Raksts

Tiesībsarga spēks


Datums:
15. februāris, 2011


Autori

Annija Mazapša


Foto: foam

Sakārtota biroja iekšējā struktūra un darbības principi tiesībsarga darbu padara vērtīgāku.

Pajautā deputātiem, par kuru kandidātu un kāpēc viņi balsos www.gudrasgalvas.lv

Pildot tiesībsarga pienākumus, ir svarīgi apvienot ārējos darbības principus ar iekšējiem darbības principiem. Pie ārējiem darbības principiem es pieskaitītu autoritāti, taisnīgu, ātru un efektīvu pienākumu izpildi, darbības atklātumu un caurspīdīgumu. Tomēr viens pats tiesībsargs nespētu veikt savus pienākumus atbilstoši iepriekš minētajiem principiem, jo viņam ir pārāk plaša kompetence. Līdz ar to ir svarīgi biroja darbinieki, kuri veic lielāko darba daļu un atbalsta tiesībsargu viņa publisko funkciju pildīšanā. Tas parāda, ka tiesībsargam ir ne tikai ārējo attiecību loma, bet arī būtiska iestādes vadītāja loma.

Apzinoties sava vārda saistību ar savulaik izskanējušo konfliktu Tiesībsarga birojā[1], vēlos norādīt, ka šī raksta mērķis nav kritizēt tiesībsargu un viņa biroja darbu, tomēr tas neizslēdz atsevišķu piemēru sniegšanu par biroja darbu, lai labāk ilustrētu viedokli. Raksta mērķis ir sniegt savu redzējumu, kā būtu jādarbojas birojam, lai es tajā vēlētos atgriezties. Principā tas ir viedoklis par biroja darba publiski neredzamo daļu.

Kā attiecībā uz jebkuru iestādi vai uzņēmumu, man kā darbiniekam ir svarīga darba vide un darba apstākļi. Proti, lai darbinieks jūtas novērtēts, viņa zināšanas tiek ņemtas vērā, tiek veicināta iniciatīva un — vissvarīgākais — lai ir spēcīgs iestādes vadītājs, kuram ir skaidra vīzija par prioritātēm un institūcijas attīstību ilgtermiņā.

Smalkais mehānisms — sūdzību izskatīšana

Tiesībsarga birojā ir svarīgi izveidot sistēmu, kas veicina ātru un efektīvu iesniegumu apriti, nodrošinot savlaicīgu sūdzību izskatīšanu. Pie veiksmīga biroja darba, iesniegumu skaits ir ļoti liels. Piemēram, Valsts cilvēktiesību birojs (VCB) 2005. gadā saņēma vairāk nekā 5000 sūdzību[2] jeb aptuveni 20 sūdzības dienā.[3] Daļa no sūdzībām ir par vienkāršiem jautājumiem, piemēram, informācijas sniegšana, savukārt daļa vispār nav saistīta ne ar cilvēktiesību, ne labas pārvaldības jautājumiem, tāpēc neietilpst tiesībsarga kompetencē. Lai cik vienkārša būtu sūdzība, tās izskatīšana tomēr aizņem noteiktu laiku, tādējādi darbinieks mazāk laika velta sarežģītāku sūdzību izskatīšanai vai arī sarežģīto sūdzību izskatīšana aizkavējas.

Tāpēc Tiesībsarga birojā ir svarīgi nodrošināt sistēmu, kas ļauj ātri atbildēt uz vienkāršām sūdzībām, neiesaistot tajā visu biroju, bet gan tikai divus vai trīs darbiniekus. Tā tiek atslogoti pārējie darbinieki, lai tie varētu izskatīt sarežģītākas sūdzības, veltot tām vairāk laika un resursu. Vēlos gan uzsvērt, ka tas vien, ka sūdzība ir vienkārša, nemazina nepieciešamību uz to atbildēt. Pat tikai vienkāršs informācijas pieprasījums norāda uz informācijas trūkumu par iespējamiem problēmas risinājumiem, kas var novest pie tā, ka persona vēršas visās valsts iestādēs pēc kārtas, palielinot nepamatotu sūdzību skaitu. Tādēļ — jo sakārtotāka būs sūdzību izskatīšanas sistēma, jo kvalitatīvāks būs biroja darbs. Nekārtības sistēmā noved pie termiņu kavējumiem un, iespējams, arī citu tiesību aizskāruma — piemēram, tiek nokavēts termiņš sūdzības iesniegšanai kādā citā iestādē.

Tomēr tas problēmu atrisina tikai daļēji. Apzinoties, ka tiesībsargs nevar pārzināt un pārraudzīt visus jautājumus, ir svarīgi izveidot uzticamu personu loku, kuri kontrolē sīkākas jomas biroja darbā — atbild par noteiktu cilvēktiesību loku, piemēram, par sociālajām tiesībām, par ieslodzīto personu tiesībām, par bērnu tiesībām u.t.t., apvienojot ap sevi konkrētās jomas speciālistu loku. Tādējādi tiesībsargam, parakstot vēstules, nebūtu jāuztraucas, vai iesniegums ir izskatīts kvalitatīvi, jo tiesībsargs viens pats nevar izlasīt visus iesniegumus un sniegtās atbildes tāpēc, ka to ir pārāk daudz.

Tas, protams, neizslēdz iespēju par vienu un to pašu jautājumu sniegt divus dažādus viedokļus, kas atkarīgi no principiem, uz kuriem tiek likts uzsvars. Lai to novērstu, ir svarīgi izveidot kvalitatīvu informācijas apmaiņu, veicinot darbiniekus uzklausīt citu kolēģu viedokli un pārrunājot aktuālākos jautājumus plašākās biroja sanāksmēs. VCB un vēlāk arī Tiesībsarga biroja darbā ir bijuši gadījumi, kad ir sniegti divi pilnīgi pretēji atzinumi par vienu un to pašu jautājumu. Piemēram, saistībā ar bērna liecināšanu tiesā par izvarošanas faktu. Iesniegumam nonākot pie bērnu tiesību speciālistiem, uzsvars tika likts uz bērna tiesību aizsardzību, bet, kad iesniegumu iesniedz ieslodzītais, uzsvars tiek likts uz tiesībām uz taisnīgu tiesu. Šādos gadījumos ir svarīgs atbildīgā speciālista redzējums par konceptuālu vai būtisku jautājumu, ātri sasaucot citu tiesību speciālistus un vienojoties par piemērotāko risinājumu. Šāda pieeja tika izmantota, piemēram, konceptuāli skatot jautājumu par bērna tiesībām uz veselības aprūpi un valsts atbildību.

Manuprāt, iedzīvotāju sūdzību loma Tiesībsarga biroja darbā ir ļoti nozīmīga — tas ir pirmavots par esošām problēmām. Lielākoties tikai indivīda saskare ar valsts vai pašvaldību iestādi ļauj konstatēt problēmu un rada nepieciešamos ierosinājumus sistēmas sakārtošanai, padarot valsts pārvaldi pieejamāku iedzīvotājiem.

Bez izglītības — tikai nekvalitatīvs darbs

Ikvienam darbiniekam, neatkarīgi no tā, vai viņš strādā valsts pārvaldes iestādē vai privātā uzņēmumā, ir nozīmīga darba vide, jo tieši tā veicina lielāku darba efektivitāti un kvalitāti. Tādēļ, manuprāt, ir svarīga cilvēktiesību izglītības veicināšana, iniciatīvu veicināšana un atbalstīšana, profesionālas attiecības starp darbiniekiem un tikai kā pēdējais — atalgojums.

Latvijā ir salīdzinoši nedaudz speciālistu, kuri ir specializējušies cilvēktiesībās un labas pārvaldības jautājumos. Manuprāt, tas ir tāpēc, ka privātajā sektorā šādi speciālisti nav pieprasīti. Daļa šo speciālistu strādā nevalstiskajā sektorā. Tomēr, ņemot vērā cilvēktiesību lomu demokrātiskā sabiedrībā un vietu Satversmē, valsts pārvaldē ir pietiekami daudz sfēru, kur cilvēktiesībām un labai pārvaldībai ir būtiska nozīme, piemēram, policijas un tiesu darbā.

Tādēļ tieši Tiesībsarga birojam būtu jākļūst par iestādi, kas apvieno cilvēktiesību un labas pārvaldības speciālistus, nodrošinot nepieciešamo ekspertīzi konkrētajos jautājumos. To, savukārt, var nodrošināt, veicinot darbiniekus apgūt cilvēktiesību un labas pārvaldības jautājumus. Turklāt tie nevar būt tikai daži, bet gan visi darbinieki, kas nodarbojas ar sūdzību izskatīšanu. Ikvienam no viņiem ir nepieciešamas zināšanas un prasmes cilvēktiesību un labas pārvaldības problēmu atpazīšanā, izvērtēšanā un novēršanā. Bez izglītības un zināšanām ir iespējams tikai nekvalitatīvs darbs, kas imitē problēmu risināšanu.

Manuprāt, izglītība neaprobežojas tikai ar grāda iegūšanu universitātē. Tiesībsargam un biroja darbiniekiem būtu nepieciešams organizēt iekšējas lekcijas par dažādiem aktuāliem cilvēktiesību jautājumiem, sniedzot pārskatu par jaunākajām attīstības tendencēm starptautisko cilvēktiesību aizsardzības institūciju darbā.

Iniciatīva — veicināma un atbalstāma

Manuprāt, Tiesībsarga birojam ir jāvadās pēc principa, ka iniciatīva ir veicināma un atbalstāma. Šeit ietilpst iniciatīva gan ārējā, gan iekšējā darba uzlabošanā, kā arī problēmu risināšanā.

Tiesībsargam ir tiesības uzsākt pārbaudes lietu pēc savas iniciatīvas, proti, tiesībsargam ir ne tikai pasīva sūdzību izskatīšanas funkcija, bet arī aktīva funkcija — iesaistīšanās sabiedrībai svarīgu jautājumu risināšanā. Salīdzinot statistikas datus par ierosinātajām lietām pēc tiesībsarga iniciatīvas, redzams, ka 2007. gadā tādas ir bijušas 47[4], kur lielākā daļa ir par diskriminācijas jautājumiem, 2008. gadā — 17[5], bet 2009.gadā — 21 lieta[6]. Manuprāt, galvenais faktors, kas veicinātu šādu lietu pieaugumu, ir prioritāšu noteikšana, tādējādi liekot darbiniekiem pievērst pastiprinātu uzmanību konkrētai tiesību jomai vai problēmu lokam. Savukārt papildu faktors ir darbinieku iniciatīvas veicināšana gan prioritāšu noteikšanā, gan problēmu meklēšanā un arī risināšanā. Protams, iestādes prioritāšu noteikšana ir iestādes vadītāja ziņā, tomēr darbinieki, kuri veic tiešo darbu, izskatot sūdzības, sniedz nepieciešamo informāciju par problemātiskajām jomām. Nenosakot prioritātes, darbiniekiem un līdz ar to arī sabiedrībai kopumā nav skaidrs iestādes virziens, tādējādi bezjēdzīgi tiek šķērdēti resursi.

Savukārt attiecībā uz iniciatīvu iekšējā darba uzlabošanā uzskatu, ka, tā kā darbinieks, kurš izskata sūdzību, izjūt visu iestādes birokrātisko sistēmu, viņa idejas un iniciatīva ir veicināmas, lai uzlabotu iestādes iekšējo darbu. Tas sasaucas ar iepriekš aprakstīto sūdzību izskatīšanas sistēmas izveidošanu.

Dažādība — tiesībsarga spēks

Manuprāt, attiecībā uz kolektīvu varētu izvirzīt vairākus kritērijus. Tam, pirmkārt, būtu jāatspoguļo nacionālā dažādība, kāda pastāv sabiedrībā. Otrkārt, jāapvieno dažādu jomu speciālistus un, treškārt, jāveicina sadarbība starp darbiniekiem.

Tiesībsargam ar savu piemēru ir jāspēj atspoguļot cilvēktiesību loma ikdienas dzīvē. Ir svarīgi nodrošināt, ka birojā strādā dažādu nacionalitāšu darbinieki un būtu ievērots saprātīgs līdzsvars starp sievietēm un vīriešiem. Protams, pieņemot darbinieku, ir svarīga viņa profesionalitāte, tomēr domāju, ka tiesībsargam būtu jābūt spējīgam demonstrēt dažādību. Tādējādi iegūtu pats tiesībsargs, jo nodrošinātu dažādu skatījumu uz cilvēktiesībām, kā arī tas sniegtu redzējumu par mazākumtautībām aktuālajiem jautājumiem.

Diversitāte, manuprāt, ietver arī dažādu speciālistu apvienošanu. Veidojot Tiesībsarga biroju, sākotnēji tika uzsvērta nepieciešamība birojā nodarbināt ne tikai cilvēktiesību speciālistus, bet arī ārstu, psihologu, sociālo darbinieku u.c. Tas izriet no izskatāmo sūdzību specifikas. Piemēram, pārbaudot apstākļus psihoneiroloģiskajās slimnīcās, ir grūti izteikt rekomendācijas par nepieciešamajiem uzlabojumiem, ja nav neatkarīga speciālista, kurš spētu sniegt izvērtējumu par izmantoto ārstniecības metožu piemērotību. Tāpat arī attiecībā uz bērnu tiesībām, manuprāt, būtu svarīga gan psihologa, gan sociālā darbinieka palīdzība, jo katram no šiem speciālistiem ir noteiktas prasmes, kas palīdzētu risināt problēmu un sniegtu dažādu redzējumu uz izskatāmo jautājumu.

Visveiksmīgāk šos resursus būtu iespējams izmantot, veicinot iekšēju sadarbību. Iepriekš ilustrējot dažādu viedokļu sniegšanu par vienu un to pašu jautājumu, vēlējos arī parādīt, ka dažādu cilvēktiesību jomas pārklājas. Tādēļ ir svarīgi nodrošināt regulāru viedokļu apmaiņu, pilnveidojot izpratni par cilvēktiesībām un uzlabojot darba kvalitāti. Turklāt speciālisti konkrētajās lietās varētu sniegt specifisku redzējumu no citu zinātņu, piemēram, psiholoģijas vai sociālo zinātņu, viedokļa.

Atalgojums — svarīgs, bet ne galvenais

Valsts cilvēktiesību birojs ikreiz, kad bija nepieciešams atrast labu darbinieku, saskārās ar milzīgām problēmām — kaut arī pretendenti bija, tie nebija pietiekami izglītoti un pārsvarā — studenti. Iemesls — zemais atalgojums. Kad sāku strādāt VCB 2004. gadā, par pilnas slodzes darbu saņēmu 120 latus pirms nodokļu nomaksas un biju LU Juridiskās fakultātes 4. kursa studente. Tādējādi varētu teikt, ka biju tipisks pretendents ar vienu atšķirību — iepriekš sešus mēnešus biju darbojusies praksē birojā, jo mani interesēja cilvēktiesības un VCB darbs šajā jomā.

Iepriekš minētais atalgojums, protams, neveicināja labu speciālistu piesaisti. Tādēļ, veidojot Tiesībsarga biroju, bija svarīgi izveidot labu atalgojuma sistēmu, lai tie nedaudzie cilvēktiesību speciālisti, kuri Latvijā ir, būtu ieinteresēti strādāt birojā. Tomēr, kaut arī atalgojums pats par sevi ir svarīgs faktors, īpaši, ja ir ģimene, tomēr darba vide lielākoties nosaka to, vai iespējamais kandidāts vēlēsies strādāt birojā.

Manuprāt, ir svarīgi šeit minētos principus neuztvert kā izsmeļošu uzskaitījumu, bet gan tikai kā ierosinājumu nepieciešamajiem uzlabojumiem Tiesībsarga birojā. Sakārtota iekšējā struktūra un darbības principi spēj nodrošināt efektīvu iestādes darbu, padarot sūdzību — gan iesniegto, gan pēc pašu iniciatīvas uzsākto — izskatīšanu ātrāku, iestādi — pieejamāku un tiesībsarga darbu — vērtīgāku.

__________________________

[1] Publisks konflikts Tiesībsarga birojā izraisījās 2009. gadā, kad vadībai un daļai darbinieku bija atšķirīgs redzējums par biroja struktūru un nākotnes vīziju. Darbinieki aktualizēja jautājumu par budžeta līdzekļu tērēšanu birojā. Divus darbiniekus atstādināja no amata, un viena no tiem bija arī Annija Dāce. Vēlāk viņa uzzināja, ka darba devējs skatījis viņas e-pastus.

[2] Valsts cilvēktiesību biroja 2005.gada ziņojums, 86.lpp. – www.politika.lv/temas/cilvektiesibas/10018/

[3] Salīdzinoši – Tiesībsarga birojs 2009.gadā saņēma 3603 sūdzības – Tiesībsarga 2009.gada ziņojums, 121.lpp. – www.tiesibsargs.lv/lat/publikacijas/gada_zinojumi/?doc=625

[4] Tiesībsarga 2007.gada ziņojums, 62.lpp. – www.tiesibsargs.lv/lat/publikacijas/gada_zinojumi/?doc=287

[5] Tiesībsarga 2009.gada ziņojums, 126.lpp. – www.tiesibsargs.lv/lat/publikacijas/gada_zinojumi/?doc=625

[6] Turpat.


Neizdodas vienoties par tiesībsarga kandidatūru

Rasma Kārkliņa

Tiesībsargs

Tiesībsargs Apsītis uzskata, ka drīkstējis pārbaudīt savu darbinieku e-pastu saraksti


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!