Tiesības nedzīvot krātiņā 1

Latvijā ir pienācis brīdis izvēlēties, vai turpināt īstenot izolēšanas politiku, vai tomēr dot iespēju personām ar garīgiem traucējumiem uzsākt patstāvīgu dzīvi.

Iesaki citiem:
Seta 255x203(2)
Foto:itsgreg

Sociālajā aprūpes centrā „Reģi” notikusī traģēdija, ugunsgrēkā sadegot 26 aprūpes centra iemītniekiem, beidzot rosinājusi diskusiju plašākā sabiedrībā par sociālās aprūpes sistēmas problēmām, kuras īsumā raksturo vienotu aprūpes standartu trūkums un pārliecība, ka cilvēku izolēšana lielās institūcijās nodrošina kvalitatīvu sociālo aprūpi.

Jācer, ka Latvijas valdība darīs visu iespējamo, lai uzlabotu cilvēktiesību situāciju, tai skaitā drošības un aprūpes kvalitāti sociālās aprūpes centros personām ar garīgiem traucējumiem (SAC), spēs saskatīt institucionālās aprūpes sistēmas trūkumus un uzsākt sabiedrībā balstītas alternatīvas aprūpes sistēmas izveidi.


Uzraudzības institūciju loma

Kvalitātes kontroli un cilvēktiesību situāciju SAC uzrauga gan Labklājības ministrijas (LM) Sociālo pakalpojumu pārvalde (SPP), gan Tiesībsarga birojs. SPP uzdevumos ir kontrolēt valsts budžeta līdzekļu izmantošanu sociālās aprūpes institūcijās, sagatavot un iesniegt LM priekšlikumus par normatīvo aktu izstrādi un pilnveidošanu, kā arī izskatīt klientu sūdzības par sniegto sociālo pakalpojumu kvalitāti. SPP veiktās pārbaudes vizītes tiek veiktas vidēji reizi divos gados vai arī reaģējot uz konkrētām sūdzībām vai incidentiem. 2005. gadā SPP veikusi 19 pārbaudes vizītes un izskatījusi 31 sūdzību par SAC personām ar garīga rakstura traucējumiem sniegtās aprūpes kvalitāti.

Diemžēl jākonstatē, ka SAC klientiem trūkst informācijas, kur griezties pēc palīdzības neapmierinošas aprūpes vai cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos. 2005. gada jūlijā Latvijas Cilvēktiesību centra veiktās anketēšanas rezultāti[1] rāda, ka 27% no 142 intervētajiem SAC iemītniekiem nezina, kur griezties pēc palīdzības, ja neapmierina aprūpes kvalitāte vai sadzīves apstākļi. Tikai 2% jeb 3 iemītnieki bija informēti, ka var vērsties SPP.

SPP līdzšinējo darbību vērtēs LM funkcionālais audits, kura laikā, cerams, tiks apsvērtas arī iespējas šī inspekcijas mehānisma kapacitātes un efektivitātes celšanai. Domājot par iespējamiem uzlabojumiem nākotnē, ieteicams ņemt vērā Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komitejas standartos un ANO Spīdzināšanas izskaušanas konvencijas Papildprotokolā izteikto nepieciešamību ieviest slēgto iestāžu neatkarīgas uzraudzības institūcijas. SPP gadījumā īsti nevar runāt par neatkarīgu uzraudzību, jo SPP juridiskais statuss ir līdzvērtīgs SAC — gan kontrolētāja iestāde, gan kontrolējamie centri ir viena līmeņa tiešās pārvaldes institūcijas, kas ir pakļautas Labklājības ministrijai. Tieši juridiskais statuss neļauj SPP uzlikt disciplinārsodus SAC direktoriem (SPP vispirms jāgriežas LM, kura lemj par soda piemērošanas nepieciešamību). Savukārt iespēju piemērot administratīvos sodus līdz šim SPP tikpat kā nav izmantojusi.


Trūkst vienotu standartu

Ne mazāk svarīga kā kontrolējošo institūciju neatkarība ir sapratne par to, ko kontrolēt, tāpēc ir būtiski normatīvajos aktos noteikt konkrētus standartus aprūpes kvalitātei. Latvijas Cilvēktiesību centra veiktā monitoringa[2] rezultāti psihoneiroloģiskajās slimnīcās un SAC uzrāda tendenci — skaidru vadlīniju un vienotu standartu trūkumu. Piemēram, sociālās aprūpes centros trūkst vienotas izpratnes par personāla izvietojumu un slodzēm, par izolācijas telpu iekārtošanu un izolēšanas kārtību, par kompensējamo medikamentu izmantošanu un klientu nodarbināšanu. Tā kā minētajos jautājumos nav izstrādāti konkrēti MK noteikumi vai vismaz SPP vadlīnijas, apmeklētajās iestādēs vērojama atšķirīga prakse un katrs iestādes vadītājs rīkojas savas sapratnes, izglītības un iespēju robežās.

Starp neatliekamajiem LM un SPP uzdevumiem minama standartu noteikšana attiecībā uz sociālās aprūpes centros nepieciešamo minimālo personāla skaitu naktīs. LCC konstatēja, ka apmeklētās iestādes ar personālu naktī nodrošinātas dažādi, tomēr daļa iestāžu cenšas naktīs nodrošināt vismaz divu un pat vairāku darbinieku dežūras, it īpaši, ja iestāde izvietota vairākos stāvos vai ēkās. Tāpat nopietni jāpievēršas personāla sagatavotībai rīkoties krīzes un ārkārtas situācijās.

Neatliekama ir arī noteikumu izstrāde par izolatoru iekārtošanu un vadlīnijām/kritērijiem izolēšanas veikšanai. 1999. gadā Latvijā savā pirmajā vizītē ieradās Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komiteja, apmeklējot Rīgas psihoneiroloģisko slimnīcu. Vizītes rezultātā tika norādīts, ka visās Latvijas psihiatriskajās slimnīcās nepieciešams ieviest fiziskās ierobežošanas līdzekļu lietošanas pienācīgu dokumentēšanu, kā arī izveidot nolikumu, kas nosaka pacientu fiksācijas kārtību.

Arī sociālās aprūpes centros praktizētā klientu izolēšana ir viens no fiziskās ierobežošanas veidiem, tāpēc katrā iestādē ir jābūt izstrādātai stingrai kārtībai un kritērijiem kādos gadījumos un kā iemītnieku drīkst izolēt. Pašreiz Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums ļauj SAC iemītniekus izolēt līdz 24 stundām. Taču katras iestādes direktora ziņā ir izolācijas telpu iekārtošana un kritēriji, pēc kādiem un kas personu var izolēt. Iepazīstoties ar Spīdzināšanas novēršanas komitejas līdzšinējiem ziņojumiem, paredzams, ka šim aprūpes standartu trūkumam un īpaši izolācijas procesa jautājumiem Komiteja pievērsīs pastiprinātu uzmanību, šogad apmeklējot Latviju.


Tiesības dzīvot sabiedrībā

Tomēr domājot par to kā uzlabot klientu dzīves apstākļus un aprūpes kvalitāti institūcijās, būtiski ir neaizmirst to, ka saskaņā ar starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem ikvienam cilvēkam ar garīga rakstura traucējumiem, arī ja viņš mīt slēgtā institūcijā, ir tiesības tikt aprūpētiem vismazāk ierobežojošā vidē. 2006. gada augustā ANO arī pieņēmusi jaunu Konvenciju par cilvēku ar invaliditāti tiesībām, kas nosaka, ka „cilvēkiem ar invaliditāti ir iespēja izvēlēties dzīvesvietu un kur un ar ko dzīvot uz līdzvērtīgiem nosacījumiem ar citiem un viņi nav spiesti dzīvot speciālās institūcijās.” [3]

Latvijas ziņā ir izvēlēties, kādā virzienā attīstīties — vai stiprināt institucionālo aprūpi, ieguldot miljonus jaunu institūciju celtniecībā vai attīstīt sabiedrībā balstītus pakalpojumus.[4] Turklāt tas būtu darāms ciešā sadarbībā ar Veselības ministriju (VM), kura šobrīd izstrādā Pamatnostādnes Iedzīvotāju garīgās veselības uzlabošanai laika periodam no 2007.— 2017. gadam. Ir jāatmet līdzšinējā LM attieksme, ka psihiatrijas pacienti ir tikai VM rūpju lokā un abām ministrijām jāsaprot, ka sabiedrībā balstītu aprūpi veido gan veselības, gan sociālās aprūpes pakalpojumi, turklāt tos plānojot vispirms ir jādomā par klientu vajadzībām, nevis par sistēmas vai personāla vajadzībām, kā tas ir bijis līdz šim.

Apmeklējot sociālās aprūpes centrus, LCC īpašu uzmanību pievērsa iestāžu viedoklim par klientu piemērotību ilgstošās aprūpes institūcijai. Pēdējo SAC klientu atbilstības vērtējumu LM organizēja 2002. gadā ar Pasaules Bankas finansiālo atbalstu. Toreiz tika konstatēts, ka 4% jeb 183 klienti būtu spējīgi patstāvīgi dzīvot sabiedrībā, 5% jeb 189 klientiem piemērotāka būtu aprūpe vecu ļaužu vispārēja tipa aprūpes centros, bet 2% jeb 78 klientiem būtu vajadzīga ilgstoša ārstēšanās psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Diemžēl nekas netika darīts, lai klientiem nodrošinātu pakalpojumus sabiedrībā. Faktiski šobrīd šāda izvērtēšana būtu jāveic atkārtoti, jo piecu gadu laikā ir mainījušies gan klienti, gan klientu situācija.

Interesants ir pēdējās dienās izskanējušais LM apgalvojums par lielo SAC klientu skaitu, kam nepieciešama pastāvīga uzturēšanās psihiatriskajā slimnīcā, jo, pēc LCC datiem, apmeklētajās iestādēs no 1705 iemītniekiem par nepiemērotiem iestāžu direktori atzinuši tikai 111 iemītniekus (vidēji katrā iestādē 2 līdz 5 iemītniekus). LM pārliecība par lielo sociālās aprūpes iestādēm nepiemēroto klientu skaitu drīzāk norāda uz personāla zemo sagatavotību. LCC monitoringa komandas vērojumi rāda, ka iestādēs klientu rehabilitācijas un nodarbinātības programmas ir ļoti vāji attīstītas. Līdzīgus secinājumus izdarījusi arī Valsts kontrole, savā ziņojumā norādot, ka „centros galvenokārt uzmanību pievērš personas sociālajai aprūpei, nevis sociālās rehabilitācijas nodrošināšanai”[5].

“Reģu” traģēdijai nenoliedzami ir jāmaina sociālās aprūpes politika un prakse, bet vispirms jau ierēdņu un sabiedrības domāšana un attieksme — no izolēšanas uz iekļaušanu. Kā piemēru izmaiņām varu minēt 2000. gadā Ungārijā notikušo ugunsgrēku kādā sociālās aprūpes centrā, kur viens klients neizglābās, jo bija ievietots gultā-krātiņā (cage bed). Šis notikums vērsa plašumā diskusiju Ungārijas sabiedrībā par gultu-krātiņu lietošanas kā necilvēcīgas un pazemojošas prakses izskaušanu. 2004. gada jūlijā Ungārijas valdība pieņēma lēmumu aizliegt šādu gultu-krātiņu lietošanu visās psihiatriskajās slimnīcās un sociālās aprūpes centros personām ar garīga rakstura traucējumiem. Arī Latvijā ir pienācis brīdis izvēlēties, vai turpināt īstenot izolēšanas politiku, vai tomēr dot iespēju SAC klientiem uzsākt patstāvīgu dzīvi.




_______________________________
[1] 2006. gadā Latvijas Cilvēktiesību centrs (LCC) publicēja „Monitoringa ziņojumu par slēgtajām iestādēm Latvijā”. Ziņojums aptver pārskatu par LCC monitoringa komandas veiktajām vizītēm 20 sociālās aprūpes centros personām ar garīga rakstura traucējumiem laika periodā no 2003. gada oktobra līdz 2006. gada maijam. http://www.humanrights.org.lv/html/lv/aktual/publ/29038.html?yr=2006

[2] United Nations, Convention on the Rights of Persons with Disabilities, Article 19 (a)
[3] Sabiedrībā balstīti pakalpojumi – nodrošina institūcijām alternatīvu aprūpi, ļaujot klientiem ārstniecības vai sociālās rehabilitācijas pakalpojumus dzīves vietā. Sabiedrībā balstīta aprūpes sistēmu veido grupu mājokļa, dienas centru, nodarbinātības programmu, atbalsta grupu pakalpojumi. Aprūpes sistēmas centrā ir klients un viņa vajadzības, kuras nosaka kādi pakalpojumi klientam tiks piedāvāti.

[4] Valsts Kontrole, Revīzijas atzinums „Sociālās aprūpes pakalpojumu piešķiršana, sniegšana un administrēšana no valsts budžeta līdzekļiem finansētajās ilgstošas sociālās aprūpes un rehabilitācijas institūcijās un dienas centros personām ar garīga rakstura traucējumiem”, 17.lpp.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Juris Bogdanovs 11.03.2007 19:05
Šie teksti vairāk izskatās pēc mēģinājuma izgrūzt invalīdus uz ielas, lai tad kuļās, kā māk. Bet tas tiktu meistarīgi izdarīts zem lozunga par šo cilvēku atbrīvošānu no krātiņa.

Mūsu supernabadzīgajā, neattīštītajā valstī šos cilvēkus izsviest uz ielas ir vienkārši kārtējā nelietība.

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Zvana poga 255x203

Bez sāls Autors:Ieva Leimane-Veldmeijere

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Cilvēktiesības Latvijā 2001. gada pirmajā pusgadā Autors:Nils Muižnieks, Anhelita Kamenska, Ieva Leimane, Sandra Garsvāne

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Cilvēktiesības Latvijā 2000. gadā Autors:Nils Muižnieks, Anhelita Kamenska, Ieva Leimane, Sandra Garsvāne