Atslēgvārdi:

Tiesu problēma - vienpusīgi un nepamatoti spriedumi 8

Pētījums atklāj trīs galvenās Latvijas tiesu spriedumu kvalitātes problēmas – spriedumi ir grūti uztverami, satur nepilnīgu informāciju un tiem trūkst pamatojuma. Trešdaļa analizēto spriedumu atsedz tikai vienas puses argumentus. Tik pat daudz gadījumos tiesa nepamato, kā piemērotā norma atbilst lietas apstākļiem.

Iesaki citiem:

Latvijas tiesu spriedumu kvalitātes problēmas ir aktuāls jautājums, un ne tikai tāpēc, ka uz tām norāda Eiropas Savienība, starptautiskās organizācijas vai citas valstis. Cik apmierināti jūtamies paši, ja sev svarīgā lietā varam saņemt tiesas spriedumu, kurā nav atbildes uz mūsu argumentiem vai atrodamas tikai abstraktas frāzes?

Demokrātiskā valstī tiesām ir piešķirta liela vara – tiesas izspriež taisnību strīdos, piemērojot spēkā esošās tiesības. To darot, tiesām jāveic trīs svarīgi uzdevumi. Pirmkārt, tiesām ir jādod skaidra atbilde strīdā iesaistītajām pusēm, kurai no tām ir taisnība un kāpēc šī taisnība ir tieši tāda un nevis citāda. Otrkārt, tiesām jāsniedz šī atbilde tā, lai valsts pārvalde varētu saprast, kā tai mainīt savu lēmumu pieņemšanas praksi, lai tā atbilstu tiesas sniegtajai likumu interpretācijai. Un, treškārt, tiesām ir jāatspoguļo pieņemtais lēmums tā, lai indivīdi jau iepriekš varētu izsvērt, cik izdevīgi ir vērsties tiesā un kādu aizsardzību tā viņiem varētu dot. Tas, cik efektīvi tiesas izpilda šos uzdevumus, ietekmē tiesu spriedumu kvalitāti pozitīvā vai negatīvā veidā.

Cik efektīvi Latvijas tiesas pilda šos uzdevumus, analizē pētījums “Latvijas tiesu spriedumu kvalitātes problēmas”. Balstoties uz autores izstrādātu tiesu spriedumu kvalitātes analīzes metodoloģiju, pētījums identificē Latvijas tiesu spriedumu kvalitātes problēmas, spriedumu kvalitāti ietekmējošos faktorus un sniedz ieteikumus šo problēmu novēršanā.

Pētījums atklāj trīs galvenās tiesu spriedumu kvalitātes problēmas. Pirmkārt, tiesu spriedumi mēdz būt grūti uztverami spriedumu lasītājiem. Otrkārt, tie var saturēt nepilnīgu informāciju, piemēram, lietas dalībnieku paskaidrojumi ir izklāstīti abstraktās frāzēs vai atspoguļoti tikai vienas puses paskaidrojumi. Treškārt, spriedumiem nereti trūkst pamatojuma. Tomēr patīkami atzīt, ka šajā pētījumā identificētās tiesu spriedumu kvalitātes problēmas neparādās katrā spriedumā, un ir tiesu spriedumi, kurus var izmantot kā paraugus tiesu spriedumu rakstīšanā. Pētījuma ietvaros apkopotā statistika precīzi norāda, cik daudzos no pētījumā analizētajiem tiesu spriedumiem atklājas pētījumā identificētās tiesu spriedumu kvalitātes problēmas. Pētījumā analizēti 60 tiesu spriedumi, kas pieņemti Rīgas pilsētas tiesās 2000. un 2001.gadā lietās, kas izriet no administratīvi tiesiskajām attiecībām[1]. No šiem spriedumiem trešdaļā gadījumu tiesu spriedumi atsedz tikai vienas puses argumentus. Tik pat daudz gadījumos tiesa nepamato, kā piemērotā norma atbilst konkrētas lietas faktiskajiem apstākļiem.

Analizējot atsevišķu faktoru ietekmi uz tiesu spriedumu kvalitāti, pētījumā secināts, ka liela nozīme ir tiesneša iegūtai juridiskai izglītībai un kvalifikācijas paaugstināšanas iespējām. Negatīvu ietekmi uz tiesu spriedumu kvalitāti var atstāt arī neefektīva stažēšanās pirms kvalifikācijas eksāmena un arī pati kvalifikācijas eksāmena procedūra, ja tā izvērtēšanā lēmuma pieņēmējam ir atstāta liela rīcības brīvība.

Lai novērstu konstatētās problēmas, pētījumā ieteikts izstrādāt vadlīnijas tiesu spriedumu rakstīšanai, kurās detalizētāk būtu izskaidrotas likumā noteiktās obligātās tiesas sprieduma sastāvdaļas un ietveramā informācija. Tiesību zinātņu programmu mācībspēki pētījumā ir aicināti regulāri publicēt analīzes par tiesu praksē aktuāliem jautājumiem, bet Tiesnešu mācību centrs – uzņemties aktīvu lomu šo analīžu apspriešanā. Tāpat pētījumā ieteikts atsevišķi izvērtēt, cik efektīva Latvijā ir juridiskā izglītība, tiesneša amata kandidātu vērtēšanas process, tiesnešu mācību apjoms un saturs, kā arī tiesnešu darba kontroles mehānisms. Labs instruments cīņā pret nekvalitatīviem tiesu spriedumiem var būt arī informatīva bukleta izstrāde prāvniekiem.

Te varētu likt punktu rakstam par šo pētījumu, tomēr trūkumi, kas pamanīti sakarā ar piekļuvi tiesu spriedumiem, neļauj palikt vienaldzīgai. Jo īpaši tāpēc, ka tiesu spriedumu atlase un iepazīšanās ar tiem bija viens no svarīgākajiem posmiem visā pētījuma gaitā. Šajā sakarā vēlētos uzsvērt trīs svarīgākos trūkumus, kurus pašai nācās izjust pētījuma veikšanas laikā.

Pirmkārt, tiesas vai tiesas kancelejas darbinieku attieksme var izrādīties šķērslis piekļūšanai pie tiesas spriedumiem. Persona, kura nav līdzdalīgā puse kādā lietā, bet kura vēlas iepazīties ar tiesu spriedumiem pētniecības nolūkos, tiek uztverta kā vislielākā nasta kancelejas darbam, un to nevar nepamanīt. Gadījās pat tāds kuriozs, ka tiesa negribēja dot atļauju piekļūt tiesu spriedumiem, jo neuzskatīja mani par kompetentu veikt šādu pētījumu. Pēc lūguma šādu atteikumu izteikt rakstveidā tiesa tomēr atlasīja un atļāva nokopēt nepieciešamos spriedumus.

Otrkārt, tiesu spriedumu klasifikācija tiesu žurnālos vai datu bāzēs mēdz būt pārāk vispārīga, kas tādējādi rada grūtības kancelejas darbiniekiem atlasīt nepieciešamos spriedumus. Piemēram, vēloties atlasīt lietas, kas izskatītas pēc Civilprocesa kodeksa 239¹. panta, datu bāze uzrādīs visas lietas, kas izriet no administratīvi tiesiskajām attiecībām (ieskaitot visas sūdzības par administratīvā soda noteikšanu), un tas ir ļoti liels apjoms. Būtu nepieciešams minēt gan to likuma pantu, saskaņā ar kuru sūdzība iesniegta, gan to pantu, saskaņā ar kuru tiesa pieņēmusi lēmumu, ja pēdējais atšķiras no sūdzībā minētā. Tāpat datu bāzē var neparādīties informācija, vai meklētais tiesas spriedums atrodas tiesas kancelejā, vai jau ir nodots arhīvā.

Treškārt, telpu trūkums tiesās bija nozīmīgs šķērslis, lai uz vietas tiesā iepazītos ar spriedumiem vai visiem lietas materiāliem.

Neskatoties uz šīm grūtībām, pētījums ir ieraudzījis dienas gaismu. Jācer, ka pētījums palīdzēs apzināties kvalitatīvu tiesu spriedumu nepieciešamību arī Latvijā, kā arī dos savu ieguldījumu Latvijas tiesu spriedumu kvalitātes problēmu risināšanā.
_________________

[1] 2001.gadā Latvijas tiesās 1.instancē kopā saņemtas 48 979 civillietas, no kurām 40% - Rīgas pilsētas tiesās. 2002.gadā Latvijas tiesās 1.instancē kopā saņemtas 50 164 civillietas, kas ir vidēji 210 lietas uz vienu tiesnesi. Atsevišķa statistika par lietām, kas izriet no administratīvi tiesiskajām attiecībām, nav publicēta. Dati no Tieslietu ministrijas mājas lapas.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (8) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

versija 20.11.2004 11:33
Esmu centusies izprast, mēģinu izvērtēt vienu Vidzemes priekšpilsētas tiesas lēmumu ar lietas nr.C30-2834/7 2001.g.17.aprīlī daudzu gadu garumā, taču aizvien man nav atbildes - kā varēja tapt šāds tiesneses D.Bumberes Lēmums, kas noveda manu firmu līdz bankrotam, atsavinot visu mantu uz viltotiem mierizlīguma dokumentiem, kurus bija sagatavojis manis pieņemtais firmas pārvaldnieks kopā ar savu vietnieku un bērnības draugu laikā, kad studēju. Ar tiesvedības dokumentiem man kā īpašniecei izdevās iepazīties tikai tā paša gada 21.maijā, pēc mēneša, kad tika iznests Lēmums, kas balstījās uz it kā eksistējošu Aizdevuma līgumu, kurā atkal melns uz balta datumi nesakrīt ar UR reģistrācijas ierakstu informāciju. Jau trīs gadu garumā, izejot cauri Limbažu rajona tiesas spriedumam, Vidzemes apgabaltiesas spriedumiem, neviens nevērsa uzmanību uz lietas izskatīšanu pēc būtības. Man ir konkrēti tiesiskie darījumi, kurus mans saprāts nespēj izskaidrot, kam kalpo Latvijas tiesu sistēma. Rīgas rajona tiesnese Svence mani nokaunināja līdz zemei, kā es esot ļāvusies tā apstrādāt, kad vēlējos caur tiesu apstrīdēt viltojuma dokumentus. Bet spēki gāja mazumā, līdzekļu tiesāšanās aizstāvībai nebija, tā ļāvos maksātnespējas procesam, kurā atkal cerēju, ka administratore pacels jautājumu. Bet kur nu! Bet pa visu šo laiku gan nobeidzu vēl vienu augstskolu, kas ļauj dzīves realitātes ieraudzīt citā gaismā. Bet esmu iepazinusies ar Tiesu sistēmas virtuvi, korupcijas tvanu, kriminālsodāmām darbībām, likumu interpretācijām u.c. nostādnēm. Bet vēl uz kaut ko ceru, jo cerība mirst pēdējā. Ceru uz taisnīgu tiesu, lasot diskusijas materiālus, likumprojektus u.c. un iepazīstoties ar informatīvo Politikas portāla bāzi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


PM 01.07.2003 16:14
waldis ir pamanījis vēl vienu Latvijas tiesu sistēmas īpatnību. Ne pārāk sen par pasakainu naudu tika izveidots Latvijas tiesu portāls (šķiet vortāls būtu atbilstošāks apzīmējums) www.tiesas.lv . Šis resurs tika juristu vidū gaidīts, dēļ izreklamētās iespējas iepazīties ar tiesu nolēmumiem. Šādu iespēju arī tas piedāvā....tikai caur lursof datubāzi (par maksu). Vienīgais man zināmais bezmaksas likumu avots ir www.likumi.lv taču tas ir diezgan neparocīgs lietošanā salīdzinot piemēram ar NAIS (maksas) .

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


waldis 01.07.2003 11:46
Jā vēl ko aizmirsu. Vai tā ir demokrātiska sabiedrība, kurā valsts prasa sabiedrības locekļiem maksāt par vēlmi iepazīties ar likumu tekstu, pie tam ne jau valstij, bet gan privātiem uzņēmējiem. Te es domāju to, ka nav valsts uzturētu interneta resursu jaunāko likumu un tiesas spriedumu iepazīšanai. Nesen pameklējos inetā un bez grūtībām atradu pilnīgi par brīvu Eiropas cilvēktiesību tiesas spriedumus. lasi cik vēlies un ko vien vēlies.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


waldis 01.07.2003 11:38
Vai var būt slepeni likumi? Masonu, brīvmūrnieku, rožukrustiešu, templiešu un tamlīdzīgām slepenām biedrībām un brālībām droši vien, ka var būt slepeni iekšējai lietošanai domāti likumi. Var būt slepeni, tas ir, mums pilnīgi nezināmi dabas likumi, kas nosaka pasaules kārtības kādu aspektu, piemēram, pirms Ņūtons formulēja vispasaules garvitācijas likumu un darīja to zināmu publiski, tas tik un tā pastāvēja un darbojās neatkarīgi no Ņūtona gribas. Taču te priotams, ka mēs sastopamies ar veiklu vārdu spēli, jo dabas likumi un cilvēku izdomātās tiesību normas, ko arī sauc par likumiem, nav viens un tas pats.

Kad tiesnesis pasludina spriedumu, tad vadoties uz likumdevēja radītajām tiesību normām un tiesnesim deleģētajām pilnvarām, tiek veidots jauns likums, kas piemērojams tieši šim konkrētajam gadījumam, tieši šiem konkrētajiem apstākļiem un pusēm. Sprieduma pasludināšana ir visas sabiedrības (demokrātiskas valsts gadījumā) izpratnes par taisnīguma un pareizas rīcības principiem, ko tās priekšstāvji jeb likumdevēji izteikuši likumu formā, manifestācija un apliecināšanas akts. Tikai redzot, dzirdot vai lasot, ka strīds tiek izšķirts atsaucoties uz kādu tiesību normu tiek panākta ticība, ka pastāv visiem kopēji principi par vienu taisnību un vienu likumu visiem. Taču ir atšķirība starp likumdevēju taisīto "likumu visiem" un tiesneša taisīto "likumu dažiem". Pirmajiem plašāki paskaidrojumi par šīs normas tapšanas motīviem un mērķiem, ko tai jārisina ir pat kaitīgi, jo, ja tādi nepieciešami, tad norma ir jāpārtaisa. Turpretī tiesnesim ir gan nepieciešams pamatot un izskaidrot kāpēc likums tiek piemērots tieši šādā veidā. Tas ir gan audzinoši konkrētajām pusēm, gan visai sabiedrībai. Varētu jau tikai taisīt spriedumu, kā tiesnesis to dara futbolā vai hokejā, bet, tad būtu jāļauj pilnīgi visiem skaidri un nepārprotami iepazīties ar lietas materiāliem un tiesas norisi. Varbūt pietiek ar tiesas sēdes protokolu? Domāju, ka nē, jo kā esmu dzirdējis no pirmavotiem, tad tiesas sekretāri (parasti personas bez augstākās juridiskās izglītības) protokolā pierakstot tikai galvenās pušu izteiktās domas - galvenās pēc pašu ieskatiem.

Ko no tā jāsecina? Manuprāt, tiesas spriedums, kuru lasot nevar saprast kapēc likums šai konkrētajā gadījumā ir piemērots tieši tā un ne citādi, nepilda sabiedrību audzinošo, izglītojošo un vispārējo taisnīgumu apstiprinošo funkciju un līdz ar to būtu pielīdzināms tā sauktajai "fiļkina gramatai", tas ir, papīram bez kādas vērtības. Kāpēc tā notiek? Nu tas ir ļoti plašs diskusiju temats. Var sākt ar tiesnešu muļķību, slinkumu, korupciju, mazo algu utt., utm.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Staļins 30.06.2003 16:33
apsveicu autori! jums izdevies atklāt dažas no problēmam,kas rada neticību mūsu tiesu sistēmas taisnīgumam.ja mēs šādas problēmas risinā'm-tas ir pozitī'vi.vēlu veiksmi turpmākaja darbībā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


PM 30.06.2003 14:52
Es domāju, ka nevajadzētu apšaubīt likumā nostiprināto atklātuma principu. Ja tā nebūtu, tad nebūtu arī šī raksta, jo neviens nevarētu novērtēt vai spriedumi ir vienpusīgi un nepamatoti.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Vēlētājs 30.06.2003 08:37
No otras puses, man šķiet, ja katrs varētu iepazīties ar spriedumiem (jo vairāk - ar lietas materiāliem), tad tiktu aizskartas personu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Pašlaik to spēcīgi ignorē AT Senāta spriedumu krājumi. Bet ir pilnīgi iespējams, ka man nav taisnība. Ko par to teiktu cilvēktiesību speciālisti?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


PM 27.06.2003 13:47
Raksta autore ir ievērojusi nozīmīgu problēmu tiesu spriedumu pieejamības sakarā. Vienā likumā ir uzskaitīts personu loks, kurām ir tiesības iepazīties ar tiesas spriedumu, savukārt cits likums nosaka, ka tiesu spriedumi tiek pasludināti atklāti. Veidojas situācija, kad jebkura persona var dzirdēt sprieduma tekstu tiesas zālē tā pasludināšanas laikā, bet nedrīkst (bez tiesneša atļaujas) to ierakstīt un nedrīkst to prasīt tiesas kancelejā, ja nespēj pamatot savu ieinteresētību.

Uzskatu, ka šīs likumu normas ar nolūku radītas padomju laikos, lai varētu ierobežot sabiedrības informētību politiska rakstura lietās. Kāpēc šīs savstarpēji pretrunīgās normas ir saglabājušās līdz mūsdienām un nav svītrotas vai labotas ir interesants jautājums.

Saistītie raksti