskās komisijas sēdē, apspriežot šo zvēresta tekstu.

Runājot par citiem Satversmes grozījumu priekšlikumiem – pantiem, kas nosaka valsts valodas lietošanu pašvaldībās, ir izskanējuši viedokļi, ka pietiek ar pastāvošo Satversmes ceturto pantu, kas nosaka, ka latviešu valoda ir valsts valoda un ka nevajag speciāli izdalīt pašvaldības, ja tās vispār nav minētas Satversmē.

Pirmkārt, es negribētu piekrist tam, ka pašvaldības nav minētas Satversmē. Tās tika minētas, jau pieņemot Satversmi 1922.gadā. Pašvaldības Satversmē pieminētas arī 8. nodaļā.

Kopumā arī mans viedoklis ir tāds, ka Satversmes pašreizējais ceturtais pants daudz lakoniskāk izsaka to, ko Saeima šobrīd mēģina ietvert jaunajos Satversmes grozījumos. Ja mēs iedomājamies šo situāciju savādāk – ja šādi grozījumi tiktu pieņemti pirms ceturtā panta jaunās redakcijas, tad varbūt secība būtu pareiza, bet šobrīd šī secība neizskatās īsti veiksmīga un loģiska. Satversmes ceturtais pants ir daudz elegantāks. Un ceturtais pants arī tika ietverts Satversmē ar mērķi stiprināt latviešu valodas kā valsts valodas statusu. Šobrīd mērķis, kas tiek izvirzīts, pieņemot jaunos grozījumus, ir tieši tāds pats. Manuprāt, Satversmes ceturtais pants bija tālejošāks. Tomēr tas nenozīmē, ka tagad radīsies kaut kādas neatrisināmas juridiskas pretrunas.

Jūsuprāt, vai pietiktu ar deputātu svinīgo solījumu un ceturto pantu?

Ja mēģinām samērot šis lietas tad jāatzīst, ka ceturtais pants ir daudz, daudz ietilpīgāks par tiem Satversmes grozījumu pantiem, kas šobrīd tiek piedāvāti. Ceturtais pants aptver ne tikai Saeimu un pašvaldības, bet arī citas valsts institūcijas. Uz tā faktiski balstās viss Valsts valodas likums. Bez tam šobrīd piedāvāto pantu redakcijas radīs nepieciešamību savādāk raudzīties uz Valsts valodas likumu un tajā lietoto terminoloģiju, jo Valsts valodas likumā arī ir termins “darba valoda”, bet tas tiek lietots nedaudz citā nozīmē. Tomēr es negribu teikt, ka zvērests ir labs, un pārējie Satversmes grozījumi - slikti. Man liekas, ka ceturtais pants bija daudz lakoniskāks, precīzāks, un pārējie Satversmes grozījumi, kas tagad tiek piedāvāti, ir vienkārši papildinājumi un sīkāki paskaidrojumi pie ceturtā panta.

Atgriežoties pie panta par darba valodu pašvaldībās – vai šo tekstu nevarētu tulkot tā, ka darba valoda pašvaldībās būs tikai un vienīgi latviešu valoda? Vai neradīsies iebildumi par minoritāšu pārstāvju iespējām saņemt atbildi tikai latviešu valodā un no tām izrietošu minoritāšu tiesību pārkāpumu? Jau izskanējuši aizrādījumi, ka šādas normas varētu būt pretrunā, piemēram, ar vēl neratificēto Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju mazākumtautību aizsardzībai?

Manuprāt, ir divi ceļi, kā atrisināt šo situāciju. Pirmais - likumdevējs norāda, kāds ir patiesais grozījumu nolūks un precīzi paskaidro katra vārda jēgu, pasakot, kas tur ir un kas tur nav domāts. Tādējādi varētu novērst pārmetumus, ka ir kaut kādi Latvijas starptautisko saistību pārkāpumi. Otrs variants ir cieši saistīts ar mazākumtautību aizsardzības konvencijas ratifikāciju Saeimā. Parlaments var, apspriežot šo konvenciju, nonākt pie secinājuma, ka nepieciešami grozījumi kādos normatīvajos aktos, tai skaitā arī Satversmē. Šādas situācijas ir bijušas arī citās valstīs, ratificējot kādu starptautisku līgumu, pirms tam atgriezties pie pašas valsts konstitūcijas.

Bez tam Latvijas normatīvie akti paredz, ka iespējams vērsties Satversmes tiesā, lai noskaidrotu, vai Latvijas parakstītais, bet vēl neratificētais starptautiskais līgums atbilst vai neatbilst Satversmei. Arī Satversmes tiesa var teikt, kāda ir attiecīgo Satversmes pantu interpretācija. Tad var secināt, vai konvencija nonāks pretrunā ar Satversmi vai nē. Šīs divas procedūras izmantojot, manuprāt, var atrast tādu risinājumu, lai pilnīgi visiem būtu skaidrs, kas slēpjas aiz katra Satversmē ierakstītā vārda. Satversmi neraksta tā – trīs rakstam, bet pieci paturam prātā. Satversme ir jāraksta visiem skaidri saprotamā valodā, apzinoties visas iespējamās juridiskās sekas.

Vislabāk, protams, būtu, ja izdotos panākt nepārprotamu redakciju. Tomēr jāsaka, ka Satversme nav tikai juridisks, bet arī politisks dokuments, un Satversmes grozīšana ir Saeimā ievēlēto politisko pārstāvju vairākuma balsojums, pie kam ir nepieciešams divu trešdaļu balsu vairākums. Ir jāatrod tāda redakcija, kas apmierinātu divas trešdaļas no tiem Saeimas deputātiem, kas par to balsos. Bieži vien redakciju, kas apmierina šādu vairākumu, atrast nav viegli.

Samērojot vēl neratificēto Eiropas Padomes konvenciju mazākumtautību aizstāvībai ar Satversmes grozījumiem – vai šajā jomā varētu rasties problēmas?

Problēmas var rasties, ja tiek interpretēts, ka jebkādas atbildes pašvaldībā tiek sniegtas tikai un vienīgi latviešu valodā. Bet tās idejas, kas tika paustas Saeimas Juridiskajā komisijā pirms grozījumu apspriešanas, neliecināja, ka runa ir par atbildēm tikai latviešu valodā. Lai gan pašreizējais teksts ir tāds, ka var “saņemt atbildi latviešu valodā un pēc būtības”.

Patiesībā šajā tekstā ietvertas divas lietas un vislabāk būtu, ja tās mēģinātu formulēt divos dažādos teikumos – pirmkārt, ikvienam ir tiesības griezties pašvaldībā un saņemt atbildi pēc būtības, un otra neapstrīdama lieta - ja cilvēks ir vērsies pašvaldībā latviešu valodā, valstij ir jāgarantē, ka viņš saņems atbildi latviešu valodā. Ja izdotos šādus divus juridiski korektus teikumus ietvert Satversmē, zustu iespējas kaut ko pārprast. Mēģināsim šādu pieeju ierosināt uz 3.lasījumu.


Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Ripa

Dziedinošā ripa 1 Autors:Uģis Gruntmanis

Citi autora darbi
7439658394 07eb968c65

Rakstu krājums: Dzīve, attīstība, labbūtība Latvijas laukos 2 Autors:Agnese Cimdiņa, Ieva Raubiško, Aija Priedīte, Klāvs Sedlenieks, Dace Dzenovska, Aija Lulle, Aija Zobena u.c.

3253337624 0c0b8a1ca7

Pētījums: Cilvēks un darbs Latvijas laukos 3 Autors:Agnese Cimdiņa, Ieva Raubiško