Loading
Atslēgvārdi:

Tiesneša vārda brīvības sākums un beigas 0

Kaut gan diskusijas mērķis bija apspriest tiesnešu ētiku saistībā ar viņu vārda brīvību un tās ierobežojumiem, sarunas dalībnieki atkal un atkal atgriezās pie E.Saburovas lietas un tiesnešiem, kas to publiski komentējuši. Rezumējot šo brīžiem visai aso viedokļu apmaiņu, Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns secināja – tiesneses I.Čepānes rīcība, atklāti paužot savu viedokli, viņaprāt ir pirmais Latvijas Tiesnešu ētikas kodeksa nopietnais pārbaudījums.

Tiesnešu ētikas jautājumi šobrīd Latvijā kļuvuši aktuāli saistībā ar diviem tiesas procesiem, kas piesaistījuši ne tikai juristu, bet arī plašākas sabiedrības uzmanību. Pirmo – Rīgas administratīvajā rajona tiesā, apstrīdot uzņēmumam “N&J” izsniegto būvatļauju mājas būvniecībai kādā iekšpagalmā Rīgā, Brīvības ielā, uzsāka Enese Saburova. Savukārt SIA “N&J”, uzskatot, ka E. Saburova rīkojusies ļaunprātīgi, uzsāka civilprocesu, Rīgas apgabaltiesā ceļot prasību par zaudējumu atlīdzību sakarā ar būvniecības apturēšanu.

Atšķirībā no ierastās “juristu klusēšanas mūra”[1] tradīcijas šoreiz situācijai netrūka komentāru no juristu, tai skaitā vairāku tiesnešu puses. Īpaši asi reaģēja Satversmes tiesas tiesnese Ilma Čepāne, publicējot viedokli ar nosaukumu “Brīvības gatvē piesmej likumu”,[2] par ko saņēma pārmetumus par Tiesnešu ētikas kodeksa pārkāpumiem no E.Saburovas pretiniekiem tiesā.[3]

Uz šīs situācijas fona portāls politika.lv organizēja slēgtu diskusiju, kurā aicināja piedalīties juristus, kas īpaši pievērsušies juristu ētikai vai cilvēktiesībām vai arī paši ir tiesneši, turklāt ieņem nozīmīgus amatus Latvijas tiesu iekārtā vai tiesnešu pašpārvaldē. Sarunā piedalījās: Tiesnešu biedrības priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs, Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns, Latvijas Universitātes Cilvēktiesību institūta direktors Artūrs Kučs, Satversmes tiesas tiesnesis Gunārs Kūtris un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes un Rīgas Juridiskāas augstskolas lektors zvērināts advokāts Lauris Liepa.


Kas ir jurista ētika

Ētiku vienkāršoti varētu skaidrot kā morāles principus, kurus savā rīcībā, izvēles situācijā ievēro cilvēks. Liepas kungs, vai jūs kā juristu ētikas akadēmisks pētnieks varat paskaidrot, ar ko atšķiras ētika vispār no jurista ētikas? Vai juristiem būtu jāievēro kādi stingrāki vai citādi morāles principi nekā citiem?

Lauris Liepa: Juridiskā ētika kā akadēmiska disciplīna un, var teikt, arī kā profesionālie noteikumi ir attīstījušies vairāk Amerikā nekā Eiropā. Taču to ir pārņēmušas arī vairākas Eiropas valstis.

Šī tradīcija no ētikas kā morāles disciplīnas, kas nošķir labo no ļaunā, nodala profesionālo ētiku kā regulatīvu instrumentu jeb uzvedības noteikumus noteiktā profesijā. Šādi profesionālās uzvedības noteikumi ir arī juristu ētika. Tās mērķis ir nodrošināt juridisko profesiju, tai skaitā ne tikai brīvo juridisko profesiju, bet, kas man liekas īpaši vērtīgi, arī publisko juridisko profesiju, kādi ir tiesneši un prokurori, darbību atbilstoši ne tikai likumam, bet arī atbilstoši sabiedrības priekšstatiem par vērtībām. Tātad ētika un profesionālā ētika nav gluži divas dažādas lietas. Ētika ir vispārēja, un tās izpausmes ir gan reliģijā, gan dažādos sociālos priekšstatos, bet profesionālā ētika, šai gadījumā – jurista ētika, ir regulatīvs instruments, ar kuru sabiedrības vērtības tiek pielāgotas ikdienas darbam. Tomēr nevar aprobežoties arī tikai ar šo vērtību jautājumu. Jurista ētikas jautājumu loks ir plašāks: tās ietvaros var regulēt pat juristu uzvedību sabiedrībā ārpus darba laika, kam ar ētiku it kā tieša sakara nav un kas drīzāk ir jautājums par priekšstatiem par profesiju – kā ir jāuzvedas juristam, lai viņš cienīgi reprezentētu savu profesiju.


Kam vajadzīgs ētikas kodekss

Gatavojoties šai sarunai, es saskāros arī ar viedokli, ka mēģinājumi ietvert ētikas normas rakstītos dokumentos, kaut kādos noteikumos faktiski rodas tādēļ, ka ir problēmas ar ētikas ievērošanu – lai situācijā, kad cilvēkam nav iekšējas skaidras pārliecības par to, kāda rīcība ir un kāda nav ētiska, būtu kur “ielūkoties”, pārliecināties par savu un sabiedrības ētisko priekšstatu sakritību. Vai šādā kontekstā var apgalvot, ka Latvijas tiesnešiem ir nepieciešams rakstīts ētikas kodekss?

Andris Guļāns: Līdz 1995.gadam Latvijas tiesnešiem nebija rakstīta ētikas kodeksa. Tad tas tiesnešu konferencē tika pieņemts.[4] Es negribētu teikt, ka tajā brīdī kaut kas ļoti būtiski izmainījās. Līdz tam šāds ētikas kodekss pastāvēja nerakstītā veidā – vispārpieņemta, vairākumam saprotama tiesnešu ētika.

Tomēr, manuprāt, ir labi, ka šāds kodekss ir. Tas konkrēti pasaka, kā konkrētā situācijā ir jārīkojas tiesnesim. Tiesneša darbs tiešām ir saistīts ar zināmiem ierobežojumiem. Uzņemoties amata pienākumus, tiesnesim jāapzinās, ka viņa darbība tiks vairāk ierobežota salīdzinājumā ar citiem cilvēkiem. Mēs, protams, varam diskutēt par atsevišķām šī kodeksa normām, varbūt kāda no tām ir arī novecojusi, bet tas nodrošina mūsu diskusijām vismaz vienotu sākumpunktu. Es domāju arī, ka šis kodekss kopumā atbilst starptautiskām normām un tradīcijām. Starp citu, šī kodeksa tapšanā piedalījās arī Amerikas juristi.

Tātad ir rakstveida kodekss. Vai ir kāds, kas tā ievērošanu kontrolē un nodrošina, vai arī tas ir katra tiesneša ziņā – to lasīt un ievērot?

Andris Guļāns: Tādas speciālas uzraudzības institūcijas nav. Bet ikdienas darbā mēs jūtam – kurš tiesnesis pārkāpj ētikas normas un kurš ne. Atkarībā no šī pārkāpuma robežas notiek arī reakcija. Pēdējie grozījumi Tiesnešu disciplinārās atbildības likumā ievieš normu, kas paredz: tiesnesi var saukt pie disciplinārās atbildības par to, ka viņš ir pārkāpis ētikas normas, ir rīkojies tiesneša necienīgi.

Ivars Bičkovičs: Ne jau visās valstīs ir šādi ētikas kodeksi. Tomēr mēs varam salīdzināt šo situāciju ar vienkāršo dzīvi. Ne katrs skolā ir mācījies ētiku. Taču arī cilvēks, kurš ētiku nav mācījies, var uzvesties daudz ētiskāk nekā tas, kurš aizstāvējis zinātniskus grādus ētikas zinātnē. Ar to es gribu teikt, ka ētikas normas nav nekas tāds neloģisks, ārpus ikdienas un veselā saprāta esošas neaptveramas lietas. Tāpat attiecībā uz mūsu Tiesnešu ētikas kodeksu. Līdz ar tā pieņemšanu nebija nekāda īpaša kāpuma vai krituma. Arī līdz tam tiesneši strādāja, arī padomju laikos, un katrs iekšēji izjuta un arī šobrīd izjūt, kur ir tā latiņa, kas nošķir, ko drīkst darīt, ko ne. Kā to nodrošināt? Ir virkne instrumentu, kas to nodrošina arī bez šī kodeksa. Pirmkārt, audzināšana ģimenē, otrkārt zināšanas, ko iegūst līdz ar juridisko izglītību, treškārt, likumi. Liela daļa normu, kas regulē tiesnešu uzvedību, jau ir ietvertas Latvijas procesuālajos likumos – par lietu objektīvu skatīšanu, par nepieļaujamību vest ārpusreglamenta sarunas u.c. Jāatceras arī, ka likums par tiesu varu nosaka īpašas prasības tiesnešu amatu kandidātiem. Galu galā, ne katrs var kļūt par tiesnesi – likums prasa, lai šis cilvēks būtu godīgs. Tāds termins tur ir lietots. Ne tikai tādā nozīmē, ka nekrāpjas, bet arī tāds, kura ētikas izpratnes līmenis ir varbūt pat augstāks nekā vidusmēra cilvēka uz ielas. To visu rezumējot, es gribu teikt, ka nevajag absolutizēt šī kodeksa nozīmi tiesnešu, tā sakot, savaldīšanā.

Gunārs Kūtris: Arī es, gatavojoties šai sarunai, sev uzdevu jautājumu – kāpēc šāds Tiesnešu ētikas kodekss ir vajadzīgs? Domāju, ka divu iemeslu pēc. Pimkārt, lai stiprinātu sabiedrības uzticību tiesu varai. No otras puses, tas, manuprāt, tomēr vairāk domāts pašu tiesnešu iekšējai lietošanai. Ja rodas šaubas, kur un kam drīkst kāpt pāri, tad ir šīs rakstītās normas. Arī daudzām citām valstīm ir šādi tiesnešu ētikas kodeksi. Arī Eiropas Padome savulaik to ir rekomendējusi. Jaunākais dokuments šai ziņā ir 2002.gada novembrī Hāgā augstāko tiesu priekšsēdētāju apaļā galda sanāksmē apstiprinātie principi. Tā ka normas ir arī citur, un Latvijas kodekss tām atbilst. Taču tas nav domāts, lai kādam “iegrieztu”, bet gan lai palīdzētu orientēties vērtībās, ja gadījumā rodas šaubas.

Ivars Bičkovičs: Ir vēl viena nozīme kodeksam, konkrēti vienai tā normai, kas aizliedz jeb nerekomendē tiesnesim komentēt neizskatītu lietu, – man personīgi to ļoti bieži ir nācies izmantot un rādīt ne tik daudz tiesnešiem, bet informācijas kārajiem žurnālistiem, skaidrojot, ka nevaru izpildīt viņu lūgumu, ka, sniedzot informāciju par kādu neizskatītu lietu, es pārkāpšu savu profesionālo ētiku. Kad viņi prasa, kur tas rakstīts, es rādu šo kodeksa normu. Tātad šis kodekss kaut kādā mērā mums arī palīdz veidot attiecības ar sabiedrību.

Tiesnesis un cilvēktiesības

Bet kā tad ir ar tiesneša cilvēktiesībām, tai skaitā ar tiesībām uz vārda brīvību? Likuma “Par tiesu varu” 86.pantā lasām: “Tiesnesim ir likumā noteiktās pilsoņa tiesības un brīvības. Tiesnesis izmanto šīs tiesības un brīvības tā, lai neciestu tiesas un tiesneša cieņa un gods, objektivitāte un tiesas neatkarība.” Arī ANO pieņemtie “Tiesu varas neatkarības principi” nosaka: “Saskaņā ar Vispārējo cilvēka tiesību deklarāciju tiesu varas pārstāvji, tāpat kā citi pilsoņi, ir tiesīgi izmantot vārda, ticības, apvienību un pulcēšanās brīvību (..).”

Artūrs Kučs: Protams, tiesnesis, stājoties amatā, nezaudē savas cilvēka tiesības, arī vārda brīvību. Taču šis statuss uzliek zināmus ierobežojumus, un tiesneša vārda brīvība nav absolūta. Dažādi ierobežojumi attiecas arī uz citām amatpersonām, piemēram, uz valsts ierēdņiem. Runājot par tiesneša vārda brīvības robežu, domāju, ka visi piekritīs – viennozīmīgi tiesnesis nedrīkst komentēt lietu, kuru viņš pats izskata un kura vēl nav pabeigta. Latvija jau vienreiz ir sodīta par šādu gadījumu – Eiropas Cilvēktiesību tiesa apmierināja Laventa sūdzību par tiesneses Šteinertes izteikumiem, uzskatot, ka tika pārkāptas sabiedrības tiesības uz objektīvu tiesu.

No otras puses, būtu apšaubāma arī situācija, kad tiesnesis izsakās par cita tiesneša pieņemto lēmumu, jo tādējādi faktiski sabiedrības acīs tiktu mazināta tiesu varas autoritāte un rastos šaubas par tās kompetenci un profesionalitāti. Taču šī vispārīgā nostāja prasa konkretizāciju.

Pirmkārt, kāds ir tā tiesneša statuss, kurš komentē cita tiesneša lēmumu, vai viņam var būt iespaids uz to tiesnesi, kurš komentē lietu, piemēram, kādās hierarhiskās attiecībās tiesu sistēmā ir šie abi tiesneši, vai tas, kurš komentē, piemēram, ir tiesīgs ierosināt disciplinārlietu pret to otru. Ja tas tā ir, tad sabiedrībai, protams, varētu būtu pamats šaubām par konkrētā tiesas procesa objektivitāti.

Jautājums ir arī par konkrētā tiesas procesa sabiedrisko nozīmību – vai tā ir šaura privāta lieta, vai arī tajā tiek skartas sabiedrības intereses.

Ko drīkst un ko nedrīkst

Tad varbūt visi šīs sarunas dalībnieki varētu vienoties – par kādām lietām un kādā izskatīšanas stadijā – tiesnešiem būtu vai nebūtu ētiski izteikties? Vai ir iespējams kaut kā kvalificēt lietas, lai noteiktu, vai tiesnesis par tām var izteikties, piemēram: paša tiesneša izskatīšanai nodota, vēl nepabeigta lieta; citas (zemākas/augstākas) instances tiesai nodota, vēl neizskatīta lieta; lieta, kura vēl nav pabeigta, bet, ņemot vērā Latvijas tiesu iekārtu, var/nevar nonākt pie komentāru izteicēja; lieta, kuras izskatīšana ir pabeigta, un jau ir stājies spēkā spriedums. Kur tiesneša vārda brīvība ir pieļaujama un kur ne?

Andris Guļāns: Mēs varētu ilgi diskutēt par katru no šiem gadījumiem.

Ivars Bičkovičs: Manuprāt, jāsāk nevis ar konkrētiem gadījumiem, bet ar apstākli, kurš diemžēl pēdējā laikā, arī runājot par Saburovas lietu, vispār netiek pieminēts. Jā, tiesnesim ir vārda brīvība, par to nevienam nav šaubu. Taču visos dokumentos, kur tā ir nostiprināta, ir arī atruna: tiesnesis drīkst šīs tiesības izmantot tikai tiktāl, lai neciestu tiesneša cieņa un gods, tiesas objektivitāte un tiesu sistēmas neatkarība. Tā ir tā visas diskusijas nagla.

Pēdējā laika notikumos visai uzskatāmi ir redzams, ka tieši šajā ziņā viss nav kārtībā. Un par vienu no mērvienībām tam, vai tiesnesis ar savu vārda brīvību ir vai nav aizskāris tiesu sistēmu, es piedāvāju izmantot sabiedrības reakciju uz konkrēto tiesneša rīcību, publikāciju vai viedokli. Jo attiecībā pret ko tad galu galā ir svarīga tiesas neatkarība, objektivitāte un cieņa? Tiesas gods nepastāv pats par sevi, tas eksistē sabiedrības acīs. Tādēļ šie jēdzieni ir jāsaista ar sabiedrības reakciju. Varbūt arī tas nav objektīvākais rādītājs, bet paņemsim kokrētu piemēru! Šajā pirmdienā (27.septembrī, kad administratīvā rajona tiesa pasludināja spriedumu un noraidīja Eneses Saburovas sūdzību par SIA “N&J” izsniegto būvatļauju – red.) informācija par tiesas spriedumu tika ievietota “Delfos” – ļoti populārā mūsdienu saziņas līdzeklī. Tam sekoja visai iespaidīgs cipars – 350 – dažādas lasītāju atsauksmes. Tur varēja redzēt, ka neko labu tiesu sistēma no visas šīs lietas un publicitātes, ja tā var teikt, ap to gan nav guvusi. Gandrīz 99 procenti no visām šīm atsauksmēm un rupjībām pauda negatīvu attieksmi pret tiesu Latvijā. Starp citu, es nocitēšu, tur bija arī šāds viedoklis, es neesmu to izdomājis, – “Čepāne ar savām aktivitātēm presē un TV, tiesnese būdama, veido sabiedrības viedokli par tiesnešu pērkamību, grauj ticību tiesu spriedumiem un tiesu sistēmai”. Tas ir gandrīz vai kā burtiski nocitēts ētikas kodekss. Bet citos komentāros attieksme ir tāda, ka gandrīz vai tiek piesaukta tiesnešu linčošana. Šādus komentārus var saukt arī par tirgu. Bet tā ir liela daļa sabiedrības un pārsvarā jaunieši.

Vēl – par izteiksmes stilu, kādu drīkst atļauties tiesnesis. Jau pirms kāda laika Čepānes kundze prestižā juridiskā izdevumā publicēja viedokli citā sakarā – zinot, ka pirmās instances tiesas spriedums ir pārsūdzēts, viņa tomēr to kritizēja un turklāt darīja to ar šādiem vārdiem: “Pamatotas bažas izraisa minētais spriedums, ar kuru bez pienācīgas argumentācijas un manipulējot ar tiesību principiem tiek leģitimēta patvaļa un prettiesiska rīcība, tādējādi liekot zināmu pamatu nelikumīgai tiesu praksei patvaļīgas būvniecības gadījumos. (..) diemžēl, spriežot pēc šajā rakstā analizētā sprieduma, dažkārt pilots (tiesnesis) nav spējīgs vadīt pat padomju laika "kukuruzņiku".[5] Tiesnese, kas bija rakstījusi šo spriedumu, man kā Tiesnešu biedrības priekšsēdētājam uz to norādīja. Ziniet, es arī būtu apvainojies par šādiem salīdzinājumiem. Šādas publikācijas, tāpat kā viedoklis, ka tiesnese, kura tikai atļāvusies pieņemt izskatīšanai civilprasību, ir “piesmējusi likumu”.[6] Šādi izteikumi neatkarīgi no tā, vai cilvēks to ir rakstījis, aizstāvot savas vai savas kaimiņienes intereses, nestiprina tiesas godu un cieņu. Tā ir mana pārliecība.

Gunārs Kūtris: – Es gribētu iebilst. Sabiedrības ticību tiesām nenosaka tik daudz tiesu kritika, cik pašas tiesas darbība.

Kad cilvēks kļūst par tiesnesi, viņam netiek atņemtas cilvēktiesības – paust kritiku par konkrētās tiesas darbu un tiesas lēmumu. Viens no zinātniekiem, kas ir komentējis tiesnešu uzvedības kodeksu, ir teicis: tiesneša neaizskaramība nenozīmē to, ka viņš nav pakļauts kritikai. It īpaši viņu var kritizēt profesionāļi, ka pārzina šo nozari. Es domāju, no juristu aprindām, profesori, kas perfekti pārzina savu tēmu, noteikti ir tiesīgi izteikt kritiku. Arī tad, ja kāds tiesas pieņemts lēmums šāda jurista acīs šķiet aplams un grauj ticību tiesai.

Mani īpaši uztrauc situācija, kas bija šajā nesenajā gadījumā, kad lietā iesaistītā otra puse, runājot tiesu debatēs, 80 procentus laika izmantoja, lai vērstos pret šo vairāku tiesnešu izteikto kritiku šai lietā. Tas nozīmē, ka puse, kura, iespējams, zaudē šajā lietā, nevis cīnās par lietas faktiem un argumentē ar likuma burtu un jēgu, bet sāk norādīt, ka kāds tiesnesis ir izrīkojies nepareizi. Un es nezinu, kurš ko ir “Delfos” rakstījis. Iespējams, to ir rakstījis tieši vienas puses pārstāvis tiesā vai kāds cits, kas ir ieinteresēts.

Starp citu, tad jau mēs arī disciplinārlietas ierosināšanu pret tiesnesi ierosinātu, ko dara Augstākās tiesas priekšsēdētājs, varam uzskatīt par kritiku vai iejaukšanos.

Andris Guļāns: – To var ierosināt tikai tad, kad tiesnesis lietu jau ir izskatījis.

Gunārs Kūtris: – Bet arī tad, ja lieta jau ir pārsūdzēta. Un, ja Augstākās tiesas priekšsēdētājs ierosina disciplinārlietu, pasakot, ka, iespējams, pirmās instances tiesas tiesnesis nav ievērojis taisnīguma principu, tas nozīmē, ka tiek ietekmēta nākamā instance? Es uzskatu, ka nē.


Vai drīkst kritizēt tiesu

Tas ir ļoti interesanti, ko aizskāra Bičkoviča kungs un Kūtra kungs, par tiesībām un nepieciešamību kritizēt tiesnešus un tiesas. Vai tas grauj vai negrauj tiesas prestižu sabiedrības acīs?


Andris Guļāns: – Es domāju, mums šobrīd vajadzētu vienoties, par ko mēs runājam. Vai mēs runājam par tiesnešu kritiku un tiesnešu vārda brīvību vispār, vai arī mēs runājam it kā vispār, bet domājam konkrēto gadījumu.

Es gribētu daļēji nepiekrist Kūtra kungam. Protams, kopumā tas, ko jūs teicāt, ir taisnība. Jūs teicāt – kritizēt var zinātnieki un profesori. Bet šajā gadījumā zinātnieks vispirms ir tiesnesis. Un tam šajā gadījumā ir ļoti būtiska nozīme. Jo, uzņemoties tiesneša pienākumus, cilvēks uzņemas arī zināmus ierobežojumus. Otrkārt, ir jautājums – kāpēc šim kritiķim bija tā jāsteidzas ar kritiku, pirms šī lieta vispār bija izskatīta? Kāpēc tam bija jānotiek publiski, ļoti plaši pazīstamā masu medijā, nevis juridiskā žurnālā un arī ne studentu auditorijā? Tas ir ļoti svarīgi, nenoliedzot konkrētā cilvēka profesora grādu un kompetenci tieši šajā nozarē, pat tieši otrādi – ņemot vērā kritiķa autoritāti! Publiski paziņot, ka cits tiesnesis, pieņemot lietu izskatīšanai, rīkojies nepareizi un gandrīz vai vajadzētu pret viņu ierosināt disciplinārlietu – manuprāt, tas tomēr rada zināmu fonu un spiedienu. Protams, nevar izmērīt, vai tiesa, pēc tam pieņemot lēmumu, no šīs kritikas ir ietekmējusies, bet daļa sabiedrības noteikti, un viņi to atcerēsies, vērtējot tiesas spriedumu, jo, redziet, to taču teicis tas profesors un tāda autoritāte! Kas tad citiem tiesnešiem atliek, ko darīt? Viņiem tikai vairs jāspriež tiesa, kā to norādījusi autoritāte.

Tādēļ tiesnesim ir jāzina laiks, kad izteikt kritiku par citu tiesnesi, un arī, zināmā mērā, vieta, kur to darīt. Šajā gadījumā, kuru mēs visi domājam, manuprāt, kritika netika izteikta nedz pareizā laikā, nedz vietā.

Vai mēs varam aplūkot šo jautājumu no otras puses? Likums “Par tiesu varu” saka, ka tiesnesis ir neatkarīgs un pakļauts tikai likumam. Tiesnešu ētikas kodekss brīdina – “tiesnesim vienmēr ir jābūt gatavam atrasties sabiedrības uzmanības centrā”. Varbūt nav jādomā par kritikas ierobežošanu, bet par tiesnešu iekšējās neatkarības jautājumu, par personības spēku – uzklausīt kritiku, bet spriest tiesu neatkarīgi un vadoties tikai no likuma?

Andris Guļāns: – Cilvēku iekšējā būtība atšķiras. Kā mēs varam novērtēt, vai konkrētajā lietā tiesnesis ņem vai neņem vērā kritiku? Viens spēj norobežoties un spriest tikai saskaņā ar savu iekšējo pārliecību, cits ne. Turklāt svarīgi ir arī, kā situāciju vērtē otra puse konkrētajā lietā. Šajā gadījumā viņiem radās iespaids, ka tiesa ir ietekmējama. Vai viņiem to var pārmest? Vai mēs viņiem varam pilnīgi droši teikt – nē, neuztraucieties, tiesa nav ietekmēta? Arī par to ir jādomā.

Ir skaidrs – tiesneša amatā cilvēkam ir jāuzņemas zināmi ierobežojumi.

Gunārs Kūtris: Es gribētu pievērst uzmanību kādam aspektam šajā konkrētajā lietā, kas noteikti jāņem vērā. Tiesnese Čepāne pauda savu viedokli brīdī, kad tas bija ļoti svarīgi sabiedrībai. Tad, kad sabiedrībā radās bailes par to, ka ir neadekvāti soļi no tiesas puses, ka tiek pārkāpta likumība un tiesiskā kārtība.

Es atgādināšu: Enese Saburova iesniedza pieteikumu administratīvajā tiesā, lai tā izvērtētu iestādes rīcības likumību, izsniedzot būvatļauju. Par to pret viņu tiek celta prasība civiltiesā un vēl apķīlāta manta kā šīs prasības nodrošinājums. Tikko kā tas notiek, Vides aizsardzības klubs atsauc savu prasību administratīvajā tiesā par citas būvatļaujas likumību, jo baidās, ka arī viņiem tiks apķīlāta manta. Tas nozīmē, ka tiesa, pieņemot šādu civilprasību, radīja bailes izmantot cilvēku likumīgās tiesības vērsties ar prasību tiesā. Cilvēkam par to, ka viņš bija izmantojis savas likumīgās tiesības, apķīlāja mantu!

Andris Guļāns: Kas tika panākts ar šo tiesas darba kritiku? Vai to atcēla?

Gunārs Kūtris: Čepānes kundze pievērsa tam uzmanību.

Andris Guļāns: Kāpēc viņai tas bija jādara? Konkrētajā gadījumā taču procesuālā kārtība vēl nebija izsmelta.

Gunārs Kūtris: Bet cilvēkam manta bija apķīlāta. Par to, ka viņš bija vērsies tiesā.

Ivars Bičkovičs: Bet kādēļ šādam rakstam vajadzēja parādīties, pirms lēmums par mantas apķīlāšanu bija izskatīts apelācijas instancē? Un kādēļ tam bija jāparādās šādā lielā masu medijā? Tad jau mums varbūt ir jāvienkāršo tiesu sistēma. Atradīsim katrā nozarē pa veinam speciālistam, kurš var novērtēt pirmo instanču tiesu lēmumus, un viss kārtībā!

Bet varbūt šeit bija situācija, kura arī minēta Tiesnešu ētikas kodeksā: “Tiesnesim, kas saņēmis ticamu informāciju par to, ka kāds tiesnesis ir pārkāpis ētikas kodeksa normas, jārīkojas atbilstoši saviem ētikas principiem”?

Ivars Bičkovičs: Čepānes kundze tagad visu laiku aizstāvas ar šo kodeksa normu.

Andris Guļāns: Kurš, jūsuprāt, bija pārkāpis ētikas normas? Kuram bija jārīkojas atbilstoši savai ētikai? Čepānes kundze apgalvo, ka viņa ir uzzinājusi, ka kāds cits tiesnesis ir pārkāpis ētikas normas un viņa šādā publiskā veidā par to ir ziņojusi. Tātad, nezinot konkrēto lietu, jo tā atrodas apgabaltiesā un viņa zina tikai apstākļus ap to, nezinot, kādu argumentu vadīta apgabaltiesas tiesnese ir pieņēmusi konkrēto lēmumu, Čepānes kundze izdarīja secinājumu, ka tiesnese ir pārkāpusi ētikas normas. Vai šis bija tik acīmredzams ētikas normu pārkāpums? Kur bija tas apgabaltiesas tiesneses ētikas pārkāpums?

Gunārs Kūtris: Kaimiņiene viņai to pastāstīja.

Andris Guļāns: Labi, pašķetināsim to no šī gala. Ētikas kodekss arī nosaka, ka tiesnesis nedrīkst būt par juridisku padomnieku, vienīgais izņēmums – tikai ģimenes locekļiem.

Gunārs Kūtris: Bet vai tas nav katram juristam acīmredzams pārkāpums, ka par vēršanos tiesā cilvēkam apķīlā mantu?

Diskusija kā saikne ar sabiedrību

Atgriežoties pie tā, kas šeit izskanēja, ka tiesnesis, kritizējot citu tiesnesi, ar to mazina tiesas autoritāti. Kā tas izskatās no akadēmiskām pozīcijām, Liepas kungs?Kāda ir citu pieredze?

Lauris Liepa: Man ir ļoti grūti izteikt vērtējumu par konkrētās lietas apstākļiem. Bet uz šo jautājumu es atbildētu tā. Es saredzu šeit divas dimensijas. Tiesnesis, kā jebkurš no mums, ir pilsonis un viņam drīkst būt viedoklis un tas ir pat svarīgi. Jo, dodoties uz tiesu, man ir svarīgi, ka tiesnsis ir dzīvs cilvēks, kurš lietu vērtē ar to pašu skalu, ar kuru jebkurš no mums. Tātad mēs sagaidām, lai tiesnesis būtu pilnasinīgs sabiedrības loceklis, kurš nav norobežots no pārējiem.

Otrkārt, fakts, ka tiesnesis nodarbojas ar akadēmisko darbību, ir ļoti labvēlīgs. Tas nostiprina saikni starp sabiedrību un tiesu sistēmu. Ar to tiesu sistēmas izpratne par lietām un veids, kā top argumantācija, mums kļūst zināmāki.

Es vēlētos minēt ļoti interesantu normu no Igaunijas advokātu ētikas kodeksa – tā aizliedz viņiem kritizēt tiesas spriedumu, taču šī norma, kā tas norādīts turpinājumā, neaizliedz sprieduma analīzi un tā argumentācijas vērtējumu. Tātad nedrīkst nodarboties ar personisku kritiku, bet drīkst un ir pat nepieciešams strādāt ar tiesu sistēmas radīto “produktu”.

Tā diezgan asā diskusija, kas šeit izvērtās, faktiski bija par to, vai brīdī, kad lieta vēl atrodas tiesā, paralēli tiesas spriešanai vēl var būt cita dimensija – lietas sabiedriskā apspriešana?

Šī sabiedriskā apspriešana ir neizbēgama un, manuprāt, arī nepieciešama, jo tā faktiski stimulē lēmuma pieņemšanu. Taču tā nedrīkst nelabvēlīgi un neobjektīvi spiest uz tiesu.

Būtiska atruna šeit ir tas, ka tiesnesim, kurš piedalās šādā apspriešanā, jārēķinās: kādā lietā viena no pusēm var viņam teikt – mēs zinām jūsu viedokli par šāda veida lietām, līdz ar to mums ir aizdomas, ka jūs varētu būt neobjektīvs.

Tā ir lielākā problēma – ka tiesnsis nedrīkst sevi pozicionēt tā, ka viņam vēlāk ir jānorobežojas no veselas lietu kategorijas, jo viņš par tām jau ir paudis savu viedokli.

Mums šī diskusija pagaidām ir ļoti vispārīga. Bet attīstītajās tiesību sistēmās tā notiek pat par ļoti specifiskiem jautājumiem. Piemēram, Amerikā par tiesnesi konkrētā apgabalā var ievēlēt tikai personu, kura tur ir dzīvojusi. Jo, teiksim, tiesā, kas atrodas vietā, kur pārsvarā ir melnādainie iedzīvotāji, pret tiesnesi, kurš pats dzīvo apgabalā, kur pārsvarā ir baltie, advokāts to var izmantot kā argumentu noraidījumam – jo tiesnesim varbūt ir zināmi aizspriedumi.

Tas nozīmē, ka tiesnesim ir aktīvi jāpiedalās konkrētās sabiedrības dzīvē. Ar šo risku, ka situācijā, kad viņš savu viedokli, kaut vai ļoti abstrakti, jau būs paudis, viņam būs ierobežotas iespējas skatīt zināmu lietu loku.

Andris Guļāns: Es arī piekrītu, ka tiesnesim savas domas ir jāpauž. Bet konkrētajā lietā – vai jums liekas pieņemami, kā tas notika?

Lauris Liepa: Par konkrēto lietu es jums nevaru atbildēt. Tur ir savijušās trīs dažādas dimensijas: iespējama privāta interese, akadēmiskas zināšanas un bagāta darba pieredze šajā tiesību nozarē un, treškārt, piederība tieslietu sistēmai. Tā ir ārkārtīgi komplicēta situācija, un es nevaru sniegt savu izvērtējumu, jo es nezinu visus apstākļus.

Ivars Bičkovičs: Protams, mums nav vērts kavēt laiku, lai apstiprinātu to, ko teica Gunārs Kūtris. Visi piekrīt tam, ka tiesnesim ir vārda brīvība, viņam ir jāpublicējas tādos izdevumos kā “Jurista Vārds”, jāpaaugstian kvalifikācija, jādalās pieredzē ar kolēģiem. Bet es gribu dzirdēt – vai konkrētajā situācijā konkrētās tiesneses rīcība bija vai nebija ētiska?

Kā mērīt vārda brīvību

Nedomāju, ka šīsdienas saruna var beigties ar kaut kādu balsojumu par konkrētās situācijas vērtējumu. Tāds nebija mūsu mērķis, mums arī nav vispusīgas informācijas secinājumu izdarīšanai. Gribu atgādināt, ka diskusijas uzstādījums bija – mēģināt rast vispārējus kritērijus tiesnešu izteiksmes brīvības vērtēšanai. Tādēļ mans priekšlikums: varbūt mēs varam atrast vismaz dažas mērauklas, ar kurām būtu iespējams mērīt tiesnešu vārda brīvības ētiskās izpausmes? Guļāna kungs un Bičkoviča kungs šeit jau minēja – tiesnesim ir jāzina laiks, vieta un veids, kā izteikties, kādu iespaidu izteikumi atstās uz sabiedrību. Varbūt varam precizēt?

Gunārs Kūtris: Tas, ko jūs iepriekš minējāt – četri dažādie varianti – cieši sasaucas ar šiem kritērijiem, kurus varētu noteikt. Neviens nešaubās, ka tiesnesis nedrīkst komentēt viņa paša izskatīšanai nodotu lietu, kurā spriedums vēl nav pieņemts. Ne vien kritiku, bet pat piezīmes nevar izteikt tas tiesnesis, pie kura lieta var nonākt nākamajā instancē. Tāpat kritiku nedrīkst izteikt tas tiesnesis, no kura atkarīga lietu izskatošā tiesneša karjera – tiesnesis, kurš var virzīt šī tiesneša karjeru vai ierosināt lietu par viņa disciplinārsodīšanu. Citiem tiesnešiem, manuprāt, vārda brīvība nebūtu jāliedz. Piemēram, kāpēc gan viens rajona tiesas tiesnesis nevarētu izteikt kritiku par cita rajona tiesas tiesneša pieņemtu lēmumu?

Artūrs Kučs: Jebkura šāda situācija būtu jāaplūko no tiesas iespējamās ietekmēšanas viedokļa. Jāatzīst, ka tiesa nedzīvo vakuumā. Starp citu, arī pati Satversme tiesa, izskatot lietas, nereti prasa un uzklausa viedokļus. Tā ka apspriešana un viedokļi ne vienmēr nozīmē tiesas ietekmēšanu.

Andris Guļāns: Atvainojiet. Tas, ka Satversme tiesas tiesnese kritizē pirmās instances tiesas rīcību, – vai tas automātiski zināmā daļā sabiedrības nerada šaubas par šīs tiesas spriestspēju un neatkarību? Tā gluži nav vienkārša viedokļu paušana. Es arī domāju, ka šodien, noraidot Saburovas prasību, administratīvās rajona tiesas tiesnešiem bija vajadzīga liela drosme – darīt to šādā situācijā, kad sabiedrība ir tā noskaņota.

Bet kāpēc jūs domājat, ka sabiedrība vienmēr piekrīt tiesu kritizējošajam viedoklim? Sabiedrībai šie dažādie viedokļi ir nepieciešami, ir vajadzīga informācija, lai sabiedrība pati varētu izdarīt secinājumus.

Andris Guļāns: Nu, protams, sabiedrība grib ātri zināt viedokļus. Tomēr es nedomāju, ka tiesa ir tā, kur var uzreiz zināt atbildi. Ir pirmā instance, ir Augstākā tiesa. Tas, par ko bija šīs bažas, bija tikai civilprasības nodrošinājums, bet pati prasība apgabaltiesā vispār vēl nav skatīta. Neviens nezina, ar ko tā beigsies. Vispirms vajadzēja iziet visas instances, un tad, lūdzu, lai Čepānes kundze kritizē tiesnešus, to, kā viņi ir sagatavoti, prot vai neprot tulkot likumus. To visu var darīt, bet ne pirms visu procesuālo iespēju izsmelšanas, pirms lieta vispār ir sākta skatīt. Konkrētajā situācijā, zinot to, ka Čepānes kundze ir autoritatīvās Satversmes tiesas tiesnese, Universitātes profesore, pazīstama sabiedriska darbiniece un viņa savu viedokli pauda tik plaši lasītā laikrakstā, kāds ir “Diena”, es uzskatu, ka spiediens uz tiesu bija visai masīvs – tas nebija vienkāršs viedoklis, tas bija ļoti svarīgas amatpersonas viedoklis, kas tika pausts, pirms vēl pirmās instances spriedums bija stājies spēkā.

Ivars Bičkovičs: Mēs visu laiku runājam par civillietām un administratīvajām lietām. Nezin kāpēc sabiedrībai nerodas jautājumi tajās dažās bēdīgi slavenajās krimināllietās, kur arī ir bijuši gadījumi, kad sabiedrībā pazīstamas personas ir mēģinājušas pateikt tiesai priekšā, kā jāspriež, piemēram, jautājumā par drošības līdzekļa izvēli Haritonovam. Toreiz zem vēstules arī bija augstu amatpersonu paraksti, tikai ne no tiesu varas. Bet šajā gadījumā, atvainojiet, Čepānes kundze kā tiesnese tiesu varai ir vēl tuvāka.

Tiesneša personības spēks

Bet tiesnesim, kā jau iepriekš minēts, vienmēr ir jābūt gatavam uz zināmu spiedienu. Arī procesā puses sacenšas un argumentē, kā vien var. Vai tas tomēr nav arī tiesneša personības spēka jautājums?

Andris Guļāns: Kā jūs varat izmērīt tiesnešu spēju palikt neietekmētiem?

Lauris Liepa: Pieņemot viņu darbā. Jūs atlasāt labākos juristu pārstāvjus. Es paļaujos, ka jūs to varat izdarīt.

Ivars Bičkovičs: Protams, tiesnesim ir jāspēj izturēt spiedienu. Bet Latvijā jau tāpat uz tiesnešiem ir pieteikami liels spiediens no sabiedrības, no masu mediju puses.

Vai citur, jūsuprāt, šis spiediens ir mazāks?

Ivars Bičkovičs: Jā, bet, ja šīs tiesības uz viedokli izmanto vēl viens no pašu kolēģiem, man šķiet, ka tas vienkārši ir neētiski.

Gunārs Kūtris: Vienmēr viena puse ar spriedumu ir neapmierināta. Ja tiesa lems par labu Saburovai, tad sabiedrība teiks, ka uzvarēja Čepānes spiediens, ja par labu otrai pusei – tad tikpat labi varēs teikt, ka tas ir Grūtupa spiediens. Tā ka spiediens ir tā kā tā.

Andris Guļāns: Tiesneša un advokāta ētika pilnīgi atšķiras. To, ko var atļauties viens, nekādā ziņā nevar atļauties otrs. Tiesnesis ir daudz vairāk ierobežots.

Ētiku ir sarežģīti ielikt kaut kādās stingrās normās. Bet mana pārliecība tomēr ir – tiesnesim ir maksimāli jāsaglabā sava neitralitāte, lai nebūtu tā, ka viņš vēlāk nevar skatīt kaut kādas lietas, jo iepriekš jau par tām ir izteicies. Tādēļ tiesnesim visu laiku jāuzmanās – kur viņš uzstājas un kā viņš to dara. Tā ir tiesneša darba ābece.

Artūrs Kučs: Es jums piekrītu principā, taču par konkrēto gadījumu manas domas atšķiras. Šī lieta nevar nonākt Satversmes tiesā.

Andris Guļāns: Tiešā veidā ne. Taču kaut kādā saistībā, kāds normatīvais akts saistībā ar lietu – var.

Satversmes tiesa var izskatīt lietas arī nepilnā sastāvā.

Andris Guļāns: Ja visi tiesneši sāks paust savus viedokļus, tad viņi vairs nevarēs skatīt lietas un ar to vien nodarbosies, kā paudīs savus viedokļus.


Kad un kā kritizēt

Varbūt varam atgriezties pie kritērijiem tiesnešu vārda brīvībai?

Lauris Liepa: Es gribētu minēt kādu, manuprāt, ļoti spilgtu piemēru. Tas ir pasaulē labi pazīstamais tiesību teorētiķis, Amerikas tiesnesis Ričards Pozners. Nebija pagājis mēnesis, kopš Amerikas Augstākā tiesa bija pieņēmusi savu diezgan mīksto spriedumu Floridas balsu skaitīšanas lietā, ar kuru tika apstiprinātas Džordža Buša tiesības tikt ievēlētam par ASV prezidentu, kad Pozners, kurš ir zemāka ranga tiesnesis, publicēja iznīcinošu kritiku par Augstākās tiesas spriedumu. Tas, protams, ir ekstrēms piemērs.

Taču es piekrītu Bičkoviča kungam, ka ļoti svarīgi ir, kad un kā tiesnesis izsaka savu kritiku.

Pirmkārt medijam ir jābūt respektablam. Es nedomāju, ka, piemēram, “Delfi” būtu piemērota vieta. Tas, ka Čepānes kundze izvēlējās “Dienu”, kas ir plašs publisks medijs, nav negatīvi vērtējams. Jo ja kāds aicina uz diskusiju, kā šajā gadījumā, tad tas ir labi. Un tiesnesis, kurš izskata lietu, šādā situācijā faktiski ir nopietnās sprukās, jo uz viņu ir vērsta liela uzmanība. Viņš ir spiests savu argumentāciju spriedumā izvērst līdz augstākajai detalizācijas pakāpei, tā, lai vairs neko nevajadzētu komentēt. Savā ziņā tas apgrūtina tiesneša darbu. Manuprāt, tiesības uz viedokli ir. Ar to arī Latvija atšķiras no imperatora Justiniāna autoritārās valsts tiesību sistēmas, kur Gaja, Ulpiāna un citu augstākās raudzes juristu vārdam bija likuma spēks. Latvijā neviena jurista vārdam nav likuma spēka. Mums ir jāpieiet kritiski neatkarīgi no tā, vai šo viedokli saka asistents vai augstākā ranga amatpersona.

Taču, vēlreiz atkārtoju, es nevēlos vērtēt konkrēto lietu.

Runājot par laiku, kad tiesnesis drīkst izteikt viedokli, – ētikas kodekss šai ziņā visgudri klusē. Arī es domāju, ka kaut kādus specifiskus ierobežojumus būtu diezgan sarežģīti noteikt. Ja pieņemam kaut kādas sazvērestību teorijas un to, ka tiesnesis apzināti izvēlas vietu un laiku tā, lai, paužot viedokli, ietekmētu citu tiesnesi lēmuma pieņemšanā, man jāsaka, tas būtu vienkārši nekoleģiāli.

Ideālākais veids, kā to darīt, būtu – augstas abstrakcijas spēja savienojumā ar akadēmisku analīzi. Šeit kā izcilu paraugu varētu minēt pirmskara Augstākās tiesas senatoru Augustu Lēberu, arī Konstantīnu Čaksti.

Es arī nedomāju, ka tiem būtu jābūt tikai specifiskiem juridiskiem izdevumiem. Rosinot diskusiju medijā ar plašu auditoriju, kā jau teicu, secinājumi var būt auglīgāki. Un tas nekādā ziņā nenozīmē, ka kritiķa viedoklis ir vienīgais pareizais.

Mūsu tiesību sistēmas problēma ir tas, ka ļoti daudzās lietās mums trūkst precedentu, nav tiesu prakses. Līdz ar to katra diskusija ir vērtīga, it īpaši par jautājumiem, kam ir sociāla nozīme. Tā veidojas tas, ko Vācijā sauc par “valdošo” viedokli likumu skaidrojumos, pie kura pieturas ne tikai zinātnieki, bet arī tiesneši, izskatot lietas.

Gunārs Kūtris: Es arī domāju, ka būtiska nozīme ir jautājumam, par kuru tiesnesis izsakās. Ja tiesu parksē parādās kaut kāda loģiski pilnīgi nepieņemama darbība, tad man kā juristam ir pienākums pateikt, ka tā nedrīkst būt. Ja tiesnesis drīkstēs izteikties tikai pēc tam, kad lieta būs pabeigta, mums būs jācīnās tikai ar sekām. Ja tiesnesis zina, ka pie viņa šī lieta nevar nonākt, kā tas bija konkrētajā gadījumā, domāju, ka viņam ir tiesības izteikties par šādu juridiski neloģisku rīcību arī lietas izskatīšanas laikā.

Ivars Bičkovičs: Man atkal jāatgriežas pie tā, ko teicu iepriekš. Kāpēc nevar pagaidīt nākamo instanci un paļauties, ka tā šo neloģisko kļūdu izlabos. Ja ne otrā, tad trešā instance taču noteikti izlabos. Ja jau pat tiesnesis uz to nepaļaujas, tad jau tur visi ir nopirkti, – tāda būs sabiedrības reakcija! Vai to mums vajag? Ļausim lietai iet likumā noteikto gaitu un tad komentēsim.

Gunārs Kūtris: Es vēlreiz atgādināšu – šīs lietas sakarā sabiedrībā radās viedoklis par to, ka izmantot tiesības uz tiesu ir bīstami: neejiet tiesāties ar stiprajiem... Kā Saburovai apķīlāja mantu, tā Ulme atsauca prasību.

Varbūt šai lietai bija jāpiešķir īpaša uzmanība, jo tas bija pirmais gadījums, kad Latvijā pēc Administratīvā procesa spēkā stāšanās par sūdzības iesniegšanu administratīvajā tiesā kā reakcija no aizskartās puses sekoja prasība par zaudējumu piedziņu civillietā. Tas faktiski bija jaunas tiesu prakses un doktrīnas veidošanas jautājums būtiskā jautājumā – par divu procesu saduri. Un būtu vēl labāk, ja diskusijā iesaistītos vēl vairāk augsta līmeņa juristu. Pēc tam pašiem tiesnešiem būtu vieglāk, jo jautājums būtu izdiskutēts.

Ivars Bičkovičs: Es neredzu nekādu atšķirību, kāda rakstura jautājums tiek kritizēts. Šo jautājumu izlems tiesa, kura ir pieņēmusi civilprasību.

Gunārs Kūtris: Bičkoviča kungs, vai tiešām jūs uzskatāt, ka Latvijā varētu būt situācija, ka kaimiņš ceļ civilprasību tiesā pret mani tādēļ, ka es esmu vērsies izmeklēšanas iestādē ar iesniegumu par viņa huligānisku rīcību un tādēļ ir tikusi ierosināta krimināllieta?

Ivars Bičkovičs: Satversmē ir rakstīts, ka katrs drīkst iet uz tiesu, arī ar pilnīgām muļķībām.

Gunārs Kūtris: Bet vai tādēļ tiesai ir jāierosina lieta?

Andris Guļāns: Civilprocesa likumā es nevaru atrast normu, uz kuru pamatojoties tiesnese būtu varējusi atteikt ierosināt šo lietu.

Artūrs Kučs: Es spiedienu drīzāk saskatītu nevis Čepānes kundzes rīcībā, bet Saeimas Juridiskās komisijas darbībā, kura lūdz Čepānes kundzei paskaidrojumu par viņas rīcību.

Ivars Bičkovičs: Es gribētu minēt arī, manuprāt, pozitīvus tiesneša vārda brīvības piemērus. Guntas Višņakovas intervija[7] “Jurista Vārdam” par Administratīvā procesa likuma darbības pirmo pusgadu. Perfekts darbs – nekādu apvainojumu, korektas pārdomas. Vai arī – jau pēc lietas izskatīšanas man ir nācies lasīt pirmās instances tiesnešu kritiku par mūsu pieņematajiem lēmumiem apelācijas instancē. Ziniet, nav nekāda aizvainojuma. Vispār šis mūsu apspriestais gadījums ir pirmais, kad mēs sākam runāt par tiesnešu vārda brīvību un ētiku.
__________________________

[1] P. Strautiņš. Patvaļa // Diena, 23.08.2004.

[2] I. Čepāne. Brīvības gatvē piesmej likumu // 20.08.2004. I. Čepānes pretargumentus pārmetumiem par tiesnešu ētikas neievērošanu skat. – I.Čepāne. Kad tiesāšanās atgādina farsu // Jurista Vārds Nr.36, 21.09.2004.

[3] Skat. A. Grūtupa runa blakussūdzības izskatīšanā AT Civillietu palātā lietā “”N&J” v. Saburova” // Jurista Vārds Nr.36, 21.09.2004.

[4] Tiesnešu ētikas kodekss.

[5] Ilma Čepāne, Silvija Meiere. Patvaļīgā būvniecība, Satversme un vispārīgie tiesību principi // Jurista Vārds 07.10.2003 Nr. 36 (294).

[6] I. Čepāne. Brīvības gatvē piesmej likumu // "Diena", 20.08.2004.

[7] Leonards Pāvils. Administratīvais process: secinājumi pēc pusgada // Jurista Vārds, Nr. 37, 28.09.2004.


Creative commons Creative Commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu politika.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt politika.lv ar ziedojumu!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author