Atslēgvārdi:

Transatlantiskās attiecības: krīze, bet ne šķelšanās (intervija ar H. Haftendornu) 3

Daži komentētāji Vācijā jautāja, kāpēc ASV aicina Poliju kā vienu no okupācijas varām uz Irāku? Tāpēc, ka Polija ir liela valsts, tai ir ilgas attiecības ar Irāku, turklāt tā bija ASV “uzticības persona”, kad Vašingtonai nebija diplomātisko attiecību ar Bagdādi.

Iesaki citiem:

Pirms vairākām nedēļām pieredzējām ļoti pretrunīgu sanāksmi, kurā četras valstis – Francija, Vācija, Beļģija un Luksemburga – vienojās par aizsardzības spēku un Eiropas militārās vadības štāba izveidošanu, kas darbotos neatkarīgi no NATO. Cik nopietni būtu jāuztver šādi plāni?

Domāju, ka tie jāskata plašākā kontekstā. Eiropas Savienība (ES) jau ilgu laiku strādājusi pie kopīgas Eiropas drošības un aizsardzības politikas, taču pēdējā laikā lielākā uzmanība tika pievērsta terorismam – vispirms Afganistānas, tad Irākas sakarā. Domāju, ka minētās četras valstis vēlējās uzņemties iniciatīvu, taču ne jau tāpēc, lai izveidotu neatkarīgu karaspēku. Četrinieks ierosināja ES pievērsties šim jautājumam, un tas tika apspriests ES ārlietu ministru sanāksmē Grieķijā. Amatpersonas nolēma, uzdot Eiropas ārpolitikas un drošības koordinatoram Havjeram Solanam, sagatavot atbilstošus priekšlikumus un izklāstīt tos ES galotņu sanāksmē jūnijā.

Vai šīs aktivitātes nav pretrunā ar iepriekšējām diskusijām par kopējo Eiropas drošības un aizsardzības politiku?

Nē, es tā nedomāju. Šīs četras valstis nevarētu nostāties pret visām citām. ES lēmumi jāpieņem vienprātīgi vai atsevišķos gadījumos – ar vairākuma atbalstu. Tāpēc jāspēj pārliecināt arī Lielbritānija, Spānija, Itālija un daudzas citas valstis.

Kopš dibināšanas NATO vairākkārt piedzīvojusi dziļas nevienprātības brīžus. Pašlaik atkal tiek runāts par šķelšanos. Kāda varētu būt izeja no krīzes?

Patlaban ir vērojama zināma krīze, taču es to nesauktu par šķelšanos. Pirmkārt, mums jānoskaidro šīs krīzes cēloņi, un tie ir divējādi. Pasaules kopaina kopš Aukstā kara beigām ir mainījusies. Starptautisko attiecību sistēmā ir viena dominējoša vara, kurai nav konkurentu – Amerikas Savienotās Valstis. Vecā ienaidniece Krievija tagad ir iekļāvusies kopējā sistēmā. Savukārt Amerikā vērojama nosliece uz vienpusēju rīcību jeb norādījumu došanu citiem par to, kā būtu jārīkojas. Atceros, ka pēc 2001.gada 11.septembra NATO iedarbināja Ziemeļatlantijas līguma 5.pantu, kurš paredz militāru palīdzību, ja pret kādu no dalībvalstīm tiek vērsts uzbrukums. Amerikāņi teica: “Jūs rīkojaties ļoti jauki, bet pagaidiet līdz mēs pateiksim, vai mums tas ir vajadzīgs.” Un viņi vērsās pie citiem tad, kad bija vajadzīgi partneri miera uzturēšanai, nevis terorisma apkarošanai, lai gan daudzas valstis, ieskaitot manu zemi Vāciju, bija gatavas iesaistīties pretterorisma pasākumos. Vairākas Eiropas valstis nevar pieņemt šādu hegemonisku attieksmi.
Protams, ka vislielākās oponentes Savienotajām Valstīm ir Francija un Vācija. Francija agrāk bija viena no pasaules lielvarām, tāpēc tai ilgu laiku bija grūti sekot Amerikai. Jau sešdesmitajos gados Šarls de Golls vēlējās piešķirt Francijai lielāku starptautisku ietekmi, tāpēc viņš panāca Francijas karaspēka izstāšanos no NATO apvienotajiem spēkiem.

Tomēr es uzskatu, ka tādos jautājumos kā cīņa pret starptautisko terorismu un masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanas ierobežošana, Francija visumā ir vienisprātis ar ASV. Vienkārši francūži negrib, lai amerikāņi tiem stāstītu, kas jādara.
Ar Vāciju ir nedaudz savādāk, lai gan ir manāmas līdzības. Līdz 1990.gadam Vācija bija ļoti atkarīga valsts – tā bija sadalīta, un tās drošība bija atkarīga no Savienotajām Valstīm. Mēs bijām robežvalsts, Varšavas pakta teritorijas sniedzās līdz mūsu robežām un aizņēma arī daļu valsts. Tomēr mēs spējām uzturēt attiecības ar Ameriku kā ar labvēlīgu lielvaru – mēs bijām uzticīgi sekotāji un tajā pašā laikā neatteicāmies arī no dažām savām idejām. Mūsu iespējas aprobežojās ar veto tiesībām. Tagad visi ierobežojumi ir zuduši, turklāt valdību veido jau cita paaudze, kuras sabiedriskās aktivitātes izpaudās studentu revolūcijas laikā sešdesmitajos gados. Viņi saka: “Hei, kāpēc mums vienmēr jāklanās ASV priekšā? Mēs esam normāla valsts, un mēs gribam, lai mūs pārliecina pieklājīgā veidā.”

Izskan bažas, ka būs grūti samierināt abās okeāna pusēs pastāvošos konfliktējošos viedokļus. Cita starpā dzirdami aicinājumi pamatīgi pārskatīt NATO darbības stratēģiju.

Šādos vērtējumos jābūt piesardzīgiem, jo nav runa par nesaskaņām starp Eiropu un Savienotajām Valstīm. Eiropā ir vairākas interešu grupas, un kas attiecas uz NATO, tādas ir trīs. Kā pirmo var minēt alianses jaunās valstis un kandidātvalstis Centrālajā un Austrumeiropā, kuras vēlas saglabāt NATO kā militāru aliansi militārās aizsardzības mērķiem. Otrajā grupā ietilpst vairums Rietumeiropas valstu, kuras uzskata NATO par kolektīvās drošības organizāciju, kuras uzdevums ir politikas koordinācija. Trešo interešu grupu pārstāv ASV, kas redz NATO kā instrumentu savas globālās drošības stratēģijas īstenošanai.

Šo trīs dažādo vēlmju īstenošanai nepieciešami dažādi spēki, stratēģijas un tā tālāk. Šis jautājums vēl nav atrisināts, taču pagājušajā gadā Prāgā tika pieņemti trīs ļoti pragmatiski lēmumi. Pirmais – izveidot kopīgus NATO reaģēšanas spēkus darbībai starptautisku operāciju ietvaros. Otrais - uzlabot militārās spējas, modernizējot savus spēkus. Trešais uzdevums, ko NATO paudusi ļoti skaidri, ir darbība daudz plašākās teritorijās nekā tās tradicionālā ietekmes zona.

Mums jau ir stratēģiskās vadlīnijas, bet mēs panāksim lielāku vienotību, ja sadarbosimies specifisku projektu īstenošanā.

NATO droši vien iesaistīsies stabilizēšanas operācijās Irākā. Ja tā notiks, tas pēc miera uzturēšanas Afganistānā būs jau otrais specifiskais projekts ārpus alianses tradicionālās darbības zonas. Pastāv viedoklis, ka NATO cita starpā būtu jāveicina to valstu demokratizācija, kas atrodas aiz Eiropas robežām. Vai redzat NATO pielietojumu šādā ampluā?

Nē, nedomāju, ka NATO varētu īstenot šādu lomu, jo tai nav līdzekļu, ar kuriem panākt demokratizāciju vai pat tikai politisko stabilizāciju. Kad NATO uzņēmās vadību Kosovā, tai nācās izsaukt ES ekspertus, lai veiktu policijas darbus. Alianses karavīri šos pienākumus nespēja pildīt, jo viņiem bija pašiem savi uzdevumi, turklāt viņi bija apmācīti cīņām un miera uzturēšanai. Domāju, ka NATO galvenais pienākums ir militārās operācijas un tām sekojošā stabilizācija. Lai nodrošinātu citu uzdevumu veikšanu, NATO var sadarboties ar ES, Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju un, protams, Apvienoto Nāciju Organizāciju.

Kādu lomu un vietu aliansē Jūs redzat jaunajām, tikko uzaicinātajām kandidātvalstīm, kuras gatavojas kļūt arī par ES dalībvalstīm? Vai tās nav nokļuvušas grūtā situācijā, jo spiestas saglabāt trauslu līdzsvaru starp NATO, kur lielā mērā dominē ASV, un ES?

Starp šīm divām organizācijām nevajadzētu būt plaisai. Karš Irākā radīja ārkārtējus apstākļus. Kaut kāds saspīlējums pastāvēs vienmēr, bet es nedomāju, ka tā ir īpaša problēma. Jaunās NATO dalībvalstis un kandidātvalstis jau tagad darbojas ļoti sekmīgi. Kā piemēru varu minēt Poliju. Šai valstij vienlaicīgi jāspēj tikt galā ar trim uzdevumiem. Pirmkārt, poļiem jāpārveido bruņotie spēki, kas viņiem izdodas tīri labi. Otrkārt, viņiem jāpiemērojas NATO procedūrām un jāapgūst angļu mēle, kas ir galvenā saziņas valoda. Papildus šiem darbiem Polija arī ļoti aktīvi piedalās miera uzturēšanas operācijās. Tā atbild par vienu no pēckara Irākas daļām, un tas mani ļoti priecē. Daži komentētāji Vācijā vaicāja, kāpēc gan Amerikai būtu jāaicina Polija kā viena no okupācijas varām uz Irāku? Protams, ka ir jāaicina! Tāpēc, ka Polija ir liela valsts, tai ir gara attiecību vēsture ar Irāku, turklāt tā bija ASV “uzticības persona”, kad Vašingtonai nebija diplomātisko attiecību ar Bagdādi. Galu galā Irākā strādājošie poļu militāristi un civilisti gūs labu pieredzi.

Kā vērtējat pozīciju, ko NATO kandidātvalstis ieņēma Irākas kara laikā? Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga jau pašā sākumā pauda Latvijas atbalstu militārām operācijām Irākā. Vai tas bija gudrs solis? Prezidente un valdība tikusi kritizēta par nespēju izdarīt pārdomātus manevrus.

Es ļoti kritizēju Vāciju par to, ka tā jau 2002.gada 5.augustā – kad vēl nekas nebija izlemts – paziņoja, ka nekādos apstākļos nesūtīs savus spēkus uz Irāku. Diplomātijā un politikā ir ļoti svarīgi saglabāt izvēles iespējas. No otras puses, es saprotu Latvijas redakciju. Es varu saprast dažus vadošus politiķus, kuri, balstoties uz savu personisko pieredzi, uzskatīja, ka ir jāsavalda autokrātisks līderis.



Intervijas teksts angļu valodā

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (3) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IngaR 28.05.2003 18:46
Es gribēju pateikt, ka bieži vien lielas starptautiskās organizācijas (dažreiz arī valdības) piespēlē informāciju tādiem pētnieciskiem institūtiem (dažreiz redzēju arī NVO), kas pēc tam netiek pārbaudīta. Transatlantiskās ārpolitikas un drošības politikas studiju centru es minēju kā šādas politikas piemēru. Bet atkal, es negribētu vispārināt un pateikt, ka institūts to dara visos gadījumos. Es spriežu tikai par miera uzturēšanas spēkiem, jo var teikt ka diezgan labi pārzinu šo jautājumu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Lasītājs 28.05.2003 15:55
To: IngaR
1) Par tulkojumu -- teikums par NATO lomu Kosovā etc.
Intervija angļu valodā ir pieejama portāla angļvalodīgajā versijā, šeit http://www.policy.lv/index.php?id=102683&lang=en
Tas teikums skan: "When NATO was in charge of Kosovo, it had to call in EU experts for police duties."

Principā tulkojums "uzņēmās vadību" maķenīt atšķiras no oriģināla "was in charge". Latviskais teksts vedina domāt, ka NATO vienpersoniski uzņēmās vadību, kamēr anglisko var interpretēt, ka NATO "bija pie šprices Kosovā ANO noteiktā mandāta ietvaros".
Šis nekādā ziņā nav komentārs par lietas būtību, bet gan tikai mans "blah" par tulkošanas niansēm.

2) Jūsu komentāra otrajā rindkopā laikam tiek runāts par divām organizācijām, kuras abas tiek sauktas "organizācijas". Bet tās rindkopas jēga laikam ir , ka NATO piespēlē tam Transatlantiskās ārpolitikas un drošības politikas studiju centram informāciju, ko šis centrs ne jēdz, ne grib pārbaudīt, un tik rullē NATO propogandu tālāk. Vai tā?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IngaR 28.05.2003 14:39
Mjā, pat nezinu no kura gala sākt!

Bija visai interesanti izlasīt interviju, jau tāpēc lai pārliecinātos, cik milziga ir atsķirība starp teoriju un praksi. Es neesmu tik stipra vēstures zinātnē, lai apšaubītu vēsturiskus faktus, ko piminēja Haftendornas kundze, bet man arī nav pamata domāt, ka tie neatbilst patiesībai. Tas ir plaši zināms fakts, ka ASV cenšās palielināt savu ietekmi pasaulē, un it īpaši militarajā jomā. Pēdējo gadu notikumi Balkānos, Afganistānā un Irākā ir labs apliecinājums tam, ka Buša administrācijai ir uzstādīts labi definēts mērķis, ko viņi arī cenšās panākt par jebkādu cenu. Tas mērķis ir uzlabot ekonomisko situāciju valstī un iegūt nieierobežotu pieeju naftas krājumiem. Bet šis jautājums varētu kļūt par atsevišķu diskisijas tēmu.

Ko es gribēju pateikt cienijamiem lasītājiem ir, ka līdzīgiem teorētiskiem institūtiem kā Transatlantiskais ārpolitikas un drošības politikas studiju centrs, kura direktori intervēja portāls, ir sava nozīme noteiktās organizācijas propagandēšanā. Bieži vien, līdzīgās organizācijas paļaujas tikai uz informāciju, ko viņiem "pasviež" organizācija un nav ne resursu, ne varbūt arī vēlēšanās, iepazīties ar reālo situāciju. Varbūt patiesa informācija netiek izplatīta apzināti. Ļaujiet man minēt piemērus, kas attiecas tieši uz intervijā minēto.

Haftendornas kundze intervijā atsaucās uz sekojošo faktu: "Kad NATO uzņēmās vadību Kosovā, tai nācās izsaukt ES ekspertus, lai veiktu policijas darbus. Alianses karavīri šos pienākumus nespēja pildīt, jo viņiem bija pašiem savi uzdevumi, turklāt viņi bija apmācīti cīņām un miera uzturēšanai." Maigi izsakoties, šis izteiciens neatbilst patiesībai. Primkārt, NATO nekad nav uzņēmusies vadību Kosovā, to izdarīja ANO. NATO ir atbildība par miera uzturēšanu, balstoties uz mandātu, ko tai piešķira ANO Drošības Padome. Bet tas varētu būt neprecīzs tulkojums (kaut gan es šaubos, ka mēs šajā gadījumā varam vainot žurnālisti vai tulku). Otrkārt, NATO nekad neaicināja ES ekspertus, lai veiktu policijas darbus Kosovā. Policijas darbus Kosovā veic ANO Civilā Policija (UN CIVPOL), kas ir ANO starptautiskās administrācijas apakšvienība (sk. www.unmikonline.org/civpol). ES veic policijas darbus Bosnijā un Hercegovinā, bet nu tas arī nav bijis saistīts ar NATO lūgumu (sk. www.nato.int/sfor un www.eupm.org). ES ir uzņēmusies miera uzturēšanas spēku lomu Makedonijā pēc vienošanās ar NATO, bet pa cik man ir zināms, tas ir noticis tīri finansiālu asvērumu dēļ, jo NATO nespēja pavilkt vēl vienu misiju Balkānos un vēl iespējamās misijas Afganistānā un citās arābu valstīs (sarunas par miera uzturēšanas spēku ieviešanu Makedonijā notika paralēli notikumiem Afganistāna un krīzei Irakā). ES miera uzturēšanas spēki ieradās Makedonijā šī gada martā, bet daži kritiki jau izteicās par to, ka šī misijas nav dzīvot spējīga. Vairāk par šo jautājumu var apskatīties www.reliefweb.int izvētolies sadaļā By Country - Macedonia, tad apskatīties 31.marta notikumus.

Runājot par Polijas un citu Austrumeiropas valstu piedalīšanos miera uzturešanas spēkos. Tās valstis aicina ne jau tāpēc, ka viņas ir tik labas vai ka viņām būs iespēja mācīties. Šim lēmumam ir tīri finansiāli apsvērumi. Atrodiet atbildi cik daudz dienā izmaksā Beļģijas, Dānijas, Vācijas, vai citas NATO/ES valstu karavīru un tehnikas uzturēšana (alga, dzīves un veselības apdrošināšana, tehniskie pakalpojumi, utt.) un cik daudz naudas prasīs Austrumeiropas valstis līdzīgiem izdevumiem, un jūs visdrīzāk mainīsiet savu viedokli par šādām operācijām. Vai jūs kadreiz iedomājieties kādos apstākļos dzīvo karavīri, ka viņu dzīvība katrā dienā tiek pakļauta briesmām? Vai kāds kādreiz aizdomājas par sabiedrības reakciju, kad kļūs zināms par upuriem? Cik daudz mūsu sabiedrība ir informēta par visiem "pret"? "Par" mēs jau dzirdējām vairākkārt. Es domāju, ka labs piemērs šeit būtu oficiālā, masu mediju un sabiedrības reakcija uz notikumiem Irākā Latvijā un citur pasaulē.

Tas īsumā būs viss. Mans personīgs viedoklis ir, ka cilvēkiem jābūt tiesībām zināt praktisko situāciju, ar teorijām lai nodarbojas universitātes profesori.

Citi autora darbi
7439658394 07eb968c65

Rakstu krājums: Dzīve, attīstība, labbūtība Latvijas laukos 2 Autors:Agnese Cimdiņa, Ieva Raubiško, Aija Priedīte, Klāvs Sedlenieks, Dace Dzenovska, Aija Lulle, Aija Zobena u.c.

3253337624 0c0b8a1ca7

Pētījums: Cilvēks un darbs Latvijas laukos 3 Autors:Agnese Cimdiņa, Ieva Raubiško