Raksts

Tiesnešu tiesa


Datums:
28. oktobris, 2008


Autori

Iveta Kažoka


Foto: Andrew Miller

„Vidējais” Latvijas tiesnesis apzinās, ka sabiedrība tiesām maz uzticas, viņam ir bijusi bēdīga pieredze saskarsmē ar masu medijiem, baidās no iespējamas disciplinārlietas, nelabprāt piedalās oficiālās publiskās diskusijās, bet labprāt dalās ar savām domām neformālās sarunās.

„Tiku sodīta, jo „viņiem” tā vajadzēja.” „Piekasās par jebko.” „Izšķīros rīkoties pret savu sirdsapziņu, jo baidījos no soda.” „ Nav zudusi pārestības sajūta.” „Esam iebaidīti.” „Pazemojums.” „Esam pati neaizsargātākā profesija.” „Ļoti bargi pret kolēģiem.”

Šo atbilžu autori nav inkvizīcijas upuri vai totalitāra režīma represētie. Tas ir daļas Latvijas tiesnešu viedoklis,kad viņiem anonīmā intervijā tiek jautāts par attieksmi pret Latvijā pastāvošo tiesnešu disciplinārsodīšanas sistēmu. Nav jābūt psihoterapeitam, lai apjaustu, ka tiesu karaļvalstī kaut kas nav kārtībā ar mikroklimatu.

Protams, varētu šo mulsinošo informāciju norakstīt uz nevēlamiem tiesu varas pašattīrīšanās blakus efektiem, vai, tieši otrādi, dažu tiesnešu pārliekus saasināto uztveri. Varētu, bet tā darīt nevajag, jo tiesu varas pārstāvju pašsajūtai var būt visai liela ietekme gan uz ikdienas cilvēka likteni, gan spēju nepieciešamības gadījumā novērst valsts varas nesēju patvaļu. Ja tiesnese, spriežot tiesu, baidās no disciplinārsoda, viņa ne vienmēr spriedīs taisnīgi. Ja tiesnesis histēriski uztver jebkādu mēģinājumu apšaubīt viņa kompetenci un profesionālās prasmes, tas nozīmē, ka viņam klibo paškritika un viņš nespēj objektīvi novērtēt savas spējas un vajadzību profesionāli pilnveidoties.

Kritika: pamatotā un nepamatotā

Jautājumam, kas konkrēti ir un kas nav kārtībā ar Latvijas tiesu sistēmu vismaz trīs tās svarīgos aspektos, ir veltīts Providus pētījums Tiesnešu ētika, kvalifikācija un atbildība Latvijā: kā neapstāties pie sasniegtā?[1] Kas attiecas uz atbildību, pētījuma ietvaros veiktā analīze liecina, ka emocionāli sakāpinātajai tiesnešu reakcijai pret katru mēģinājumu viņus disciplināri sodīt, nav vienkārša skaidrojuma. Jautājot pēc konkrētām iebildēm pastāvošajai disciplināratbildības sistēmai vai praksei, tiesneši dažreiz min gluži leģitīmus argumentus: proti, Latvijā tiesnesim nav iespējas uzlikto disciplinārsodu pārsūdzēt un tiesnešu disciplinārkolēģija ne vienmēr spriež konsekventi. Taču šīs iebildes ir viegli novēršamas un intervijās netiek minētas kā problēmas sakne. Turpretim fundamentālas iebildes ir šādas:

Disciplinārlietu ir nesamērīgi daudz;
Disciplinārlietas tiekot ierosinātas par sīkumiem;
Sodi tiek uzlikti par sīkumiem;
Tiesnesi var atcelt pat par ētikas pārkāpumiem;

Apskatot starptautiskos standartus un praksi šajos jautājumos, tieši šo problēmu tik saasināta uztvere nav saprotama. Jā, Latvijā gadā pret tiesnešiem vidēji tiek ierosinātas disciplinārlietas pret vairāk tiesnešiem nekā vidējā Eiropas valstī. Taču, no otras puses, arī uzticēšanās tiesu sistēmai Latvijā ir otra zemākā Eiropas Savienībā[2]. Blakus tam, Eiropā ir vismaz trīs valstis (Azerbaidžāna, Gruzija, Norvēģija), kur ierosināto lietu skaits ir lielāks[3]. Līdzīgi arī ar iebildi, ka disciplinārlietas tiekot ierosinātas par sīkumiem un tiesneši tiekot sodīti par sīkumiem. Atšķirībā no Latvijas, vairākās Eiropas valstīs pat puse no ierosinātajām lietām nebeidzas ar sodu tiesnesim. Un sodīšana par ētikas pārkāpumiem ir daudz izplatītāka nekā Latvijā. Runājot par pārāk bargiem sodiem par mazsvarīgiem nodarījumiem: ja kādai „parastai” Latvijas amatpersonu atklātu likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” pārkāpumu, tad šī amatpersona tiktu sodīta vismaz ar administratīvu sodu. Tikmēr, kā rāda tiesnešu disciplinārsodīšanas prakse, tiesnesis līdzīgā situācijā var izvairīties pat no disciplinārsoda.

Vēl kāds lielā daļā interviju minēts arguments: tiesneši tiekot disciplināri sodīti par nepareizu tiesību normu iztulkošanu. Šis arguments tiek piesaukts tik bieži, ka grūti noticēt, ka nevienprātības par tiesību normu interpretāciju pēdējo piecu gadu laiku varētu būt izpaudušās lielākais sešās no visām ierosinātajām disciplinārlietām.

Līdz ar to tik aso tiesnešu reakciju pret disciplinārsodīšanas mehānismiem nevar izskaidrot ar šo mehānismu pārliekus lielo represivitāti vai citādu nesamērīgumu. Skaidrojums ir drīzāk jāmeklē plašākās tendencēs, kas izpaužas Latvijas tiesu sistēmā.

„Vidējais” tiesnesis

Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka Latvijā 2007.gada beigās tiesās strādāja 410 tiesneši[4]. Vadoties no veiktajām intervijām, šo tiesnešu attieksmes pret tiesu attīstību ir ļoti atšķirīgas. Starp tiesnešiem ir gan „progresīvie entuziasti”, kas vismaz vārdos iestājas par nozīmīgām pārmaiņām tiesu darbā, lai reaģētu uz sabiedrības uzticēšanās krīzi, gan „izolacionisti” , kas uzskata, ka ar Latvijas tiesnešiem viss ir kārtībā, un tā ir sabiedrības problēma, ja tā nespēj to pamanīt. Dominējošā grupa gan ir tādi tiesneši, kuriem nav skaidra viedokļa par Latvijas tiesu sistēmas pašreizējo situāciju un turpmāko attīstību. Viņi, atbildot uz konkrētiem jautājumiem, ir gatavi domāt par katru tiesu darba elementu atsevišķi, taču ne kopsakarā ar citiem. Daļu tiesnešu ir tik ļoti nogurdinājusi lielā darba slodze, ka viņi apzināti izvairās no pārdomām par tēmām, kas pārsniedz konkrētas izskatāmās lietas ietvarus.

Ja vajadzētu izveidot „vidējā” Latvijas tiesneša portretu, tad intervijas sniedz aptuveni šādu bildi: „vidējais” Latvijas tiesnesis apzinās, ka sabiedrība tiesām maz uzticas. Tiesnesim ir bijusi bēdīga pieredze saskarsmē ar masu medijiem. Baidās no potenciāli iespējamas disciplinārlietas. Regulāri apmeklē kvalifikācijas paaugstināšanas kursus. Nepatīk doma, ka kāds varētu nopietni un regulāri vērtēt viņa kvalifikāciju. Salīdzinoši maz komunicē ar kolēģiem no citām tiesām. Nelabprāt piedalās oficiālās publiskās diskusijās, bet labprāt dalās ar savām domām neformālās sarunās. Uzskata, ka ar viņu par svarīgiem jautājumiem par maz konsultējas.

Saspīlējums tiesnešu mikrovidē

Jau pieminētais pētījums tika veikts divos posmos – viens posms noslēdzās 2006.gada beigās, otrs – 2008.gada vidū. Arī intervijas tika veiktas aptuveni šajā laikā: pirmo interviju veikšanas laiks bija uzreiz pēc Irēnas Poļikarpovas un Beatrises Tāleres apcietinājuma, beidzamo – neilgi pēc grāmatas „Tiesāšanās kā ķēķis” radītā skandāla. Tiesnešu noskaņojums starplaikā manāmi mainījās. Salīdzinot ar 2006.gadu, būtiski mazāk bija to tiesnešu, kas atbildot uz jautājumiem par tiesnešu disciplināratbildību vai ētiku, piesauca nepamatotu sabiedrības spiedienu vai mediju veiktu tiesnešu demonizēšanu. Taču upura sindroms gan nekur nebija pazudis. Mainījās tikai tā izpausmes veids: ja iepriekš „pāridarītājs” tika meklēts ārpus tiesu sistēmas – sabiedrībā, politikā, medijos vai starp nevalstiskajām organizācijām, – tad 2008.gadā aizvainojums tika vērsts uz iekšpusi, tiem saviem kolēģiem, kuriem ir tiesības citus tiesnešus disciplināri sodīt vai kuri izmanto savas likumā noteiktās tiesības ierosināt disciplinārlietas.

„Man ir slikta dūša no disciplinārkolēģijas. Kolēģi tēlo uzpūstus tītarus,” tā kāda iepriekš disciplināri sodīta tiesnese. Taču, lai arī ne tik krasi formulētas, taču saturā līdzīgus viedokļus pauda arī daži tiesneši, kas nekad ar disciplinārkolēģiju vaigā nebija saskārušies. Tā ir ļoti bīstama tendence, kas nostāda gan disciplinārkolēģijas locekļus, gan tās amatpersonas, kam ir tiesība pret tiesnesi ierosināt disciplinārlietu, neapskaužamā situācijā. Proti, godprātīgi darot savu darbu, viņi riskē sabojāt attiecības ar kolēģiem. Koleģiālas attiecības un vēlme izvairīties no kritikas bumeranga pavēršanās pret sevi gan ir visu uz pašattīrīšanos orientēto profesiju nelaime. Iespējams, līdzīgu apsvērumu dēļ piemēram, advokātu disciplinārās atbildības mehānismi Latvijā gandrīz vispār nestrādā. Taču tas nenozīmē, ka saspīlējums tiesnešu vidē nav jāmazina. To var izdarīt, vai nu mazinot iespējas kļūt par grēkāzi personifikācijas pakāpi, – piemēram, kad nevis atsevišķam tiesas priekšsēdētājam vai tieslietu ministram ir tiesības ierosināt disciplinārlietu, bet par to lemj īpaša kolēģija, – vai arī pakāpeniski represīvo pieeju papildinot ar preventīviem pasākumiem, tādiem kā regulāras tiesnešu kvalifikācijas pārbaudes un profesionālo standartu kopējs izstrādes process.

Pakāpeniski, lai gan joprojām pārāk lēni, šie jaunie nerepresīvie mehānismi tiek ieviesti: piemēram, nesen izveidotā tiesnešu ētikas komisija ir sākusi sniegt rūpīgi izstrādātus padomus tiesnešiem, ja viņiem ir radusies neskaidrība par ētisku rīcību vienā vai otrā situācijā. Būtu tikai pareizi, ja laika gaitā ne vairs tiesu sistēmas skandāli vai bailes no disciplinārlietām būtu dzenošais spēks pozitīvām pārmaiņām tiesu sistēmā, bet gan tiesnešu pašu vēlme apzināt un atrisināt problēmas, kas Latvijas tiesās kopumā un arī katra atsevišķa tiesneša darbā vēl ir risināmas.

____________________________

[1] Tiesnešu ētika, kvalifikācija un atbildība Latvijā: kā neapstāties pie sasniegtā? [2]

[2] EIROBAROMETRS 69. SABIEDRISKĀ DOMA EIROPAS SAVIENĪBĀ. PAVASARIS 2008. ZIŅOJUMS PAR VALSTI. LATVIJA. http://ec.europa.eu/public_opinion/archives/eb/eb69/eb69_lv_nat.pdf

[3] European Judicial Systems. Edition 2008 (data 2006), Council of Europe, September 2008, 208.lpp.

[4] http://www.csb.gov.lv


Korupcijas apkarošanas sausais atlikums


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!