Sveiks, vecais grābekli! 4

Reāli sasniedzams mērķis gan Vienotībai, gan Saskaņas centram būtu panākt, ka abi referendumi nenotiek. Bet tad nāktos atmaskot abus iespējamos referendumus kā provokācijas un aicināt vēlētājus tos boikotēt.

Iesaki citiem:

2006. gadā, pēc krievu skolu reformas un pirms 9. Saeimas vēlēšanām, rakstot šajā portālā, konstatēju, ka Latvijā par spīti politiķu nemākulībai ir iestājies etniskais miers un ka etnopolitikā “vairs nav lielu principiālu jautājumu, kas būtu aktuāli tuvākajā laikā"[ 1 ]. Tomēr izrādās, ka pat tad, ja nav jaunu strīdīgu jautājumu, var atgriezties pie vecajiem. VL!-TB/LNNK iecere grozīt Satversmes 112. pantu[ 2 ], kas garantē izglītības iespējas ikvienam, tā, lai valsts nodrošinātu skolas izglītību tikai valsts valodā, atdzīvina sāpīgo diskusiju, kam punkts tika pielikts jau pirms sešiem gadiem. Arī radikāļu Lindermana un Osipova organizācijas Dzimtā valoda “simetriskā atbilde”, vācot parakstus par krievu valodas kā otrās valsts valodas nostiprināšanu Satversmē, ir atgriešanās pie sen jau izspriestā temata. Taču, pateicoties šīm divām aktivitātēm, tagad Latvijai “spīd” veseli divi referendumi, kas sola kaitīgu politisko procesu par aplamām un nereālām ierosmēm. Droši varam pasveicināt veco etnopolitisko grābekli. Vai uzkāpsim uz tā?


Saniknot krievus un latviešus

Absolūts vairākums iedzīvotāju piekritīs, ka vismaz viena no referendumam virzāmajām iniciatīvām ir aplama, un liela daļa iedzīvotāju to teiks par abām. Valsts apmaksātās bilingvālās izglītības likvidēšana būtu pretrunā ar Latvijas starptautiskajām saistībām, Satversmes 114. pantu[ 3 ], neatkarīgās Latvijas republikas faktisko praksi un integrācijas mērķiem, jo bilingvālās skolas ir kļuvušas per efektīvu lingvistiskās integrācijas instrumentu, Jā, un arī — pretrunā ar veselo saprātu. Ierobežojot krievvalodīgo iedzīvotāju iespējas, iecerētās izmaiņas nekādu labumu nesniedz pārējiem, ja nu vienīgi par labumu neuzskata daļas sabiedrības atriebības alku remdēšanu.

Strupceļā ved arī pretējās puses iniciatīva. Latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statuss ir tikai daļēji saistīts ar nepieciešamību nodrošināt tās pilnvērtīgu attīstību. Tikpat daudz valoda ir atjaunotās Latvijas republikas pamatsimbols un identitātes elements, kā arī kompensācija par vēsturiskajām netaisnībām. Pieturēšanās pie vienīgās valsts valodas principa nenozīmē, ka būtu jāignorē faktiskā daudzvalodība, kas Latvijā vienmēr ir pastāvējusi un ar laiku tikai pieaugs. Taču valoda ir jūtīgs politisks objekts, un sakarīga diskusija un lemšana par praktiskajiem valodas politikas jautājumiem ir iespējama, tikai saglabājot plašu konsensu par simboliem un identitāti. Iecerētajam referendumam par otro valsts valodu būtu pretējais efekts.

Problēma ar veco grābekli kā parasti Latvijā ir nevis draudoši politiskie iznākumi, bet politiskais diskurss. Iniciatīvu apspriešanas procesā abas puses sarunās tādas riebeklības, ka smaka paliks uz ilgu laiku. Sabiedrībā tiks stiprināti vecie aizspriedumi un negatīvie stereotipi, kamēr politikā sāksies ierastais centrifugālais process: sacīkste no centra uz radikalizāciju. Pat attālināts uzbrukums latviešu valodas statusam ir labākais veids, kā saniknot pēc iespējas vairāk latviešu. Valodu referenduma neveiksme un skolu referenduma perspektīva stiprinās aizvainotas un bezspēcīgas minoritātes diskursu nelatviešu vidū. Tiks grautas cerības gan uz ātrāku un veiksmīgāku integrāciju, gan uz pragmatiskiem soļiem un kompromisiem etnopolitikā. Kompromisi ir vajadzīgi, bet kādi — tas ir atsevišķas diskusijas vērts temats.


Vienīgā intriga — vai būs referendums?

Abām iniciatīvām izredzes tikt īstenotām ir tuvu nullei. Abos gadījumos ir visai iespējams, ka tiks savākti nepieciešamie desmitās daļas vēlētāju paraksti. Ir skaidrs arī tas, ka abas iniciatīvas Saeima noraidīs, un tas nozīmē referendumu. Viss ir skaidrs ar otrās valsts valodas ieviešanas izredzēm: “tikai pār manu līķi” ir stabila vairākuma Latvijas pilsoņu pozīcija. Taču gandrīz tikpat bezcerīga ir arī VL!-TB/LNNK iniciatīva. Lai pieņemtu viņu iecerēto Satversmes grozījumu projektu par mācībām tikai latviešu valodā, referendumā tas būtu jāatbalsta vismaz pusei no visiem balsstiesīgajiem pilsoņiem.

Šobrīd Latvijā ir ap 1,5 miljoniem vēlētāju. Būtu jāsavāc vairāk nekā 765 000 balsu “par”. Salīdzinājumam — 10. Saeimas vēlēšanās piedalījās 967 162 vēlētāji. Pie līdzīgas aktivitātes par VL!-TB/LNNK iniciatīvu būtu jānobalso vairāk nekā 80% referenduma dalībnieku. Lai neatliktu nekādu šaubu, minēšu, ka 2005. gadā, kad krievu skolu reformas jautājums un retorika ap to bija vissakāpinātākā, aptaujā tikai 27% Latvijas pilsoņu (36% latviešu) piekrita domai, ka “būtu pareizi, ja nākotnē valsts finansētu tikai skolas ar latviešu mācību valodu un nefinansētu skolas, kur mācības notiek krievu valodā”. Tikmēr vairākums gan pilsoņu, gan latviešu (attiecīgi 64% un 55%) šo ideju noraidīja.

Vienīgā intriga — vai kādai no iniciatīvām izdosies savākt pietiekami daudz parakstu, lai rīkotu referendumu? Šeit divu iniciatīvu izredzes atšķiras. 150 000 cilvēku, kuru paraksti jāsavāc, ir aptuveni divreiz vairāk, nekā pērn nobalsoja par VL!-TB/LNNK. Tāpēc būs jāmeklē atbalsts arī no pārējiem vēlētājiem, kas par minēto partiju apvienību nebalsoja tieši tā iemesla dēļ, ka radikālu nostāju nacionālajos jautājumos vai nu neatbalsta vai arī neuzskata par prioritāti. Šis pats skaitlis ir nedaudz vairāk par pusi no Saskaņas centra (SC) un PCTVL nesen iegūtajām balsīm. Šajā gadījumā nav skaidrs, vai SC, kas neatbalsta referendumu, izdosies atturēt pusi savu vēlētāju no referenduma atbalstīšanas.


Bez politiskās atbildības

Diez vai šos nesarežģītos aprēķinus nebūtu veikuši arī paši referendumu iniciatori. Taču mērķis ir nevis uzvarēt, bet piedalīties. Citiem vārdiem, radikāļu piedāvājums sabiedrībai ir — mūsu reklāma par jūsu naudu (un nerviem). VL!-TB/LNNK, atbildības par valdības koalīciju neapgrūtināti, var paļauties uz savu iztēli, konsolidējot “savējo” vēlētājus un vienlaikus pievilinot nacionāli vīlušos Vienotības vēlētājus. To darīt ir viegli un patīkami jo īpaši tāpēc, ka Vienotība nav gatava formulēt pretargumentus. “Nav ko rosīties, jo valsts valodu krievu skolās jau tā labi māca” nav pārliecinoša atbilde uz ideoloģisko uzstādījumu “par latvisku Latviju”. Pārliecinoši atbildēt varētu tad, ja valdībai un Vienotībai būtu skaidrs alternatīvs ideoloģisks uzstādījums un vīzija — multikulturāla nacionāla valsts ar iekļaujošu pilsonisko nāciju. Taču Vienotībai nav konsolidētas principiālas pozīcijas šajā jautājumā[ 4 ]un etnopolitikas jomā kopumā. Nav nevis tāpēc, ka trūkst ideju [ 5 ], bet gan tāpēc, ka nav politiskās gribas.

Tikpat neveiklā situācijā atrodas SC. Pēdējās vēlēšanās, cenšoties tuvināties centram, SC, kā vien varēja, sekmēja sava konkurenta PCTVL aiziešanu politiskajā viņsaulē. Tagad — atriebība. Parlamentārisma mīkstināto “bišu” vietā nāk citi — jaunāki, enerģiskāki, nelokāmāki un uz rīcību vērsti darboņi. Diez vai tas iepriecina SC, kurš tagad atrodas starp saviem vēlētājiem, kuru vairākums neatteiktos no otrās valsts valodas, ja vien tā tiku piedāvāta, un visiem potenciālajiem koalīcijas partneriem, kam minētais jautājums ir anatēma. Tā vietā, lai paši noteiktu politisko dienaskārtību, izvirzot pieticīgākus, bet reālākus mērķus, piemēram, krievu valodas atzīšanu par minoritātes valodu, SC tagad būs jātaisnojas savu vēlētāju priekšā, kāpēc neatbalsta krievu valodu kā otro valsts valodu. “Jo tad mums nespīd pat tuvu pie valdības nokļūt” būtu godīga, bet pavisam nepopulāra SC atbilde.

Būtu pamatoti arī norādīt, ka referenduma iecere ir lemta neveiksmei, bet jezga ap to kā rikošets trāpīs pašu krievvalodīgo interesēm. Taču šis racionālais arguments ir tikpat pareizs, cik tas ir vājš diskusijā, kuras pamatā ir emocijas un vispirms jau — aizvainojuma sajūta. Rezultātā SC riskē zaudēt daļu vēlētāju un dabūt jaunu radikālu konkurentu, kas varētu izrādīties pārāk spēcīgs, lai to neitralizētu ar lojālo mediju palīdzību. Vai SC būs meinstrīmam pievilcīgāki sadarbības partneri vienkārši tāpēc, ka ir “salīdzinoši mēreni” (jo tad atkal būs ar ko salīdzināt)? PCTVL pastāvēšana netraucēja politiskajam meinstrīmam ilgus gadus marginalizēt Saskaņu.

Reāli sasniedzams mērķis gan Vienotībai, gan SC būtu panākt, ka abi referendumi nenotiek. Bet tad nāktos nevis vienkārši neatbalstīt radikāļu iniciatīvu (kas, gods kam gods, jau notiek), bet aktīvi atmaskot abus referendumus kā provokācijas un aicināt savus vēlētājus tos boikotēt.

Ir skaidrs, ka nacionālais radikālisms Latvijā pārskatāmā nākotnē nezudīs. Var iemācīties apzināti neuzkāpt uz etnopolitiskā grābekļa, bet būtu labāk no tā izvairīties vispār. Tas prasītu no politiķiem godīgi runāt ar saviem vēlētājiem par etnopolitiskajām realitātēm un rādīt piemēru sabiedrībai, pasniedzot izlīgumus un kompromisus nevis kā neizbēgamus, bet gan kā dabiskus un vēlamus. Bet tā jau būtu pavisam cita politika un citi politiķi.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Ilze Bertāne

Spriešanas līmenis raksta autoram ābeces līmenī. Un vērtības - tikpat daudz, cik Šleseram.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 15.03.2011 19:13
Referendumam par vienotu izglītības sistēmu valsts valodā ir diezgan nejēdzīgs izpildījums (t.i. kāpēc tieši mazā partija TB/LNNK, kuru nekad daudzi krievi nav atbalstījuši, pēkšņi ieinteresējusies par krievu skolēnu izglītošanas detaļām)? No otras puses, TB/LNNK piedāvājumā ir apslēpts "racionāls grauds", kuru viņi pagaidām paslinki ir izspēlējuši. Nezinu, vai apzināti, vai nē, bet izsludinātais mērķis ir revolucionārs - mēs vēlamies izbeigt etnisko segregāciju, kas Latvijā notiek no bērnudārza līdz pat 19 gadu vecumam!

Faktiski, referendumam par izglītības sistēmu ir "dubulta nozīme"
(1) Etniski radikālā nozīme - visus apmācīsim tikai latviski, vienalga vai viņi to grib un ir tam gatavi vai nē
(2) Vienādo iespēju nozīme - ikvienam skolēnam Latvijā ir jādod iespēja mācīties ikvienā mācību iestādē. (Šobrīd ir pavisam nedaudz krievu, kuri mācās "latviešu skolās" un otrādi. Vai segregēta "divkopienu" sabiedrība jau kopš mazotnes ir mūsu zilais sapnis?)

Labu izglītību var sasniegt arī integrētās skolās, kur mācās dažādu etnosu bērni - turklāt šādās integrētās skolās var arī dalīt klases grupiņās un nodrošināt iespējas labi apgūt dzimto valodu (kam ir izšķiroša nozīme, jo vairums cilvēku domā savā dzimtajā valodā; tādēļ tai jābūt izkoptai). Tikai jautājums - vai tas bija tas, ko domāja referenduma autori no TB/LNNK.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

GK 15.03.2011 18:49
Labāk, lai lēmumu pieņem tauta, nekā politiķi. Arī Šveicē nozīmīgākos lēmumus nodot izskatīšanai tautai. Arī šajā gadījumā neredzu iemeslu, lai par to nelemtu suverēns.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Nemesis Nibiru - xxx 15.03.2011 18:41
Lai Viktors Makarovs nosauc kādu pasaules valsti,kurā pilnīgi būtu izzudis nacionālais radikālisms un tad spriež par Latviju,Bez tam savāktajos parakstos par krievu valodas statusu derīgi ir tikai pilsoņu paraksti.

Saistītie raksti

Vēstures okupētie politika.lv

Citi autora darbi
Makarovs 60466

Ko (ne)darīt? 11 Autors:Viktors Makarovs