Atslēgvārdi:

Tev mūžam 7

Izbraucot laukā no meža, pirmais, ko skatiens uztver, ir pamatīgās laukakmeņu kūts jumts. Un tās korē stārķa ligzda. Mans tēvabrālis ļoti vēlējās stārķus savā pagalmā, tāpēc ierīkoja viņiem platformu ligzdai un pacietīgi gaidīja.

Iesaki citiem:

Un nu jau vairākus gadus cēlie putni pavasaros lido tieši uz šīm mājām. Uz manu senču, manas dzimtas mājām. Uz mājām, kur sākas stārķu un mana Latvija.

Manas tēva mājas ir Madonā. Tur dzīvo mani vecāki. Bet, kad šajās dienās pirms 18.novembra domāju par to, kas ir mana Latvija un kur tā sākas, tad pirmās prātā nāk manas vecvecmammas un viņas dēla - mana vectēva - mājas tikai sešus kilometrus no Madonas, kādreizējā Grostonas pagastā. Misēni. Kad tētim jautāju, kāpēc tik dīvains māju nosaukums, viņš zināja stāstīt – tāpēc, ka savulaik tur misa gatavota. Nezinu, cik tajā patiesības. Bet zinu, ka mana Latvijas sajūta sākas tur.

Tajās mājās ir piedzimis mans vectēvs un mans tētis. No tām mājām 1941.gada 14.jūnijā izveda manus vecvecākus, bet 1949.gada 25.martā – manu tēti, viņa brāli, viņu tanti un viņu vecmammu - mūsu Misēnmammiņu. Tajās mājās pirms nepilniem diviem gadiem nomira mans tēvabrālis. Pavasarī. Stārķus nesagaidījis. Es pati šajās mājās nekad neesmu dzīvojusi. Padomju laikos, kad maza meitenīte biju, rudeņos devāmies uz kādreizējo vectēva mežu sēnēs. Toreiz Misēnos bija kolhoza kūts un dzīvoja kolhoznieki. „Tie ir Misēni,” man rādīja vecāki. Bet tas ēku puduriņš ar pelēkajiem jumtiem manu mazo bērna sirdi neuzrunāja.

Atgriezusies no izsūtījuma Tālajos Austrumos, Misēnmammiņa savās mājās nespēja dzīvot. Sirds sāpēja. Izpostīta viņas sēta. Viņa nomira 1963.gadā, kad i domas par savu valsti būt nevarēja. Es nezinu, vai mana vecvecmamma ticēja, ka reiz atkal būs Latvija un ka reiz Misēnos atkal dzīvos Arāji. Ģimenes nostāsti ļauj domāt, ka ticēja gan, jo viņa savām meitām minējusi, kuram no mazbērniem mājas uzticētu. Kuram – tas šobrīd vairs nav būtiski. Svarīgi, ka mājas atkal ir atgūtas. Svarīgi, ka Misēnmammiņa ir radījusi spēcīgu dzimtu ar apskaužamu spēju savstarpēji vienam otru balstīt. Tā ir darījuši Misēnmammiņas bērni, tā darījuši un turpina viņas mazbērni. Manā paaudzē šī saite vairs nav tik spēcīga. Mēs viens otru tā vairs nejūtam. Bet vienalga – mana ģimene man ir devusi spēka sajūtu. „Arāja, tu esi cīnītāja,” es pati sev saku, kad ir pagalam smagi. Un atceros, ka mana vectēva māsa Tālajos Austrumos saltā ziemas naktī viena pati kājām pie savas mātes, pie saviem brāļa bērniem gājusi. Maizi viņiem nesusi. Cauri mežam, kur tumsā vilku acis gailējušas. Pa ceļam maizīte sasalusi, bet mazie radinieki savu tanti tomēr sagaidījuši.

Tie ir viņi – mani senči, mani mīļie – gan tie, ko es esmu sastapusi, gan tie, kurus man nav bijis lemts iepazīt. Tie ir viņi, ar kuriem aizsākas manas Latvijas sajūta. Neviens to nav licis man īpaši iemācīties. Neviens nav prasījis, lai es obligāti to sajūtu. Tā vienkārši ir. No dzimtas. No ģimenes. No mājām. No stārķiem. No Misēnmammiņas, kas mūs visus joprojām sargā. Tā esi Tu, mana Latvija. Tev mūžam dzīvot.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (7) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

nožēlojami 17.11.2008 23:20
pagātne ir, bet nākotnes nav. Nākotne kā nāve un iznīcība. Nelietības veids - nodevība pret saviem senčiem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Linda 17.11.2008 22:02
Lidz pusei raksta bija 100% identiski manam dzives gajumam. Skaista liela maja ar 5 piebuvem ,klets,kuts,pagrabs, 2shkuni sienam un tehnikai... Mans vecaistevs un vecmamina ar 6 berniem stradaa no saules lidz menesim lai vairotu dzimtas labklajibu. Vasaras noligst polu un leishu stradniekus jo aramzeme ir tikai 47 hektari! Mans vecaistevs ir medzis svetdienas ar sievu baltaa kreklaa apstaigat laukus un nemitigi atkartojis; Dzive ir skaista,vai ne sievin!!!
Taa tas bja lidz tam bridim kad setaa nakts vidu iebrauca gaziks ar krievu karaviriem un paveleja gimenei posties....
Manai vecmaminai un jaunakam delam paveicas izbegt,ieskriet mezhaa. Parejie meroja celu uz Sibiriju... no kurienes dzivi atgriezas tikai mans tevs un vina vecakais bralis., nu jau kaa jaunas varas ienaidnieki................
Varetu protams turpinat, bet shii saape ir pazistama tik daudzam latvieshu gimenem.
Es milu Latviju, bet dzivoju arpus Latvijas!
Esmu gatava uz visu ko lai manai mammai nebutu jadzivo trukumaa!
Mans tevs nomira 93.gadaa. Bija arkartigi savilnots redzot Latvijas karogu atkal pec daudziem gadiem sava teva majas pagalmaa.
Es prieciga ka vinam nenacas piedzivot shodienas Latvijas postu!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Gatis 17.11.2008 14:05
Man bija interesanti lasīt un tur nav nekā banāla. Gribētu lai latviešu ļaudis biežāk atcerētos savas saites ar senčiem un bērnības mājām. Mēs neaptveram, cik ļoti ir paveicies tiem, kuriem bija normāli vecāki un normālas mājas.
Un tāpēc mēs esam visvairāk atbildīgi, lai šodienas jaunākajai paaudzei būtu viss vajadzīgais nodrošināts un iemācīts, lai tie spētu izaudzinātu vēl labāku un gaišāku latviešu paaudzi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Gm 17.11.2008 13:52
Misēni, radinieki, brinišķīgi un drausmīgi ģimenes stāsti, mīlestība pret radiem un mājām. Bet kur parādās tieši Latvija?
Liekas, ka tādu tekstu varētu uzrakstīt cilvēks no jebkura valsts.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

idiots 17.11.2008 12:26
banaali

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

asdaf 16.11.2008 23:40
prātam neaptverami kā viena un tā pati persona var vienos tekstos paust tādu mīlestību pret Latviju, bet citos receptes un idejas šīs tautas drīzai iznīcināšanai

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

V.S. 16.11.2008 22:46
Pastorāli!

Citi autora darbi
Kaut kas krasains

Un atkal jauns sākums 5 Autors:Dita Arāja