Foto: Foto - no personīgā arhīva
Daži komentētāji Vācijā jautāja, kāpēc ASV aicina Poliju kā vienu no okupācijas varām uz Irāku? Tāpēc, ka Polija ir liela valsts, tai ir ilgas attiecības ar Irāku, turklāt tā bija ASV “uzticības persona”, kad Vašingtonai nebija diplomātisko attiecību ar Bagdādi.
Pirms vairākām nedēļām pieredzējām ļoti pretrunīgu sanāksmi, kurā četras valstis – Francija, Vācija, Beļģija un Luksemburga – vienojās par aizsardzības spēku un Eiropas militārās vadības štāba izveidošanu, kas darbotos neatkarīgi no NATO. Cik nopietni būtu jāuztver šādi plāni?
Domāju, ka tie jāskata plašākā kontekstā. Eiropas Savienība (ES) jau ilgu laiku strādājusi pie kopīgas Eiropas drošības un aizsardzības politikas, taču pēdējā laikā lielākā uzmanība tika pievērsta terorismam – vispirms Afganistānas, tad Irākas sakarā. Domāju, ka minētās četras valstis vēlējās uzņemties iniciatīvu, taču ne jau tāpēc, lai izveidotu neatkarīgu karaspēku. Četrinieks ierosināja ES pievērsties šim jautājumam, un tas tika apspriests ES ārlietu ministru sanāksmē Grieķijā. Amatpersonas nolēma, uzdot Eiropas ārpolitikas un drošības koordinatoram Havjeram Solanam, sagatavot atbilstošus priekšlikumus un izklāstīt tos ES galotņu sanāksmē jūnijā.
Vai šīs aktivitātes nav pretrunā ar iepriekšējām diskusijām par kopējo Eiropas drošības un aizsardzības politiku?
Nē, es tā nedomāju. Šīs četras valstis nevarētu nostāties pret visām citām. ES lēmumi jāpieņem vienprātīgi vai atsevišķos gadījumos – ar vairākuma atbalstu. Tāpēc jāspēj pārliecināt arī Lielbritānija, Spānija, Itālija un daudzas citas valstis.
Kopš dibināšanas NATO vairākkārt piedzīvojusi dziļas nevienprātības brīžus. Pašlaik atkal tiek runāts par šķelšanos. Kāda varētu būt izeja no krīzes?
Patlaban ir vērojama zināma krīze, taču es to nesauktu par šķelšanos. Pirmkārt, mums jānoskaidro šīs krīzes cēloņi, un tie ir divējādi. Pasaules kopaina kopš Aukstā kara beigām ir mainījusies. Starptautisko attiecību sistēmā ir viena dominējoša vara, kurai nav konkurentu – Amerikas Savienotās Valstis. Vecā ienaidniece Krievija tagad ir iekļāvusies kopējā sistēmā. Savukārt Amerikā vērojama nosliece uz vienpusēju rīcību jeb norādījumu došanu citiem par to, kā būtu jārīkojas. Atceros, ka pēc 2001.gada 11.septembra NATO iedarbināja Ziemeļatlantijas līguma 5.pantu, kurš paredz militāru palīdzību, ja pret kādu no dalībvalstīm tiek vērsts uzbrukums. Amerikāņi teica: “Jūs rīkojaties ļoti jauki, bet pagaidiet līdz mēs pateiksim, vai mums tas ir vajadzīgs.” Un viņi vērsās pie citiem tad, kad bija vajadzīgi partneri miera uzturēšanai, nevis terorisma apkarošanai, lai gan daudzas valstis, ieskaitot manu zemi Vāciju, bija gatavas iesaistīties pretterorisma pasākumos. Vairākas Eiropas valstis nevar pieņemt šādu hegemonisku attieksmi.
Protams, ka vislielākās oponentes Savienotajām Valstīm ir Francija un Vācija. Francija agrāk bija viena no pasaules lielvarām, tāpēc tai ilgu laiku bija grūti sekot Amerikai. Jau sešdesmitajos gados Šarls de Golls vēlējās piešķirt Francijai lielāku starptautisku ietekmi, tāpēc viņš panāca Francijas karaspēka izstāšanos no NATO apvienotajiem spēkiem.
Tomēr es uzskatu, ka tādos jautājumos kā cīņa pret starptautisko terorismu un masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanas ierobežošana, Francija visumā ir vienisprātis ar ASV. Vienkārši francūži negrib, lai amerikāņi tiem stāstītu, kas jādara.
Ar Vāciju ir nedaudz savādāk, lai gan ir manāmas līdzības. Līdz 1990.gadam Vācija bija ļoti atkarīga valsts – tā bija sadalīta, un tās drošība bija atkarīga no Savienotajām Valstīm. Mēs bijām robežvalsts, Varšavas pakta teritorijas sniedzās līdz mūsu robežām un aizņēma arī daļu valsts. Tomēr mēs spējām uzturēt attiecības ar Ameriku kā ar labvēlīgu lielvaru – mēs bijām uzticīgi sekotāji un tajā pašā laikā neatteicāmies arī no dažām savām idejām. Mūsu iespējas aprobežojās ar veto tiesībām. Tagad visi ierobežojumi ir zuduši, turklāt valdību veido jau cita paaudze, kuras sabiedriskās aktivitātes izpaudās studentu revolūcijas laikā sešdesmitajos gados. Viņi saka: “Hei, kāpēc mums vienmēr jāklanās ASV priekšā? Mēs esam normāla valsts, un mēs gribam, lai mūs pārliecina pieklājīgā veidā.”
Izskan bažas, ka būs grūti samierināt abās okeāna pusēs pastāvošos konfliktējošos viedokļus. Cita starpā dzirdami aicinājumi pamatīgi pārskatīt NATO darbības stratēģiju.
Šādos vērtējumos jābūt piesardzīgiem, jo nav runa par nesaskaņām starp Eiropu un Savienotajām Valstīm. Eiropā ir vairākas interešu grupas, un kas attiecas uz NATO, tādas ir trīs. Kā pirmo var minēt alianses jaunās valstis un kandidātvalstis Centrālajā un Austrumeiropā, kuras vēlas saglabāt NATO kā militāru aliansi militārās aizsardzības mērķiem. Otrajā grupā ietilpst vairums Rietumeiropas valstu, kuras uzskata NATO par kolektīvās drošības organizāciju, kuras uzdevums ir politikas koordinācija. Trešo interešu grupu pārstāv ASV, kas redz NATO kā instrumentu savas globālās drošības stratēģijas īstenošanai.
Šo trīs dažādo vēlmju īstenošanai nepieciešami dažādi spēki, stratēģijas un tā tālāk. Šis jautājums vēl nav atrisināts, taču pagājušajā gadā Prāgā tika pieņemti trīs ļoti pragmatiski lēmumi. Pirmais – izveidot kopīgus NATO reaģēšanas spēkus darbībai starptautisku operāciju ietvaros. Otrais – uzlabot militārās spējas, modernizējot savus spēkus. Trešais uzdevums, ko NATO paudusi ļoti skaidri, ir darbība daudz plašākās teritorijās nekā tās tradicionālā ietekmes zona.
Mums jau ir stratēģiskās vadlīnijas, bet mēs panāksim lielāku vienotību, ja sadarbosimies specifisku projektu īstenošanā.
NATO droši vien iesaistīsies stabilizēšanas operācijās Irākā. Ja tā notiks, tas pēc miera uzturēšanas Afganistānā būs jau otrais specifiskais projekts ārpus alianses tradicionālās darbības zonas. Pastāv viedoklis, ka NATO cita starpā būtu jāveicina to valstu demokratizācija, kas atrodas aiz Eiropas robežām. Vai redzat NATO pielietojumu šādā ampluā?
Nē, nedomāju, ka NATO varētu īstenot šādu lomu, jo tai nav līdzekļu, ar kuriem panākt demokratizāciju vai pat tikai politisko stabilizāciju. Kad NATO uzņēmās vadību Kosovā, tai nācās izsaukt ES ekspertus, lai veiktu policijas darbus. Alianses karavīri šos pienākumus nespēja pildīt, jo viņiem bija pašiem savi uzdevumi, turklāt viņi bija apmācīti cīņām un miera uzturēšanai. Domāju, ka NATO galvenais pienākums ir militārās operācijas un tām sekojošā stabilizācija. Lai nodrošinātu citu uzdevumu veikšanu, NATO var sadarboties ar ES, Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju un, protams, Apvienoto Nāciju Organizāciju.
Kādu lomu un vietu aliansē Jūs redzat jaunajām, tikko uzaicinātajām kandidātvalstīm, kuras gatavojas kļūt arī par ES dalībvalstīm? Vai tās nav nokļuvušas grūtā situācijā, jo spiestas saglabāt trauslu līdzsvaru starp NATO, kur lielā mērā dominē ASV, un ES?
Starp šīm divām organizācijām nevajadzētu būt plaisai. Karš Irākā radīja ārkārtējus apstākļus. Kaut kāds saspīlējums pastāvēs vienmēr, bet es nedomāju, ka tā ir īpaša problēma. Jaunās NATO dalībvalstis un kandidātvalstis jau tagad darbojas ļoti sekmīgi. Kā piemēru varu minēt Poliju. Šai valstij vienlaicīgi jāspēj tikt galā ar trim uzdevumiem. Pirmkārt, poļiem jāpārveido bruņotie spēki, kas viņiem izdodas tīri labi. Otrkārt, viņiem jāpiemērojas NATO procedūrām un jāapgūst angļu mēle, kas ir galvenā saziņas valoda. Papildus šiem darbiem Polija arī ļoti aktīvi piedalās miera uzturēšanas operācijās. Tā atbild par vienu no pēckara Irākas daļām, un tas mani ļoti priecē. Daži komentētāji Vācijā vaicāja, kāpēc gan Amerikai būtu jāaicina Polija kā viena no okupācijas varām uz Irāku? Protams, ka ir jāaicina! Tāpēc, ka Polija ir liela valsts, tai ir gara attiecību vēsture ar Irāku, turklāt tā bija ASV “uzticības persona”, kad Vašingtonai nebija diplomātisko attiecību ar Bagdādi. Galu galā Irākā strādājošie poļu militāristi un civilisti gūs labu pieredzi.
Kā vērtējat pozīciju, ko NATO kandidātvalstis ieņēma Irākas kara laikā? Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga jau pašā sākumā pauda Latvijas atbalstu militārām operācijām Irākā. Vai tas bija gudrs solis? Prezidente un valdība tikusi kritizēta par nespēju izdarīt pārdomātus manevrus.
Es ļoti kritizēju Vāciju par to, ka tā jau 2002.gada 5.augustā – kad vēl nekas nebija izlemts – paziņoja, ka nekādos apstākļos nesūtīs savus spēkus uz Irāku. Diplomātijā un politikā ir ļoti svarīgi saglabāt izvēles iespējas. No otras puses, es saprotu Latvijas redakciju. Es varu saprast dažus vadošus politiķus, kuri, balstoties uz savu personisko pieredzi, uzskatīja, ka ir jāsavalda autokrātisks līderis.