Raksts

Taisnīguma atjaunošana kā dziedināšana


Datums:
28. maijs, 2013


Autori

Gunta Tetere


Foto: christinejwarner

Lai atjaunotu taisnīgumu un sasniegtu vislabākos rezultātus, visa pamatā ir savstarpēja cieņa.

Tradicionālā tiesvedība nepievērš pārāk lielu uzmanību cietušā vajadzībām, taču tā vairāk ir tendēta uz likumpārkāpēja sodīšanu un viņa izolēšanu no sabiedrības. Dažkārt sodīšanas rezultāti neattaisnojas, un sabiedrība nekļūst aizsargātāka.
Ciešot no kāda cilvēka pāri darījumiem, cietušie bieži vēlas atriebties un, pēc iespējas, bargāk sodīt likumpārkāpēju – pēc principa „zobs pret zobu”. Katrs gadījums ir individuāls un grūti spriest, vai pēc pāri darītāja sodīšanas cietušais paliek apmierināts. Šādos gadījumos izpaliek iespēja saņemt atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem, uz kuriem atbildēt spēj tikai pats likumpārkāpējs.

Taisnīguma atjaunošana ir citāds skatījums uz noziedzīgo nodarījumu. Tur noziedzīgais nodarījums netiek skatīts kā likuma pārkāpums pret valsti, bet gan kā konflikts starp cietušo un likumpārkāpēju. Tādēļ ir nepieciešams darīt visu, kas varētu maksimāli atjaunot cietušā iepriekšējo, pirms noziedzīgā nodarījuma stāvokli, ņemot vērā viņa vajadzības, savukārt likumpārkāpējam tā ir iespēja uzņemties atbildību par šo procesu.

Noziedzīgais nodarījums tiek skatīts kā konflikts starp cietušo un likumpārkāpēju.

Taisnīguma atjaunošanas vērtības ir pazīstamas visā pasaulē. Pirmā cietušā – likumpārkāpēja mediācija (Latvijas kriminālprocesā – izlīgums) tika īstenota Amerikas Savienotajās Valstīs pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Savukārt Eiropā tā ienāca desmit gadus vēlāk. Eiropā uz taisnīguma atjaunošanas pamatprincipiem balstītas programmas arvien plašāk attīstās, atrodot savu vietu sabiedrībā, un Latvija šajā ziņā nav izņēmums.
Hovards Zērs (Howard Zehr), viens no taisnīguma atjaunošanas pamatlicējiem, uzsver – lai atjaunotu taisnīgumu, šajā procesā ir nepieciešams iesaistīt pašu likumpārkāpēju, cietušo un arī sabiedrību. Iesaistītajām pusēm kopīgi jāmeklē pieņemamākie un visām pusēm taisnīgākie risinājumi, kā arī jāveido izpratni par notikušā apstākļiem, kas veicināja noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, izprastu noziedzīgā nodarījuma sekas un kopīgi meklētu risinājumus.

Kā viena no taisnīguma atjaunošanas pieejām ir cietušā – likumpārkāpēja izlīgums. Tajā abas puses iesaistās brīvprātīgi, un šo procesu vada īpaši apmācīts starpnieks konfliktu risināšanā. Starpnieks nesniedz padomus un ietur neitrālu pozīciju. Šis process ir saistīts ar izlīgumā iesaistīto pušu atbildības uzņemšanos, kas veicina integrāciju, iesaistīto pušu savstarpēju sadarbību un iekļaušanos sabiedrībā nevis izolāciju. Lai atjaunotu taisnīgumu un sasniegtu vislabākos rezultātus visa pamatā ir savstarpēja cieņa.

Ņemot vērā Eiropas pieredzi un pielāgojot to Latvijas apstākļiem, mūsu valstī pirmie izlīguma procesi Valsts probācijas dienestā tika uzsākti 2005.gadā. Jāatgādina, ka Valsts probācijas dienesta izlīgums ir brīvprātīga saruna starp cietušo un likumpārkāpēju. To vada apmācīts starpnieks, nevienu nenosodot un neiesakot gatavus risinājumus, taču veicinot pušu savstarpēju dialogu, atbildības uzņemšanos un risinājumu meklēšanu. Tas ir bezmaksas process, kas mūsdienu apstākļos nav mazsvarīgi. Sarunas izlīguma sēdē ir konfidenciālas. Lai efektīvāk īstenotu izlīgumu ar nepilngadīgajiem, Valsts probācijas dienesta izlīguma starpnieki 2010.gadā ieviesa savā praksē vēl vienu no Taisnīguma atjaunošanas pieejām, proti, izlīguma sanāksmi jeb „conferencing”, kuru pasaulē kā vienu no efektīvākajām metodēm plaši izmanto darbā tieši ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem.

Izlīguma process un izlīguma sanāksme. Kāda atšķirība?

Izlīgumā personīgi piedalās cietušais un likumpārkāpējs, vecāki, ja iesaistīts nepilngadīgais, var piedalīties arī atbalsta personas. Izņēmuma gadījumos nepilngadīgie cietušie var nepiedalīties izlīgumā, ja tikšanās ar likumpārkāpēju var viņām kaitēt.
Izlīguma sanāksmē piedalās visas puses, kuras ietekmēja noziedzīgais nodarījums, taču saruna norit pēc speciāla scenārija (pamatojoties uz sagatavotajiem jautājumiem noteiktā kārtībā), var tikt iesaistīti arī citi profesionāļi ar mērķi sniegt atbalstu vai kādu citu palīdzību, lai novērstu atkārtota noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu.

Abas metodes sniedz iespēju brīvprātīgi cietušajam un likumpārkāpējam iesaistīties dialogā, kopā meklēt risinājumus, izvēlēties piedalīties vienā vai otrā procesā – izlemj iesaistītās puses. Galvenie principi Valsts probācijas dienesta organizētajā izlīgumā vai izlīguma sanāksmē:

– Personīga un brīvprātīga likumpārkāpēja un cietušā dalība
– Cietušais nepilngadīgais var nepiedalīties, ja tas viņam var kaitēt
– Likumpārkāpējs atzīst, ka ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu
– Nav domstarpību par noziedzīgā nodarījuma faktiem
– Iespēja iesaistītajām pusēm jebkurā brīdī atteikties no dalības procesā
– Piedalās likumiskais pārstāvis, ja iesaistās nepilngadīgais
– Procesu vada apmācīts starpnieks
– Starpnieks ievēro ētikas principus
– Starpnieks – procesa vadītājs, nevis tiesnesis vai psihoterapeits
– Tiek ievērota konfidencialitāte
– Izlīgums var notikt visās kriminālprocesa stadijās, t.sk. soda izpildes laikā
– Izlīgumu var organizēt par jebkuru noziedzīgu nodarījumu

Valsts probācijas dienesta starpnieki ir izlīguma procesa vai izlīguma sanāksmes organizētāji un vadītāji, taču par to, vai kriminālprocess tiks izbeigts vai tas tiks ņemts vērā pie soda noteikšanas, ir policijas, prokuratūras vai tiesas ziņā.

Kāds gadījums….
Nepilngadīgo ar uzvedības traucējumiem centrā “X” Antons, kuram tika uzlikts aizliegums pamest centra telpas nepieņemamas uzvedības dēļ, kas saistīta ar agresīvu uzvedību pret citiem centrā dzīvojošiem, dusmu vadīts, ieskrēja atpūtas telpā un trieca ar spēku pret sienu asu priekšmetu. Tas rikošetā netīšām trāpīja telpā ienākušajam Andrim pa aci. Iznākumā Andrim ir iestājies vienas acs redzes zudums ar redzes atlikumu – 10%. Jāpiemin, ka Andra vecākiem ir atņemtas vecāku aprūpes tiesības. Savukārt Antonam ir māte un patēvs. Pēc notikušā Andris dzīvo bērnu namā “B”, bet Antons tai pašā centrā “X”.

Par šo gadījumu tika ierosināts kriminālprocess, un Valsts probācijas dienestā saņemts no policijas pieprasījums izlīguma īstenošanai, kur noziedzīgais nodarījums tika kvalificēts kā likumpārkāpums, kas izdarīts netīši. Ja nepilngadīgie un viņu likumiskie pārstāvji panāks savstarpēju izlīgumu, Antonam varētu tikt piemērots audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis, t.i. konkrētu stundu strādāšana sabiedrības labā.

Kas notiks ar Andri? Šis jautājums tā īsti nevienam neinteresē, un uzņemties atbildību par Andra turpmāko likteni neviens nevēlās. Centra „X” audzinātāja jau ir saņēmusi sodu, viņai ir izteikts brīdinājums un nav izmaksāta prēmija. Bet vai Andrim par to ir gandarījums? Vai Antona sodīšana spēs palīdzēt Andrim tikt galā ar dusmām, aizvainojumu un sarūgtinājumu kā noziedzīgā nodarījumā cietušajam? Vai Antona sodīšana palīdzēs Andrim atrast jel kādu risinājumu šajā sarežģītajā situācijā? Atbildes uz šiem jautājumiem ir grūti saņemt, jo vainīgo jau te īsti nav. Viss ir noticis bez iepriekšēja nodoma, netīšām. Taču varbūt tā ir iespēja uzņemties kaut nelielu atbildības daļu visiem, kas saistīti ar šo notikumu?

Saņemot Valsts probācijas dienestā pieprasījumu izlīguma īstenošanai, pieredzējuši starpnieki uzņemas vadīt šo gadījumu, un tika pieņemts lēmums piedāvāt iesaistītajām pusēm piedalīties izlīguma sanāksmē. Kā pirmais un svarīgākais uzdevums ir pārdomāt, kurus dalībniekus aicināt dalībai izlīguma sanāksmē. Veiksmīga izlīguma sanāksmes rezultāta sasniegšanai ir nepieciešama iesaistīto pušu ļoti laba sagatavošana. Tā parasti tiek uzsākta ar vēršanos pie likumpārkāpēja, šajā gadījumā Antons ir nepilngadīgs, pie viņa mātes, lai noskaidrotu, vai viņa piekrīt piedalīties kopā ar savu dēlu izlīguma sanāksmē. Ņemot vērā, ka Antons atrodas centrā „X”, tad notiek individuāla saruna ar māti par šo, iespējamo tikšanos ar Andri. Antona māte piekrīt piedalīties izlīguma sanāksmē kopā ar Antonu. Nākamais solis ir noskaidrot, vai Andris vēlas piedalīties izlīgumā un viņa likumiskais pārstāvis ir bērnu nama “B” audzinātāja. Notiek individuāla tikšanās, kuras laikā tiek izlemts – Andris nepiedalīsies, jo viņš nevēlas satikt vēlreiz Antonu. Izlīguma sanāksmes sagatavošanās posmā tika pieņemts lēmums uz izlīguma sanāksmi uzaicināt arī pārstāvi no centra „X” un arī pārstāvi Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas. Ņemot vērā, ka izlīguma sanāksmē ir paredzēts piedalīties vairākiem profesionāļiem, kuri var līdzdarboties labākā risinājuma meklēšanā un arī atbalsta nepilngadīgajiem sniegšanā.

Pirms izlīguma sanāksmes, notiek uzaicināto profesionāļu sanāksme. Šajā sanāksmē tiek pārrunāta esošā situācija un katras institūcijas iespējas par atbildības uzņemšanos konkrēta atbalsta sniegšanā. Institūciju pārstāvji apņemas sniegt savu ieguldījumu šīs sarežģītās situācijas risināšanā. Ņemot vērā Andra aizvainojumu par to, ka no centra „X” neviens nav aprunājies ar Andri pēc notikušā un centra vārdā neviens nav atvainojies, centra „X” pārstāve apņemas to izdarīt, kā arī papildus apņemas nodrošināt atkārtotu acu pārbaudi. Savukārt Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas pārstāvis apņemas nodrošināt cietušajam Andrim psihologa palīdzību.

Šī tikšanās izvērtās kā multidisciplināra sadarbība starp institūcijām ar ārkārtīgi svarīgu ieguldījumu no katras puses, kas veicina iesaistīto pušu integrāciju atbilstoši Taisnīguma atjaunošanas pamatprincipiem. Izlīguma sanāksmes laikā Antonam tika sniegta iespēja pastāstīt, kā notika negadījums, kas notika ar viņu pašu, kad viņš ieraudzīja, ka priekšmets ir neveiksmīgi trāpījis Andrim pa aci, kuri cilvēki vēl tika ietekmēti notikušā rezultātā, un kā Antons pats redz risinājumu. Tādējādi nepilngadīgajam rodas izpratne, ka arī Antona ģimenes locekļi ir iesaistīta notikušajā, jo pārdzīvo gan par Antonu, gan par Andri. Šeit ir svarīgi arī pārrunāt un veidot izpratni, kas būtu taisnīgākā rīcība esošajā situācijā, lai kaut nedaudz atvieglotu Andra turpmāko likteni. Izlīguma process un arī izlīguma sanāksme rosina cilvēku uz domāšanu un secinājumu izdarīšanu, savukārt sods ir vieglākais veids likumpārkāpējam nedomāt par risinājumiem, atstājot cietušo vienu pašu ar savu problēmu.

Taisnīguma atjaunošanas process ir arī dziedināšanas process.

Protams, ka izlīgums vai izlīguma sanāksme nav vienīgais universālais līdzeklis noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas seku novēršanai vai mazināšanai. Taču tā ir viena no alternatīvām, kas sniedz cilvēkiem iespēju atrisināt notikušo daudz ātrāk nekā tiesāšanās ceļā. Taisnīguma atjaunošanas process ir arī dziedināšanas process. Ja tiek izdarīti secinājumi par savas uzvedības negatīvajām sekām, tad pastāv iespēja, ka likumpārkāpējs neizdarīs jaunu noziedzīgu nodarījumu. Jāņem vērā arī tas, ka programmas, kas balstās uz Taisnīguma atjaunošanas pamatprincipiem ir ieguldījums nākotnē.

_______________________________________
Rakstā izmantotā literatūra:
1.Эртсен И., Маккей Р., Пеликан К., Реконструкция связей в сообществе – медиация и восстановительное правосудие в Европе. Киев: издание Совета Европы, 2008;
2.Zehr.H.The little book of Restorative Justice. A bestselling book by one of founders of the movement. The Little Books of Justce&Peacebuilding. – USA,2002.

Raksts tapis projektā “Atbalsta sistēma noziegumos cietušajiem – Latvijā un citur”. Projekts īstenots ar Eiropas Komisijas Tiesiskuma ģenerāldirektorāta programmas “Krimināltiesības” atbalstu.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!