Atslēgvārdi:

The Clintons 2

Bilam un Hilarijai ir raksturīgi tas, ka pēc lielākā politiskā kritiena ir nākuši arī lielākie panākumi, tādejādi apliecinot, ka viņi nav nekāda nejaušība ASV politikā.

Iesaki citiem:

Klintonu atrašanās uz ASV politiskās skatuves jau vairāk nekā 30 gadus ir uzskatāma par vienu no mūsdienu politikas fenomeniem. Viņu panākumi parasti ir skaidroti ar spēju piesaistīt naudu, ietekmīgu paziņu loku un milzīgo publicitāti. Tomēr pirms simt tūkstošu dolāru honorāriem par vienu runu Bilam Klintonam nācās uzstāties vietās, kur neviens viņā neklausījās, un pirms Hilarijas paraugstundas valsts sekretāres nominēšanā viņa izkrita advokātes eksāmenā. Klintonu ģimenes politiskā odiseja ir bijis vairāk viņu rakstura īpašību nevis ārēju sakritību rezultāts.



Prasmīgs PR

Viljams Džefersons Klintons ir 90. gadu politikas simbols — viņš bija līderis periodā pēc aukstā kara, kad ASV nācās pārdefinēt savu lomu pasaulē, kad ekonomika piedzīvoja neredzētu augšupeju, un tajā pašā laikā tā bija pašiznīcinoša prezidentūra ar sekojošo impīčmenta procedūru. Klintona nākšana pie varas sakrita ar kabeļtelevīzijas attīstību — CNN tiešraidēm un FOX politikas šoviem. Mediji ievērojami mainīja spēles noteikumus un skatījumu uz valsts pirmās personas amatu. Komunikācija ar sabiedrību kļuva par neatsveramu prezidentūras aspektu, kas ar izcilu retorisko kvalitāti apveltīto Klintonu padarīja par rokzvaigzni.

Viņa runas bija tiešas un emocionālas, Oksfordā iegūtā valoda palīdēja nezaudēt saturu, bet daudzie sabiedriskās domas pētījumi deva iespēju salikt pareizos politikas uzsvarus. Nereti novēršoties no jau priekšā uzrakstītas runas, Klintons spēj reaģēt uz publikas noskaņojumu, padarot uzstāšanos par personīgu kontaktu. Rakstura duālisms viņam ir ļāvis būt draugos ar Holivudas zvaigznēm un Ņujorkas bagātajiem, tajā pašā laikā nezaudējot savu vidusmēra amerikāņa tēlu. Nākot no provinciāla Dienvidu štata, Klintons netika saistīts ar Vašingtonas ierasto politiku un interešu grupām. Nekad nebija īpaši cienīts Kongresa aprindās, kur viņa ideālismu uztvēra drīzāk kā vājuma pazīmi, tomēr viņš spēja iemantot plašu tautas atbalstu, cenšoties paspiest pēc iespējas vairāk roku un uzklausot tos, kas ar viņu vēlējās aprunāties. Daudzi politiķi ir centušies darīt ko līdzīgu, bet Klintonam sabiedriskās attiecības padevās dabīgi un nepiespiesti.

Klintona prezidentūru raksturojošais ārpolitikas jautājums bija Balkāni, un, lai gan ASV militārā iesaistīšanās pilnībā neatrisināja etniskos konfliktus, tā vismaz spēja apturēt asins izliešanu. Klintona lēmums sūtīt lidmašīnas uz Balkāniem iegūst citu vērtību, ņemot vērā, ka šī reģiona notikumi reāli neapdraudēja ASV nacionālo drošību, tāpēc iesaistīšanās pamatojama ar morālu pienākumu nevis stratēģisku aprēķinu. Kamēr Kosovā nesen tika atklāts Klintonam veltīts piemineklis, tikmēr Serbijā bijušo ASV prezidentu atceras nelabprāt. Ievērības cienīgs bija arī mēģinājums risināt Izraēlas—Palestīnas konfliktu, un tieši Klintona diplomātija panāca Ichāka Rabīna un Jasira Arafata tikšanos Vašingtonā un slaveno abu rokasspiedienu. Par neveiksmēm jāuzskata administrācijas klusums Ruandas genocīda laikā un neveiksmīgā Osama Bin Ladena tvarstīšana. Kopumā Bilam Klintonam var piedēvēt noteiktus starptautiskos panākumus, taču tajā pašā laikā viņš neizmantoja izdevību, kas ASV radās pēc aukstā kara beigām ar Padomju Savienības sabrukumu. 42. ASV prezidents drīzāk vienkārši reaģēja uz notikumiem, nevis veidoja starptautisko dienaskārtību, kas būtu balstīta noteiktos principos vai ideoloģijā.



Kill Bill nesanāca

Ja Kenediju raksturoja „Neprasi, ko valsts var darīt tavā labā”, Rūzveltu — „ Mums jābaidās tikai no pašām bailēm”, tad Klintons iegāja vēsturē ar „Man nebija attiecību ar šo sievieti, mis Moniku Levinsku.”. Nepatiesi sniegtajai liecībai vajadzēja iezīmēt viņa politiskās karjeras beigas, tomēr izrādījās, ka pats interesantākais tikai sākās. Pretēji gaidītajam publikas atbalsts Bilam Klintonam visaugstāko pakāpi — 70% — sasniedza tieši impīčmenta procedūras laikā. Sabiedrība nosodīja prezidenta privātās dzīves pārkāpumus, taču tajā pašā laikā novērtēja viņa paveikto valsts labā, skaidri izrādot uzticību viņa profesionālajām spējām. Klintona Baltā nama gadus ir grūti pielīdzināt citām prezidentūrām — no vienas puses viņš ir tālu no Vašingtona vai Linkolna vēsturiskajiem sasniegumiem, bet tajā pašā laikā viņu arī nepiemeklēja pazemojošais Niksona liktenis, lai gan tāda iespējamība pastāvēja. Viljama Džefersona prezidentūra pagāja divās paralēlās pasaulēs — vienā viņš bija progresīvs un talantīgs politiķis, kamēr otrā — ar ne pārāk augstu morāli apveltīts prezidents. Uz labu vai sliktu, bet Klintons mainīja skatījumu uz pasaules ietekmīgāko amatu un to, pēc kādiem kritērijiem tiks vērtēti nākamie Baltā nama vadītāji.

Pēc prezidentūras termiņa beigām Klintons piesaistīja Arābu un Indijas biznesmeņu naudu, izveidojot ievērojamu labdarības organizāciju. Kļuva arī par speciālo ANO sūtni Haiti, tomēr tuvu stāvošie zināja teikt, ka ilgi bez ASV politikas viņš nespēs iztikt. Kā izrādījās, viņi nekļūdījās. Ja Demokrātu partijas kongresa runu vēl gluži nevar nosaukt par atgriešanos, tad pēc „ceļojuma” uz Ziemeļkoreju tas bija vairāk nekā skaidrs — „Villijs” bija atpakaļ. No malas izskatījās, ka Klintons vienkārši aizbrauca pie diktatora Kima, draudzīgi aprunājās, atbrīvoja abas ASV žurnālistes, bet atpakaļ jau tika sagaidīts kā varonis. Tomēr aiz tā visa stāvēja ilgstoša plānošana, precīza laika izvēle un arī risks — izteiktā Bila Klintona stilā.

Klintona uzvārds ir kļuvis par starptautisku zīmolu, kas spēj piesaistīt ievērojamas naudas summas. Auditorijas, kurās viņš uzstājas, ir pārpildītas, grāmatām par viņa karjeru var prognozēt labu noietu.[1] Kā izteicās kāds sabiedrisko attiecību eksperts, Klintons neapšaubāmi pieļāva daudz kļūdu savā karjerā, tomēr viņš nepārkāpa ASV politikas galveno bausli — nekļuva garlaicīgs. Mēģinājumi dabūt Klintonu nost no viņa ieņemamās vietas politikā ir bijuši daudz un dažādi, sākot ar naidīgi noskaņoto Republikāņu kongresu un iznīcinošiem žurnālistu rakstiem, līdz pat „neatkarīgā izmeklētāja” Keneta Stāra atklājumiem. Tomēr nekāds politiskais Kill Bill tā arī nevienam nav izdevies.



Lēdija no Dienvidu spārna


Nepiekāpīga, agresīva, ambicioza — ja ASV politika ir izteikts kontakta sporta veids, tad Hilarija tam ir ideāli piemērota. Viņai nepiemīt tik daudz naturālā politikas talanta, kas Bilam, taču to viņa kompensē ar disciplīnu, juristes loģiku un organizatores spējām. Atšķirībā no vīra, kurš piekopa aizkulišu politiku un kompromisu meklēšanu, Hilarija ar saviem oponentiem cenšas tikt galā uz vietas un tiešā uzbrukumā. Viņa ir viena no polarizējošākajām personībām ASV politikā. Kamēr zilā Amerikas daļa — demokrāti — Hilariju redz kā līderi ar noteiktu vērtību sistēmu, tādu, kas būtu spējīga pasargāt valsti no terorisma draudiem un iestātos par sieviešu tiesībām, Amerikas sarkanā daļa — republikāņi — viņā saskata varaskāru Godzillu. [2]

Diks Čeinijs reiz sevi nodēvēja par ietekmīgāko viceprezidentu ASV vēsturē. Tas, protams, ja neņem vērā Hilarijas lomu Bila Klintona administrācijā. Atšķirībā no ierastās pirmo lēdiju prakses, kuru darba vieta atradās Baltā Nama Austrumu daļā, risinot dažādus sociālos jautājumus, Hilarija jau no pirmajām dienām ieņēma ofisu Dienvidu spārnā, kur atrodas galvenie prezidenta politikas padomnieki. [3] Daudziem nebija pieņemama viņas loma administrācijā, kaut gan tas nebija nekas jauns — Hilarijas ieguldījums Bila Klintona karjerā ir bijis ievērojams sākot jau no pirmās Arkanzasas gubernatora kampaņas.

Klintones politiskā identifikācija ir vidusmēra strādājošie demokrāti, kas skaidrojams ne tikai ar viņas politisko pārliecību, bet individuālo pieredzi, nākot no vienkāršas ģimenes Čikāgas priekšpilsētā un virzoties pa karjeras kāpnēm, pateicoties savām darba spējām. Sākotnējā Irākas kara atbalstītāja tomēr spēja veiksmīgi nošķirt savu vārdu no kara neveiksmēm, argumentējot, ka lēmums tika pieņemts, balstoties uz kļūdainu drošības dienestu informāciju. Hilarijai ir sarežģītas attiecības ar feminisma ideoloģiju. Saglabājot uzvārdu Rodema (Rodham) kā savas identitātes daļu, cīnoties par sieviešu tiesībām Tuvajos Austrumos, bet vēlāk ieņemot galvenā diplomāta amatu, viņai vajadzētu kalpot par lielisku piemēru daudzām sievietēm. Tomēr tā vietā viņa ir izpelnījusies feministu kritiku par Bila Klintona aizstāvību un par to, ka pati nav spējusi neko sasniegt bez vīra kontaktiem un palīdzības.



Sava spēcīga identitāte

Pavērsiens Hilarijas karjerā notika brīdī, kad viņa nolēma kandidēt uz Ņujorkas senatora vietu. Kā izrādījās, viņa bija mācījusies no Baltā nama kļūdām, it īpaši — no neveiksmīgās veselības aprūpes reformas, kuru Hilarija praktiski vienpersoniski centās dabūt cauri Kongresam. Tā vietā, lai uzņemtos globālus un strīdīgus jautājumus, senatore Klintone šoreiz pārdomāti izvēlējās jomas, kas varētu pasargāt viņu no skandāliem, veiksmīgi sadarbojoties ar abu partiju pārstāvjiem un pakāpeniski veidojot pienācīgu prezidenta kandidātes tēlu. Ja pirms tam daudzi apšaubīja Hilarijas spēju pārstāvēt pilsētu, kurā viņa pati nekad nebija dzīvojusi, tad jau pēc viņas nominēšanas valsts sekretāres amatā The New York Times rakstīja: „Šodien Ņujorka zaudēja spēcīgu balsi Kongresā, bet tajā pašā laikā ASV ieguva spēcīgu diplomāti.” Hilarija vēlreiz apliecināja Klintoniem raksturīgo spēju pielāgoties situācijai un prognozēt politiskos notikumus.


Hilarija Klintone ir labs papildinājums esošajai ASV administrācijai. Brīžos, kad Obama aizraujas ar savām „Nobela miera prēmijas runām”, Hilarijas tiešums spēj piedot asumu un nepieciešamo kontrastu. Skaidrs, ka viņa vienpersoniski neatrisinās ne Irānas kodolieroču draudus, nedz arī uzveiks Taliban Afganistānā. Tomēr, pateicoties savai starptautiskajai atpazīstamībai, Hilarija var uzņemties daļu starptautiskās politikas smaguma, ko citādāk būtu jānes Obamam. Pēc 26 nostrādātiem gadiem Bila Klintona labā Hilarija tomēr spēja izveidot savu nošķirtu identitāti un šobrīd ieņem pieredzei atbilstošu amatu.



Joprojām augsta politiskā vērtība

Brīdī, kad Klintoni paziņo par kādas kampaņas sākšanu, droši var sagatavoties ilgstošai, dārgai, mediju sensāciju apvītai un ne pārāk tīrai politiskajai cīņai. Nevar nepamanīt daudz aprakstīto un kritizēto Klintonu tiekšanos pēc varas. Tomēr tā ir pārliecība par savām spējām, kas spēj reizē atgrūst un arī pievilkt vēlētājus. Nav daudz politiķu, kas būtu gatavi ieguldīt tik daudz personisko līdzekļu savās kampaņās, praktiski atteikties no privātās dzīves un veltīt tik daudz pūļu mērķa sasniegšanai, kā to darījuši Klintoni. Bilam un Hilarijai ir raksturīgi tas, ka pēc lielākā politiskā kritiena ir nākuši arī lielākie panākumi, tādejādi apliecinot, ka viņi nav nekāda nejaušība ASV politikā. Cits jautājums, protams, vai Klintonu stāsts būtu iespējams kādā citā valstī, ne Amerikā, kur formai — spējai atrasties mediju uzmanības centrā — dažkārt mēdz būt lielāka nozīme nekā saturam — politikas veidošanai.

Kādā ārvalstu vizītē Kenijas iedzīvotājs piedāvāja Bilam Klintonam 40 kazas par meitas Čelsijas roku. Grūti pateikt, cik vērta bija meita, bet Hilarijas un Bila politiskā vērtība ASV joprojām ir augsta. Bils Klintons ir nozīmīga figūra uz demokrātu partijas platformas, un pastāv uzskats, ka viņš joprojām cīnās par savas bijušās prezidentūras labāku vēsturisko novērtējumu. Kas attiecas uz Hilariju, tad daudzi vēlas zināt, ko viņa darīs 2012 gadā, kad beigsies viņas pašreizējās pilnvaras. Vienā no pēdējām intervijām viņa noraidīja iespējamību, ka vēlreiz varētu kandidēt uz prezidenta amatu. Tajā pašā laikā nevajadzētu aizmirst, ka reiz jau Hilarija noliedza kandidēšanu uz prezidenta amatu līdz brīdim, kad paziņoja: „I am in to win.”

_______________________

[1] Bils Klintons nereti saņem 250 tūkstošus dolāru par vienu runu. 6 gadu laikā viņš ir nopelnījis 40 miljonus dolāru, uzstājoties dažādās konferencēs ASV un daudzās citās pasaules valstīs. John Solomon, For Clinton, new wealth in speeches, Washington Post, http://www.washingtonpost.com/..

[2] Ana Marie Cox, How Americans View Hillary: Popular but Polarizing, TIME, August 19, 2006, http://www.time.com/time/magazine/article/0,9171,1229053,00.html

[3] Carl Bernstein, A woman in charge. The life of Hillary Rodham Clinton. Vintage, 1999, p. 218.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

izane - izane@inbox.lv 07.12.2009 13:57
Paldies, par interesantu, saturīgu rakstu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

xxx 05.12.2009 16:34
Labs Hilarijas apraksts :)