Vienmēr pret Uzvaras dienu izturējos rezervēti - tomēr mums šeit ir demokrātiska valsts un, kamēr neviens nevēlas gāzt režīmu vai neaicina uz atklātu naidu, ikvienam ir tiesības pulcēties un paust tādus uzskatus, kā ienāk prātā.
Tam visam lemts mainīties bija šogad, kad uzzināju, ka mani tuvi draugi, kas pēc nacionalitātes ir krievi, ir bijuši uz Uzvaras dienas svinībām, un nolikt ziedus pie pieminekļa. Un ziniet ko? Tas aizvainoja manas nacionālās jūtas! Tomēr izrādās, ka man nav vienalga, un manā galvā sāka virmot visas tās nacionālistu idejas, par kuru klātbūtni savā galvā nebiju pat nojautusi. Kā tad tā – tie taču okupantu svētki, Latvijai tā nav svinama diena, tās ir sēras, jo aizsāka deportācijas un ilgu gadu ciešanas! Turklāt, Padomju režīms bija īpašs ar to, ka iznīcināja nevis citas “necienīgās, svešās” nācijas, bet citu starpā arī savējo pamatnāciju, nešķirojot pēc nacionalitātes, bet pēc intelekta, finansiālā stāvokļa un vienkārši nepieciešamības baiļu ieviešanai pielietot teroru. Tad ko svin šie lielākoties krievvalodīgie cilvēki? Savu līdzcilvēku iznīcināšanas mašīnu?
Lai nomierinātu dusmu uzplūdu, nācās atminēties visus tos par, kurus agrāk pati biju izdalījusi, domājot par Uzvaras dienas svinībām. Pirmkārt, ir skaidrs, ka ar mazākumtautību politiku kautkas nebija pareizi jau pašā sākumā. Tā tika uzspiesta caur valodu, nevis caur piederību valstij. Tika veikts dalījums latviešos, un ne-latviešos, nevis runāts par visiem tiem, kas dala šo teritoriju, jūt sevi kā valsts daļu – Latvijas tautu. Turklāt, realizējot smagu “taxation without representation” politiku. Daudziem, kas bija šeit nodzīvojuši visu dzīvi, un pat zināja latviešu valodu, tas likās aizvainojums – iet un kārtot kautkādus dokumentus, it kā viņi nepiederētu šai valstij. Un nelikās, ka valsts šos cilvēkus vēlētos sev. 18.novembris, arī 4.maijs ir īsteni latviskā nacionālisma svētki, un krievi nejūt tos kā savus svētkus. Bet ikviens taču vēlas izjust daļiņu lepnuma par savu valsti, savu nāciju? Nu neko darīt, ja ŠĪ valsts viņus negrib, tad atliek svinēt 9.maiju.
Turklāt, es uzzināju īstu insider story par to, kā ir tur iekšā, tajos svētkos. Treniņbikses, semuškas un šņabis no vienas puses. Sapucētie veterāni un jaunieši, kas ņem viņu, varoņu, autogrāfus, no otras. Dažiem tā ir iespēja iespļaut sejā Latvijas valstij par to, ka tā viņus negrib. Iespļaut sejā valdībai, nevis man vai draudzenes vectētiņam, kas nomira Sibīrijā. Citiem tā ir iespēja izjust lepnumu par tiem, kas ir ap viņiem. Par varoņiem, kas cīnījās.
Es uztraucos par šiem jauniešiem. Viņi vēlas valsti, par kuru var lepoties, cilvēkus, par kuriem priecāties. Bet viņi dzīvo pelēkajā zonā, kur mājās pie virtuves galda runā par to, ka šī valsts nekam neder. Ka tai viņi nav vajadzīgi.
Mēs šausminājāmies par skolās izplatīto video “Denj pobedi-nash prazdnik”. Labas ziņas – noskatījos filmu, un tā ir ar cauri kauliem lienošu propagandas un tizluma piegaršu. Kā smadzeņu skalošanas materiāls tā neder, jo ir patētiski garlaikojošs materiāls par lielajiem varoņiem. Salikts kopā pēc labākajām 90-to gadu montāžas pieejām.
Tad ko darīt? Atliek tikai cerēt, ka izglītības sistēma iemāca viņiem atšķirt informāciju, kritiski analizēt un DOMĀT PAŠIEM. Jo no ārpuses viņi saņem dažādus, un nepareizus signālus. Bet kādam taču šajā valstī jāpaliek. Nē, ne jau izslēgt gaismu. Uzturēt gaismu.