Atslēgvārdi:

Tēvzemiešu frontē bez pārmaiņām

Tēvzemiešiem nacionālo interešu sfērā sasolīto nekādi neizdodas izpildīt — frontes līnija ir turpat, kur tā bijusi visu laiku.

Iesaki citiem:

Politika.lv turpina rakstu sēriju, kurā mēs analizējam, kā 9.Saeimas partijas ir pildījušas savus solījumus, ko devušas pirms četriem gadiem — pirms 2006. gada parlamenta vēlēšanām.

Kādreizējās Tēvzemei un brīvībai /LNNK, tagad — VL-TB/LNNK frakcijas vadītājs Māris Grīnblats atzīst, ka šo tēvzemiešu mandātperiodu stipri iekrāsojusi krīze. “Četri gadi bija iezīmējušies ar diviem atšķirīgiem periodiem — pārāk optimistiskais sākums un sāpīgā piezemēšanās vēlāk,” tā stāsta politiķis. Toreiz daudzi neesot nojautuši, ka krīze būs tik strauja un piezemēšanās — tik cieta. Grīnblats valsti šajā situācijā salīdzina ar kuģi. Kamēr jūra mierīga, tikmēr kapteiņa ieteikumus braukt mazliet citā virzienā neviens neuztver īsti nopietni. Varbūt pamales jau ir satumsušas, taču visi ir pārliecināti, ka gan jau tiks līdz galamērķim. Tieši tā bija ar attieksmi pret krīzes pirmajiem vēstnešiem, uzskata Grīnblats. Tomēr krīze sāka diktēt savus noteikumus, un visiem politiskajiem solījumiem un programmām, gribot vai negribot, nācās uzlikt ierobežojumu griestus. Tas attiecas arī uz tēvzemiešiem.




Ar Valūtas fonda svētību

Kā jau ierasts, TB/LNNK[ 1 ] savos priekšvēlēšanu solījumos 2006. gadā bija ar nacionālistisku ievirzi. Taču neizpalika arī visiem politiskajiem spēkiem raksturīgie populistiskie solījumi par lielākām algām un zemākiem nodokļiem. TB/LNNK solīja nodokļu maksājumus tuvu nullei ģimenēm, kurās ir vismaz trīs bērni un vecāku ienākumi nepārsniedz divas vidējās algas. Solīto pildīt nav izdevies, un diez vai tas būs iespējams arī tuvākajā laikā. Taču, kā apgalvo Grīnblats, ideja neesot bijusi nepareiza vai slikta — to vienkārši pašlaik “nevarot pacelt”. Nākotnē gan! Un arī ienākuma nodokli vajag atkal pazemināt līdz 23%, cik ātri vien iespējams, par to Grīnblatam šaubu nav.

Gaidāmos izdevumus par dāsnajiem solījumiem sociālajā sfērā tēvzemieši pirms četriem gadiem plānoja segt, apliekot ar nodokli ienākumus no kapitāla un spekulatīvos darījumus ar nekustamo īpašumu. Taču ar šo nodokļu ieviešanu nebūt neveicās tik raiti, kā varētu vēlēties. Spekulatīvie darījumi nekustamo īpašumu tirgū apsīka paši no sevis līdz ar krīzes iestāšanos. Nodoklis par ienākumiem no kapitāla tika ieviests šogad, tātad — stipri novēloti. Turklāt tas tika izdarīts starptautisko aizdevēju spiediena rezultātā. Grīnblats uzskata, ka TB/LNNK nav atbildīgi par šo kavēšanos. Tās esot bijušas citas partijas, kuras nav vēlējušās ieviest tēvzemieša Roberta Zīles izstrādātās reformas. Kā uzskata Grīnblats, Tautas partija (TP) un pārējie “vienkārši atrunājās”. Tomēr svarīgāk esot, ka nodokļi vispār ir ieviesti. Tas attiecas arī uz nekustamā īpašuma nodokli. Grīnblats piekrīt, ka tas nav perfekts — piemēram Jūrmalas iedzīvotāji sūdzas par pārlieku augstām likmēm. Taču soļi pareizajā virzienā ir sperti. Vai tas vispār būt noticis bez Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) un Eiropas Komisijas (EK) pirksta kratīšanas, par to gan frakcijas vadītājs nevēlas spekulēt.




Bloķētais pilsonības jautājums

Tēvzemiešiem tik ļoti tuvajos nacionālajos jautājumos pēdējo četru gadu laikā nav panākts gandrīz pilnīgi nekas. Partija gan joprojām uzskata, ka naturalizāciju jāpārtrauc un tiem, kas nevēlas iekļauties Latvijas sabiedrībā, jāpalīdz aizbraukt. Taču Pilsonības likums tā arī guļ neskarts jau aptuveni 11 gadus. Grīnblats šeit neveiksmi neredz: “Uzskatām, ka situācija pilsonības un valodas laukā nav šajos gados pasliktināta, kaut arī ir bijuši dažāda veida ierosinājumi no kreisā flanga deputātiem, kopskaitā visai daudzi.” Kad norādu, ka tēvzemiešu idejas perfekti nobalansējas ar Saskaņas centra un PCTVL diametrāli pretējiem piedāvājumiem, Grīnblats piekrīt. Tomēr, viņaprāt, nav jēgas steigties. Svarīgāk ir saglabāt kaujas pozīcijas. “Naturalizācija šobrīd ir samazinājusies atkal, un, kā pats Roberts Zīle teica, šobrīd nav tik aktuāli izvirzīt ļoti sarežģītus priekšlikumus,” klāsta politiķis, tūliņ gan norādot, ka “cilvēki, kuri vēlētos izceļot, piemēram, uz Krieviju saistībā ar Krievijas valdības interesēm, kuras laiku pa laikam tiek aktualizētas ar to, ka arī Krievijā iedzīvotāju skaits samazinās un ir ekonomiskas attīstības problēmas... Šāda sadarbība starp Latviju un Krieviju varētu būt”.



Man gluži dabiski gribas pavaicāt Grīnblatam vai bieži vien pārāk dzelžaini principiālajām idejām nacionālo interešu sfērā (valoda, izglītība, pilsonība, migrācija) nav arī negatīvs efekts? Vai turēšanās pie šīm idejām, lai arī tās nevar īstenot, neatņem tēvzemiešiem balsis, kuras attiecīgi aiziet mazāk radikālo, taču nosacīti latvisko partiju pūrā? „Noskaņojums cilvēkiem ir dažāds. Loģiski, ja viņiem mūsu partija šķiet pārāk stingra, viņi balso par mērenākām partijām. Bet tur jau mēs nevaram apvainoties, ka viņi tā balso. Tā ir atkal vēlētāju darīšana,” atbild Grīnblats. „Mūsu mērķis jau nav dublēt mērenākas partijas. Piemēram, Zaļo un zemnieku savienības deputātu daļa reizēm atbalsta mūsu priekšlikumus, par ko mēs viņiem sakām paldies, bet daļa tomēr neatbalsta. Skaidrs, ka mēs nevaram apvainoties, ka mūs pilnībā neatbalsta. Tur noskaņojumu spektrs ir plašāks, tur nu mēs neko darīt nevaram.” Iespējams, arī radikālās Visu Latvijai! nesenā pievienošanās TB/LNNK blokam 10. Saeimas vēlēšanās ir zīme, ka pozīcijas mīkstināšanu nacionālajos jautājumos vismaz tuvākajā laikā mēs varam negaidīt. Grīnblats arī neuzskata Raivja Dzintara komandas iekļaušanu vēlēšanu sarakstā par partijas vājuma pazīmi. Gluži otrādi — esot laiks jaunajai paaudzei nomainīt veco. Jauno nacionālistu radikālisms viņu nebiedē.


Datumu strīdi

Jautājumā par 16. marta un 9. maija svinībām vecajiem tēvzemiešiem un jaunajiem vislatviešiem domstarpību nav. Par to sākam runāt kontekstā ar TB/LNNK solīto 9. Saeimas vēlēšanās — ka jāļauj cilvēkiem paust viedokli piketos, demonstrācijās un gājienos, taču jāgarantē viņu drošība. Kā zināms, pēdējos gados ir ierobežota 16. marta atzīmēšana, pieminot latviešu leģionārus. Tajā pašā laikā Uzvaras dienas, 9. maija, svinības ar katru gadu vēršas plašumā. Grīnblats šādu tendenci vērtē negatīvi. „Attiecībā uz 16. martu šie ierobežojumi un neļaušana ir muļķīgi,” viņš norāda un piebilst, ka Rietumu mediju runas par „fašistu” maršēšanu ir pārspīlētas. Tie esot vecie karavīri, kuri šajā datumā iet pieminēt savus kritušos biedrus. Tiesa, pēdējos gados tieši jaunie nacionālradikāļi, arī Visu Latvijai!, bija tie, kas uzkurināja kaislības ap 16.martu. Tieši viņi rīkoja demonstrācijas, no kurām savulaik norobežojās vecie karavīri, kritušos biedrus pieminot nevis Rīgā pie Brīvības pieminekļa, bet gan Lestenes brāļu kapos.



Savukārt par 9.maija pasākumu Grīnblats saka — pret to ir krasi atšķirīga attieksme kā pret 16. martu: „[9.maija svinību pasākums] ir izpleties plašāks. Kādreiz tas bija šaurāks un vairāk — bijušo karavīru saiets, šobrīd tas ir vairāk politisks.” Taču neko īpaši mainīt neesot iespējams, jo pasākumu atļaušana vai aizliegšana ir pašvaldības ziņā. „Skaidrs, ka šī Rīgas dome[ 2 ] neko neaizliegs, to jau mēs ļoti labi saprotam,” sūkstās Grīnblats. Tajā pašā laikā viņš uzslavē savu partijas biedru, bijušo tieslietu ministru Gaidi Bērziņu — viņš esot panācis, ka tiek aizliegts genocīda noliegums. Taču izrādās, ka partija pat ar savu tieslietu ministru nav spējusi panākt noregulējumu 16. marta, 9. maija vai okupācijas jautājumā. Vaicāju Grīnblatam arī, kā konkrētā partijas solījuma kontekstā vērtēt šogad drošības iestāžu nepieļauto 1. jūlija[ 3 ] svinēšanu. Atbildi par jautājuma tiesisko pusi nesaņemu, izskan tikai kategorisks apgalvojums, ka šādu dienu „īpaši atzīmēt politiski nav pieņemami”. Taču Grīnblats izrāda zināmu sapratni pret svinētājiem, jo datums esot divdomīgs: „Tobrīd daudzi cilvēki Latvijā to uzņēma ar zināmu atvieglojumu, ka beidzās sarkanais gads, kad šeit bija Sarkanā armija. Un bija kaut kādas ilūzijas, ka Vācija dos Latvijai zināmu autonomiju.” Laikam jau tāpēc Latvijas varasiestāžu rīcība šādas, divdomīgi vērtētas, iedzīvotāju vārda un pulcēšanās brīvības izpausmes uztver ar ne mazāk divdomīgu attieksmi.



Tā vai citādi, TB/LNNK ir vienmēr bijis neliels, bet stabils elektorāta atbalsts. Tāpat šajā Saeimas sasaukumā šī nelielā frakcija ir pamanījusies iespraukties visu valdību sastāvā. Vai tas ir vērtējams kā īpašs sasniegums? Grīnblats uzskata, ka to var vērtēt dažādi: „Atrašanās valdībā droši vien nav īsākais ceļš, kā vairot partijas popularitāti. Reizēm arī opozīcijas partijas ir pat populārākas.” Tomēr tēvzemieši labprāt piedalās valdības darbā, jo „ilgstoša atrašanās opozīcijā nevar būt politiskās darbības mērķis”. Tas nekas, ka sasolīto nacionālo interešu sfērā nekādi neizdodas izpildīt. Var jau pateikt, ka krīze arī šos jautājumus piespiedusi atlikt malā. Taču frontes līnija ir turpat, kur tā bijusi visu laiku.



____________________

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Citi autora darbi