Foto: Markus Merz
Daļa auditorijas ir gatava gudrākam, labākam, atbildīgākam saturam pat tad, ja to mēģina pasniegt kā tikai stilīgu vai intelektuāli elitāru.
Arī mediju pasaulē salīdzināšana ir veselīga. Pat tad, ja mazliet traumatiska. Vai trīs Baltijas mediju tirgos esam atšķirīgi? Kas mums kopīgs, kurš labāks vai sliktāks? To ar kolēģiem pārrunājām Baltijas mediju pētnieku asociācijas (BAMR) gada pasākumā.
Ieklausoties Tartu universitātes un Kauņas Vītauta Dižā universitātes kolēģu piedāvātajos mediju pārmaiņu situācijas skaidrojumos, izmantoju iespēju svaigu skatu palūkoties arī uz situāciju Latvijā.
Stipri kā igauņi
Igaunija nav cita pasaule, bet šajā valstī mediji atšķiras. Kontrasti ir būtiski. Pirmkārt, igauņi nerunāja par žurnālistikas kvalitātes problēmām[ 1 ], tieši otrādi — kolēģi teica, ka tās vairs nav sevišķi aktuālas, jo žurnālistikas kvalitāte uzlabojas, nevis krītas komercializācijas ietekmē vai izvirst selebritiju privātās dzīves stāstu pieprasījuma fonā. Tieši otrādi, mediji piedāvā auditorijai nopietnas publikācijas un gūst panākumus, laižot klajā augstvērtīgus, kultūras vērtībās balstītus, produktus. Piemēram, vairākas reģionālo laikrakstu izdevniecības kā regulārus pielikumus grāmatu formā publicē Igaunijā tapušus literārus darbus un izcilu personību biogrāfijas.
Otrkārt, Igaunijā joprojām ir stipras un labas avīzes. Tās nebaidās analizēt, vērtēt, piedāvāt plašākus tekstus. Cilvēki avīzes lasa — pēc TNS Emor datiem, regulāri laikrakstus lasa 58%. Tajā paša laikā Latvijā, kā liecina TNS Latvia pētījumi, — tikai 22% iedzīvotāju. Izglītotākie, protams, lasa vairāk, bet šī tendence palielina kvalitatīva satura īpatsvaru arī internetā. Ja atceramies, ka igauņu skaitliski ir krietni mazāk, tad viegli saprast, ka kaimiņu mediju situācijas pamats ir auditorija, kas kopumā ir atsaucīgāka pret labu žurnālistiku nekā Latvijā vai Lietuvā.
Treškārt, Igaunijā salīdzinoši veiksmīgi atrisināta problēma ar krievu auditoriju. Ja TV piedāvājumā Igaunijā krievvalodīgā auditorija dod priekšroku Pirmajam Baltijas kanālam, tad kopš 2009. gada, kad arvien sliktāk klājas VestiDnja un MolodjozhEstonii, igauņu vecākās avīzes Postimees krievu izdevums ir lielākais krievu laikraksts ziemeļu kaimiņvalstī (ap 10 000 eksemplāru ikdienas tirāža). Igaunijā vairs neesot modē runas par nemainīgi atšķirīgajām žurnālistikas kultūrām, par to, ka neviens igauņu medijs nespējot radīt neko tādu, ko ņemtu pretī krievu lasītājs. Tieši otrādi — Igaunijas krievvalodīgie mierīgi lasot kārtīgu un parastu, Rietumu preses tradīcijās veidotu, avīzi un arvien vienaldzīgāk izturoties pret „īstajiem” krievu izdevumiem ar „īsto”, tikai krievvalodīgajiem saprotamo žurnālistikas stilu.
Varētu stāstīt vēl un vēl. Tomēr galvenais secinājums no garajām diskusijām — igauņu mediju pašpārliecība. Tiem joprojām svarīgs atbildīgums un šī principa sargātā kvalitāte, ko nav vērts ziedot uz īstermiņa peļņas vai lētas popularitātes rēķina. Auditorija to novērtē, maksājot par labiem medijiem. Tas ir paradokss, ka Latvijā vai Lietuvā augsta satura kvalitāte un profesionālajos principos balstīta žurnālistika nereti tiek interpretēta kā lielākais auditorijas iegūšanas un noturēšanas traucēklis. Tad kāpēc par mediju lietotāju vienaldzību sūdzas ne jau igauņi, bet abi viņu dienvidu kaimiņi?
Lietuvā uzticība rūk
Lietuvas kolēģi sāka ar stāstu, ka lietuvieši arvien mazāk (mazāk par 50% no visiem valsts iedzīvotājiem) uzticas medijiem. Rudenī un ziemā veiktais plašais pētījums[ 2 ] rāda, ka lietuvieši diezgan zemu vērtē savu mediju saturu, sakot, ka tas nav uzticams, bet sensacionalizēts, skandalozs un bezatbildīgs. Līdzīgi kā Latvijā, kur uzticība medijiem rūk katru gadu, šogad sasniedzot tikai 40%[ 3 ], Lietuvā auditorija ļoti skaidri atšifrē mediju saturu, par to pavīpsnā vai dusmojas, bet turpina to lietot un nemaz neuztraucas par kvalitātes problēmām.
Tā ir bezrūpība, ko grūti skaidrot, bet viena no versijām varētu būt vērtību apjukums, kura rezultātā sabiedrība ir fragmentēta ne tikai pēc ienākumu, izglītības, dzīves vietas un citiem vienkāršiem rādītājiem, bet būtiskākā ir vērtību fragmentācija. Kvalitatīvi, stipri un brīvi mediji, iespējams, neiederas daudzu sabiedrības grupu vērtību sistēmā. Arī tāpēc Lietuvā aktuāls ir „biznesa paralēlisms”, kura sekas ir mediju kā viena no biznesa virzieniem izmantošana pavisam citu biznesu virzīšanai. Šī procesa sekas ir vāja mediju organizāciju ārējā un iekšējā autonomija. Atpazīstat situāciju tepat blakus?
Latvija var! Var?
Salīdzinot Latvijas situāciju ar Lietuvas un Igaunijas aktualitātēm, es gribētu pievērst uzmanību nesen ievērotām pārmaiņām. Ļoti labām. Lai gan tās gaidīju jau pirms pāris gadiem, nu redzams, ka arī Latvijā saikne starp satura kvalitāti, auditorijas atsaucību un tirgus panākumiem vairs nav neiedomājams luksuss. Lai gan mediju satura topu virsotnē joprojām uzrāpušies slavenību klačas uzturoši izdevumi, horoskopi un lēti šovi (tas raksturo auditorijas prioritātes) un interneta gaumi nosaka politiķu citāti (un tiem veltītas lamas) vai arī jaunumi par Kombuļu Ineses kāju skūšanas paradumiem, tomēr savu auditoriju atrod arī nopietna žurnālistika. Pārliecinoši un arvien vairāk. Varbūt atkārtošos, bet gribu minēt spilgtākos piemēros.
Vispirms — modē ir zināšanas, jo vairākus gadus preses topos turas žurnāli „Ilustrētā Zinātne” un „Ilustrētā Pasaules Vēsture”. Jaunāks un patīkams pārsteigums — žurnāls „Ir” salīdzinoši īsā laikā sasniedzis ļoti cienījamu abonentu skaitu. Pēc aģentūras LETA datiem, šogad martā „Ir” bija jau 7023 abonentu, un tas ļāvis žurnālam iekļūt abonētāko žurnālu pirmajā divdesmitniekā un nostāties līdzās lielākajiem izdevumiem — jau minētajiem populārzinātniskajiem žurnāliem un žurnālam „Santa”. Lai ko rakstītu interneta komentētāji par šo izdevumu, „Ir” piedāvā daudzveidīgu saturu un dod iespēju to minēt kā labas žurnālistikas paraugu.
Vēl viens piemērs — krievu valodā raidošs medijs. Radio Baltkom kā viena no Mix Media Group daļām būtībā piedāvā sabiedriskajiem medijiem raksturīgu saturu — tematisko daudzveidību, aktualitāti, savu dienas kārtību, profesionālus principus, dažādus viedokļus. Ar nopietnu žurnālistiku nodarbojas arī portāls mixnews.lv. Jā, zinu, daļa no radio vēstījumiem brīžiem izskatās nu ļoti, ļoti saistīta ar Rīgas vadošajai partijai izdevīgu saturu. Tas rada dusmas, tomēr ne tik lielas, lai neredzētu visu pārējo — nopietnus un aktīvus žurnālistus, kas neapmierinās ar gatavām klišejām, bet neatlaidīgi meklē atbildes uz aktuāliem jautājumiem.
Skaidri redzams, tikpat liela kā kaisle pret pašmāju seriālu „Ugunsgrēks”, ir arī cilvēku interese par labām ziņām un analītiskajiem TV raidījumiem. Piemēram, portāls Tvnet attīsta oriģinālu saturu un bagātina viedokļu spektru, publicējot spēcīgu komentētāju rakstus. Atdzimst komentāra žanrs, un arī gudras un dziļas intervijas par spīti drīzas izzušanas uzmācīgiem pareģojumiem bieži kļūst par mediju un sabiedrības notikumiem. Varētu vēl minēt dažus piemērus, jo vārā tendence ir skaidra — arī Latvijas auditorija sūta pārmaiņu signālus. Tikai tos vēl gandrīz nejūt daudzu mediju redakcijas (arī reklāmas un mediju aģentūras), aiz kuru durvīm pasaule mainījusies.
Mans ir skaidrojums pārmaiņām, par kurām mazliet baidos runāt, — ja nu pazūd! Domāju, vājinās ātru komerciālo panākumu jūsmas kā mediju satura kvalitātes galvenā vērtējuma kritērija spēks. Proti, pēc patērētāju statusa nebeidzamā festivāla cilvēki mainās — daļa auditorijas kopumā kļūst gudrāka. Šo efektu rada viegli pieejamā informācija, ko gluži vai ieelpojam milzīgā daudzumā. Šo efektu sauc „kolektīvā inteliģence”, par kuru jau 1994. gadā rakstīja franču mediju pētnieks Pjērs Levijs (Pierre Lévy ). Tas ir process, kas šogad liek interneta satura piedāvātājiem citās valstīts jau teikt, ka apmeklētāja plūsmas centrēta uzvedība, iespējams, nav pareizākā stratēģija.
Cilvēki meklē kaut ko citu, jo tematiskais, profesionālo pieeju, kvalitātes vienveidīgums (bet liela daļa no daudzu mediju satura balstīta ļoti vienveidīgi izskaitļotos impulsos) apnicis, tas izsmeļ. Daļa auditorijas ir gatava gudrākam, labākam, atbildīgākam saturam pat tad, ja to mēģina pasniegt kā tikai stilīgu vai intelektuāli elitāru. Mēs esam pārēdušies mediju junk food un meklējam jēgpilnu saturu, jaunas vērtības.
Arī Latvijā ir labas žurnālistikas piemēri, kuri pamazām rada cerīgu tendenci. Arī Latvijā ir spēcīgas reģionālās avīzes, bet „Kurzemes Vārds” veiksmīgi izdod reģiona vēstures un kultūras žurnālu „Liepājas Vēstules”. Mēs varam, pat tad, ja uz brīdi salīdzināmies ar igauņiem, kuri nav pamanījušies savām rokām piesmiet brīvu presi kā vērtību. Par to domājot, man gribas dungot, ka „ir brīvība tik smalka”[ 4 ].