Kādas koncepcijas izvērtējuma mēģinājums jeb kā „pārveidot Visumu un uzlabot Kosmosu”. Īpaši smaga sarkasma versija.

Iedomāsimies situāciju, ir piektdienas vakars, pēc grūtas darba nedēļas, Jums beidzot ir iespēja atstiept kājas dīvānā, paņemt aukstu alus pudeli, atņemt ģimenei televizora pulti un ceļot pirmo glāzi pie lūpām, sastapties ar uzmanīgu un jautājošu skatienu no jau pieaugušās meitas puses, kas saka – tēti, man būs bērns! Labi ka alus, apakšbikses, televizora pults un dīvāns ir lētāks, ko tad, ja tas viss ir dārgāks! Roka lēnām (protams, ja tas joprojām ir aktuāli) noliek pulti un glāzi, acis meklē kādu tuvāk augošu kociņu, kārkliņu, bērziņu, bet kaut kur zemapziņā parādās domā, bet tas taču labi, būšu vectētiņš. Nepārstāstīšu visu tālāko dialogu un scenāriju. Kas kopīgs šādos gadījumos – bērna un kādas vārdā nosauktas koncepcijas izsludināšanai „urbi et orbi”? Zināms mulsums, divējādas sajūtas, it kā gribas „lasīt morāli”, it kā gribas „priecāties”, it kā gribas cerēt ka mīlestība „vienīgā un patiesā”, it kā gribas zināt „kas tad bērna tēvs”, it kā gribas „vai drošs sekss ir pazīstams” … Līdzīgas sajūtas radās, kad atklāju kādu jaunradītu koncepciju. Biju dzirdējis, ka šajā nozarē aktīvi izstrādā dažādus risinājums – attīstības plānus, pamatnostādnes, vairākus struktūrfondu dokumentus. Protams, tika pieminēta arī koncepcija, bija pārliecība, ka šajā cēlajā vārdā tiek saukt kāds no augstākminētajiem plānošanas dokumentiem, jo valodas un prāta tīrība nav mūsu stiprā puse. Mulsumu pastiprināja neliela diskusija TW telpā, kura haotiski (kā vienmēr!) no konkrētas (par naudu un skaitu) pārvērtās par vispārīgu, kuras būtiskākais diskurss – mums ir koncepcija un tikai īpaši tumsonīgi tumšās tumsas tumsi spēki nesaprot tās vadošo lomu kā „pārveidot Visumu un uzlabot Kosmosu”. Kā to sapratu normālā valodā – tēti, man būs bērns! Nezinu, kas ir bērna tēvs? Ko tagad darīt? Nelasi man morāli! Esmu gudra, vienīgā, neatkarīga, smuka un vispār, kas tu tāds esi! Darīšu, kā man ienāk prātā! Tu mani nenorādīsi ko darīt! Esmu liela un jau pieaugusi! Man ir sava dzīve, tev- sava!

Biju spiests pievērsties dzīves prozaiskai realitātei.

Atzīšos godīgi – nebija pacietības rūpīgi izlasīt no pirmās līdz pēdējai lappusei (tomēr tieši pirmo un pēdējo lapu pētīju īpaši cītīgi) iedziļinoties ikvienā domas pagriezienā, aizmetnī, izklāstā, diskursā, attīstības vēsturē un izvērtējumā. Detalizēti (iespējams?) ar to nodarbosies daudzi citi, kuru tiešais darba pienākums ir tādas lietas analizēt, virzīt izskatīšanai, iestrādāt augšupejošā vai lejupejošā dokumentu hierarhijā, sasaistīt, pētīt, apspriest, ietvert, aptvert un izvērtēt. Tas ko paguvu aplūkot un pārdomāt ir divas lietas – attīstības intervences būtība (jēga, ideja, ideoloģija) un autors / adresāts. Ja dakteris Zālītis sarakstīja „Mīlestības vārdā”, tad publiskās pārvaldes analogs šim sacerējumam ir Ministru kabineta kārtības rullis un attīstības plānošanas dokumentu izstrādes noteikumi. Un vērtējot ikvienu sacerējumu vēlams būtu apgūt šo īso kursu „mīlestībā un seksā” un praktiski piemērot, lai mazinātu neveiklo mulsuma mirkli.

Attīstības intervence būtība.

Iepazīstot satura aptvērumu, tēmu dziļumu un struktūras līkločus, jau pirmajās stundās bija skaidrs, ka esam sastapušies ar gadījumu „kā pārveidot Visumu un uzlabot Kosmosu”, kuru parastiem lumpeņiem nesaprast. It īpaši tādi, kuri noteikti pieder „tumsas spēkiem”, t.i. tādi, kuri nesaprot „gaismas spēku” domas gaitu. Meditējot par „gaismas un tumsas mūžīgo cīņu”, mēģināju saprast varbūt ir kādā „zemiskāka” ideja, kas veidotu koncepcijas pamatu, jo priekšā bija brīvdienas un „atdalīt tumsu no gaismas” piektdienas vakarā vēl negribējās. Parasti tas tiek darīts pirmdienas rītā, pirms doties uz darbu. Lēnām un negribīgi sāka izkristalizēties vizionāri domas lidojumi par aizpagājušā gadsimta krievu „sudraba laikmeta” kosmisma mūžīgām vērtībām, Rietumeiropas sekotājiem, vispirms jau Johanna Heizinga darbos, piemēram „Homo Ludens”. Šīs skolas augstākais lidojums, iespējams, ir sasniegts Hermanim Hesem piešķirot Nobeli t.sk. par „Stikla pērlīšu spēli”. Tā kā bija piektdienas vakars un rokās auksts alus, – iedziļināšanās vēstures dzīlēs te arī apstājās, jo šķiet ka pieminētās „skolas” savienojumā ar postmodernisma atvasinājumu – spirāļdinamiku (jo tās visādās dimensijās un skaitos koncepcijā tika uzskaitītas un aprakstītas bezgala daudz) ir īsais kopsavilkums koncepcijas idejiskajām saknēm. Starp citu spirāldinamikas misionāri (šķiet no ASV, kas nav pārsteigums un tie tiešām bija misionāri, kas arī nav pārsteigums) pirms gadiem viesojās arī Latvijā un visādi centās pārliecināt, ka tas ir vienīgais, pareizais un patiesais ceļš un mūsu valsts labklājību. Uzdāvināja CD ar pamācībām, bet nevienam nebiju tās devis (interesanti, kurš tās izlaida no datora!)? Kā redzams „varavīksnes tipa” starptautiskais misionārisms ir laidis dziļas saknes jo autors(i) citē un izmanto to par atskaites un piesaistes punktu.

Kas tad īsti ir koncepcijas simboliskajā saturā, ko cauri gadsimtiem piedāvā šodienas „stikla pērlīšu spēles” adepti?

Pirmkārt, eksistē tādi spēles adepti, kuri ir augstākas būtnes (nacionālā elite) un vienkāršajam mirstīgajam (tumsas spēkiem?) nebūs to saprast!

Otrkārt, viss ar visu ir saistīts un unikāls (vēlams daudzdimensiju, daudzskaitlīgās varavīksnes krāsas multisuperspirālēs), bet to saprot tikai spēles adepti (nacionālā elite), tumsas spēki to nesaprot!

Treškārt, ja kāds domā savādāk (nebijis gadījums Kastālijas vēsturē kad Knehts atstāj maģistra amatu un mēģina adaptēties varas un naudas kaislei t.i. dzīvot dzīvi, kādu to Dievs devis) to spēles adepti (nacionālā elite) nesaprot un nosoda! Nu kā tā var, nodot gaismas intereses un pievērsties „zemiskām” lietām!

Ceturtkārt, analizējot HH daiļradi ir pieņēmums, ka šāda utopija īstenosies 25.gadsimta laikā (lūk, to es saprotu – ilgtermiņa plānošana ar 400 gadu skatījumu)! Ņemot vērā atlasīto citātu apjomu, skaitu un veidu ir saprotama un izskaidrojama šāda iegrimšanas saldas un ausij tīkamas utopijas slazdos – sekundārās (ideoloģiski interpretētas un noteiktā veidā atlasītas) informācijas izmantošana rīcībpolitikas plānošanā nekad pie laba nav novedusi.

Tāpēc, pirmā un vienīgā kristāltīrā doma – esiet tik mīļi, sāciet no sākuma, paskatāmies uz „zemiskākām” lietām, izmantojam sākotnējo (empīrisko, primāro) informāciju, lai izstrādātu nozares politiku. Tas ir vienīgais veids kā izvairīties no dažādām „kosmiskās varavīksnes” ideoloģijām un izstrādāt augstākās izglītības attīstībai piemērotu politiku Latvijā. Un, ja iespējams, lūdzu tuvāk realitātei, jo „pārveidot Visumu un uzlabot Kosmosu”, mēs varētu laika posmā no piektdienas vakara līdz pirmdienas rītam. Tomēr saliekot punktus. Augsti novērtēju, gan Johanna, gan abu Hermaņu idejas, tāpat arī „kosmismam” un „spirālēm” ir aspekti, kas konkrētā veidā, vietā un laikā ir pielietojami. Tomēr nejauksim politiku ar politiku (latviešu valodā nav vārda, kas atšķirtu šos jēdzienus). Iespējams, ka nelielās valstīs veiksmīgiem sociāliem eksperimentiem (politikām) ir piemēroti apstākļi (globālais zaudējums neliels), bet sekas neveiksmīgu politiku gadījumā sekas gan būs ļoti personiskas.

Autors / adresāts.

Juridiskā persona iesaucās – tēti, man ir koncepcija, ko darīt! Rīcībpolitikas (attīstības politikas) plānošanā ir vispārīgi principi, kurus vēlams ievērot tā sagatavošanas gaitā. Populārais no tiem ir Cepeša princips jeb „Turkey do not vote for Christmas” jo pretējā gadījumā Ziemassvētki nekad neiestātos, apbēdinot daudzas mazās un lielās sirdis. Nemaz nerunājot par mazumtirdzniecības apgrozījuma rādītājiem pēc šāda pavērsiena. Tāpēc, lai ar kardioloģiju un mazumtirdzniecību būtu kārtībā, ir kritiski jānovērtē konkrētu organizāciju un personu līdzdalība un autorība, tātad – arī iesniegtās koncepcijas kopējās ticamības vērtība. Ja var saprast no „izvietojuma”, jo pēdējā lapā neatradu pat „vecākā referenta” pazīmes – tad autorība pieder Augstākās izglītības padomei – juridiskai personai, kuru pārstāv nozares pārstāvju pārstāvji, bez definētas institucionālās formas (juridiskā personība ir piešķirta pirms 2002.gada). Paskaidrošu nezinātājiem, ka 2002.gadā gaisma tika šķirta no tumsas jeb Valsts pārvaldes iekārtas likums tapa dots tautai, sakārtojot valsts pārvaldi kaut kam līdzīgam, ko sauc par sistēmu. Tāpēc ikvienai personībai ir forma jeb kā teica klasiķis – puisīši dzimst Uzņēmumu reģistrā, bet meitenītes – Ministru kabinetā vai Saeimā. Tā kā klasiķis pieder tradicionālo uzskatu paudējiem par citu risinājumu – ar personību, bet bez formas – viņš neko nav teicis. Ko var redzēt aplūkojot pirmo un pēdējo lapu? Koncepcijas pirmajā lapā ir norāde, ka ir iecerēts tomēr saņemt „tēva” svētību un atļauju nodarboties ar seksu! Tikumība, lai paliek vēstures ziņā, bet „pozīciju vajadzētu pozicionēt” – vai nu drošs sekss ar vecāku atļauju (t.i. koncepcija tiek izstrādāta Ministru kabineta noteiktā kārtībā un formā), vai nekāda seksa līdz pilngadībai (nekādu koncepciju, kas neatbilst Ministru kabineta noteikumiem), lai nevajadzētu pie tēta pārdzīvot šo neveiklo mulsuma brīdi. Tātad „Cepeša principam” padotie ir nolēmuši sacelties un piedāvāt savu „ziemassvētku” risinājumu, kas pārveido Visumu un uzlabo Kosmosu.

Nobeigums.

Kad senās Romas imperatori ar kārtējo uzvaru atgriezās „mūžīgajā pilsētā”, tie rīkoja krāšņus triumfa gājienus, lai izrādītu trofejas – vergus, zeltu, alus mučeles, puķu kāpostus, gailenes, mežacūku gurnus un sevi parādītu. Ikvienam imperatoram šādos gājienos blakus stāvēja vergs ar vēdekli, kura uzdevums bija ne tikai atvēsināt sakarsušo imperatora miesu, bet arī ausī ik pa brīdim iečukstēt, ka imperators nav dievs, bet parasts mirstīgais. Līdzīgi aicinu uztver arī Jūsu padevīgā verga teikto – Jūsu koncepcija nav uzskatāma par dieva mūžīgas gaismas radītu pārdabisku vēstījumu plebejiem, bet ir dažu „-ismu” pārstāsts latviešu valodā. Lai Visuma spēks ar Jums!

P.S. Man nav neviena, kas čukst ausī (varbūt esmu pārāk augstprātīgs)! Tāpēc atvainojos par sarkastisko stilu un pieeju, bet apnicis visu laiku runāt tikai oficiālajā un sausajā ierēdņu valodā, uzskaitot normatīvus un noskaitot pantus. Sagribējās kaut ko sulīgāku! Droši vien neticēsiet, bet šo izlasīju tikai tad kad jau biju visu uzrakstījis. Mūžu mācies, mūžu sērfo internetā!

P.P.S. Visi notikumi, personas un saskatāmās līdzības ir tikai un vienīgi Jūsu izdomu auglis. Autors berzē rokas nevainībā!

P.P.P.S. Uzrakstīju šo „smērējumu” pirms pāris mēnešiem, cerībā, ka tas paliks datora cietnī. Tur tas arī paliktu, ja latviešu darbīgās rociņas to neizvilktu ārā un nepasludinātu par „pamatu” uz kā tiks būvētā manu bērnu nākotne. Smieklīgi, lai nebūtu skumji. Tomēr pozitīvais ir tas, ka šobrīd ļoti precīzi ir zināms atbildīgā vārds uzvārds un tas nav anonīms „darba grupas” sacerējums. Zināšu, kam 2020.gadā uzdot jautājumu – ko nu, draudziņ? [paša autora cenzēts, pēc lasītāja ierosinājuma]?