Labrīt, lasītāji!Šorīt laikrakstus lasot un īsteni vasarīgu gaisa temperatūru aiz loga baudot, atradu pāris tekstus, kuri liek padomāt par to, kas valstī darās patlaban un darīsies nākamajos pāris mēnešos, un no tā arī izriet šodienas bloga ieraksta virsraksts -- par šo to varam būt optimistiski, par šo to nemaz tik ļoti.

Pozitīvais ir tas, ka Saeimā “gudrās galvas” šķiet beidzot sapratušas, ka Valsts prezidenta lēmums par Saeimas atlaišanas ierosināšanu gluži bez pamata nebūs bijis. Ventspils trubas laikrakstā joprojām aktīvi tiek kultivēta doma, ka tas ir bijis dikti gļēvs lēmums, bet Dievs ar Ventspils trubas laikrakstu. Raugi, parlamenta tā dēvētajā valdošajā koalīcijā pat ir sākusies vairāksolīšana par to, cik ļoti Saeimas deputātus atbrīvot no imunitātes, ja runa ir par dažādiem grēkiem un nedarbiem. Vienotība nākusi ar domu, ka vēlreiz jāaplūko jautājums par deputātu imunitāti pret kratīšanu (atcerēsimies, tieši šajā kontekstā veidojās pēdējais piliens Valsts prezidenta pacietības kausā), savukārt “zaļie zemnieki” paziņojuši, ka viņi ir gatavi apsvērt arī atteikšanos no deputātu imunitātes pret administratīvo sodīšanu. Tas pēc tam, kad viņu Saeimas boss Brigmanis paziņoja, ka padomājot vēlreiz, droši vien arī iepriekšējā piegājienā vajadzēja balsot par buldozera izdošanu kratīšanai. Acīmredzot jāsaka — labāk vēlāk nekā nekad, bet tikpat acīmredzot “zaļie zemnieki” ir sapratuši, ka viena daļa Latvijas elektorāta tomēr nav gatava balsot par kandidātiem, kuri nepārtraukti ir čupojušies ar opozīciju jautājumos par tiesiskuma (ne)nodrošināšanu mūsu valstī. Vispār Valsts prezidents Saeimā ir iesniedzis veselu kaudzi dažādu lēmumprojektu, ne vien par imunitāti, bet arī (vēlreiz) par kriminālatbildības noteikšanu tad, kad partijas un apvienības pārkāpj partiju un priekšvēlēšanu kampaņas finanšu noteikumus. Kā esmu rakstījis pēdējo dienu laikā, tas ir niķis, no kura atsevišķas politorganizācijas (lasi — Par labu Latviju mums un mūsu sponsoriem) vienkārši nespēj atbrīvoties. Ja gaidāmās kampaņas ietvaros “gudrās galvas” tagad sacentīsies par to, kura var būt labāka un godīgāka un tiesiskāka par visām pārējām, tad tas būs tikai un vienīgi pozitīvi. Vēl labāk, protams, būtu, ja “zaļie zemnieki” atteiktos no domas, ka par premjerministru Latvijā jābūt cilvēkam, kuram ir aizliegts izbraukt no valsts un kuram katru nedēļu ir konkrēts laika posms jāpavada tiesas zālē, bet visu laikam nevar vēlēties. Uzmanīgs optimisms te ir vietā.

Savukārt tas “ne tik ļoti” elements virsrakstā ir par pētījumu laikrakstā Diena, kurā konstatēts, ka kontrabanda uz Latvijas austrumu robežas joprojām sit ļoti augstu vilni. Laikrakstam kāds kontrabandists stāstījis, piemēram, ka Viļakas robežkontroles punktā esot tikai viens robežsargs, ar kuru neko nevar “sarunāt,” visi pārējie esot gatavi “sarunai.” Dažam labam robežas sargam esot lepnas dzīves vietas, kuras it kā neatbilst robežsargu algai. Un austrumu apdzīvotajās vietās kontrabandas preces varot atrast pilnīgi bez problēmām. Kad žurnālistam neizdodas ar pirmo piegājienu, viņš sāk taujāt apkārtējiem iedzīvotājiem, kur var atrast kontrabandas cigaretes. “Ātrā solī tiekam pievesti pie vienas no puķu pārdevējām turpat pie tirgus ieejas, kurai mūsu pavadonis ar pirkstu gandrīz sejā iebaksta, norādot, ka šeit esot tā īstā vieta.” Un, nudien, “tante pirmajā brīdī šķiet pārsteigta, bet tad īsi noprasa: ‘Zilās vai sarkanās?'” Runa, protams, ir par More cigaretēm. Darījums darīts. Un ne jau vienīgais.

Pirmais, kas te būtu konstatējams ir tas, ka kopš vakardienas Latvijas Republikai nav iekšlietu ministra. Linda Mūrniece beidzot ir aizgājusi, bet viņas vietā neviens cits vēl nav atrasts. Runāts, tas varētu būt pašreizējais tieslietu ministrs Aigars Štokenbergs, bet lēmums nav pieņemts, un tas liek jautāt, cik nopietni pašreizējā valdība izturas pret likuma aizsargāšanu. Tāpat tas liek jautāt, cik ilgi pašreizējā valdība domā saglabāt un pieciest situāciju, kurā kontrabanda uz Latvijas robežas, kā šorīt laikrakstā rakstījis Guntis Bojārs, “robežojas ar totālu bezpreģelu.” Piemēram, kāds no valdošajām aprindām varētu sazināties ar kolēģiem Gruzijā, kur, kā man viņdien radio raidījumā stāstīja Baltijas-Melnās jūras alianses vadītājs Rihards Berugs, kaut kā ir izdevies pilnībā no korupcijas attīrīt valsts policijas iestādes. Varētu pajautāt — kā. Gruzija pēdējā laikā no katra pasaules stūra ir baurojusi, ka tieši tur, lūk, ir izdevies ar korupciju tikt galā, un tāpēc investori var nākt uz Gruziju pilnīgi bez jebkādām bailēm. Nav dzirdēts, ka kāda nopietna pasaules organizācija būtu šo domu noraidījusi. Piedevām pērn decembrī starptautiskā pretkorupcijas organizācija Transparency International konstatēja, ka ne mazāk, kā 78 procenti Gruzijā aptaujāto respondentu uzskata, ka pēdējo trīs gadu laikā korupcija valstī ir samazinājusies, vien deviņi procenti — ka tā ir palielinājusies. Salīdzinoši Latvijā tikai deviņi procenti respondentu uzskatīja, ka korupcija ir samazinājusies, bet 55 procenti — tā ir palielinājusies (pārējie — ka nav mainījusies, kas tāpat ir slikts rādītājs). 77 procenti Gruzijas iedzīvotāju uzskata, ka valsts valdība ir bijusi efektīva cīņā pret korupciju. Latvijā to pašu saka vien 11 procenti ļaužu. Viela pārdomām. Un it īpaši viela pārdomām jautājumā par to, ko tad īsti amatā dara tādas personas, kā Valsts robežsardzes komandieris, Muitas kriminālpārvaldes vadītājs, Galvenās muitas pārvaldes direktors, un Valsts ieņēmumu dienesta attiecīgās amatpersonas. Te nu šķiet, ka ir viena otra galva, kurai būtu jāripo, bet vai mūsu “gudrās galvas” uz tā kaut ko būs spējīgas?

Bet arī te ir manāms zināms iemesls optimismam, un blogu pabeigsim ar kaut ko jaukāku. Proti, tas pats Augusts Brigmanis šorīt arī ir citēts sakām, ka gadījumā, ja komisija spriedīs, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītājs Normunds Vilnītis nav piemērots amatam, tad arī “zaļajiem zemniekiem” vajadzētu atbalstīt viņa atstādināšanu. Prieks, kur tu rodies? Arī KNAB pilnīgi noteikti ir līdzatbildīgs par to, kas darās uz Latvijas robežām, būtu pat ļoti labi, ja beidzot tam izdotos atrast direktoru, kurš nav gluži tik kūtrs un laisks attiecībā uz korupciju, kā pašreizējais direktors. Tiesa, optimisms var pazust pavisam pēc 17. septembra vēlēšanām, ja Latvijas iedzīvotāji turpinās balsot par politikāņiem, kuru īstais mērķis ir glābt sevi un savējos, bet pagaidām šķiet, ka politikā veidojusies ļoti auglīga augsne, lai nākamajos pāris mēnešos tiesiskumu Latvijā uzlabotu pat ļoti. Darbojieties, deputāti, it īpaši no “Vienotības” un ZZS! Parādiet, ka visi skaistie lozungi par godīgumu un tiesiskumu nav tikai butaforijas! Neiespējami tas nav.

Jauku visiem dienu!