Foto: Frenks Berijs (Frank Barry); Foto - Krista
Es neticu, ka jūsu dzīves līmenis ir trešdaļa no ES vidējā, kā stāsta statistika. Rīga izskatās daudz naudīgāka par Dublinu! Infrastruktūra ir labāka nekā mums, ir izglītots darbaspēks. Ekonomiku ir bremzējuši mākslīgi apstākļi, tāpēc panākumiem vissvarīgākais būs atbilstoša ekonomiskā politika.
Intervija ar Dr. Frenku Beriju, University College Dublin vecāko lektoru un vairāku publikāciju autoru par Īrijas uzplaukuma saistību ar iestāšanos ES.
Desmit jaunās Eiropas Savienības valstis, īpaši Baltija, uz Īriju skatās ar apbrīnu, cerot atkārtot „Ķeltu tīģera” ekonomisko brīnumu. Vai Jums šķiet, ka tām ir kaut mazākās izredzes, ņemot vērā, ka situācija ir cita: valstu ir nevis pāris, bet 10, tās ir lielākoties nabadzīgas, un Eiropas ekonomikā valda stagnācija?
Es esmu pavadījis daudz laika Centrāleiropā, bet Baltijā esmu pirmoreiz, un pirmais, ko es gribētu teikt pēc pāris Rīgā pavadītām dienām – es vienkārši neticu, ka jūsu dzīves līmenis ir trešdaļa no ES vidējā, kā mums stāsta statistika. Šī pilsēta izskatās daudz naudīgāka par Dublinu, cilvēki ir labāk ģērbti, paskatieties, ar kādām mašīnām viņi brauc! Es neticu, ka Centrālās un Austrumeiropas ekonomikas, ko esmu redzējis, ir tik nabadzīgas kā stāsta statistika. Viens no iespējamiem izskaidrojumiem ir melnās ekonomikas daļa, kuras mums nav. Bet, pat ja statistika ir pareiza, šīs valstis būtu pielīdzināmas dažām Dienvidamerikā, taču vide ir pavisam cita. Infrastruktūra, ceļu sistēma ir labāka nekā mūsējā, jums ir labi izglītots darbaspēks. Tas rāda, ka ekonomikas ir bremzējuši mākslīgi apstākļi. Kad pāris gados tie būs noņemti, man šķiet ļoti iespējams, ka jūs tuvosieties rietumu dzīves standartiem īsā laikā. Man tā šķiet ļoti ticama iespēja, un tāpēc vissvarīgākais ir atbilstoša ekonomiskā politika, lai tas varētu notikt.
Ko tieši Jūs domājat ar šo “atbilstošo” ekonomisko politiku?
Daži cilvēki mēģināja aizstāvēt, manuprāt, pilnīgi nepareizu pieeju – ka ekonomikā ir jādzen vairāk naudas ar monetārās politikas palīdzību, jāļauj augt inflācijai, ekonomikā noderētu vairāk valsts naudas, kas novedīs tikai pie augstāka budžeta deficīta. Visas šīs lietas ir absolūti nepareizas un ekonomikas izaugsmi vienkārši nogalēs. Tas ir bīstami, un tās ir politiski motivētas briesmas. Politisko lēmumu rezultātā budžeta deficīts tiek pārāk palielināts un tas kļūst par šķērsli izaugsmei. Tāpēc attiecībā uz makroekonomisko politiku ir svarīga politiska vienprātība. Sliktā politiskā vidē ir lielas iespējas vilkt algas tik augstu, ka tas vai nu noved pie lielāka bezdarba, vai liek valdībai audzēt inflāciju, un abos gadījumos tas kaitē ekonomikas izaugsmei.
Jums acīmredzot ir pārliecība, ka Baltijas valstīm brīnums varētu izdoties, bet kā ir ar pārējiem?
Malta jau tagad ir līgas augšgalā. Slovēnija ir, Čehija un Ungārija man šķiet attīstītas ekonomikas. Poliju bremzē tās lielais lauksaimniecības sektors. Bet lielākā daļa no šīm valstīm man liekas spējīgas to sasniegt, ja pieturas pie pareizas ekonomiskās politikas. Un ir daži triki, ko lietoja Īrija, un, tā kā jaunās valstis mūs uzmanīgi pētīja, tie ir zināmi arī viņām. Galvenais, kas bija ļoti svarīgs Īrijas gadījumā, bija zems uzņēmuma ienākuma nodoklis, kas atnesa lielas ārvalstu investīcijas. Baltijas valstis ir mums sekojušas pa šo ceļu – jūsu uzņēmuma ienākuma nodoklis ir krietni zem Rietumeiropas vidējā, un tas ir saprātīgi, vismaz Īrijai izrādījās ļoti veiksmīgs solis. Bet bija arī citi atbalstoši līdzekļi – kā rūpes, lai jaunajiem cilvēkiem, kas ienāk darba tirgū, būtu prasmes, ko prasīja starptautiskās kompānijas. Un mēs investējām ES strukturālo fondu naudu arī infrastruktūrā (lai gan ceļi mums arvien ir sliktā stāvoklī), lai atbalstītu pētniecību, kas palīdz izveidot attiecīgo izglītošanas sistēmu. Strukturālo fondu izmantošana iekļāvās lielākā valsts attīstības stratēģijā.
Tas ir labi zināms fakts, bet vai Jūs varat iezīmēt faktorus, kas bija izšķirošie tā notikšanā? Uzņēmuma ienākumu nodoklis, izglītība. Kas vēl?
Tas bija faktoru kopums, tas nebija tikai viens – jo, piemēram, uzņēmuma ienākumu nodoklis bija zems jau kopš 50.gadiem. Mums veicās ar ārvalstu investīciju piesaisti jau 50. un 60.gados, bet tas eksplodēja kopā ar ekonomisko sensāciju 90.gados, jo nodokļa lielums sasaistījās ar citiem politikas elementiem.
Es jau pieminēju problēmu, kad valdība vairs nespēj valdīt budžeta deficītu – 80.gados tas Īrijā radīja nopietnu krīzi un to izdevās ierobežot tikai dekādes beigās. Pirms sākās uzplaukums, bezdarbs bija 17% līmenī, kas ir katastrofa: tad tika izdarītas nopietnas izmaiņas darba tirgū, un nu ir ap 4%, zemākais ES.
Dramatisks efekts bija neregulēts aviotirgus, kas ļāva vairāk kompānijām lidot uz Dublinu. Cenas vienkārši sabruka un tūristu skaits eksplodēja, vairāk nekā divkāršojās salīdzinājumā ar pretēju tendenci Eiropā. Tāpat mēs atbrīvojām no regulācijas telekomunikāciju sektoru, kas ļāva Īrijā sākt darboties jaunām nozarēm. ASV tobrīd populāra kļuva līgumdarbinieku piesaiste, un ļoti daudzas amerikāņu finanšu kompānijas sāka izmantot Īriju laika zonu atšķirības dēļ, jo, kad no rīta Ņujorkas birojs nāca uz darbu, viņu iepriekšējās dienas grāmatvedība jau bija uz galda. Kamēr viņiem bija nakts, Īrijā diena, un tas viss bija iespējams tikai pateicoties telekomunikāciju revolūcijai. Bet, atkal, tas nebūtu iespējams, ja mēs nebūtu privatizējuši un beiguši regulēt telekomunikāciju sektoru.
Tā ka bija seši vai septiņi faktori, plus ļoti svarīgi bija strukturālie fondi, kas kopš 1989.gada dubultojās, un tas mats matā sakrita ar ekonomisko augšupeju. Vēl ļoti svarīgs bija kopējais Eiropas tirgus, jo, atsakoties no ierobežojošām valsts iepirkuma procedūrām, daudzām kompānijām likās pievilcīgi izvietoties Īrijā. Agrāk, piemēram, Francija varēja teikt amerikāņu vai šveiciešu farmācijas firmām – gribat piegādāt medikamentus mūsu veselības aprūpes sistēmai? Tad jums jābāzējas Francijā. Kopējais tirgus to aizliedza, un tāpēc kompānijas varēja izvietoties tur, kur tām vislabāk patīk, un Īrija ar zemo nodokli un izglītoto darbaspēku bija pievilcīga.
Cilvēki mēdz piemirst, ka pēc Īrijas iestāšanās ES 1973.gadā pagāja 20 gadi, kamēr sākās ekonomiskais bums. Kāpēc tas prasīja tik ilgu laiku?
Tāpēc, ka lielāko daļu laika mums bija nepareiza ekonomiskā politika, pat 60.gados, un tieši no tā es mēģinu tagad jūs brīdināt. 60. līdz 80.gados mūsu dzīves līmenis pat nesāka tuvoties saplūšanai ar ES – ienākumi bija 60% no ES vidējā līmeņa, un tad desmit gadu laikā tas uzlēca līdz 100%.
Pie sliktās politikas piederēja, piemēram, ļoti neelastīgs darba tirgus, kas noveda pie augsta bezdarba, milzīgas fiskālās problēmas un augsts budžeta deficīts. Valdība mākslīgi paplašināja civildienestu, pārāk daudz tērēja ikdienas vajadzībām, nevis investēja infrastruktūrā. Pat ja vairāk valdības naudas nonāca ekonomiskajā apritē, tā nevirzījās ceļiem, ostām, lidostām, tā politisku iemeslu dēļ tika iztērēta vienkārši nelietderīgi. Problēma bija politiskajā vidē, tāpēc es atkal un atkal uzsveru, cik būtiski ir, lai politiskajiem spēkiem būtu vienprātība par makroekonomiskiem lēmumiem. Kad visas partijas vienojas – šis ir ceļš uz priekšu. Viņi var turpināt cīnīties par dažādām lietām, piemēram, sociālā nodrošinājuma līmeni, bet, kamēr viņi necīnās par makroekonomisko politiku, tas nāk par labu valstij ar augošu ekonomiku.
Kādi ir Jūsu ieteikumi par to, ko desmitniekam noteikti nevajadzētu darīt?
Tām noteikti nevajadzētu izvēlēties tādu monetāro politiku, kas palielina inflāciju. Vajadzētu nodrošināt brīvu konkurenci, lai ekonomikā nepastāvētu monopolizēti sektori, kas ļautu tiem celt cenas. Nākamā svarīgā lieta ir darba tirgus. Mēs tikām tam pāri veidā, kas ir iespējams tikai mazās ekonomikās – izveidojot sociālu partnerību, kad katru gadu sanāk darba ņēmēji, piemēram, arodbiedrības, darba devēji un valdība, pārrunā ekonomikas attīstību un nosaka piemērotu algu līmeni. Protams, firmās, kam iet labi, tas līmenis tiek atmests, bet, partneri vismaz vienojas par to, kā attīstās ekonomika. Un arodbiedrības šai procesā saprata, ka algu prasības nedrīkst būt pārāk augstas, jo tas novedīs pie lielāka bezdarba un līdz ar to nav viņu interesēs. Valdībām vajadzētu mēģināt nodrošināt, lai darba tirgus neiziet no rāmjiem, un bezdarba pieauguma gadījumā jādara viss iespējamais, lai tas nenostiprinās ekonomikā pastāvīgi. Ja tas notiek, daudzi cilvēki nevar darbu atrast ilgstoši, un tad nepieciešamo darba prasmju apgūšana var paņemt gadus. Tā bija un ir problēma Spānijā, kam arvien ir grūtības sasniegt rietumu standartu dzīves līmeni.
Te mums ir problēma, jo Latvijā nav arodbiedrību.
Īrijas ekonomikā lielā mērā dominē starptautiskās kompānijas, kas neatzīst arodbiedrības – es to lietoju vienīgi kā jēdzienu, es domāju darba ņēmēju pārstāvjus kopumā.
Ir vēl kāda problēma – Latvijā ir pārāk mazs uzņēmumu skaits attiecībā pret iedzīvotāju skaitu.
Neesmu pārliecināts, ka tā ir problēma – piemēram, pakalpojumu sektors jums ir ļoti dinamisks. Ja uzņēmumi neparādās, tad vienkārši ir pārāk daudz birokrātisku šķēršļu, pārāk daudz pūļu reģistrējot un nodarbojoties ar biznesu. Cilvēki saka, ka katru nedēļu, katru mēnesi nepieciešams aizpildīt kaut kādas formas, kamēr Īrijā pietiktu ar reizi gadā. Un tāda birokrātija ir vienkārši bezjēdzīga, jo, ja ziņas jāiesniedz tik bieži, var garantēt, ka otrā pusē nav pietiekami civildienesta darbinieku, kas visus datus pārbaudītu. Izskatās, ka jums ir svarīgi tikt vaļā no pārmērīgas birokrātijas.
Runājot par citiem apstākļiem mazā un vidējā biznesa attīstībai – izskatās, ka jums ir daži mehānismi, lai šķēršļus mazinātu – valdības sponsorēti aizņēmumi un tā tālāk, lietas, ko no valdības normāli varētu sagaidīt.
Skatoties uz Baltiju un pārējiem – kas šķiet svarīgākie faktori konkurētspējas nodrošināšanai? Kad saka Īrija, domā izglītotu darbaspēku.
Man šeit nācies saskarties ar lielākoties jauniem cilvēkiem, un visi šķiet runājam labā angļu valodā. Infrastruktūra, vismaz Rīgā, ir lieliska. Fantastiska un skaista pilsēta – nav nekādu šaubu, ka būs tūrisma bums, protams, paturot prātā aviolīniju neregulēšanu un lētas biļetes. Rūpniecības ziņā man vienkārši ir par maz zināšanu, lai es pateiktu, kas varētu būt perspektīvākās nozares – negribu izlikties, ka esmu zinošāks nekā esmu.