Atslēgvārdi:

Trešā alternatīva 0

Neatkarīgā Rīta Avīze, 12.01.2006.

Iesaki citiem:
Nra166

Neesošas partijas manifests

Godā savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvo

tai zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs tev dos.

Arī kas savu tēvu jeb savu māti nolād, tam būs nokautam tapt.

(Otrā Mozus gr. 20,12;21,17)

Parlamenta vēlēšanas šogad atkal nostādīs daudzus vēlētājus nebūt ne vienkāršas dilemmas priekšā: ar ko būt? Tos, kuri vēlētos balsot, balstoties racionālos apsvērumos, attur partiju izteiktā polarizācija pēc etniskā principa. Cilvēki pamatoti spriež, ka pastāvošajā sabiedriskās apziņas stāvoklī nacionālais kopsaucējs jelkādus saprātīgus argumentus vienalga novedīs līdz nullei. Skaties, no kuras puses gribi, šodien mums reāli ir tikai divi ceļi – vai nu pie tēvzemes un brīvības (īstajiem latviešiem), vai arī par cilvēka tiesībām (pamatā tā saucamajiem krieviem).

Bet ko lai dara cilvēki ar dubulttautību (nosacīti un izklāsta vienkāršības dēļ – latviešu un krievu)? Tādu Latvijā ir ļoti daudz. Tie ir cilvēki ar "sarežģītu etnisku identitāti", taču viņus spiež veikt izvēli, kādas normālam cilvēkam būtībā nav. Precīzāk – tādai nevajadzētu būt, jo viņš taču nevar nopietni atbildēt uz apzinātu strupceļa, bet – no psiholoģijas viedokļa – nepieļaujamu jautājumu: "Ko tu mīli vairāk – māti vai tēvu?" Visatbilstošākā atbilde tādos gadījumos būtu: "Es lepojos ar to, ka mana māte ir latviete, un es lepojos ar to, ka mans tēvs ir krievs." Rakstniece un literatūrkritiķe, Prinstonas universitātes profesore, armēniete no tēva, krieviete no mātes puses Ņina Berberova raksta tā: "Es jau sen vairs nejūtu, ka sastāvu no divām pusītēm. Es fiziski apjaušu, ka manī ir nevis šķēlums, bet šuve. Es pati esmu šuve. Caur šo šuvi, kamēr vien esmu dzīva, manī ir kaut kas savienojies, kaut kas sakausējies. Es pati dabā esmu viens no sakausēšanās, savienošanās, saplūšanas, harmonizācijas piemēriem. Es apjaušu, ka nedzīvoju velti, bet ir jēga tajā, ka esmu tāda, kāda esmu: viens no sintēzes fenomeniem antitēžu pasaulē." Tādiem cilvēkiem piemīt abu tautu īpatnības. Tas ļauj viņiem ar lielākiem panākumiem uztvert katru no kultūrām, nenodarot pāri vienas vai otras vērtībām. Īstenībā, kā apgalvo izcilais mūsdienu psiholoģijas humānistiskā virziena pārstāvis Dž. Bjūdžentāls, neviens nevar noteikt savu identitāti – mēs potenciāli esam krietni lielāki, nekā to nosaka mūsu izcelsme.

Sabiedrībā, kurā pret cilvēka dzimtas piederību izturas neitrāli, ļaudis ar dubulttautību parasti cenšas izrādīt līdzvērtīgu interesi par abām nacionalitātēm, pie kurām paši ir piederīgi. Naidīgā, polarizētā vidē tiem bieži nākas sevi aizstāvēt pret uzbrukumiem no abām pusēm. Tāpēc, ka – lai kā viņi sevi apzinātos – latviešu vidē viņus turēs par krieviem, krievu – par latviešiem. Viņi vienmēr būs savējie starp svešiem. Daudzi būs pamanījuši, ka tāds cilvēks, nonācis viendabīgā vidē, neko daudz vis neklāsta savas izcelsmes detaļas, bet, kad klātesošie atklāj patiesību, tad gadās šķībi skatieni, saspringums, bailes pateikt kaut ko ne tā. Tādā situācijā nav retums cilvēka svešajai tautībai adresētas provokatīvas replikas. Tiek pārbaudīts – vai tiešām esi pilnībā attīrījies no savas dzimumzīmes, vai tiešām esi mums tuvs? Tas viss ir vairāk vai mazāk slēpts apliecinājums deklarētās tolerances un humāno vērtību trauslumam mūsdienu sabiedrībā.

Sevišķu azartu, gādājot par nacionālo tīrību, izrāda tie, kurus dēvē par etniskiem margināļiem. Lai nevienam nerastos šaubas, ka viņi nolieguši savu tēvu vai māti, tie pārspīlēti skaļi un demonstratīvi deklarē savu piederību tam etnosam, kurš dominē sabiedrībā. Tā viņi apstiprina savu marginalitāti. Bet, lai neviens viņiem nepārmestu slepenas simpātijas vai atklātības trūkumu, savās negatīvajās nostādnēs pret sev pielipušo nacionalitāti tie demonstrē sakāpinātu agresivitāti. Tā viņi cenšas nomākt savas iekšējās bailes un bažas par savu stāvokli sabiedrībā.

Etnopsiholoģijā fiksēts, ka etniskā identitāte savā galējā formā top par vulgāru hiperidentitāti, ko raksturo stereotipi un neiecietība pret citiem etnosiem. Tas nozīmē, ka daudzi no mums ir potenciāli pakļauti nacionālradikāļu agresijai, kura izpaužas kā apvainojumi nacionālā nesterilitātē – asiņu, izrunas, nepietiekamas laulātā rasu tīrības vai vēl kādu citu nelojalitātes izpausmju dēļ. Tā ka – lai sevi, domādami, ka tas viņus pasargās no latviskuma kopēju asinskāres, nemaldina tie, kuri šobrīd uzskata par labāku paklusēt vai lojāli izturas pret nacionālistu izlēcieniem (tie paši Kiršteins, Šlesers, Panteļejevs, Makarovs, Dobelis, Pauls utt., utt.). Aizdomas skars arī viņus. Jo šīs ideoloģijas loģika un nostādnes neizbēgami liks klauvēt arī pie šīm durvīm.

Divu kopienu pastāvēšana Latvijā ir acīmredzama. Tikpat acīmredzami ir tas, ka integrācija, ja to saprast kā asimilāciju, ir bezperspektīva un vienkārši neiespējama. No tā izriet secinājums, ka pilsoņiem no nacionāli jauktām ģimenēm jārada savs politisks spēks kā trešā alternatīva. Vai arī jāpiedāvā iekļaut tās ideoloģiskās nostādnes kādas jau esošas partijas programmā. Jo tieši šajās ģimenēs praksē, dzīvē, nevis vienīgi deklarācijās rit Latvijas patiesā etniskā integrācija. Jau tas vien, ka mūsu māte un tēvs ir pieņēmuši viens otru savā dzīvē, liecina par abpusēju labā atzīšanu vienam otrā. Neviens no bērniem šajās ģimenēs, nekrizdams nepiedodamā nodevības un nepateicības grēkā, nevar noliegt kādu no vecākiem. Tavi vecāki ir savu izvēli noteikuši par labu viens otram, un tikai tāpēc tu esi šajā pasaulē. Ļaudīm no jauktām ģimenēm principa, burtiski – ģenētiska principa, dēļ sveša nacionāla nepatika jelkādā formā. Viņu dubulttautība garantē, ka sarežģītās dzīves situācijās tie nenodos, jo ne tikai dvēseles plašuma vai pārliecības (kura, kā zināms, var mainīties), bet arī savas ģenealoģijas dēļ tie būs ar katru savas būtības daļu saistīto cilvēktiesību pusē. Trešās alternatīvas izstrādes aktualitāti un laikmetīgumu pastiprina nebeidzamās nacionālradikāļu aktivitātes. To apliecina Tēvzemes un Brīvības Saeimas izskatīšanai Neatkarības dienas priekšvakarā iesniegtais pilsonības likuma grozījumu projekts. Tā pamatidejas, šķiet, atbilst iepriekšminētajai etniskajai hiperidentitātei. Lai nekad turpmāk nerastos necilvēcīgas izvēles vai nu – vai nu – vai nu ar latviešiem, vai ar krieviem – nepieciešamība, par galveno nostādni jākļūst bezierunu atziņai, ka latviešu un krievu kontaktiem bijusi pārsvarā labdabīga ietekme. Pilnīgi noteikti jāpaziņo, ka mūsdienu pasaulē etniskā ziņā jauktas laulības kļūst par normu, bet šajās laulībās dzimušie bērni ir paši uzticamākie un humānākie katras tautas vērtību glabātāji. Jo kopš mazotnes varējuši savos vecākos vērot savstarpēju, etniski iezīmētu, tiecību vienam uz otru. Ja ar to nesākt, tad it kā izteikti ekonomisku vai sociālu problēmu risinājuma aizsegā atkal turpināsies primitīvi un netikumiski problēmas kurš Latvijai dārgāks risinājumi, bet būtiskas reālas problēmas tostarp atkal paliks otršķirīgas.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733