Labrīt, lasītāji!Šodien Atkarīgajā Rīta Avīzē ir plaša intervija ar juristu un tējas dzērāju Andri Grūtupu, kurā viņš plaši sabar bijušo Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu un nāk ar vairākām visnotaļ bīstamām domām.
Par visu pēc kārtas. V. Vīķe-Freiberga, grūtupprāt, pārāk daudz domājusi pati par savu karjeru un pārāk maz par latviešu interesēm. Vai katru ceturto dienu amata laikā pavadījusi ārzemēs. “Skrējusi” uz 9. maija svinībām Krievijā, kad kolēģi no Lietuvas un Igaunijas atteicās tā darīt. Neveiksmīgi centusies kļūt par ANO ģenerālsekretāri un Eiropas savienības prezidenti — tā esot karjeras bīdīšana, nevis izaicinājums, kā to aprakstījusi pati V. Vīķe-Freiberga. Par visu vairāk — ir sadarbojusies ar Padumjās savienības čeku, lai arī A. Grūtups piebilst, ka par “aģenti” viņš bijušo prezidenti nosaukt nevarot.
Par katru ceturto dienu ārzemēs nevaru spriest, neesmu aplūkojis prezidentes darba grafiku astoņu gadu garumā. Bet par ANO un ES darbu — ne jau V. Vīķe-Freiberga vienpersoniski šos darbus meklēja, pirmajā gadījumā vairāk, otrā gadījumā mazāk, bet viņai tomēr bija arī pietiekami daudz atbalsta no citu valstu pārstāvjiem, kuri viņā saskatīja inteliģentu un prasmīgu sievieti. Uz Krieviju viņa savukārt brauca, lai pasaulei atgādinātu, ka Krievijas versija par 2. pasaules kara notikumiem maigi sakot nav vienīgā iespējamā, un tas bija pareizi darīts. Un kas attiecas uz Valsts drošības komiteju, okupācijas laikā ārvalstīs bija pietiekami daudz latviešu, kuri bija pārliecināti, ka par Latviju tomēr nevajag aizmirst un, ja sakari ar tur dzīvojošiem tautiešiem nozīmēja sakarus arī ar VDK, tad tā tam bija jābūt. Jāatceras, ka kultūras kolektīvi, kuri okupācijas laikā ceļoja pa ārzemēm, vienmēr nāca komplektā ar čekas pavadoni, lai pārliecinātos, ka neviens netaisās sekot Mihaila Barišnikova piemēram un, tā teikt, lekt pār sētu. Jāatceras arī tas, kas ārvalstīs dzīvojošajiem latviešiem kultūra tomēr bija svarīga. Arī manā dzimtajā Čikāgā tika lauzti pietiekami daudz šķēpi jautājumā par to, vai “kārtīgs” latvietis drīkst vai nedrīkst, piemēram, apmeklēt LPRS veidotas filmas. Mans nelaiķis vectētis bija to cilvēku starpā, kuri bija pārliecināti, ka nedrīkst vis, bet viņš bija arī racionāls cilvēks. Savu jaunāko meitu viņš aizveda uz vienu filmas seansu un pats sēdēja mašīnā un gaidīja, kad seanss būs beidzies un meitu viņš vedīs mājās. Arī es pats gāju uz filmām un nedomāju, ka Blaumaņa “Nāves ēnā” ir iespējams iekodēt gaišo komunisma nākotni. Nu, neticu, ka Vaira Vīķe-Freiberga centās stutēt okupācijas režīmu un nodrošināt latvietības apspiešanu, neticu vis.
Tālāk A. Grūtups stāsta par “mežonīgo kapitālismu” un tajā laikā pastrādātajiem nedarbiem, aicinot beidzot noteikt amnestiju par visu, kas tolaik notika. Nu, labi. Neizdosies attīt lentu un izpētīt, kā īsti pie bagātības tika tie cilvēki, kuri apgalvo, kas tas noticis caur puķu importēšanu un tirgošanu, kā to darījis dažs labs censonis. Taču “mežonīgā kapitālisma” ietvaros notikuši arī pietiekami konkrēti kriminālnoziegumi, tajā skaitā naudas atmazgāšana un Saeimas deputātu un partiju piekukuļošana, un šos grēkus tomēr pilnīgi bez uzmanības atstāt nedrīkst. Varbūt vēl var piekrist jurista domai, ka kārtējo reizi ir atrasts “viens vienīgais” — kādreiz mums bija “vienīgais čekists” Juris Bojārs un “vienīgais komunists” Alfrēds Rubiks, un tad mums esot “vienīgais mežonīgais kapitālists” Aivars Lembergs. Jā, jā, tā dēvēto “stipendiju” lietā uz apsūdzēto sola būtu jānonāk ne vien tiem, kuri deva, bet arī tiem, kuri ņēma to, ko citādi kā par kukuļiem nevar un nedrīkst nosaukt. Un ne jau Ventspils intereses bijušas vienīgās, kuras savas lietas centušās kārtot ar ārpuskārtas un ārpuslikumīgām attiecībām. Taču jebkura nozieguma gadījumā tas, ka nevar atrast un notiesāt visus, nav arguments, ka nevajag atrast un notiesāt tos, kurus var atrast un notiesāt.
Un šajā sakarā bīstama ir arī cita Andra Grūtupa pausta doma, proti, ka sabiedrībā patlaban veidojas “revolucionāra situācija” un ir vajadzīgs tāds kārtīgs līderis, nevis “tukša vieta,” kā viņš atļāvies nodēvēt pašreizējo Valsts prezidentu Valdi Zatleru. Precīzi sakot: “Šobrīd kandidāti, kas spēj ieņemt harismātiskā līdera vietu, ir Aivars Lembergs, Andris Šķēle, Ainārs Šlesers. Viņi var patikt, var nepatikt, taču līderi viņi ir noteikti.” Jurists esot daudz ceļojis pa Latviju un dzirdējis ļaudis alkstam pēc “līdera” — populārākais esot Lembergs, aiz viņa — Šķēle. Nu, jā. Par visu vairāk mums ir vajadzīgs vai nu ar kriminālapsūdzībām apkrauts prezidents, vai arī prezidents, kuram vajadzētu būt ar kriminālapsūdzībām apkrautam (neaizmirsīsim tomēr to, ka A. Šķēle un A. Šlesers bija divi no galvenajiem “varoņiem” stāstā par Jūrmalgeitu, par “lielākajiem kretiniem” u.tml.). Nav mums jāskrien pakaļ itāļiem un jāmeklē pašiem savs Berluskoni, nav vis. Viņa minētie “harismātiskie līderi” tomēr ir arī hrestomātiski piemēri par to, kas kait “mežonīgajam kapitālismam.” Nebūt A. Grūtupam nevar piekrist domā, ka tieši Vaira Vīķe-Freiberga ir vainīga pie tā, kur patlaban atrodamies. Ne jau viņa apstiprināja valsts budžetus, kuri veidoti uz “gāzi grīdā” principa. Ne viņa sabiedrību uzskatīja par “vaukšķiem,” kuriem nav tiesību neko teikt (tiesa, izņemot to reizi, kad Valsts prezidente paziņoja, ka ļaudīm nav ko teikt jautājumā par Ingrīdas Ūdres bīdīšanu Eiropas komisāra amatam). Un minētos “harismātiskos līderus” tomēr derētu no varas kloķiem turēt atstatus.
Jauku visiem dienu!