Atslēgvārdi:

Tikai kaimiņš. Labvēlīgs kaimiņš 2

Krievijai ir svarīgi, lai kādā no Baltijas valstīm tai būtu savs partneris, tāds savs „Donalds Tusks”, ar kuru veidot normālu dialogu.

Iesaki citiem:

Pirms trim gadiem intervijā jūs teicāt, ka Krievija virzās uz ķeizarisku valsti, kurā ir samērā mīksts autoritārisms, modernizācija un likums, kas augstāks par visu. Vai šis ceļš Krievijai joprojām ir aktuāls?

Mēs redzam apzinātu tiekšanos ja ne doties šajā virzienā, tad vismaz par to runāt. Prezidenta Medvedeva retorika pilnībā iekļaujas šajā formulā. Droši vien tāds ir arī nozīmīgas Krievijas politiskās un ekonomiskās elites daļas, kā arī vidusšķiras pieprasījums. Cita lieta, ka pēdējos gados Krievijas stabilizācija ir nopirkta par nevaldāmas korupcijas cenu. Dažādām personām apmaiņā pret lojalitāti ir izsniegtas indulgences visām viņu aktivitātēm. Kopumā valsts ir pārbarota ar korupciju, kas līdzi nes draudus Krievijas nedalāmībai, jo valsts kļūst arvien privatizējamāka. Tāpēc tuvākajā laikā mēs redzam nevis vienotu valsti, bet gan tās gabaliņus, kas ir kļuvuši par privātīpašumu dažādām amatpersonām, kas pamanījušās izspiest maksimumu no iespējām, ko tām sniedz ieņemamais amats.

No otras puses, sabiedrībā aug nepieciešamība pēc tiesiskas valsts, un kaut kādā ziņā šī vēlme pat tiek apmierināta. Tiesas gan darbojas atšķirīgā kvalitātē, bet pēc tām ir liels pieprasījums. Ir, protams, daļa lietu, kas skar augstāko, vidējo un sīko amatpersonu intereses, un tām ir iespēja ietekmēt tiesu. Taču tur, kur šādas iespējas nav, tiesas ir kļuvušas par likuma izpildes un dzīves sakārtošanas instrumentu.



Viens no svarīgiem jautājumiem ir Gruzija. Vispirms Krievijai bija cieta apņemšanās saglabāt savu ietekmes sfēru., bet pēc tam tā mīkstinājās un tika izteikti draudzības aicinājumi. Daudzi uzskata, ka šī ir nevis fundamentāla attieksmes maiņa, bet gan īslaicīga pātagas nomaiņa pret burkānu. Kāda jūsu vērtējumā ir Maskavas pašreizējā kaimiņvalstu politika?

Tā ir nopietni evolucionējusi un virzās prom no impēriskās domāšanas. Visuzskatāmāk tas atspoguļojās premjera Putina uzrunā tautai pagājušā gada nogalē. Piezīme bija nediplomātiska un acīmredzami iepriekš nesagatavota, tāpēc — vērtīga. Putins sacīja, ka „mēs būtu kādu uzvarējuši arī bez Ukrainas”. Bet tas nozīmē, ka Ukraina ir ārzemes, cita valsts, savukārt „mēs” — tie esam mēs ne tikai 2010. gadā, bet arī 1941-1945. gadā. Citiem vārdiem, mēs sevi redzam nošķirti arī padomju vēsturē. Tas ir ļoti zīmīgi.

Es nepiekrītu interpretācijai, kuru jūs iezīmējāt par Gruziju. Bet par laimi šie notikumi nav ietekmējuši Krievijas Federācijas adaptāciju jaunajiem apstākļiem. 2008. gadā, tūlīt pēc kara ar Gruziju, Krievija spēra zīmīgus soļus, lai noregulētu konfliktus bijušajās padomju teritorijās. Bija tikšanās ar armēņu un azerbaidžāņu prezidentiem, un tas turpinās arī patlaban. Tiesa, tam gan ir maza atdeve, jo konflikta risinājumu ietekmē Baku un Erevānā pieņemtie lēmumi. Taču, kas patiesi ir svarīgi, — pats Putins 2009. gadā kļuva iniciators tam, lai uzlabotos attiecības ar Poliju. Pie tam sākotnēji mērķis bija likvidēt „poļu šķērsli” ceļā uz Krievijas un Eiropas Savienības attiecību uzlabošanu, jo Polija, radot dažādas problēmas, tam traucēja. Krievija gan centās nokārtot attiecības ar Poliju, izmantojot īpašās attiecības ar Vācijas kancleru un Francijas prezidentu, taču pat Žaks Širaks un Gerhards Šrēders nespēja neko darīt, lai izmainītu Polijas attieksmi.

Un tad kādā brīdī Maskava saprata — lai mīkstinātu Varšavas pozīciju, jārunā ar pašu Varšavu nevis ar Berlīni vai Parīzi. Putins ietekmīgajā Polijas avīzē Gazeta Wyborcza nopublicēja rakstu, ko poļi atzinīgi novērtēja, un tad pats ieradās Gdaņskā uz Otrā Pasaules kara sākuma 70. gadadienas atceres pasākumu, labi saprazdams, ka dzirdēs daudz nepatīkama. Aizbrauca, dzirdēja, izmantoja pasākumu, lai nodibinātu personīgu kontaktu ar Donaldu Tusku, kurš kļuva par Putina partneri Polijā abu valstu attiecību normalizēšanas darījumā. Tad Putins Tusku uzaicināja uz Katiņu un noslīga uz ceļgala. Neviens — ne padomnieks, ne kāds cits no Putina komandas, visticamāk, netika viņam devis šādu padomu. Tas bija paša premjerministra žests. Tam sekoja Smoļenskas katastrofa, kad bojā aizgāja liela Polijas politiskās elites daļa, un šīs traģēdijas laikā Krievijas vara izturējās pārsteidzoši civilizēti.

Pēc tam, protams, situācija kļuva daudz sarežģītāka, jo Polijā sākās politiskās kaislības. Taču kopumā gan poļu, ka krievu vadība izturēja pārbaudījumu, saglabājot kursu uz attiecību normalizēšanu. Interesanta ir dinamika — jūs sākat ar ļoti pragmatisku, pat cinisku mērķi, no kura nevar izvairīties, tāpēc nākas vienoties. Jūs sākat sarunāties, nejūtot nekādas jūtas, un saprotat, ka, lai par kaut ko vienotos, ir nepieciešams pašiem tikt galā ar savu vēsturi. Jūs nemaz pat neesat taisījušies to darīt, taču nu esat spiesti, un — process ir sācies. Jūs sākat sarunāties par staļinisma noziegumiem, kā to darīja prezidents Medvedevs. Un tad kādā brīdī jūs no partneriem sadzirdat, ka viņiem vajadzīgs kāds dokuments, un jūs to cenšaties sagādāt. Tādu dokumentu, kādu Krievijas Dome pieņēma par Katiņu, pati tā nekad pēc savas iniciatīvas nebūtu pieņēmusi. Pēc tam jūs sākat domāt par morālo komponenti. Prezidents un premjerministrs arī ir cilvēki — nav tak no dzelzs! Jūs aizbraucat uz vietu, kur tika nošauti desmitiem tūkstoši nevainīgu cilvēku, un jūsos tas atstāj ietekmi. Un tad kādā brīdī arī jūsos kaut kas mainās. Ne jau par Staļinu jūs domājāt, kad šo procesu sākāt. Bet par to jums liek domāt process. Domāt par savu vēsturi. Un tas arī notika Polijas — Krievijas attiecībās. Process aizvirzījās ļoti tālu, kaut arī mēs vēl nevaram teikt, ka tas ir neatgriezenisks. Manuprāt, gan Krievijas, gan Polijas puse ir gatava strādāt.

2008-2009. gadā mainījās Baltā nama saimnieki, un Krievija partneri ir ieguvusi ne tikai Varšavā, bet arī Vašingtonā. Savukārt trešais ļoti svarīgais Krievijas partneris uzradies Kijevā. Ir viena lieta, ja attiecības ir ar prezidentu-ideologu, ar kuru grūti saprasties un vienoties, bet pavisam cita lieta — strādāt ar pragmatiķiem, kas nav noskaņoti pretkrieviski. [Ukrainas prezidents Viktors] Janukovičs nav prokrievisks, taču viņš arī neizskatās pēc rietumnieka, bet vairāk — pēc krievu darboņa. Gan viņš, gan viņa priekšgājējs, prasmīgi vai ne tik prasmīgi, taču ir pūlējušies aizstāvēt Ukrainas vai arī savu klanu intereses. Taču ne viens, ne otrs nav spējis un nespēj būt prokrievisks. Ukrainā prokrievisks politiķis ir cilvēks, kas patiesi nesaprot, kāpēc gan būtu vajadzīga tāda Ukrainas valsts, un visu valsts politiku virza uz apvienošanos ar Krieviju.

Kādas intereses Krievija saskata Baltkrievijā? Vai Lukašenko tiešām ir tas cilvēks, ko Maskava vēlas redzēt Minskā?

Šodien Minskā nav citu alternatīvu. Taču jautājums ir cits — vai jūs vēlaties sadarboties ar valsti, kuru vada šis cilvēks? Daudzi uz šo jautājumu atbildēs ar „nē”, jo viņiem ir nepieņemami sadarboties ar Eiropas pēdējo diktatoru. Taču Krievijai par Lukašenko personu daudz svarīgāka ir pati Baltkrievija, kas atšķirībā no Ukrainas tiek uzskatīta par daļu no vienotās ekonomiskās telpas. Ukraina, pat ja to izdotos ievilkt šajā vienotajā telpā, drīzāk būtu tās tracinātāja, līdz beigās to pavisam sašķobītu.

Tātad savā ziņā tāds atgrieztais rieciens?

Jā. Toties Baltkrieviju ģeopolitiski Krievija uzskata par savu turpinājumu aiz robežas, kaut arī tas īsti tā nemaz nav. Baltkrievija ir valsts ar savu kultūru un identitāti. Tā ir valsts, kas bieži netiek novērtēta un arī pati sevi nenovērtē, taču ekonomiski un stratēģiski ir ļoti svarīga.

Vai Krievija būtu gatava strādāt ar citu Baltkrievijas vadītāju — ne pretkrievisku, bet tomēr tādu, kas lūkojas arī Rietumu virzienā un ir daudz demokrātiskāks?

Jā, bet kādi tad ir varianti?

Pastāv viedoklis, ka Krievija baidās un tāpēc ir naidīgi noskaņota pret politiskajiem režīmiem, kas ir atšķirīgi no pašas Krievijas.

Es domāju, ka tā nav laba tēze. Protams, Krieviju vada cilvēki, kas nebūt nav demokrātijas fanāti. Tie ir autoritāri domājoši cilvēki, kas nemaz arī neslēpj, ka valsti vada ar autoritārām metodēm. Taču viņiem demokrātija pati par sevi nešķiet problēma. Taču problēma ir tā, ka, demokrātiju viņi redz kā ģeopolitisku projektu ar mērķi ierobežot viņu iekšpolitiskās iespējas un Rietumu režīmus ieviest arī kaimiņvalstīs.

Tātad uztraukums ir nevis par to, ka režīmi ir demokrātiski, bet gan par to, ka tie ir prorietumnieciski?

Protams. Vēl vairāk — Krievijas vadībai bija ļoti nopietnas šaubas par Ukrainas demokrātiju Juščenko laikos. Ļoti lielas šaubas par Gruzijas demokrātiju. Bet nevienu neuztrauc, ka Baltijā ir starptautiski atzītas demokrātijas. Tā Krievija ļoti principiāli atšķiras no PSRS, kam demokrātija pati par sevi šķita problēma, jo pats padomju modelis bija antidemokrātisks.

Jūs minējāt, ka Polija Krievijai bija vajadzīga kā partneris, tāpēc abu valstu attiecībās ir notikušas pārmaiņas. Uz ko var cerēt Baltijas valstis, kas savu izmēru dēļ nekad nebūs Krievijai tik svarīgs partneris kā Polija?

Mums ir darīšana nevis ar vienotu bloku, bet ar trim atšķirīgām valstīm, un ar katru no tām Krievijai ir atšķirīgas attiecības un intereses. Krievijai ir svarīgi, lai kādā no Baltijas valstīm tai būtu savs partneris, tāds savs „Donalds Tusks”, ar kuru var veidot normālu dialogu par aktuālajām problēmām. Kādā posmā Krievija varētu (un manā skatījumā — tai vajadzētu) beidzot noskaidrot un formulēt savu attieksmi par 1940. gada notikumiem. Un šo savu nostāju vajadzētu fiksēt dokumentāli, labi saprotot, ka šāds solis būtu ļoti nozīmīgs visiem, kas ir cietuši no tā, ka Baltijas valstis pārstāja eksistēt kā neatkarīgas un tika iekļautas PSRS. Tas ir Krievijas morālais parāds un tam ir jākļūst par procesa daļu starpvalstu attiecībās.

Krievija kaimiņvalstīm var piedāvāt daudz ko. Tā var būt tirgus iespēja, īpaši — ekonomiskās krīzes situācijā. Taču Baltijas valstīs ir arī lietas, kas nepatīk ne Krievijas vadībai, ne arī sabiedrībai, un šos jautājumus Krievija vienmēr pieminēs līdztekus ar jautājumiem, ko savukārt centīsies aktualizēt Baltijas valstis. Taču galvenais, lai dialogs vispār būtu un lai tas virzītu uz normālām savstarpējām attiecībām. Te nav runas ne par integrāciju, ne kādu kopīgu savienību. Tagad Krievijai un Baltijai ir kaimiņattiecības, un nepieciešams, lai tās būtu labvēlīgu un uzticamu kaimiņu attiecības. Lai gadījumā, ja rodas kādas problēmas, nebūtu draudu, ka kāda Pleskavas gaisa divīzija varētu saņemt rīkojumu atkal okupēt kādu valsti.

Krievijai būtu svarīgi sev apkārt radīt ne prokrievisku, bet draudzīgu valstu joslu. Jo, redziet, par prokrieviskumu, prorietumnieciskumu, proameriāniskumu nākas maksāt, bet Krievijai nav vēlēšanās kādu sponsorēt. Krievija pāri robežai sper kāju ne tāpēc, lai izdāļātu naudu, kā to darīja PSRS ar mērķi iegūt viltus sabiedrotos. Krievijas vara balstās uz saltu aprēķinu — tai galīgi nav vajadzīgs prokrievisms, jo tā būtu tikai lieka nasta.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jaņdžs 07.04.2011 09:53

Interesanta intervija.



Latvija atrodas starp Briseli un Maskavu, tātad arī Riga, kurai vajadzētu būt nākotnes Eiropas galvas pilsētai. Lai Latvija nospēlētu sev pienācīgu geopolitisku lomu, tai ir vajadzīga, ka Maskava, ta Brisele; un tiem esam vajadzīgi mēs, ka visu apvienojošais viducis.



Liberāļu demokrātija, jau labu laiku klibo ar abām kājām, un tiek meklētas alternatīvas. Vismaz Latvijā liberāļi ar neokapitālismu padusē, jau labu laiku iestiguši purvā, t.i., anachornismā. To padoms maz ko vērts pašiem, Latvijai, vai Krievijai .

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

amfetamīns - xxx 06.04.2011 18:47

Priekš Krievijas liberāļiem!Vispirms reāla demokrātiska valsts Krievijā,pēc tam attiecības,nevis tagadējais neocarisms aiz federatīvas republikas izkārtnes.No martini,no party!

Citi autora darbi
Makarovs 60466

Ko (ne)darīt? 11 Autors:Viktors Makarovs